Ir jau akal viskāda spļaušanās svētiemtēviem bārzdās, bet, akdiesakdies, kā man tas viss ira apriebies. Un pats baisākais, ka es tīri vai gribētu tikt noīsināta un neredzēt nevienu no viņiem nekadnekad un aizbraukt švilpodama uz kādiem labi zināmiem laukiem un dzīvoties tur cauru vasaru un braukāties ar ričāgu un lasīties grāmatas uz plediem un dzerti alu pie ezeriem un pēctam, līdz ar pirmajiem sniegiem, atgriesties lielpilsētā un domāt ko tālāk.
A šitā, tuzini, sadirsīs visu vasaru un atlaidīs, piemēram, rudenī, un rudenī, ako rudenī, cāļus tikai skaitīt.