Kā jūs piespiežat sevi nopirkt biļetes uz koncertu, kas ir pēc pusgada, un ir jāizdara izvēle - pirkt labas vietas par 80 eiro vai pavisam sliktas par 40? Nē, nu vēl ir izvēle par 70 un 55, bet tās pirkt vispār nav nekādas motivācijas - ne ietaupīt, ne tikt labās vietās.

Šonakt redzēju briesmīgu sapni - Getsbijam jūrmalā kaut kāds sīkais maitassuns nokoda asti. Nokoda un tūdaļ pat apēda kā tādu krimslīti. Es ļoti sadusmojos un gribēju viņam iespert pa galvu, lai aizlido pārdesmit metrus tālāk, bet tā maitassuņa saimniece bija maza meitene, kurai pie cepures bija piesieta glīta lapsas aste, un es neko neizdarīju, tikai noskatījos, kā Getsbijam no astes stumbeņa sūcas tumšsarkanas asinis. Bet vispār viņš jau sešus gadus kā miris. Kāpēc es viņu redzēju sapnī?

Draudziņi, varbūt jūs varat ieteikt kādu privātskolotāju (var arī grupu vai labus un pārbaudītus kursus), kas palīdzētu uzlabot angļu valodu? Ideāli, ja ar mazliet akadēmisku ievirzi, bet der arī bez.

Anti-depresanti digitālā formā - "SK8 the Infinity". Ļoti smieklīga, maza anime ar brīnišķīgiem varoņiem un sirsnīgiem jokiem. Tikai 12 sērijas, bet man pat neprasās vairāk.




- Smalka vietiņa. Es varētu šurp atvest savu priekšnieci.
- Vai šeit ir kaut kas bez tomātiem?
- Vai te ir kartupelīši kanādiešu gaumē?
- Viesmīl, mums četras rāmena bļodas!!!
- Idiņ, šis ir itāļu restorāns.

- Kur Ādams?
- Laikam plāno ļoti efektīvu ierašanos.
- Jā, droši vien izšausies no lielgabala.

Vispār diezgan traki apzināties, ka Cibā sāku rakstīt pirms 20 gadiem. Varbūt jāatsāk?

Pirmo reizi mūžā iepakoju "šoziem laikam nevilkšu" drēbes vakuuma maisā. Vaaaaauuuuu! Kaifīgs process, kaifīgs rezultāts. Gribu vēl!

Man atkal der kleita, kuru biju nopirkusi uz savu 30. dzimšanas dienu! Koši sarkana kā komunistu karogs, ar mežģīnēm un rozītēm. Nopirku to pāris mēnešus iepriekš un tā arī nekur neuzvilku, jo uz 30. dzimšanas dienu jau biju ar Lauvu un divatā mums tur lāga nebija vietas.
Man gan, protams, ir visas iespējas tagad papriecāties par sevi spoguļa priekšā un uz 43. dzimšanas dienu - deja vu! - diemžēl konstatēt, ka nu nē, laikam atkal vajadzēs vilkt ko citu.

Beidzot noskaidroju, kas smird rezerves guļamistabā. Ne stipri, bet specifiski.
Supercentīgais un jaudīgais robots aizstūmis kaķa bļodu dziļi stūrī. Pilnu bļodu. Droši vien pirms nedēļas vai divām.
Nu vismaz labi, ka tā nebija kāda nosprāgusi pele.

Mamma skatās LTV raidījumu "Pārdziedi mani", kur dažādu jomu un žanru dziedātāji katru reizi mēģina izpausties citā žanrā. Vispār jau inčīgs koncepts, un rezultāts mēdz būt pozitīvi pārsteidzošs (no līdzšinējiem raidījumiem vislabākais ir par tautas mūziku).

Bet vienā no sērijām varēja uzzināt arī, kā rokmūziku dzird tie, kuriem nepatīk rokmūzika. Ak, vai. (Un taustiņnieks acīmredzami arī nedomāja, ka dziesmai ir kaut kāds konkrēts motīvs vai melodija, kas attiecas uz viņu.)

Brīnumainā kārtā man šajās dienās pat nav jāstrādā, toties visu laiku briesmīgi nāk miegs, tāpēc lielākā aktivitāte, uz ko es spēju saņemties - gatavoju mums ar Lauvu. Vakariņas, brokastis, pusdienas...
Un lielākais brīnums - Lauva ēd. Viņš apēd visu, grib vēl un viņam beidzot viss garšo!
Gadiem esmu dzīvojusi šausmīgos kompleksos, ka mani gastronomiskie pūliņi ir miskastē izmetami.
Vismaz ar kaut ko pusaudžu vecums ir patiesi brīnišķīgs.