džīzas, atliek cilvēkam ķerties pie Mājas Tīrīšanas, kad jau visi zvanās, visur kur aicinādami, tas taču nav izturams! bet vispār, estājūt, ja šovakar ar polīšiem finalizēsimies ballītē pie Jūnouvhū, ļoti iespējams, ka pamatīgi sapļaušos un metīšos pate visus laipni aicināt rītvakar pie manis. un vispār - mana māja aizvien vairāk sāk līdzināties hostelim - aizbrauc viens, atbrauc otri; un, ja man būtu labāka atmiņa, tad būtu arī jau soli solī atstrādāts maršruts pa visām parādāmajām Rīgas vietām.

pēdējā nedēļas nogale Latvijā, vienvārdsakot.

"Mani sauc Anita – es esmu Jūsu Virsmāte."

mani feisbukā aicina draudzēties - wait for it, tūlīt sekos ļoti oriģināls vārds - Jānis Bērziņš. apskatos, kastastāds, mazums, tomēr pazīstu; nē - izrādās, kaut kāds čalis no "Vienotības" saraksta, tāds riktīgi iestīvināts, bet originally no Brazīlijas, savā feisbuksienā ar visiem saviem brazīļiem sarunas nobeidz ar "bučiņām". how cool is that? :D

/http://www.stumbleupon.com/su/2ztc3e/candychang.com/before-i-die-in-nola/

man ļoti patīk tā ik pa laikam izskanošā doma par to, ka, lai integrētu, piem., latviešu sabiedrībā krievus, kaut kā īsti nestrādā kaujas cirvis un brīdī, kad tevi uzrunā krieviski, automātiska novēršanās un paziņojums, ka ES NESAPROTU, RUNĀ LATVISKI. tas ir diezgan loģiski, ka tad, kad no tevis nicīgumā novēršas, seko apvainošanās un pretreakcija. manuprāt, daudz labāka motivācija ir prieks pašiem par savu valodu, kultūru un iekļaujoša, nevis noliedzoša attieksme, kas mudina domāt, ka, "hei, tusēties ar šito kopienu varētu būt forši".

protams, ir dažādas situācijas un dažādi cilvēki, un all that jazz, bet mani ļoti aizkustina, ka pirmais teikums, ko mans peruāņu draugs šeitbūdams iemācījās, bija "Es esmu Lāčplēsis, un man patīk Laimdota" (izraisot daudzus smaidus mācīšanās procesā tramvajā un daudz smieklu manos draudziņos, kuriem viņš šādi stādījās priekšā) un otrais - "Man patīk "Četri balti krekli"", ar to domājot Kalniņa filmu, nevis klubu. savukārt es jau izsenis esmu samācījusies, kā pateikt "forši" un what not peruāņu spāņu valodā, ko arī pie izdevības lieku lietā, ar to izsaucot sajūsmu viņā.

par savu taisnību pastāvēt jau nekādā ziņā nav slikti, bet var atšķirties attieksme, ar kādu to dara. pat neatbalstot, es saprotu, piem., sava tēva ņirgāšanos par jebkuru pa skatienam patrāpījušos melnādaino vai par saviem draugiem no Āzijas. kā nekā, mēs tomēr esam ļoti maza tauta, un tas viss, kam vēstures gaitā ir nācies iet cauri (ar to lielākoties domājot citu tautu virskundzību šajā zemē) loģiski, ka ir atstājis pēdas, veicinot vietējās kultūras norobežošanos no visa svešā. tas ir tikai normāli, cēloņseku attiecībās balstīti, un ir diezgan lieki attiekties pret to kā pret cietpaurību vai tamlīdzīgi - teiksim, virtuāla spļaušana uz virtuālajiem geju un melnādaino aplicējiem ziņu portālu komentāros pēc būtības ir tieši tas pats "apliekošais" attiecību risināšanas modelis, ar kuru tikt uz priekšu ir diezgan grūti. mēs tomēr esam jaunā paaudze, kas nevis mūsu intelektuālā pārākuma, bet gan vēsturiskās situācijas dēļ ir tikuši pie iespējām daudz brīvāk ceļot, lasīt svešvalodās un iepazīt citas kultūras vēl citos veidos, un pacelt tāpēc gaisā degunu un pateikt, ka "visi lohi", ir ļoti viegli, bet, šķiet, ne pārāk godīgi. un nevis lamāšanās uz visiem, kas domā citādi, nekā tu, bet gan tieši neuzbrūkoša un vienlaikus pārliecināta iešana virzienā, ko esi atradis par pareizāku, var radīt vēlēšanos tev sekot un - pilnīgi noteikti - palīdz saglabāt daudz nervu un labāku garastāvokli. (un sadosimies visi rokās, ja!)

ouuuu, izskatās, ka uz dzīvojamās istabas ārējās palodzes man ir BEIGTA BALOŽA KAULIŅI!! YUCKY SHIT!

pēdējā reize, kad saskāros ar baložu mirstīgo atlieku tīrīšanu, bija, šķiet, nu jau sirmajā 2006. gadā, kad ar R. pēc kāda gaisā parauta Kultūrakadēmijas operatoriņa-wannabe monumentāla uzmetiena palikām Parīzē bez mājām uz divām nedēļām un dabūjām apmesties vienā pilī 40km no Parīzes apmaiņā pret palīdzēšanu mājas darbos. tai pilij, kas savulaik bija piederējusi vīram, kam nocirta galvu Lielajā franču revolūcijā un kurš pēc tam tur mēdza savāda balta veidojuma formā spokoties, bija izremontēts pirmais stāvs, kamēr otrais stāvs vēl bija viss tādos senilos gruvešos un mirušos pa logiem salidojušos baložos; tad nu tie "mājas darbi", cita starpā, izpaudās arī tā, ka mums bija tas otrais stāvs jātīra. patiesības labad jāatzīst, ka ar tām baložu atliekām lielākoties tika galā R., jo man, tādā stereotipiski fīmeiliskā kārtā, gluži vienkārši sametās slikta dūša, kad kārtējo reizi izrādījās, ka aizvācamais objekts ir nevis akmens, bet gan par akmeni nomaskējies LĪĶIS. nūū, a tagad nu man tādas aizvācamā līķa paliekas ir uz palodzes un pēc akmeņa neizskatās nu nemaz.

vot, likās, ka man te no augšas birst tikai pa kādai putna spalvai un augšējo kaimiņu nomestai pīpītei, nevis nelaiķu daļas; FML.

dzerot rīta kapiju, trepēs bija dzirdami pastardienīgi būkšķi un urbšana, bet neļāvos traucēties, mazums, atkal kaut ko labo. vēlāk, trepjtelpā izejot, izrādījās, ka būkšķu avots bija strādnieki, kuri uz piekto stāvu pa mūsu stāvajām mūlenrūžiskajām kāpnēm bija stiepuši un pēc tam uzstādījuši kaut kādu technīku manam kaimiņam itālim. dzirdot viņu smieklīgo komunikāciju (itālis nerunā ne latviski, ne krieviski, savukārt strādnieki runāja tikai krieviski), taisījos jau pabļaut, vai nevajag palīdzēt iztulkot tur tos techniskos parametrus, par kuriem viņi tur centās saprasties, bet "saruna" ļoti ātri jau pārgāja izprotošākos toņos, tipa, itālis saka "pačemūū cik-cak-cak, hahahā?" (tieši tā viņš arī teica, cik-cak-cak neko neaizvieto), tad strādnieki caur smiekliem kaut ko cenšas skaidrot, tad itālis viņiem māca, kā to pateikt itāliski, finālā visi smejas, un tieši smiekli, un nevis esperanto, ir tā foršā valoda, kurā visi ir vienlīdzīgi un saprotas. tad jau tika nonākts līdz tam, ka itālis viņiem piedāvā kafiju, bet strādnieki saka, ka viņi gribot čaj, tā kā tad gan jau par visiem parametriem bija tikuši skaidrībā paši.

par itāli runājot, nesen izrādījās, ka tas tomēr nav šis klibais tips ar trakajām acīm, bet gan joprojām sprauns un možs kumeļš labākajos gados, vienkārši viņam ieeja dzīvoklī esot arī pa otrām trepēm, ko viņš arī biežāk izmanto, tāpēc arī šaigalā netika redzēts. tas viss tika noskaidrots brīdī, kad svētdienas vakarā taisni nesos uz Piensvētkiem, bet viņš mani kāpņu laukumiņā pārtvēra ar izsaucienu "HELLLOOOOOUUU YOUUUU, HAHAHĀ!", gribēja zināt, kur es tik ilgi esot bijusi pazudusi (lai gan no Spānijas es atgriezos jau 2009. gada decembrī, lulz), etc, etc; izstāstīja visu par šīs mājas vēsturi, paklačojās, ka mana dzīvokļa iepriekšējais īpašnieks - dziedātājs - galīgi nemācējis dziedāt, kā arī noziņoja, ka esot modeļu aģentūras vadītājs (āā, tāpēc, nevis citu iemeslu dēļ, pie viņa gāja tik daudz jaunu, smuku meitentiņu). tiesa gan, vienreiz viņš mani kāpņu laukumiņā jau bija uzķēris - iepriekšējā dienā, kad pēc fighta ar dzīvokļbiedreni man steigšus vajadzēja uzpīpēt, un tanī brīdī nebija īpaši svarīgi, ka mugurā tikai īss halātiņš, jo mūsu trepēs tāpat reti kāds parādās. tanī brīdī es runāju pa telefonu un sarunā ar viņu neielaidos, bet svētdien tad nu viņš to halātiņkeisu neatstāja nepieminētu ("sooo, you walk around naked when you're stressed, right, hahahā? well, but in your case," - nekautri nopēta manu augumu - "it's not such a bad idea, hahahā") un tad arī sāka klāstīt par to savu modeļaģentūru, bet tad gan es viņam atvainojos, ka tagad nu man tiešām ir jāskrien, un viņš, aci piemiedzot, noteica, ka nekas, sarunu turpināsim vēlāk. mazais rakaris tāds.

nu neko, vārdsakot, tā tās dieniņas paiet; šodien bišķi jāpastrādā un jāiet pie jaukās bijušās kolēģes uzklausīt stāstus par ceļojumu (viņa savu atvaļinājumu bija izmantojusi, apbraukājot pusEiropu uz moča ar bojfrendu), kā arī, iespējams, uz šito. rītu, savukārt, iebrauc Fl., un pēc tikšanas galā ar dažām praktiskas dabas lietām plāniņā ierakstīts baļļuks ar cigareštīšanas tutjoriaļa elementiem (jā, es cigaretes esmu tinusi varbūt divreiz dzīvē; kaut kad jau tas ir jāiemācās, jo tai Londonijā tak par pīpītēm vulgaris noplēš deviņas ādas). tā, lūk; un arī pie friziera apgriezties būtu kādā brīdī jāiespēj, jo šitā, ar matiem pa visu seju, jau vairs nav aršana, un, kā man norādīja draudziņi, es jau sāku izskatīties tā, it kā nāktu no septiņdesmitajiem. and so it goes, kā teiktu Vonne.

vakardienas deju mazā telpā ar daudz cilvēkiem izraisītais jociņš iz paranoid parrot repertuāra

interesentiem: te ir vēl :)

ģimene, kopš esmu beigusi to uztvert sevišķi nopietni, man sagādā aizvien vairāk aizkustināta uzjautrinājuma pilnu brīžu. teiksim, stāstu savam diezgan rasistiskajam tēvam par to, kā ar malaiziešu čomu (ļoti inteliģentu džeku, starp citu, pētnieku un topošo diplomātu) gājām pa džungļiem, šis - ar tādu smīniņu: "nu, un ko ta' viņš tur tādu atrada?" (sāk tarzāniskā stilā sev klapēt pa krūtīm) "..SAVU MAMMU?" :)

neko, vakar jau arī, kad pa televizoru mūsu diženās polisas Ventspils svētkus rādīja, viņš melnādainā izpildītājmākselnieka virzienā paguva raidīt izteikumus a la "kur viņi tādu izrakuši, laikam no grāvja izvilkts, ka tik melns", tā kā nekas negaidīts no šī mana mīļā vīrieša puses tas, protams, nebija, tik paziņoju, ka vairāk stāstus no Malaizijas advenčera lai negaida, kad jau tas viņam ir tik materiāls jauniem un jauniem jokiem par maniem draugiem no Āzijas; bet smīkls ta' nav valdāms, un tā nu, joprojām smiedamās, nostaigāju gar virtuvi, kur tanī brīdī arī mana mātes kundze, pa telefonu runādama, gadījās. pēc brīža, telefonsarunu beigdama, viņa ļoti nopietni mani nobāra, lai es turpmāk nesmejoties, kad viņa runājot pa telefonu, jo esot iespējams, ka viņas sarunbiedram KĀDS NOMIRIS. ar atvainošanos komplektā nākošā iebilde, ka tāda situācija taču var gadīties tikai vienā gadījumā no miljona, piekrišanu neguva, un tā nu kopš šīs dienas manu vecāku mājās nedrīkst smieties, pirms nav pārbaudīts, vai tuvākā un tālākā apkaimē kāds nerunā pa telefonu, jo nevar jau zināt, vai viņa sarunbiedram kāds nav nomiris.

nu, un vispār ir sajūta, ka vasara ir ar mani uz vienu roku, jo pēc mākoņainās vakardienas, kurā In.žēlojās, ka sataisījusies braukt uz Saulkrastiem sauļoties, bet diena piemērota tikai tam, lai dotos uz Ēnkrastiem, šodien, kad viesojos pie savējiem Jūrmalā, saule bija klāt, kā saukta, un ir padarījusi manu fizisko veidolu viegli rozīgu un apmierinātu; tagad back for good Rīgā, duša, uzfrišinājiens un tad jau Piensvētki.

..bet vispār, es tikai gribēju pierakstīt, cik ļoti pēdējās dienās kā tuvus un klātesošus es izjūtu Savus Mīļos - ij ģimeni, ij draugus. mani cilvēki ir mans zelts, vot!