esmu novērojusi, ka ir cilvēki, kuri var "saņemties", t.i. izkārpīties no depresijas ar "saņemšanās" paņēmieniem, un ir tādi, kuri nevar. iespējams, tas ir atkarīgs no cilvēka, iespējams, no slimības pakāpes, iespējams no abiem kopā

(Reply to this) (Thread)

Nēnu teorētiski varētu būt, ka tas ir atkarīgs no tā, vai problēma ir primāri fizioloģiska (kaut kas nav kārtībā ar hormōnu/whatever padevi smadzenēm) vai primāri psiholoģiska. Bet tad varbūt ir jēga nošķirt tās abas diagnozes - un ne tikai depresijai, bet, iespējams, arī citiem mentālas dabas traucējumiem - un nejaukt viņus kopā, lai arī simptomi ir līdzīgi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, bet smadzenēs taču viņi visu laiku paši jaucas kopā, nē?
L.

(Reply to this) (Parent)

Nu tad nejauc? :)
Sabiedrību nepāraudzināsi, bet drīkst rādīt priekšzīmi.

(Reply to this) (Parent)

Varbūt, ir jēga nošķirt, bet nez vai tas ietekmē spēju "saņemties". Un problēma jau tā, ka t.s. primāri psiholoģiskā slimība katrā ziņā arī ir fizioloģiska, vai posttraumatiska, nav svarīgi, bet ir reālas izmaiņas smadzeņu darbībā, hormonos utt.

Man šķiet līdzīgi kā dutei. Ir divu tipu cilvēki, ar iedzimtu vai agri iegūtu cīnītāja raksturu, kas vienmēr grib būt līderi, laužas visās durvīs, sāk karus utt., un tādi, kas ir mierīgāki, lēnprātīgāki, vai. (Te nav runa tikai par enerģijas daudzumu, kaut tas arī varētu būt faktors.) Pirmajiem, kā varbūt arī Tev, patiesībā "jo sliktāk, jo labāk", tad viņi jūtas savā elementā. Viņi var drīzāk saņemties (ja vien nav kāds ļoti smags stāvoklis, un pat tad viņi var mēģināt).

Es katrā ziņā esmu to "mierīgo" pusē, kuri piekrīt pirmajai pozīcijai, kurā Tu īsti neesi. Bet piekrītu arī, ka cilvēks var censties/mācīties sadzīvot ar savu slimību, lai kāda tā arī nebūtu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es tagad mēģinu saprast, vai tad, kad es biju pavisam sīks un iebiedēts bērnelis, es arī biju cīnītāja. Probablī.

Bet es ceru, ka ir skaidrs, ka tos brīnumus par "saņemšanos" es saku sev, nevis citiem :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Konkrēti ar Tevi, kā ar ikvienu cilvēku, jau ir daudz sarežģītāk kaut ko saprast :)

Man pilnīgi skaidrs :)

(Reply to this) (Parent)

Manā saprašanā, viss psiholoģiskais kaut kādā mērā ir arī fiziskais. Un, ja kaut ko nevar izskaidrot ar fizioloģiskiem procesiem, tad tas tikai tāpēc, ka tas nav izpētīts.

(Reply to this) (Parent)

Nu man tieši aptveršana, ka depresija ir slimība, palīdzēja sākt no tās kārpīties ārā. Tanī brīdi tā pārstāja būt par šo šausmīgo, melno manas personības daļu, par kuru es jutos vainīga, kura bija piepeši uzradusies, kuru es kaut kā nebiju pamanījusi 26 savas dzīves gadus. Tā kļuva par kaut ko tādu, ar ko iespējams dīlot, ko iespējams, ja ne izārstēt, tad vismaz apārstēt. Saņemšanās kļuva iespējama tajā brīdī, kad es atdalīju depresiju no savas personības būtības, un tajā brīdī kļuva arī iespējams nešaustīt sevi, ja saņemties kādā brīdī neizdodas.

(Reply to this) (Thread)

Jā, tas gan. Nu tb depresija kā kaut kāda zaraza, ar ko es dīloju (vai nedīloju, because of reasons!); bet then again man vispār ir problēmas dajebko uztvert kā "savas personības daļu"

(Reply to this) (Parent)

+1

(Reply to this) (Parent)

Diezgan piekrītu šim.
Man šķiet, ka grūtāk nošķirt slimību no savas personības kļūst tad, kad tev jau ir kļuvis daudz labāk, nu, tad nevar saprast, vai šis "pāris dienas negribas iet ārā no mājām" ir reāls ikdienas nogurums un normāli, slinkums vai kaut kāds simtoms, ko nevajadzētu opalaist garām, jo principā tu funkcionē labi un lielākoties jūtos "labi", ko nu mēs katrs ar to saprotam. Un šajā dzīves posmā man arī visai labi strādā "tagad vienkārši jāsaņemas, jānomierinās un jādara lietas", kaut arī tas mēdz būt grūti.

Agrāk tas nestrādāja, nu, proti, nekādiem "ja šito tagad neizdarīs, tad būs problēmas" nebija īpaša efekta izlīšanas no gultas vai atiešanas no datora, kurā nonstop skaties seriālus, kontekstā. Ja ir tā - tad, manuprāt, vienīgā opcija ir skatīties uz to visu, kā uz ko tādu, kas ir "slimnība" un neesi tu, nu, ka tas ir kaut kas, ko tu nošķir no sevis un no kā gribi tikt vaļā. Man vismaz bija kaut kāds pilnīgs awakening tādā nozīmē, ka es kādu laiku jutos "tiešām, es esmu tas cilvēks, kas šito vai to var, kas priecājas par lietām, kas spēj organizēt savu dzīvi, tiek galā...? !" Es ļoti skaidri sapratu, ka ilgu laiku esmu uzskatījusi par "sevi" to, kas patiesībā ir bijusi slimība.

Un vēl - tad, kad nosauc to par slimību, parādās motivācija "celties no tā datora un sākt kaut ko darīt", jo citādi var ieslīgt tādā tā visa poetizēšanā un padarīšanā par kaut ko skaistu un tādu kā zināmu izredzētības izpausmi, tipa "meš jūtīgie māklsinieki", eksistenciālās skumjas utt. Tās gluži anv eksistenciālas skumjas, kad tu nedēļu nespēj zikāpt no pidžamas un nomazgāties.

(Reply to this) (Parent)

Par depresiju daudzi sauc arī normālu aizsargreakciju (kas var būt arī ilgstoša) uz traumatisku situāciju vai ilgstošu dzīvošanu spriedzē un stresā. Tad novēršot cēloni izrādās, ka nekādas depresijas nemaz nav bijis. Ja meitene, kurai trīs mazi bērni, gadiem guļ 4 stundas diennaktī, tad diez vai prātīgi sākt antidepresantu rīšanu nevis nomenedžēt bērnkopību.

(Reply to this) (Thread)

ja tas par 3 beerniem bija par mani, tad nedomaaju, ka tur ir visa vaina.

bet vispaar diivaina pieeja. tad jau arii psihiem, kas ir beerniibaa traumeeti, nevajadzeetu dot antipsihotikjus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ne par Tevi (nezinu tavu bērnu skaitu un cik tu guli :)), bet par vienu konkrētu drušku. Par bērnības traumām gan nezinu, bet esmu ļoti pateicīga dakterei, kura tajās pāris reizēs, kad šķitis, ka lūstu, "parakstījusi" pāris nedēļas miera un miega nevis ķīmiju.

(Reply to this) (Parent)

Regulārs miega bads var objektīvi pasliktināt depresiju.
Nespēja efektīvi aizmigt var būt viens no simptomiem.
AD var palīdzēt tikt pie gana iekšējās enerģijas, lai beidzot bērnkopību saorganizētu. Tas nav tik vienkārši.

(Reply to this) (Parent)

Man ir trešais variants. Es ļoti labi zinu, kā ir, kad tu, cilvēks, gadu fiziski nevari ne pasmaidīt, ne pastrādāt, ne mainīt savu dzīvi, vispār neko citu, kā kluknēt kaktiņā un lēnām iznīkt. Cēlonis, protams, ir bijis psihisks, bet hormonālās pārmaiņas organismā un mainītā smadzeņu ķīmija ir pavisam reāla.
Man vajadzēja savam akupresūristam reizes trīs izteiksmīgi pateikt: "Man ir DEPresija. Es NEvaru pastrādāt!!!" - lai viņam beidzot tas pielektu un viņš pievērstos pareizajiem meridiāniem.
Pēc mēneša es jau biju kādas mācību iestādes studente un dabūjusi darbu.
Tikmēr manu māsīcu, kam bija līdzīga iemesla ierosinātas, bet daudz smagākas izpausmes, apbēra ar diagnozēm un skubināja iet strādāt, bet neviens neaizvilka pat ne pie parastā ar ķīmiju zāļojošā psihiatra.
Viņa nomira.

(Reply to this)

Ja Tu spēj pats kārpīties ārā no depresijas bez regulāriem, ārējiem grūdieniem no malas, tā nav depresija, tā ir tikai 'depresija'.

Tad, kad ir izkārpījies, tad censties kontrolēt to, kas var izraisīt gāšanos atpakaļ/padarīt to smagāku pa lielam visa kognitīvi-boheiviorālās terapijas būtība.
Depresijas ir dažādas, jā, bet pat tad ne katri cikliski garastāvokļa traucējumi ir bipolārā.

(Reply to this)

Man ir aptuveni līdzīga sapratne par to. Es gan, drīzāk, šeit salīdzinātu ar alerģiju. Ja tev ir alerģija pret riekstiem, nebūs tev ēst torti Cielaviņa, un tas tā vienkārši ir. Bet, protams, tava brīva izvēle, ēst un ciest. Bet, tas tevi nepasargā no tā, ka krogā apēstā vistas krūtiņa ir cepta valriekstu eļļā.

(Reply to this)