Diezgan piekrītu šim.
Man šķiet, ka grūtāk nošķirt slimību no savas personības kļūst tad, kad tev jau ir kļuvis daudz labāk, nu, tad nevar saprast, vai šis "pāris dienas negribas iet ārā no mājām" ir reāls ikdienas nogurums un normāli, slinkums vai kaut kāds simtoms, ko nevajadzētu opalaist garām, jo principā tu funkcionē labi un lielākoties jūtos "labi", ko nu mēs katrs ar to saprotam. Un šajā dzīves posmā man arī visai labi strādā "tagad vienkārši jāsaņemas, jānomierinās un jādara lietas", kaut arī tas mēdz būt grūti.

Agrāk tas nestrādāja, nu, proti, nekādiem "ja šito tagad neizdarīs, tad būs problēmas" nebija īpaša efekta izlīšanas no gultas vai atiešanas no datora, kurā nonstop skaties seriālus, kontekstā. Ja ir tā - tad, manuprāt, vienīgā opcija ir skatīties uz to visu, kā uz ko tādu, kas ir "slimnība" un neesi tu, nu, ka tas ir kaut kas, ko tu nošķir no sevis un no kā gribi tikt vaļā. Man vismaz bija kaut kāds pilnīgs awakening tādā nozīmē, ka es kādu laiku jutos "tiešām, es esmu tas cilvēks, kas šito vai to var, kas priecājas par lietām, kas spēj organizēt savu dzīvi, tiek galā...? !" Es ļoti skaidri sapratu, ka ilgu laiku esmu uzskatījusi par "sevi" to, kas patiesībā ir bijusi slimība.

Un vēl - tad, kad nosauc to par slimību, parādās motivācija "celties no tā datora un sākt kaut ko darīt", jo citādi var ieslīgt tādā tā visa poetizēšanā un padarīšanā par kaut ko skaistu un tādu kā zināmu izredzētības izpausmi, tipa "meš jūtīgie māklsinieki", eksistenciālās skumjas utt. Tās gluži anv eksistenciālas skumjas, kad tu nedēļu nespēj zikāpt no pidžamas un nomazgāties.

(Reply to this) (Parent)