Autoservisa burvis vienkārši nodzēsa ček endžin kļūdu, un volvo darbojas, itin kā nekas nebūtu noticis.
Bet burvis, apzinoties savas maģijas robežas, sacīja arī, ka vispār jau ir jādomā par detaļas nomaiņu. Detaļas cena kopā ar smalkā nomaiņas darba izmaksām jau sāk izklausīties pēc manu un šī auto attiecību pārbaudes.
Un tā arī paliku pārdomās. No vienas puses, šitādus aparātus, kā saka, mūsdienās jau vairs neražo, un es labi zinu, kāpēc šis pie manis savulaik nonāca. Tāpēc man fonā ir intriģējoša, lai gan droši vien arī mazohistiska doma, ka varbūt vienkārši jānomaina motors. Lietota motora cena ir apmēram kā tās detaļas cena – garantijas, ka citam motoram tās kaites nebūs, protams, nav, bet vismaz būtu iemesls tikt pie žiperīgāka dzinēja. Ja man tuvumā būtu kāds mehāniķis, kura likme nav piecītis par katru skrūvi, es totāli šo apsvērtu.
No otras puses, pa iepriekšējo mēnesi, kura laikā volvo ieauga zālē un es pārvietojos ar pieklīdušu uzticētu folksvāgenu, man bija jādomā arī par autobūves filozofijām un imprintiem, kas rodas, pirmo reizi ar kādu no šīm filozofijām sastopoties. Jo folksvāgenā viss ir tik… pareizi? Par spīti tam, ka konkrētais eksemplārs ir pieticīgs, ne tam tālvadības pults, ne kruīza kontroles. Bet toties logu slotiņu svira slēdzas uz pareizo pusi, ir pilns ar visādām kabatiņām, un vispār, viss, kas ir, darbojas tā, kā tam ir jādarbojas. Un vēl, prikiņ, izrādās, ka arī mazītiņu mašīnīti pilsētā ir tik viegli.
Bet lielākoties jau šis stāsts tomēr ir par vilšanos. Izslavētie “īstie” volvo (tie, kas tapa, pirms viņus vispirms nopirka fords un pēc tam ķīnieši), kuru entuziasti feisbuka grupās dalās ar saviem pusmiljona un septiņsimt tūkstošu nobraukumiem, un visi komentāros raksta, ka vēl tikpat jau droši vien notīts – un tad ir manējais, ar pārskatāmu vēsturi un vecumam relatīvi mazu nobraukumu, un tomēr izrādās, ka šitais defekts neesot nekas neparasts.
Fakjū, volvo.
