Savos gandrīz četros gadu desmitos neesmu paspējusi vai mācējusi pierast pie sava vārda. Tagad tāds tantīgs vārds noteikti būtu tieši laikā, bet joprojām - nē, kaut kas īsti nav. Vienmēr jūtu viņu kā tādu ar spraužamadatu piespraustu kartīti ar nosaukumu.

Tikko braucu ar riteni gar Gauju, un varavīksne bija tik skaisti pārliekusies pāri Gaujai virs tilta.
Kopš man ir suņi, varavīksne kaut kā ir kļuvusi no skaistas par skaisti skumju, jo vienmēr jāiedomājas Rainbow Bridge.

Un man nepatīk gleznas. Visas.
Es apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj uzzīmēt kaut ko skaistu, es apbrīnoju viņu talantu.
Man patīk vērot, kā no dažiem zīmuļa pieskārieniem rodas perfekts attēls.
Bet gleznas pie sienām man nepatīk.
Viena glezna spēj sāpīgi sabojāt jebkuru skaistu sienu un padarīt neglītāku jebkuru neglīto sienu.

Pilnīgi nesaprotamu un neizskaidrojamu iemeslu dēļ man nepatīk bildes ar putniem (izņemot pūces, protams).
Pret pašiem putniem man nekādu iebildumu nav (izņemot baložus pilsētā un zvirbuļus uz ēdvietu galdiem), daudzi pat liekas ļoti skaisti.
Bet bildes ar putniem galīgi nepatīk.

Man patīk visi gadalaiki.
Nav tādu laika apstākļu, kas traucētu skraidīt ar suņiem pa mežu, skatīties seriālus vai dzert vīnu.
Neviena no manām skumjiņām nerodas nepareizas gaisa temperatūras un parmazpardaudzsaules dēļ.

Man patīk vecas bildes.
Sapriecājos, ka varēšu izskatīties vecas Rīgas bildes http://www.diena.lv/kd/literatura/lnb-izstade-mana-tava-musu-riga-pirms-100-gadiem-ieklauta-google-muzeja-14108087

Doooh. Kā tad. Desmit bildes, no kurām puse jau redzēta. A izstāde tik glīti visās ziņās aprakstīta.

Man patīk skaists ēdiens, tāpēc man grūti klausīties apgalvojumu, ka tārpaini un neglīti āboli ir daudz labāki.
Tajās apmēram trīs reizēs gadā, kad es ēdu ābolu, es savu ābolu gribu lielu, skaistu un neiztārpotu.

Esmu pārliecināta, ka tārpi sen jau ir pielāgojušies ķīmiskajām garšiņām, bet, ja tomēr es kļūdos, varbūt jāievieš tārpi-testētāji.
Veikalā palaid bariņu tārpu-testētāju augļu nodalījumā, kurā auglī tārps ielien, to ņem. Jo tas ekobiosuperauglis.

Prāta Vētra gan man nepatīk. Na zare izņemot, protams. Kā draudzene teica: tās jaunās dziesmas tādi galīgi samocīti, vēl drusku silti atgremojumi. Vecās arī atgremojumi, tikai auksti.

25 km ar riteni
6 km pastaiga pa mežu
apēsta bekonmaize
palasīta grāmata
izlaikots instagrams


kafiju vai vīnu?

Saldskābmaize ar ceptu bekonu.

Jau kādu gabaliņu man ir problēmas ar gribaskautkogaršīgu sajūtu. Gribaskautkogaršīgu sajūta ir palikusi sāpīga, garšas kārpas izmisumā izslējušās kā kamieļa kupri un mēģina atrast, kura būtu pareizā garšīgā garša. Visas garšas ir kļuvušas parastas, nekas vairs nav īpaši īpašs.

Vakar atradu garšu - kartupeļu pankūkas. Bet kartupeļu nebija mājās. Varbūt šodien.

Teikuma vidū regulāri iestarpinātais vai iespraustais ja godīgi, liek domāt, ka cilvēks parasti melo. Īpaši, ja iespraUž vai iestarpina - nu, ja pavisam godīgi jāsaka. Man ir saasināti neiecietīgas attiecības ar liekvārdību un tukšteikumiem, katrā izdevīgā momentiņā piesienos vai aizrādu.

Kāpēc tu man nepateici. Lai nebūtu diskusiju. Un neizrunātais sūds smirdēdams dzīvo ar mums.

Es reti apsmeju un piekasos cilvēku runāšanai svešvalodās, bet pusstundu garas sarunas laikā katrā teikumā iespiests anyhow tomēr sāpina ausis un liek acīm pārbolīties.

Lasu grāmatu par iepriekšiepriekšējo gadsimtu. Par vēstulēm, kuras ceļo mēnešiem ilgiem. Par pārvietošanos starp pilsētām, kas ilgst vairākas dienas. Par vietām, uz kurām var aiziet tikai kājām.
Par grāmatu veikalu, kurā pārdevēji pārsvarā lasa grāmatas. Par cilvēkiem, kas vientuļi dzīvo nomaļā muižā. Par rokrakstā rakstītām grāmatām.
Un man atkal ir divi pretēji viedokļi par šodienas ātrumu.

Galvas iekšā es jau esmu tik daudz uzrakstījusi. Par hepinesu, par nehepinesu, par riteni, par aizmugures sarunām, par ikdienas kaitinājumiem, sāpīti un vecumu.
Tikai rokas nekādi netiek līdz burtiem.

Gandrīz visām draudzenēm šobrīd ir dažāda izmēra drusku staigājoši un vēl nestaigājoši minibeibiji.
A manam beibijam 18 un autovadītāja apliecība.
Patīk.

Aukstā zupa. Joprojām nav skaidrs, kā to var ēst. Nepatīkama izskata, garšas, smakas, konsistences biezšķidrumu.
Vai aukstā zupa pieejama visur pasaulē?

Teiciena spiest uz jūtām vizualizācija dara sāpes iekšējām acīm un skaņa ārējām ausīm.
Prāts sāpīgā izbrīnā novēršas no teicēja.

Ejam romantiski nopļaut zāli?

Mans saldējums ir dzintara siers ar valriekstiem.

Neizskaidrojama un skaidrotnegribama nepatika pret zīmējumiem kafijā. Visiem. Sirsniņām, eglītēm, svītriņām.

Dāvanu papīrs jau praktiski uzreiz ir atkritums.

A, vot, sūds uzpeldēja tik negaidīts, ka nevar saprast, vai turēt roku virsū, lai nelien virs ūdens, vai izlikties neredzam.
Brīdī, kad beidzot jādodas apraudzīt pirmā līmeņa drauga beibijs, uzticamais un pārbaudītais pirmā līmeņa draugs palaiž sūdu brīvībā.
Jau sen esam vienojušies, ka nekādas dāvanas nedāvinām un naudas tādām lietām netērējam, bet te pēkšņi pasūtījums - beibijam nepieciešamas šādas dāvanas.
Akdieesvelnsvāverejesus, pirmkārt, man nav ne mazākās nojausmas, kāpēc tāda lieta beibijam vajadzīga, otrkārt, nav ne jausmas, kur atrodas tādi veikali, kur pasūtījums dabūjams, treškārt, nav ne laika, ne prieka skraidīt pa nesaprotamiem veikaliem, meklējot nesaprotamu lietu.
Esmu 100%+sūds pret pasūtītām dāvanām un jautājumu: ko tev uzdāvināt? jebkurā gadījumā. Nu, sūdā, nevajag taču nekādu dāvanu, ja nezina, ko dāvināt.
A negribas iet raudzībās ar tādu rūgtumiņu. Gribas tomēr prieciņu.
Un pirms pasūtījuma jau mazs pārsteiguma nieciņš jau beibijam bija iegādāts.
Kā sūda apsēsts gļēvulis pateicu, ka norādītajā dienā un laikā tomēr ciemos netieku.
Un vēl drusku pabimbāju.
Vairāk pabimbāju par to, ka pie pasūtījuma vēstulē bija pierakstīts, ka pasūtītās lietas beibijam jau sen vajadzīgas, bet nav laika skraidīt pa veikaliem un meklēt.
Bet bezmazubērnucilvēkiem gan vienmēr ir laiks skraidīt jebkur. Jo ko tad viņiem darīt ar savu garlaicīgo bezmazubērnu dzīvi.

Laikam jānāk atpakaļ.

Es tagad dzīvoju tādos kā laukos.

Viss ir savādāk. Spiest IETEIKT.

Pieteicu streiku kartupeļiem un pusstreiku pienam.

Es sapnī redzēju, ka istabā dzīvoja serpiente, kuru mums vajadzēja uzmanīt. Lai neizlien no grāmatplaukta.
Tad mani apkampa/apskāva/sahagoja bērna basketbola treneris un jautāja, vai drīkst nobučot.

Jocīgās ģimenes jocīgā satikšanās: pirmstikšanās aprunāšana, kaitinājumu paredzēšana, pirmslaika sacepšanās par vēl nenotikušiem kaitinājumiem, pēdējā brīža pārdomāšanas apsvēršana vai izlikšanās par slimu, zīmīgu skatienu raidījumi tikšanās laikā, acu pārbolīšana, krupju vārdu rīšana, nevarēšana iztikt vienam bez otra un smiešanās. Daudz daudz smieklu starp sakaitinātiem skatieniem.

Skatos veikalā modernās bērnu (lielu bērnu, bet man riebjas vārds pusaudžu, kā arī tīņu) grāmatas un nesaprotu, kāpēc visas ir tik nenormāli fantastiskas, briesmoņpilnas, nežēlīgas? Bērna jau sen izlasītais Harijs Poters ir salīdzinoši jauks un nefantastisks.

Šausmīgi sāpēja galva. Iedzēru zāles un aizmigu. Sapņoju, ka man reibst galva tā, ka nevar nostāvēt, un ka turos pie istabas sienām. Un saku mammai, ka tas nav no alkohola, jo viņa taču zina, ka es izdzēru tikai puspudeli vīna. Mamma teica, ka mēs pie zupas esam dzēruši vēl kaut ko. Bet es tikai reibu un turējos pie sienām. Pēc divām stundām pamodos bez galvas sāpēm.
Dzeru Martini Asti, spēlējam wii ar trušiem. Pēc wii man vienmēr sāp rokas.

Cik seriāla "Bīstamās Mājsaimnieces" sezonas ir rādītas TV3? 5?