nu lūk, teju trīs mēneši jau pagājuši, mūs jau sāk biedināt ar eksāmeniem, jāmācās Šekspīrs no galvas un jāmeklē teksti, kurus lasot varētu demonstrēt savu nu-jau-perfekto izrunu, un tamlīdzīgi. beidzot notiek kustība arī mūsu korpusa virtuvēs, varbūt beidzot savas kūkas un putriņas varēsim gatavot jaukās un patīkamās vietās un plītīs. vispār jau šis ir bijis interesants laiks. pirmais mēnesis bija viens milzīgs tusiņš, katru dienu jauni paziņas un drinking buddies, tad jau nāca absolūta šīs vietas noliegšanas stadija, ka nē, mļe, šeit ir šausmīgi un ko es te vispār daru, un tagad pamazām jau ir nākamā fāze - es samierinos un mēģinu izmantot šo laiku savā labā. piemēram, es sāku gatavoties valodas eksāmenam, līdz ar to amst. pabīdot maķenīt, maķenīt tuvāk. vēl es esmu apguvusi makaronu vārīšanas un kartupeļu cepšanas laikizjūtu - tb, uz cik ilgu laiku es drīkstu aiziet no virtuves, lai atgriežoties viss jau būtu gatavs, un tamlīdzīgas praktiskas lietas. un, kopš mums ir ledusskapis, es novērtēju arī to, cik nenormāli forši ir vēss un svaigs piens, siers, kas nesakalst dažu dienu laikā, un tomāti, kurus tev nevajag aprīt vienā vakarā.

no otras puses, mani joprojām diez ko nesaista mācības. tagad gan paliek interesantāk, jo ir vairāk darāmā un es redzu konkrētu lietu pielietojumu konkrēti savā nākotnē, bet vispār - tulkošana nav mana sirdslieta. interesanti - jā, aizraujoši - brīžiem, bet tas nav tas, ko es gribu darīt. turklāt Līva vislaik guļ, savukārt Ieva vislaik mācās, un tā nu es te sēžu, mēģinot ķerties klāt fonētikai, bet figu. domas katra savā virzienā, un sapņu pilis ceļas augšā par Ziemassvētku laiku, un tik ļoti gribas doties ceļā. es varētu izkrist sesijā un doties bekpakera gaitās pa EU, it evens sounds like a plan, lol.