Varbūt, ir jēga nošķirt, bet nez vai tas ietekmē spēju "saņemties". Un problēma jau tā, ka t.s. primāri psiholoģiskā slimība katrā ziņā arī ir fizioloģiska, vai posttraumatiska, nav svarīgi, bet ir reālas izmaiņas smadzeņu darbībā, hormonos utt.

Man šķiet līdzīgi kā dutei. Ir divu tipu cilvēki, ar iedzimtu vai agri iegūtu cīnītāja raksturu, kas vienmēr grib būt līderi, laužas visās durvīs, sāk karus utt., un tādi, kas ir mierīgāki, lēnprātīgāki, vai. (Te nav runa tikai par enerģijas daudzumu, kaut tas arī varētu būt faktors.) Pirmajiem, kā varbūt arī Tev, patiesībā "jo sliktāk, jo labāk", tad viņi jūtas savā elementā. Viņi var drīzāk saņemties (ja vien nav kāds ļoti smags stāvoklis, un pat tad viņi var mēģināt).

Es katrā ziņā esmu to "mierīgo" pusē, kuri piekrīt pirmajai pozīcijai, kurā Tu īsti neesi. Bet piekrītu arī, ka cilvēks var censties/mācīties sadzīvot ar savu slimību, lai kāda tā arī nebūtu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es tagad mēģinu saprast, vai tad, kad es biju pavisam sīks un iebiedēts bērnelis, es arī biju cīnītāja. Probablī.

Bet es ceru, ka ir skaidrs, ka tos brīnumus par "saņemšanos" es saku sev, nevis citiem :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Konkrēti ar Tevi, kā ar ikvienu cilvēku, jau ir daudz sarežģītāk kaut ko saprast :)

Man pilnīgi skaidrs :)

(Reply to this) (Parent)