|
Jūnijs 18., 2026
Jūnijs 17., 2026
Jūnijs 16., 2026
ctulhu
 | 18:55 - Zazis , citāts:
// un man patīk braukt agresīvi un reizēm bulijot autovadītājus.//
Nu tātad šādi izskatās tā saucamais velorasts. Šādu indivīdu dēļ būtu jāpieņem stingri ierobežojumi. Velosipēdisti drīkst atrasties tikai uz viņiem paredzētiem veloceliņiem. Ne uz ietvēm un ne uz brauktuvēm. Nav celiņa? Raksti iesniegumu lai izbūvē un kamēr nav, sit savu riteni padusē un čāpo ar kājām. Līdz vietai kur celiņš sākas. Par agresīvām darbībām un bīstamu situāciju radīšanu braucot arf velosipēdu - lieta par huligānismu/ ļaunprātīgu huligānismu, tiesa.
|
black_data
 | 06:58
Šī doma izrietēja no vairāku domu virknējuma, kurus es nemēģināšu aprakstīt, bet es iedomājos, ka tam vajadzētu būt īpašam prāta stāvoklim, lai uzstādītu kādam mentālu diagnozi. Un es te nedomāju komentārus soctīklos, bet medecīnas profesionāļus. Tā gandrīz vai ir delūzija pati par sevi. Šis varētu būt līdzīgi kā pārliecība, ka tu vari pacientam ar zāģi atgriezt vaļā krūškurvi, lai veiktu dzīvību glābjošu sirds operāciju, tomēr līķus mēs esam graizījuši un procesu dokumentējuši jau vairākus gadu simtus, kamēr mentālās veselības zinātne ir relatīvi jauna. Kā es te nesen minēju, to pašu serotonīnu mēs esam atklājuši krietni nesenāk kā dažādas zāles, tai skaitā tādas, kas bijušas domātas garīgo kaišu ārstēšanai. Šis ir tāds interesants mirklis, kad mēs dvēseles mokas vairs nemeklējam dziedēt pie priestera, tai pat laikā apzināmies, ka mēs te darām diezgan lielu minēšanu. Un ja mēs to apzināmies, tad tai ir jābūt īpašai sajūtai kādam pateikt - tev, cilvēk, vajadzētu darīt šādi, lai mazinātu garīgās eksistences mokas.
Katram gadījumam minēšu, ka tas ir labi, ka mums tagad ir psihiatri, psihologi un psihoterapeiti, un viņi tiešām spēj daudziems civēkiem arī palīdzēt. Mums biežāk pietrūkst cilvēku, kas spēj pieņemt lēmumus, kā to, kas katru dzīves epizodi izlauž caur eksistenciālām šaubām. Un tomēr cilvēkam, kas spēj reflektēt par dzīves sarežģīto dabu, vajadzētu būt jocīgai sajūtai, kad kādam ir jādod dzīves pamatus ietekmējošs padoms. Tādā piezemētākā versijā nesaistītai ar garīgo veselību, ir diezgan iespaidīga atšķirība, vai tu cilvēkam iesaki atrast jaunu darbu, vai doties kaut kur karot, lai tur atrastu savu dzīves jēgu. Man ir sajūta, ka psihiatru diagnozes vairāk līdzinās otrajam scenārijam.
|
Jūnijs 15., 2026
Jūnijs 13., 2026
black_data
| 11:32
Tiem, kuriem ir pieejama Nebula, tur ir vai būs doķeņu sērija par narenēm, un pirmā viena epizode ir par LSD. Un lai gan doķeņu par LSD netrūkst, šinī ir diezgan daudz par mūziku un LSD ietekmi uz to, kas ir mazliet atšķirīgs skatījums uz tēmu no tā, kas dominē publiskajā telpā šobrīd. Nav tā, ka es pilnīgi neko nezinu par psihodēlisko roku un tā laika mūziku, bet es esmu mazliet uncultured swine, un neko vairāk kā "maggot brain" un "lucy in the sky" nosaukt tā īsti nevarētu. Nu lūk, šis ir diezgan neslikts crash course.
Piemēram, es no skolas laikiem atceros cilvēkus, kas fano par OG Pink Floyd ar Syd Barrett. Un lai gan deviņdesmito bērniem nav sveša sex drugs and rock'n'roll glorificēšana, un daudzi no melomāniem jau studiju laikos bija švītiņi, kas ciena viskiju un cigārus, kopumā viņi bija un ir diezgan taisni zīmuļi. Esmu drošs, ka viņiem līdz pat šai dienai ir kaut kāds jocīgs priekšstats, ka Syd Barrett bija sikc shit, bet īsti nav līdz galam nojausmas, ko un kāpēc. Vēl es neko daudz nezinu par Beach Boys, un man viņi ir asociējušies ar balto amerikas vidusslāni. Izrādās, tur arī ir ko parakt. Lai vai kā, man šis viss šķiet interesanti. Varbūt kādreiz es Melomanjakos būšu noderīgs, kad būs jāatpazīst veci onkuļi no sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem. Pirmdien viktorīnas abas atbildes mani pārsteidza.
https://nebula.tv/polyphonic/drugs
https://www.youtube.com/watch?v=NaW-gbVj2iE
|
Jūnijs 11., 2026
black_data
| 20:56
Mēs pārsvarā saspringti ņemamies par kaut kādām lietām, ko uzskatām par svarīgām, jo būtu kaut kā stulbi, ja mēs te rosītos ne par ko. Un es nesaku, ka tā ņemšanās ir bezjēdzīga, bet ir vērts vairāk embreisot absurdumu, un mazāk visu aizlāpīt ar "svarīgumu".
Soundreku aizlienēju no kāda seriāla.
https://www.youtube.com/watch?v=dyUhQlpnKKc
|
Jūnijs 10., 2026
ctulhu
| 22:42 - # uzzinu pēdējais
Nupat izlasīju ka man neesot problēmas ar protestantismu bet esot ar ortodoksiem un katoļiem. Smējos skaļi. Man ir apmēram vienādas problēmas ar jebkura veida teismu. Ar jūdaismu arī :D. Ak jā starpcitu mūsdienās ar katoļiem pat ir drusku mazāk problēmas nekā ar protestantiem jo protestanti [vismaz daudzi viņu paveidi] ir aktīvāki. Nesenajā vēsturē arī protestanti nogāza vairāk podu nekā katoļi.
|
ctulhu
| 19:27 - Redzēts tīklā
Virsraksts iespārda:
//"Pieņemt nāvi, lai pa īstam dzīvotu." Nāves dūla Ilze Tigule par zemo nāves pratību Latvijā//
Zema pratība. Mirt nemāk.
|
Jūnijs 9., 2026
ctulhu
| 16:31 - Kritērijs
Kā mēs varētu saprast ka islāms ir kļuvis pietiekami civilizēts?
Kritērijs vienkāršs. Kad es sēdēšu restorānā Saūdos, Katarā vai Afganistānā vai Irānā un ēdīšu cūkgaļas šašliku / steiku es teikšu - jā OK islāms ir kļuvis civilizētāks.
|
Jūnijs 8., 2026
ctulhu
| 11:26 - Sportiskās aktivitātes
Katru dienu noglaudīt vismaz 2 km kaķa.
|
black_data
| 09:00
Trampa ģimenes locekļiem Albānijā ir viens kontraversāls nekustamā īpašuma attīstības projekts. Ja Trampa ģimenei, protams, vispār ir kāds nekontraversāls attīstības projekts. Albānijas gadījumā tas ir mazliet līdzīgs mūsu Riga Waterfront projektam, tikai papildus tam tur vēl ir runa par roņiem, flamingo un pelekāniem. Es saprotu, ka miljardieru apziņas stāvokļi mums ir nesasniedzami - viņiem visiem ir kāds postapokaliptiskais bunkurs ar kaviāra krājumiem simts gadiem. Es nedaudz spēju saprast to mantkārības momentu parastos mirstīgajos, un kaut kādu pārliecību par to, ka labklājība uz citu rēķina ir kaut kāds neizbēgams dabas likums cilvēku sabiedrībā. Ko es nespēju saprast, ir gatavība uzņemties atbildību par neatgriezeniskām pārmaiņām apmaiņā pret mazliet greznāku mājokli un glaunāku auto. Caurmērā cilvēkiem ir izteiktas kaut kādas patriotiskas jūtas, savas tēvzemes skaistuma cildināšana, un cēlas vīzijas par savu pēcteču nākotni, kuri izjutīs dziļu pateicību un cieņu par to, ko tie būs saņēmumši mantojumā. Tai pat laikā tur ir kaut kāda aklums par to, ka visus ūdeņus nav iespējams sasmelt atpakaļ. Bet varbūt es vienkārši pārvērtēju to spēju saredzēt saikni starp savu rīcību un tās sekām, un tur nav nekādas gatavības uzņemties atbildību, tur ir banāls analogs situācijai, kad suns ar maitu zobos mūk no saimnieka, un jūtas kā veiksminieks par savu atradumu, un absolūti to nesaista ar turpmākām vizītēm pie vetārsta, antibiotiku kursu, un caureju nedēļas garumā. Ja pēdējais, tad nu gan radības kronis.
|
Jūnijs 6., 2026
ctulhu
| 21:52 - Laulības institūta negaidītas sekas
Jeb kas notiek kad nav Stambulas konvencijas vai tai ekvivalentu tiesisku normu:
//Madame Popova is one of those figures who sits somewhere between true crime, folklore, and social nightmare. The story most often told places her in late imperial Russia, near Samara, where unhappy wives came to her with a problem the law often refused to solve: violent, cruel, or impossible husbands. Divorce was difficult, reputation mattered, and a woman trapped in a dangerous marriage had few clean exits. Popova allegedly offered a brutal one.
For a fee, she made husbands disappear.
Some accounts call her Alexe or Katherina Popova and claim she operated for decades, from the late 1870s until 1909. Her methods were said to be flexible: poison when silence was needed, weapons when speed mattered, hired killers when distance was safer. The number attached to her name is staggering — around 300 men — though it should be treated carefully, because much of her story comes through sensational crime retellings rather than clean archival evidence.
What makes the legend so disturbing is not only the body count. It is the moral confusion around her. Popova was not remembered as a woman killing for jewels, inheritance, or lovers. She was described as a woman who saw herself as a rescuer. In her version of justice, a husband who beat, terrorized, or trapped his wife had already forfeited his right to live.//
https://www.serialkillercalendar.com/Madame%20POPOVA.php
|
jim
 | 12:23
"What I keep coming back to: saying "I need help" directly is an act of care toward the other person. It means trusting them enough to be legible. It means not making someone work to find the request. Clarity can be warm. Not making someone guess is its own form of respect."
(uziets reditā)
|
|
|
|