Comments: |
varbūt pielūgt ne pašu dzīvību, bet dzīvības avotu sevī?
kā tas sanāk - dzīvības avots sevī?
Dievs ir ārpusē, viņš nav Tevī. viņš nav dabā. tā ir viena no pamatlietām, kas atšķir monoteismu no panteisma, un šī šķirtne ir jāievēro.
t i jāievēro, ja gribas paturēt to tīro monoteismu, nevis izplūst (elkos)
protams, ka dievs nav ārpusē, protams, ka dievs ir manī. dzīvība jau neeksistē kā kaut kāda patstāvīga vienība, viņai no kaut kurienes ir jāizdalās no kāda iekšējā centra, it kā tas būtu kāds avotiņš no kura visu laiku izplūst ūdens. ideja "dievs ārpusē" manuprāt arī ir galvenie, visgalvenākie reliģiju meli - visu ilūziju un totalitārismu māte.
From: | avral |
Date: | July 6th, 2011 - 12:40 pm |
---|
| | | (Link) |
|
kas šitā ir par kristietību? pareizticība?
vai tad visās tradicionālajās kristietībās Dievs nav visur, tostarp manī?
es par Svēto garu vairs neko nezinu
From: | avral |
Date: | July 6th, 2011 - 02:21 pm |
---|
| | | (Link) |
|
nē, nu kā reizi, Dievs nav visur, tas ir konkrēti panteisms, kā jau augstāk tika teikts. cilvēkā skan Dievs vārds un var iemājot Gars utt., bet ja pats Dievs būtu iekšā savā radībā, tad nebūtu iespējams ne novērsties no Dieva, ne viņu pieņemt!
jā, atšķirībā no panteisma, kristietībā Dieva klātbūtne Viņa radītajā pasaulē vēl nepadara atsevišķas radītas būtnes/citas dzīvības formas pašas par pielūgsmes objektiem.
From: | avral |
Date: | July 6th, 2011 - 03:18 pm |
---|
| | | (Link) |
|
klāt esošs, nevis iekšā esošs!
tā kā Viņš ir gars, es īsti nesaprotu starpību. tipa iekšiene nav avots?
From: | avral |
Date: | July 6th, 2011 - 04:06 pm |
---|
| | | (Link) |
|
paskaidro no vienkāršas loģikas - ka Dievs atrodas iekšā cilvēkā, viņa dvēselē, kā šī dvēsele var grēkot, novērsties no Dieva, sacelties pret Dievu, karot pret Dievu, utt.? vai arī šo darbību iespējamību jūsu ticība noliedz? vai jūs tad ieviešat cilvēka dvēselē vairākas daļas, labo un ļauno? vai vairākus līmeņus? un tad Dievs ir tikai tajā labajā daļā un tajā ļaunajā nav, ja? kreisajā pusē ir, labajā nav? ar kādiem bībeles pantiem tad tas saskan? un sakoptā dārziņā Dievs ir, bet atombumbā nav? manuprāt, ne-metaforiska un permanenta Dieva iekšā ielikšana visā viņa radībā ir untenable position, bet man diemžēl nav laika meklēt akvīnas tomu utml., kur tas ir atrunāts. btw kat. bazn. kateh. ir ārkārtīgi vājš attiecībā uz jebkādu filozofisku skaidrojumu, sevišķi uz terminoloģiju, no turienes pat nevar saprast, vai kristietība ir duālisms
From: | avral |
Date: | July 6th, 2011 - 04:27 pm |
---|
| | | (Link) |
|
"ar pornolapu adresēm sibīrijas sniegos" (c)punkts
kaut kāda satraukta tu izklausies. dzimumaktu un pornolapu piesaukšana runā pati par sevi! kas tie par tādiem dzīves uzsvariem?
From: | avral |
Date: | July 6th, 2011 - 04:51 pm |
---|
| | | (Link) |
|
tā bija punkta piesaukšana/pielikšana, ak viszinīgais
ak, nabaga punkts, kā viņš tiek cilāts un pielikts! gluži kā dievs pieņemts.
interesanti, kur tad tu svēto vakarēdienu smērē - uz vaigiem, vai? - vai tomēr uzņem viņu savā iekšienē?
ja ir grēkā krišanas sačakarētas acis un ausis, tad dievs var sēdēt pašā deguna galā un mājot visiekšķīgākajā iekšā, novēršanās notiks, jo kā teikts - viņiem ir acis, bet tie neredz, viņiem ir ausis. bet tie nedzird.
vai tad dievs ir kāds adoptējams bērns, kuru iespējams pieņemt vai nepieņemt? manuprāt, ir tieši otrādi - dievs var pieņemt kādu vai nepieņemt, jo viņš te ir šefs un pieņēmējs vai nepieņēmējs. kā teikts - es jūs no pasaules esmu izredzējis.
From: | avral |
Date: | July 6th, 2011 - 03:28 pm |
---|
| | | (Link) |
|
jā, Dievs mani ir izvēlējies un mani mīl un ir klāt visos manos dzimumaktos
es uzskatu, ka dzīvība ir radība. līdzīgi kā, piemēram, vējš.
bet vējš ir stihija. dzīvība, kas ir gars taču nav stihija.
lūk, man liekas, ka dzīvība ir gan stihija. lai arī līdz galam neizdibināma. tieši dzīvība - tas elements, kas ir kopīgs cilvēkam un pētersīlim. gars, dvēsele - tie jau ir citi jautājumi.
mana doma ir par to, ka dzīvība tiek uzturēta, organisms tiek nemitīgi darbināts, un tas ir no iekšpuses. mediķi saka - organismu darbina sirds. bet kas liek sirdij darbināt to organismu. es saprotu, ka tas ir kāds punkts sirds viducī, no kura izplūst šī iniciatīva un tas ir dievs, kas rada un uztur dzīvību no iekšpuses. embrijs taču mammas miesā arī veidojas no divām šūnām, no centra, un tad izaug par bēbi un tālāk jau par cilvēku. cilvēks aug no iekšpuses uz āru, nevis no ārpuses uz iekšu, tātad centrs ir iekšpusē.
vai Dievs kustina arī vēju un raudzē mīklu?
savā ziņā jā, bet pastarpināti.
kā, nu tak kaut kur turpat ir rakstīts, ka dievs liek nolīt lietum pār taisniem un netaisniem.
jā un Dievs neļauj nokrist ne matam no galvas. es domāju tā, ka Dievs kustina dzīvību ne vairāk kā viņš kustina vēju. Viņš ir radības valdnieks un viņš ir valdnieks arī par dzīvību. un tas nenozīmē, ka dzīvība būtu kaut kādā īpašākā veidā saistīta ar Dievu vai pelnījusi mūsu pielūgsmi, t. i. "svēta".
nujā kustina dzīvību. bet jautājums - no kurienes? no iekšas vai no āras. nezinu daudz par jogu, bet raugoties sevī intraverti var koncentrēties uz pašu dzīvību vai arī uz tās iekšējo kustinātāju - tās ir divas dažādas lietas. bet jogā, cik zinu, nepiesauc jēzu kristu. pareizticīgie tomēr iet pie dievgalda, kaut vai vienreiz dzīvē, kur uzņem jēzus miesu un asinis sevī, un tad visu turpmāko mūžu raugoties iekšpus viņi var šo miesu un asinis tur atrast. jogām, šķiet, tas ir kaut kā nekonkrētāk, nemaz nerunājot par budistu tukšumu.
koki mežā un mati uz cilvēka galvas varbūt tas pats vien ir. vai lietus un sviedri.
jēzus kristus jau to arī ar sevi parāda, ka dievs iemājo cilvēka miesā. ieņemšana no svētā gara tāpat. ka dievs darbojas no iekšpuses. svētbildēs nimbi taču izplūst no galvas iekšpuses es tā saprotu, tie nav skafandri, kurus kāds no ārpuses uzlicis. vai vārdi, piemēram. ir liela atšķirība, vai tu uzskati vārdu par vienkāršu apzīmētāju, vai arī par radību, tikai ar cita veida ķermeni. uz to pamatojas pareizticīgo mūku lūgšanu prakses, jo viņi tic dieva vārdam, kā pašam dievam, tas ir dieva vārds nav vienkārši vārds, bet pats dievs. un nav nepieciešamas nekādas citas darbības, tikai šī vārda nemitīga atkārtošana, un pie katra atkārtojuma tu esi ar to saistībā, skanot tevī viņš ir tevī un darbojas. ir taču rakstīts - dievs ir jūsu vidū. tāpat ježus teica, ka viņš ir templis. ne jau lai sevi baigi izceltu, bet lai parādītu, ka dievs mājo ne jau ārpusē - ar rokām celtos tempļos, bet cilvēka iekšpusē, vinā miesas templī. vispār visi dievi, kas ir ārpus cilvēka ir sātani - tāda ir mana saprašana par kristietību.
tieši otrādi - baigi vienkārši. ja dievs mājo savā vārdā, tad viņš ir pieejams visiem, pat vismuļķākajiem, jo vienkārša dieva vārda atkārtošana ir piejama jebkuram, kamēr grāmatas, reliģija kā mācība, tikai izredzētajiem. manuprāt, tā arī ir vislielākā dieva pazemība - atkāpties savā vienkāršībā līdz savam vārdam. var iebilst, ka tas padara reliģiju par mehānisku murmināšanu, bet uz to ir arguments, ka dieva vārdu bez svētā gara palīdzības neviens un nekad nemaz nevar piesaukt. tas ir, ikreiz, kad kādam gribas pie sevis piesaukt dieva vārdu, tas nozīmē, ka svētais gars viņā darbojas. un tas dod drošības sajūtu, ka dievs nav kaut kur nezin kur ārpusē, bet tevī visā savā pilnībā. varbūt, ka dievs paralēli tam, ka ir tevī, ir arī kaut kur ārpusē arī, kādā citā cilvēkā, bet tas taču tev neko nedod. kāda jēga no tāda ārpus tevis esoša dieva? tas ir tas pats kā teikt - baigi foršais koncerts- par koncert, kas notiek kaut kur amerikā un kuru te ne redzi ne dzirdi.
kāpēc tad tēvi tuksnešnieki gāja tuksnešos, prom no visa ārējā, grāmatām, draudzēm, baznīcām un iespējām "svēti darboties".
es to saprotu tā, ka šo dzīvību jebkurā gadījumā ir radījis Dievs. bet es nezinu neko par jogas un kristietības attiecībām, hierarhiju un savietojamību - vai joga būtībā ir elkdievība vai nav, jo es nedaru jogu - gan ne idejisku apsvērumu bet slinkuma dēļ
jā, šo dzīvību ir radījis Dievs, un Dievs ir arī pavēlējis pielūgt Radītāju, nevis radību. tur ir tā šķirtne.
jā, tā ir.
bet to, ka joga nozīmē pielūgt dzīvību-radību, to taču joga it kā nemāca, to tu pati izdomāji, vai ne? līdzīgi kā dažas citas prakses, piem. svaigēšana nozīmē kalpot šim dzīveveidam nevis Dievam?
jā, svaigēšana nozīmē kalpot pašizdomātai bauslībai. nē, joga to nemāca un svaigēšana arī to nemāca, jo kā gan viņas varētu mācīt "mēs esam elkdievības". to es izdomāju, jo man kaut kā pēdējā laikā kaut kā uzkritis, cik daudz ir dievu un cik garīgās formās tiek pasniegts materiālisms.
p.s. svaigēšanā pašā nav nekā slikta, kamēr tā neapgalvo, ka ēst kaut ko citu ir grēks.
vai neliek "iet pāri līķiem" lai tikai dabūtu pietiekami labu svaigēdienu
pateikt var protams jebko, piemēram, ka kristietība idejiski nozīmē pielūgt beigtu līķi uz krusta
let me google it for you - jogas mērķis ir mokšas sasniegšana, sajūdzot sevi ar absolūtu (joga - jūgt - sajūgt kopā)
mans ieraksts bija nevis gūglēts, bet tīri praktiska atskārsme, kas gūta praktizējot. un iespējams, ka kristietība arī nozīmē pielūgt beigtu līķi uz krusta.
praktiskā atklāsme gūta, ilgstoši praktizējot pie pieredzējušiem guru?
es nesaprotu, kas Tevi tik ļoti saniknoja? šī ir privātā žurnālā pausts privāts viedoklis par manu privāto dzīvi. pēc cik gadiem es drīkstētu paust savu viedokli? starp citu, es praktizēju pie pieredzējuša guru, nevis pie sporta kluba meitenēm.
frāze "idejiski joga nozīmē pielūgt dzīvību sevī", kas izskatījās pēc paviršas atsauces uz vispārzināmu tēzi (uz kuru balstoties tālāk tiek secināts viss pārējais), bet manā skatījumā saturēja ne tikai neprecīzu, bet būtiski aplamu apgalvojumu
tā nebija "vispārzināma tēze", tā bija manis paša atziņa.
jogas mērķis nevienā brīdī nav sakārtot savu dzīvību, uzlabot veselību, padarīt ķermeni lunkanāku un seksīgāku, tev būs iesmērējuši viltotas narkotikas
From: | avral |
Date: | July 6th, 2011 - 12:46 pm |
---|
| | | (Link) |
|
viņa nedomāja "pielūgt dzīvību sevī" tik prastā nozīmē.
tikpat labi var rasties iespaids, ka jogas mērķis ir noliegt dzīvību ar visādu askēzi, veģetārismu un ķermeņa mocīšanu btw, ir vismaz divi dažādi vārda "joga" lietojumi (neskaitot sporta klubus): - joga kā jebkura apzināta darbība sevis organizēšanai un pārvaldīšanai (piemēram, sapņu joga (apzinātās sapņošanas izmantošana pašizziņai) vai darba joga (bieži vien - vienkārši smags fizisks darbs kaut kā labā), hatha joga vai krija joga (morālas rīcības joga, faktiski - sekošana noteiktiem morāles uzstādījumiem)) - joga kā visaptveroša garīga skola, filozofiska vai reliģiska mācība (atkarībā no tā, kā to analizē), ko iedibinājis Patandžali - daudzās izpausmēs tā ir visnotaļ monoteistiska reliģija)
ar dzīvības sakārtošanu es domāju pavisam ko citu
pielūgšana un godināšana taču nav viens un tas pats/
jā, katoļi tā saka, tomēr es vis nezinu, kāda ir starpība.
es nezinu kāda ir katolisciskā starpība šiem diviem, bet izjūtu personīgo starpību - pielūgsme man asociējas un izjūtas .. ar to pašu elku pielūgšanu un mitoloģiskām/mistiskām izdarībām, kad šim pielūgšanas procesam pamatā ir vairāk baiļu, nezināšanas, vajadzības [pēc lietus, naudas, smukākas sievas utt.] un aizmālētas acis, nez. bet godināšana man saistās ar redzēšanu [vairāk nekā mazāk], cieņu, pateicību utt. un godinšana ir kā izvēle - vari pateikties, bet vari arī būt maita un izlikties, ka neko no tā kaut kā neesi saņēmis.
nezinu vai izskaidroju saprotami atšķirību, es to vairāk izjūtu kā spēju vispār-saprotami formulēt.
starpība starp "izrādīt cieņu/simpātijas" un "kalpot"
taču ja de_profundis teica "pielūgšana", tad arī domāja "pielūgšana"
man pielūgšana šķiet tāds arhaisks koncepts, no laikiem, kad pielūdza lietus dievu, lai svēta mūs ar lietu utt. tāpēc man tā izspruka. turklāt tos pāris pielūdzējus un pāris godinātājus, ko zinu kristietības saistībā.. tā ir kā milzīga cilvēku atšķirības pazīme.
par dzīvības otršķirīgumu, t.i., es domāju ka dzīvība [pašam sava] ir nedaudz otršķirīga, svarīgāk ir tas, ko tu dari ar viņu, kad viņa tev piešķirta. bet vairāk mani pārsteidza par jogu kā pielūgsmi. droši vien, ka to tā var izjust, bet man vienmēr licies, ka joga ir kā godināšana. galu galā, ja mēs paskatamies ar ko barojam, kādus pārbaudījumus un neērtības uzliekam ķermenim. man šķiet, ka - ne gluži godināt, bet ik pa laikam liels paldies tomēr jāpasaka, ka viņš pacieš mūsu mazkustīgos vai pārāk fiziski mokošos, dažādu pārtikas eksperimentu izgājienus, nesaģērbšanu kārtīgi ziemā, lai varētu čīkstēt par ziemas aukstumu utml. it kā sīkumus, bet kas ķermenim ir svarīgi. ja ķermenis nebūtu mūsu sastāvdaļa, viņš noteikti būtu priecīgāks diet zaļā pļavā, ēst tīru manu, uzaidzēt atpakaļ vilnu aizsardzībai un siltumam utt.
vnk to visu saliekot kopā, mani tas pārsteidza. īpaši vārda pielūgšana lietošana. ne jau tas, ka tas man šķistu greizi vai nepareizi, tas vienkārši pārsteidza.
un ar vārdiem vispār ir tā - čaula vienāda, saturs dažādāks. | |