reliģiskais moments - [entries|archive|friends|userinfo]
reliģiskais moments

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jul. 6th, 2011|11:14 am]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
linkpost comment

Comments:
[User Picture]
From:[info]polkovnik
Date:July 6th, 2011 - 12:46 pm
(Link)
jēzus kristus jau to arī ar sevi parāda, ka dievs iemājo cilvēka miesā. ieņemšana no svētā gara tāpat. ka dievs darbojas no iekšpuses. svētbildēs nimbi taču izplūst no galvas iekšpuses es tā saprotu, tie nav skafandri, kurus kāds no ārpuses uzlicis. vai vārdi, piemēram. ir liela atšķirība, vai tu uzskati vārdu par vienkāršu apzīmētāju, vai arī par radību, tikai ar cita veida ķermeni. uz to pamatojas pareizticīgo mūku lūgšanu prakses, jo viņi tic dieva vārdam, kā pašam dievam, tas ir dieva vārds nav vienkārši vārds, bet pats dievs. un nav nepieciešamas nekādas citas darbības, tikai šī vārda nemitīga atkārtošana, un pie katra atkārtojuma tu esi ar to saistībā, skanot tevī viņš ir tevī un darbojas. ir taču rakstīts - dievs ir jūsu vidū. tāpat ježus teica, ka viņš ir templis. ne jau lai sevi baigi izceltu, bet lai parādītu, ka dievs mājo ne jau ārpusē - ar rokām celtos tempļos, bet cilvēka iekšpusē, vinā miesas templī. vispār visi dievi, kas ir ārpus cilvēka ir sātani - tāda ir mana saprašana par kristietību.
[User Picture]
From:[info]de_profundis
Date:July 6th, 2011 - 01:06 pm
(Link)
baigi sarežģīti
[User Picture]
From:[info]polkovnik
Date:July 6th, 2011 - 01:20 pm
(Link)
tieši otrādi - baigi vienkārši. ja dievs mājo savā vārdā, tad viņš ir pieejams visiem, pat vismuļķākajiem, jo vienkārša dieva vārda atkārtošana ir piejama jebkuram, kamēr grāmatas, reliģija kā mācība, tikai izredzētajiem. manuprāt, tā arī ir vislielākā dieva pazemība - atkāpties savā vienkāršībā līdz savam vārdam. var iebilst, ka tas padara reliģiju par mehānisku murmināšanu, bet uz to ir arguments, ka dieva vārdu bez svētā gara palīdzības neviens un nekad nemaz nevar piesaukt. tas ir, ikreiz, kad kādam gribas pie sevis piesaukt dieva vārdu, tas nozīmē, ka svētais gars viņā darbojas. un tas dod drošības sajūtu, ka dievs nav kaut kur nezin kur ārpusē, bet tevī visā savā pilnībā. varbūt, ka dievs paralēli tam, ka ir tevī, ir arī kaut kur ārpusē arī, kādā citā cilvēkā, bet tas taču tev neko nedod. kāda jēga no tāda ārpus tevis esoša dieva? tas ir tas pats kā teikt - baigi foršais koncerts- par koncert, kas notiek kaut kur amerikā un kuru te ne redzi ne dzirdi.

kāpēc tad tēvi tuksnešnieki gāja tuksnešos, prom no visa ārējā, grāmatām, draudzēm, baznīcām un iespējām "svēti darboties".