man pielūgšana šķiet tāds arhaisks koncepts, no laikiem, kad pielūdza lietus dievu, lai svēta mūs ar lietu utt. tāpēc man tā izspruka. turklāt tos pāris pielūdzējus un pāris godinātājus, ko zinu kristietības saistībā.. tā ir kā milzīga cilvēku atšķirības pazīme.

par dzīvības otršķirīgumu, t.i., es domāju ka dzīvība [pašam sava] ir nedaudz otršķirīga, svarīgāk ir tas, ko tu dari ar viņu, kad viņa tev piešķirta. bet vairāk mani pārsteidza par jogu kā pielūgsmi. droši vien, ka to tā var izjust, bet man vienmēr licies, ka joga ir kā godināšana. galu galā, ja mēs paskatamies ar ko barojam, kādus pārbaudījumus un neērtības uzliekam ķermenim. man šķiet, ka - ne gluži godināt, bet ik pa laikam liels paldies tomēr jāpasaka, ka viņš pacieš mūsu mazkustīgos vai pārāk fiziski mokošos, dažādu pārtikas eksperimentu izgājienus, nesaģērbšanu kārtīgi ziemā, lai varētu čīkstēt par ziemas aukstumu utml. it kā sīkumus, bet kas ķermenim ir svarīgi. ja ķermenis nebūtu mūsu sastāvdaļa, viņš noteikti būtu priecīgāks diet zaļā pļavā, ēst tīru manu, uzaidzēt atpakaļ vilnu aizsardzībai un siltumam utt.

vnk to visu saliekot kopā, mani tas pārsteidza.
īpaši vārda pielūgšana lietošana.
ne jau tas, ka tas man šķistu greizi vai nepareizi, tas vienkārši pārsteidza.

un ar vārdiem vispār ir tā - čaula vienāda, saturs dažādāks.

(Reply to this) (Parent)