Man ir trešais variants. Es ļoti labi zinu, kā ir, kad tu, cilvēks, gadu fiziski nevari ne pasmaidīt, ne pastrādāt, ne mainīt savu dzīvi, vispār neko citu, kā kluknēt kaktiņā un lēnām iznīkt. Cēlonis, protams, ir bijis psihisks, bet hormonālās pārmaiņas organismā un mainītā smadzeņu ķīmija ir pavisam reāla.
Man vajadzēja savam akupresūristam reizes trīs izteiksmīgi pateikt: "Man ir DEPresija. Es NEvaru pastrādāt!!!" - lai viņam beidzot tas pielektu un viņš pievērstos pareizajiem meridiāniem.
Pēc mēneša es jau biju kādas mācību iestādes studente un dabūjusi darbu.
Tikmēr manu māsīcu, kam bija līdzīga iemesla ierosinātas, bet daudz smagākas izpausmes, apbēra ar diagnozēm un skubināja iet strādāt, bet neviens neaizvilka pat ne pie parastā ar ķīmiju zāļojošā psihiatra.
Viņa nomira.

(Reply to this)