|
Aprīlis 18., 2026
black_data
 | 12:27
Tās jēgpilnās sarunas ir mazliet pārvērtētas. Ne tādā ziņā, ka sarunas "par būtisko" būtu tukšas un garlaicīgas, bet tādā, ka tās ir retākas, kā varētu gribēt. Man visu laiku ir licies, ka es izraušos no kāda burbuļa, un atradīšu cilvēkus, ar kuriem varēs runāt par lietām, kas nav... let's say, soctīklu drāmas, ēdiens un seriāli. Tas ir labākais, kā es to varu aprakstīt. Bet tur ir jāizrāda zināma iniciatīva, jo realitātē cilvēkiem gribās parunāt par lietām, kas tieši viņiem šobrīd šķiet svarīgas. Kas nav slikti un nepareizi, un man ir jāsecina, ka pat starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem veidi, kā domāt par lietām, ļoti atšķiras, un tā ir interesanta atklāsme. Ja vien tas nav par, piemēram, kādu politisku diskursu, kur mēs visi atkārtojam vienas un tās pašas frāzes. Bet vēl viena lieta, ko es esmu ievērojis, ka šīs individuāli svarīgās lietas mēdz kļūt par tādu kā apburto loku, un tu vienu un to pašu sarunu no malas vari noklausītie vairākas reizes viena vakara gaitā. Kā absurds simbols tam varētu būt diskusija par to, ka briedis un alnis latviešu un lietuviešu valodās nozīmē pretējas lietas. Mani mazliet biedē doma, ka es tā varētu darīt, un es noteikti tā esmu darījis kaut kad iepriekš, bet šobrīd tas man liek drīzāk paklusēt, kas savukārt varbūt rada priekšstatu, ka man nav ko teikt. Bet vēl man nepatīk cilvēkus pārtraukt, un godīgi sakot, arī tas, ja citi to dara. Sarunas laikā man šķiet svarīgi ļaut cilvēkam pabeigt savu domu, nevis aizpildīt vēl nepateikot ar savām interpretācijām. Reizēm izteiktā doma ir tā, ko tu jau iztēlojies, bet reizēm paredzamais sākums ir tikai konteksts tam, kas sekos tālāk, bet kurš no šiem diviem scenārijiem ir šoreiz, tu neuzzināsi, ja cilvēks tiks pārtraukts sava sakāmā vidū. Bet atkal šī mana klausīšanās prakse noved pie tā, ka es netieku līdz runāšanai. Es no tā neciešu, jo man godīgi sakot nav intereses runāt pret tukšām debesīm, taču tas ir vēl viens iemesls tam, kāpēc es varētu radīt priekšstatu, ka es daudz nerunāju. Patiesībā ir cilvēki, kas ir lūguši man vārīties mazāk, kas ļoti kontrastē ar citu cilvēku pieredzi ar mani.
Šķiet, ka visprecīzāk izteikties tomēr var rakstītā veidā, un man pat šķiet, ka šo komunikācijas formu ir vērts izmantot arī ar cilvēkiem, kas tev ir pieejami ikdienā tiešai saskarei. Un vēl rakstīšana nenoliedzami ir savu domu sakārtošanas instruments, vismaz man.
|
Aprīlis 17., 2026
Aprīlis 15., 2026
ctulhu
 | 16:38 - Nē paldies.
Zazis:
//čili konkarne
jebkurš sautējums, salieku iekšā puoiņas zirnīšus kartupeļus burkānus lēcas sēnes reizēm ķirbi reizēm citus dārzeņus. man jau par tadu domājot pilna mute siekalām
ķirbju biezzupa, mmmmm
no rīta ēdu auzu putru ar nedasmūtiju, kura ir svaigas vau saldētas ogas, šobrīd dārzā salasu gārsu skābenes nātres pienenes plus mērcētas sēklas un rieksti. banāns. grūti iedomāties kaut ko veselīgāku. un ir izcili garšigi un miesa tiešām līdz pēcpusdienai laimīga.
ātrais komforta ēdiens man ir vārītas lēcas ar lidla smoked tofu.//
Nu šito visu zazis var ēst pats es viņam nekādā ziņā netraucēšu, bet es aktīvi pretošos ja kāds man mēģinās iedabūt kaut ko tādu iekšā.
[Un kā mēs zinām evolūcijā ir izveidojušies primārie konsūmeri (zālēdāji) un sekundārie konsūmeri (visēdāji, gaļēdāji), sekundārie lielākajā daļā gadījumu ir aktīvāki un ar lielākām smadzenēm, jo var labāk un ātrāk koncentrēt ķīmisko enerģiju no pārtikas, galvas smadzenes ir enerģijas ziņā visprasīgākais orgāns].
|
Aprīlis 14., 2026
Aprīlis 12., 2026
usne
 | 09:59
mana mīļākā Karpmana trīstūra loma ir glābējs.
es tik ļoti ienīstu upurus, bet tik ļoti gribu palikt labs cilvēks, ka manas saprāts ir izrēķinājis, ka efektīvākais veids, kā iznīcināt upuri pēc būtības ir viņu izglābt.
tas, diemžēl atrisina tikai manu velmi būt labai, bet trīsturis turpina darboties vēl vairāk atstājot upuri upurī, atņemot viņam rīcības brīvību.
ĻOTI, ĻOTI NO VISAS SIRDS ATVAINOJOS UN LŪDZU PIEDOŠANU SEV UN VISIEM JEBKAD IESAISTĪTAJIEM.
|
usne
| 09:56
Varbūt kadam plauktā šī put:
Māršala B. Rozenberga grāmata "Nevardarbīga komunikācija: dzīves valoda" (Nonviolent Communication jeb NVC) ir viena no ietekmīgākajām grāmatām par empātiju un konfliktu risināšanu. Tās pamatā ir ideja, ka cilvēki pēc dabas ir līdzjūtīgi, bet mūsu valoda un domāšanas veidi bieži kļūst "vardarbīgi" (vērtējoši, kritizējoši un pieprasoši).
Šeit ir īss kopsavilkums par NVC četru soļu modeli, kas palīdz veidot veselīgas attiecības:
1. Novērojums (Observation)
Tā vietā, lai vērtētu vai kritizētu ("Tu vienmēr kavē!"), mēs aprakstām konkrētus faktus: "Es redzu, ka tu atnāci 20 minūtes vēlāk, nekā mēs sarunājām." Mērķis ir runāt kā videokamerai – bez interpretācijām.
2. Sajūtas (Feelings)
Mēs uzņemamies atbildību par savām emocijām un skaidri tās nosaucam: "Es jūtos sarūgtināts" vai "Es jūtos vientuļi". Svarīgi nejaukt sajūtas ar domām (piemēram, "Es jūtos ignorēts" nav sajūta, bet gan interpretācija par otra rīcību).
3. Vajadzības (Needs)
Sajūtas ir signāls par mūsu vajadzībām. NVC māca, ka visiem cilvēkiem ir universālas vajadzības (drošība, sapratne, cieņa, atpūta). Mēs savienojam sajūtu ar vajadzību: "Es jūtos sarūgtināts, jo man ir svarīga precizitāte un cieņa pret manu laiku."
4. Lūgums (Request)
Mēs formulējam skaidru, pozitīvu un konkrētu lūgumu (nevis pavēli): "Vai tu būtu ar mieru nākamreiz man piezvanīt, ja redzi, ka kavēsies?" Lūgumam jābūt tādam, uz kuru otrs drīkst pateikt arī "nē".
Galvenās atziņas:
Empātija pret sevi un citiem: NVC palīdz vispirms saprast savas vajadzības un tad mēģināt sadzirdēt, kādas vajadzības slēpjas aiz otra cilvēka "uzbrukuma" vai dusmām.
Vainošanas aizstāšana: Tā vietā, lai meklētu, "kurš ir vainīgs", mēs meklējam, "kā mēs varam padarīt dzīvi skaistāku".
Dzīve ārpus "pareizā" un "nepareizā": Rozenbergs aicina iziet no vērtēšanas rāmjiem, kas rada konfliktus, un tā vietā fokusēties uz dzīvu saikni starp cilvēkiem.
Šī grāmata ir kā "valodas rokasgrāmata", kas māca runāt no sirds, paliekot godīgam, bet neaizskarot otru.
|
usne
| 09:05
ilgu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka skaļākas latvijas feminisetes nav īstas feministes (un tāpec viss feminisms ir sū), jo viņas uztur vīrs un tad jau ir viegli rakstīt zinātniskos darbus. vai arī cita sistēmiski pārgulēja vai centās pārgulēt ar savu draudzeņu partneriem.
galu galā saprotu cik ļoti tas trigerēja manis pašas ēnas un cik daudz labāk paliek pieņemot tās. atļaut sev un NENOSOSDĪT CITAS par to ko sev neļauju, bet gribētu piedzīvot. mums katrai ir savs ceļš kā atrast un pazaudēt, un atkal atrast sevi.
paldies Zarinai Bibergain
https://www.instagram.com/zarinabibergan/
par feminisma reabilitēšanu manā apziņā.
|
Aprīlis 11., 2026
Aprīlis 10., 2026
Aprīlis 9., 2026
Aprīlis 8., 2026
black_data
| 20:21 - Kino kā dzīve
Mani vienmēr ir mulsinājis un fascinējis jautājums par to, vai mežā koks nokrīt ar skaņu, ja apkārt neviena nav. Es sāku saprast, ka man tie ir tie ikdienišķie brīži, ko mēs piedzīvojam blakus kādam, kuru personiski īpašie brīži nekļūst par publiskās apziņas notikumu. Tanī ir kaut kāda fascinējoša mistērija, ka es varēju būt blakus kādam nozīmīgam brīdim, un tā arī par to nekad neuzzināt.
Es biju aizgājis uz filmu visgarlaicīgākā kinoteātrī, lai pustukšā zālē pārbaudītu, kā es jūtos par special thanks sadaļu filmas beigu titros. Turpinot meža metaforas, lai uzzinātu, kas atrodas aiz meža, ir jāiet mežā iekšā. Daudzi, baidoties no tā, ko viņi mežā sastaps, mēdz izlikties, ka meža nemaz nav. Man noteikti piemita paradums izvairīties no lietām, kas varētu izraisīt sarezģītas emocijas, un arī šoreiz es gandrīz noignorēju šo filmu, bet tad uzdūros vienas intervijas fragmentiem, un nolēmu pārbaudīt, kas tad man tur dziļumā vēl mājo.
Uzreiz atzīmēšu, ka šis nav un nevar būt filmas māksliniecisks vērtējums. Ši filma man ir bijusi klātesoša kādā dzīves posmā vēl pirms tās tapšanas, un man ir daudz personisku jūtu par to. Es zināju, kas mani tajā kaitinās, un neesmu kļūdījies, maigi sakot. Kas bija mazliet lielāks pārsteigums, ka tā spēja arī brīžiem sāpināt. Beigās es tajos garajos titros savu vārdu tā arī neieraudzīju, kas no vienas puses bija stulbi, no otras - uz to brīdi es jau biju pilns ar visādām citādām emocijām, un nu jau bija mazliet vienalga.
Lai vai kā, visi personāži ir izdomāti, un visas līdzības ar īstiem cilvēkiem ir tikai sakritība. Dažādu cilvēku uztverē un pieredzē mēs esam diezgan dažādi cilvēki, un es drošvien pats savu pagātnes es varētu vairs nepazīt un nesaprast.
|
ctulhu
| 00:11 - Cenzūra [ izrādās nav]
Tā kā telosā šķiet ir cenzūra [upd, izrādās nav, tas ir viņu pretspama protokols- apstiprināt komentārus] pārnesam viņu komentāru uz šejieni:
//un kāds grib pateikt, ka skenējot visu cilvēka smadzeņu saturu viņa “es ” apziņa tiks ienesta šajā datorā? Būs liela vilšanās. Dators gan zinās pilnīgi visu par cilvēku, taču šī cilvēka nīcīgais ego paliks vien nožēlojamajā ķermenī. Un, ja kāds pienāks un krāmēs šim cilvēkam pa pieri, tad ne jau dators to jutīs… 🙂 Ir tāds labs teiciens- visam, kam ir sākums, tam ir arī beigas. Lai kā viens gudrinieks neizmanītos, beigas pienāks gan. Teiksim, ko mēs varam izdarīt ar asinsvadu aizaugšanu? Vai nu augt kā Guliveram kosmosa virzienā, vai kādu dienu tomēr ieraut pēdējo šļuku. 🙂 Tīri hipotētiski mēs varētu runāt par smadzeņu pusložu atdalīšanu, tas būtu tuvāk lietai, bet nav nekur teikts, ka tas varētu izdoties. Tagad populārāks ir cits viedoklis- mūsu apziņa ir savienota ar kaut kādu citu dimensiju caur mūsu neironu kvantu nenoteiktību. Kaķim, kas stāv aiz aizvērtām virtuves durvīm, ir bagātīgas fantāzijas par to, kas atrodas virtuvē. //
Tas ir tas ko viņu komentētāji domā par mind uploading.
Kļūdas:
1) //un kāds grib pateikt, ka skenējot visu cilvēka smadzeņu saturu viņa “es ” apziņa tiks ienesta šajā datorā?// Faktiski tas ir pierādīts.
[https://www.youtube.com/watch?v=e21OUXPlnhk](https://www.youtube.com/watch?v=e21OUXPlnhk)
https://www.apollo.lv/8430616/dzivas-butnes-smadzenes-pirmo-reizi-iekopetas-datora-ko-digitala-musa-vesti-par-cilveces-nakotni
Brīvas aktivitātes pārnese strādā, tālākais ir tikai scale up jautājums.
2)//Ir tāds labs teiciens- visam, kam ir sākums, tam ir arī beigas.// Nu un? Tas ir nevis labs bet draņķīgs teiciens, es savukārt saku ka beigas var novērst.
3) //Tīri hipotētiski mēs varētu runāt par smadzeņu pusložu atdalīšanu, tas būtu tuvāk lietai, bet nav nekur teikts, ka tas varētu izdoties.// Tas kāreiz varētu būt sarežģītāk par MU
4) // Tagad populārāks ir cits viedoklis- mūsu apziņa ir savienota ar kaut kādu citu dimensiju caur mūsu neironu kvantu nenoteiktību.// Vajag mazāk lasīt dzelteno presi
UPD: Cenzūras telosā nav, pārpratums noskaidrots.
|
Aprīlis 7., 2026
usne
| 19:20
Agrimatco var iegādāties sparģeļu stādus !
|
ctulhu
| 08:24 - Saivars pret intelektu
Es ar viņu debatēju vēl lelb forumā un viņš joprojām ir civilizācijas pretinieks
https://telos.lv/ellei-nebus-uzvaret/
Viņa secinājums: //Nekas no tā, ko darām, nevar izglābt no nāves. Ikviena cilvēka stāsts beidzas pie tiem pašiem vārtiem – atvērtā kapa.// ir aplams.
Nāve ir defekts, inženiertehniska problēma, to var atrisināt.
|
Aprīlis 6., 2026
iztulko
[teja]
 | 22:55
Vai kāds, kam ir pa rokai Konstantīna Karuļa LV etimoloģijas vārdnīca, man nevarētu atsūtīt nofočētu vienu šķirkli no šīs vārnīcas?
|
|
|
|