Es vakar ieslēdzu vīru dzīvoklī. Nejauši, protams. Un paņēmu līdzi visus atslēgu komplektus. Nejauši, protams. Līdz vakardienai es biju pārliecināta, ka ar mani tā nekad negadās. Nekad nejauši, protams.
Vakar noskrēju ierastos 2.8 darbs-māja kilometrus dubultā, lai izslēgtu vīru no dzīvokļa.



Tāpēc ka 35 tuvojas. Un vīrs vispār ir tāds dīvains vārds.

Bet ir otra galējība - drosmīgi ar draugiem un visiem. Mana brāļa draudzene, piemēram, drosmīgi metas māt ar rokām un ķeras ap kaklu jebkuram kāda mūsu radiniekam paziņam, ja kaut reizi dzīvē ir bijusi vienā telpā ar viņu. Vai laukumā. Pēc čau vēsi uzdodama visus tizli jautājamos un tizli atbildamos jautājumus, neuztraukdamās par to, ka mēs visi, ieskaitot upuri, jūtamies nedaudz neērti.

Vienā dienā, man liekas, es redzēju uz ielas draugu, ar kuru agrāk draudzējāmies vairāk un kura vārds un seja ir manu draugu rindā datorā, bet nobaidījos pasveicināt, jo nobaidījos, ka varbūt viņš nav tas.
Un vienā dienā redzēju citu draugu, kurš uz mani paskatījās, bet nesveicināja, un es nobijos, ka esmu kļuvusi nesveicināma. Jo pirms nedēļas biju redzējusi vēl vienu draugu, kurš arī nesveicināja.
Esmu slinks un bailīgs draugs.
Pat arī radinieks tāds, jo redzēju uz ielas brālēnu, kuru sveicināt mani atturēja doma pa visu galvu: ko teikt pēc čau.

Tas man skanēja galvā, kad mazgājos dušā: vārdi no manis nāk kā salds vēmiens.

Ļoti laba istabas un āra temperatūra ir +20C.
Man sen ziema nebija izraisījusi emocijas, tagad patīk, tikai vairāk vajadzētu vēdināt telpas.


Un vairāk saņemties iet ārā.

Kur nopirkt pidžamu?

Un vēl man nepatīk, ja par dāvinātām lietām saka atpakaļ: jūsu puķe, jūsu glāzes. Pat ja ir pagājuši vairāki gadi, kopš to dāvanu dāvinājām.
Bet joprojām jājūtas atbildīgiem un uztrauktiem, ja piektajā gadā puķi apgrauž bebrs. Vai saplīst glāze.

Lielāko daļu nodzīvotā laika man savi vecāki nav īsti patikuši, bieži pat ļoti nepatikuši, bet, kopš manas dusmas un nepatika ir vērsusies pret otriem vecākiem, kuri sākotnēji likās visai jauki, patīkami un patīkami, man savi vecāki patiešām ir iepatikušies. Ne tik ļoti, lai mēs kļūtu īsti draugi un aiz muguras viens otru kārtīgi neaprunātu, bet pietiekami, lai satikšanos negaidītu ar nepatiku, bet pat ar samērā normāla izmēra prieku.
Krusteniska aprunāšana ir viena no mūsu ģimenes attiecību pamatsastāvdaļām.

Mani moka dusmas un karsts bezgaiss. Pirmais saistīts ar radiniekiem, otrais ar darbu.

Mani mulsina, ka advente tiek saukta par adventu - gan sieviešu, gan vīriešu dzimtē. Adventa. Advents.
Pēc būtības jau vārds man dziļi vienaldzīgs, tikai gramatisks apmulsums.

Jebkurš tačskrīns man atgādina gliemeža vēdera glaudīšanu.

Laimes sajūtas radīšanai saēdos adžiku. Drusku jau radās.

Es esmu tik dusmīga, ka esmu dusmīga par to, ka darba dusmas nāk iekšā mājā.

Man tagad nepatīk. Un man nepatīk nepatikt, kad iemesls ir darbs. Darbs man patīk, bet nepatīk, ka darbā jādarbojas ar nepatīkamajiem un patīkami jāsmaida nepatīkamajiem, kuri ir īpaši nepatīkami un jāsaka jā. Nepatiku dara tikai īpaši nepatīkamie, parastie nepatīkamie saņem smaidu un iekšēju lamu vārdu. Īpaši nepatīkamie atstāj gļotas uz darba smaida.

Man garlaicīgi nepatika starorīga. Drusku patika, daudz nepatika.

Kebabu tops

1./2. vieta
Sultan Kebab (Barona iela pie Dzirnavu ielas) un Food Box (Pumpura iela)
Uz šiem noteikti turpināsim iet vēl un vēl. Food Box ir garšīgāka kebaba maize un asie pipari mērcē, Sultan Kebab ir garšīgāka gaļa un ļoti garšīgāki frī kartupeļi.

9. vieta
Kebab Fix
Tādi drusku viltus kebabi, bet dažreiz ir ok.

Bez vietas
TurKebab
Diez vai kādreiz iesim. Gan Vecrīgas, gan Brīvības ielas ēdnīcā ne pārāk garšīgi un ne pārāk skaisti. Ļoti negaršīga asā kebaba mērce, kura vēl sliktāk garšo kopā ar ļoti aukstajiem kāpostu salātiem.

Lāčplēša dienas pastaiga un skatīšanās-apkārt bija neizdevusies. Tikpat neizdevusies, kādi man izskatās visi Rīgas svētki.
Tikai kājas sāpēja. Un nebija romantiski. Mīcīgs bars nekad nav romantiski.
18.novembra karavīru izstādei jābūt romantiskai.

Katru dienu es satieku kādu slaveno vai parasto tv cilvēku. Šorīt Brīvības un Bruņinieku ielu krustojumā saskatījos ar Centi Nūdeli. Lāčplēša dienā, man liekas, ka redzēju nastja Valdemāra un Elizabetes krustojumā.

Es precīzi zinu, kad beidzās tie rīti, kas sākās ar šampanieti. Un precīzi zinu, kāpēc. Un arī vakaros es vairs nekur neeju.
Silti, droši, paredzami, vienmērīgi, laimīgi.

Pēdējā laikā mēs neskatāmies parasto televīziju, bet skatāmies diezgan garu rindiņu dažādu seriālu. Kad no četriem dažādiem seriāliem pēc kārtas noskatījāmies pa vienai sērijai, ienāca prātā, ka man ļoti patiktu seriālu krustošanās.
Piemēram, kad Desperate Housewives (to mēs tagad neskatāmies, bet tomēr bijām Universal Studio apbolīt seriāla filmēšanas vietu), piemēram, Sūzenas mājā notiek kaut kas dīvains, tad ierodas kāds supervaronis no Heroes vai smukais detektīvs no The Glades. Vai atkal White Collar FIB meklē kādu bēgli, un ieskrien Annie Frost no Chase. Un James Sawyer Ford no Lost izdara noziegumu, kuru izmeklē FIB aģents no White Collar Peter Burke un Neal Caffrey. Un galu galā The Middle Heck ģimene pieņem pie sevis kā apmaiņas studentu Claire no Heroes, bet viņus izseko FIB Mark Benford no FlashForward, kuru ārstē arī smukā daktere no The Glades.

Lai samazinātu izdevumus, iestāde, protams, samazina darbinieku skaitu. Protams, neiedziļinoties un nevērtējot darba apjomu, bet cipariski nodrošinot pareizo ietaupījuma summu. Pēc laika iestāde ar nenormālu pārsteigumu saprot, ka palikušie darbinieki nespēj paveikt darbus pietiekami ātri, pietiekami kvalitatīvi vai vispār nepaveic.
Lai risinātu šo problēmu, protams, netiek pieņemti nepieciešamie darbinieki, bet gan atlikušajiem biroja darbiniekiem tiek piešķirts otrs dators, lai viņi varētu strādāt ātrāk. Laikam jau divreiz ātrāk.

Man patīk tā Milkas barotava uz Valdemāra ielas.

2009 - Kalifornija, Nevada, Arizona
2010 - Florida, Džordžija, Ņūdžersija, Dienvidkarolīna, Ziemeļkarolīna, Pensilvānija, Merilenda, Virdžīnija
2011 -?

Kaut kur virs mums vai tieši virs mums dzīvo bebri.
Katru vakaru ap 23:30 bebri grauž gultu. Ilgi grauž. Ātrāk un lēnāk grauž.

Kad brīvdienās man likās, ka kakls mēģina aizaugt, mēle notirpt un limfmezgli nokļūt rīkles otrā pusē, pirmdienā aizgāju pie kakla dakteres. Dakteres reakcija uz manu bezkrāsaini izteikto man sāp kakls bija bija vairāk kā dīvaina: paldies dievam, ka jums sāp kakls. Patīkami, ka beidzot kakls. Ja būtu vēl vienas iesnas, es te uz vietas nošautos.

Tos mēs skatījāmies, skatāmies vai skatīsimies:
Heroes
Lost
FlashForward

The Middle
The Event
The Glades
The Chase

No Ordinary Family

un šovakar es, protams, mīlu white zinfandel.

Man labāk patīk, ja lielākā daļa cilvēku paliek pie tās robežas, kur par viedokļu nesakritību nestrīdas, tikai māj ar galvu ar ārpuses smaidu un iekšpusīgu nosaukšanu par stulbeni. Es nogurstu no piespiedu kopābūšanas un ar to saistītās nevajadzīgās informācijas apmaiņas. Nogurstu tik ļoti, ka zaudēju iedzimto piesardzību un apstrīdu dažādus viedokļus, paužot savu visai negatīvi skeptisko.
Es kļūšu atkal par klusētāju ar kluso viedokli, un iekšējās acis, klausoties piespiedu sarunas, atkal būs pārbolītas līdz izbolīšanas robežai.
Esmu strīdējusies par siltumu, aukstumu, klaiņojošu dzīvnieku barošanu, tievumu, resnumu, diētām, mikroviļņu kaitīgumu, kaitīgajām pārtikas piedevām, svaru, mājdzīvnieku turēšanu. Jebkuras sarunas aizsākšana par šiem tematiem man liek dusmās elektrizēties.

Akdiees, brīžiem ir tā, ka labprāt aizbāztu ausis ar muzikāliem aizbāžņiem, bet neizskaidrojama ausu vai prāta vaina padara ausu aizvēršanu neiespējamu - nespēju pastrādāt, kā arī nestrādāt ar aizbāztām ausīm, jo nejūtos drošībā ar ciet ausīm, tāpat kā guļot ar muguru pret durvīm. Droši vien, ka to vajadzēja nojaust, jo kabatas lakati viens, divi, trīs bija tikai viegls iesākums. Pēc kabatas lakatiem nāk skaņas, ēšana un dīvaini rituāli. Viens no biežāk atkārtotajiem rituāliem ir kurpju šņoru pārsiešana. Nekad nebūtu iedomājusies, ka reiz pie lietām, kas nenormāli kaitina, būs jāsauc kurpju siešana. Katru dienu vairākas reizes kurpes tiek atsietas, izvilktas kājas, sakārtotas zeķes, ievilktas atpakaļ kurpēs un cieši sasietas. It kā nekas tāds, bet darbapuika to dara vismaz padsmit reizes katru dienu. Gan pie savas darbstacijas, gan sapulcēs, gan koplietošanas virtuvē, gan sarunas laikā. Pārējos rituālus un skaņas vienkārši uzskaitīšu: sēra urbināšana no ausīm un apēšana, ādas ap nagiem graušana un apēšana, gudrības zobu bakstīšana sarunas laikā ar durvju karšatslēgu, kabatas lakatā ietītu pirkstu iestumšana degunā divu falangu dziļumā un enerģiska apļošana pa deguna iekšpusi, iekrekšķēšanās ar minūtes starplaiku, sēžot pie darbstacijas, knipju sišana ar pirkstiem vai pirkstu knakšķināšana, ejot pie printera vai citās darīšanās, kaut kā, pieļauju, ka tās ir blaugznas, izkasīšana no galvas matainās daļas un apēšana, puņķu skaļa iesūkšana uz iekšu, neskatoties uz neseno enerģisko deguna izapļošanu. Un tam visam plusā nepārtraukta tukša runāšana, ja jānosauc pieklājīgā vārdā. 

Gāju no Kadagas uz Ādažiem.

Īsti sēņotāji nebaidās novietot mašīnu blakus jau agrāk atbraukušu sēņotāju mašīnai un lasīt baravikas apkārt svešajai mašīnai.
Īsti sēņotāji brauc mežā vismaz 10km no šosejas un vairākas reizes nogriežas mazos meža celiņos.
Īsti sēņotāji nes mājās Rimi kasti pilnu ar baravikām un bekām.
Īsti sēņotāji smaida, ieraugot sēni.
Īsti sēņotāji prot sēnes izmantot jebkurā ēdienā.
Īsti sēņotāji fotografē sēnes un fotografējas ar sēnēm.
Īsti sēņotāji domā, ka tikai viņi ir īsti sēņotāji.
Īsti sēņotāji iedomīgi pārbolās, ja kāds cits stāsta par sēņošanu.

Salieku dziesmu dziedātājā, kas spītīgi un nenotverami pārlien uz otro neieslēgto ekrānu, daudz senklausītu un daudz vispār neklausītu dziesmu krievu valodā. Un nedziedu līdzi un ļoti neprotu būt viena.

Kad esmu viena mājās, es ēdu brētliņas un iedraudzējos ar datoru.
Tagad es esmu viena.

Sapnī redzēju, ka ēdienā, kas izskatījas kā rīsu stienīši, bija tārpi. Visi teica, ka tas ir rīsu kebabs.
Nesapnī es sestdien un svētdien peldējos Gaujā.

Man patīk vīna pudeles ar skrūvējamajiem korķiem.