Pamat pārliecības, kam tici. Sabrūk no mazu, nebeidzamu viļņu spēka. Gadu desmitiem celta stabila ēka. Sāk ļodzīties, brukt. Nav vairs tā. Bet tukšums nepaliek vecu sinapšu vietā. Kaut kas tur apakšā kņud. Aug un dīkst. Un caur krāsmatām grib ārā līst. Tā sajūta, kad nakts vēl nav cauri, bet pamalē tik tiko manāmi gaismiņa svīst.

Palasījos savus senu gadu ierakstus. Sasodīts, nevajadzēja tā darīt. Cik salkani stulba esmu bijusi. Pati no sevis nobijos.

Tu klusi uzsūc viļņu šalkas, vēro kādu retu kaiju, kura nodirš pusi soliņa un mazliet seju. Bet nepārstāj kaut kur dziļi iekšā smelgt alkas. Pēc kaut kā tik būtiska ka to pat nekādi nepateikt, teju. Bez mākoņiem, šodien debesis zilas, es joprojām eju. Kaut kur tālu, ļoti tālu. Un kā viļņi, nekad nepāreju.

Man liekas, vairāk vajadzētu runāt par to, ka "Kāpa" ir lieliska filma mātēm un dēliem. Daudz vairāk. Es, piemēram, to vispār nezināju, līdz beidzot nenoskatījos, par laimi, kopā ar Lauvu.



Lauva gan piedzīvoja nelielu uzjautrinājuma un aizkaitinājuma miksli brīdī, kad Pols sāka kliegt uz māti un es to nokomentēju ar: "How do you dare to use my spells against me, Potter?!?" labākajā Rikmena interpretācijā, uz kādu vien esmu spējīga.

Gizmo pēdējā laikā uzvedas atipiski. Neņaud un nekaujas! Guļ vēl vairāk nekā parasti, ēd maz. Varbūt viņam sāp zobi (viņš daudz siekalojas). Varbūt vienkārši vecums (17 gadi, hm hm).
Šodien beidzot saņēmos un piezvanīju uz klīniku, pieteicu konsultāciju.
Pēc tam aizgāju uz parasto Gizmo slēpni, čamdu... Bet kaķa nav! Nupat vēl bija!
Viss skaidrs - Gizmo ir noklausījies sarunu, sametis savu iedzīvi mazā, baltā sainītī un aizmucis no mājām. Par veterinārārstiem viņam ir briesmīgas atmiņas - pirms nepilniem diviem gadiem viņam izoperēja sarkomu, kopš tā laika Dino Zoo klīnika Krasta ielā viņa acīs ir kas sliktāks par Būhenvaldi vai Jozefa Fricla pagrabu.
Beigās atradu nabaga savārgušo bēgli saļimušu blakus skapī.
Visā ziņā man dikti negribas, lai šogad būtu kā pirms diviem gadiem, kad mēs aizbraucām ceļojumā, bet atgriežoties Gizmo bija jau galīgi sanīcis. Šogad gribu braukt pie Vācijas safari lauvām ar mierīgu sirdi.

Tu smaidi. Ar perifēro redzi redzu. Gaidi. Es atkal raisu nost savas bruņas uz kurām tik daudz lāstu un vaidu. Jo tikai kails varu izstāstīt. Tu klausies. Es nedroši stāstu un gaidu. Zinu, visu var pamanīt. Tu brīžiem jautā. Par to kas man kurā smadzeņu plauktā. Un es ļauju sevi neaizsargātu stūrī dzīt. Bet Tu klausies un smaidi.

Un ir grūti noformulēt domas. Kuru nav. Jeb brīžam no citas jomas. Kad parubies. Un nāc pie samaņas tikai tādēļ ka atkal parubies. Kaut kur pazūd laiks. Kā pieskāriens maigs, stadijā starp samaņu un bezsamaņu. Tu visu saproti, pat to ko vēl nesaproti. Un saproti ka ar to tā pat, vēl nepietiek. Tik ļoti.

acīmredzamais - neticamais.

auto jumta restes dod jaunas iespējas mantu transportēšanā:
- 2m3+ (2 kubi+) izolācijas plākšņu uz jumta - darīts
- 3.9m gari terases dēļi - darīts

/pārvācoties no pēdējās īres mājas uz savu, visa iedzīve tika pārvesta ar personisko auto.
(Renault Espace, bez jumta restes).

Pilnmēness caur mākoņiem zemi aprok. Ar nedzīvu baltu smaidu. Sasaluši vērtību stabi. Un nav iemesla gaidīt. Labi. Var pazaudēt dienu un iegūt nakti. Var pazaudēt abus. Bet no tā tikai gūt. Būt. Ja tiešām visu to jūt. Mainīties un par ko citu kļūt. Bet rozā padebeši otrā pusē klusē. Tur vēl saule. Pulsē.

Naktstauriņš. Tik skaists viņš. Kad naktī lido. Blondie mati, augums, gaišā āda. Var redzēt ka netēlo. Liek pukstēt ātrāk sirdīm, kas vēro. Kaut kur nolaižas tumsā un paliek, līdz rītausmai, kas atkal visu pa savām vietām saliek. Bet dienā tik bail. Bail būt vienai, bail no tā ka viņu kāds ieraudzīs, pazīs. Tik bail no sevis. Pat bail ka sadzīs. Pa dienu. Pa dienu naktstauriņš sēro.

LSM. Pļavas ir kā dusošās princeses, kuras gaida govs mēli, kas tās pamodinās – tā par pļavu apsaimniekošanas ieguvumiem norādīja Latvijas Dabas fonda eksperte un botāniķe Rūta Sniedze-Kretalova.

Tāds dīvains klusums, kad viņa klusē. Tai nav ko teikt. Katrs savā pusē, jeb par daudz. Bet nespēj tā un mēmi sauc. Pēc palīdzības. Sapratnes. Vēja. Pēc maiguma. Pēc tā, lai nenokavēju. Bet. Varbūt. Vienu siltu tēju. Un atkal atvērsies kā mitrā zemē iekritis grauds. Izaugs, uzziedēs un tad līdzi sev sauks.

Es izliekos ka nesaprotu. Tu izliecies ka izliecies. Bet Tu jautā. Un es atbildu, jo es ticu tam kā es izliekos. Bet Tu netici. Un izliecies ka nesaproti, ka es izliekos ka izliekos. Tu tici, ka var izlikties. Es arī izliekos ka ticu. Bet neizliekos.

Es, pasarg dievs, neuzprasos uz kompāniju, pati ar sevi jūtos visai labi, bet nelieli apsveikumi sakarā ar neticamo faktu, ka esmu vispār tik tālu - līdz atvaļinājumam - izdzīvojusi, gan netraucētu ;)

Un Tev tik ļoti gribas, lai kāds saprot. Lai neņem, bet spēj vismaz brīdi dot. Lai klausās Tevī, lai spēj pajokot. Dažreiz, lai neko nesaka. Vajag vairāk un vairāk. Vajag visu. Bet visu nevar, var tikai mirkli kopā izdzīvot. Un tad ir tik grūti neskatīties pār plecu. Promejot.

Jasmīnu smarža un zāle, kas vīst. Ar aizvērtām acīm var gan mīlēt, gan nīst. Ilgi gaidīt, līdz viss plīst. Atklāties, pamanīt ka dzīst. Sajust ka kāds stāv aiz muguras. Pat tad, kad līst.

Vai peonijas var likt vāzē kopā ar rozēm?

Sirmi, veci bērni. Vēl vairāk baidās un ir lēni. No sevis un citem. Bet tomēr, meitenes un zēni. Nekādi negrib nokāpt no celiņa. Balta uz stikla, jo vajag vēl viņa. Ar katru reizi tas par īsu. Neizsit vairs sviedru lāsi un trīsu. Nepamanītās iestaigātās takas. Kaut gan apkārt viss mežs, kur sevi pazaudēt un atrast.

Neticami, bet fakts - projektiņam viss pa lielam no manas puses gatavs, šodien beidzamā darbadiena pirms 2 nedēļu atvaļinājuma.
Vēl jo neticamāks ir fakts, ka man nav vispār nekādu plānu.
Varētu kā pirmo ieplānot padzerties ūdeni, jo ar visiem darbiem esmu izkaltusi kā Tuksneša suns no "Lotes".