|
[Jul. 6th, 2011|11:14 am] |
|
|
|
Comments: |
es uzskatu, ka dzīvība ir radība. līdzīgi kā, piemēram, vējš.
bet vējš ir stihija. dzīvība, kas ir gars taču nav stihija.
lūk, man liekas, ka dzīvība ir gan stihija. lai arī līdz galam neizdibināma. tieši dzīvība - tas elements, kas ir kopīgs cilvēkam un pētersīlim. gars, dvēsele - tie jau ir citi jautājumi.
mana doma ir par to, ka dzīvība tiek uzturēta, organisms tiek nemitīgi darbināts, un tas ir no iekšpuses. mediķi saka - organismu darbina sirds. bet kas liek sirdij darbināt to organismu. es saprotu, ka tas ir kāds punkts sirds viducī, no kura izplūst šī iniciatīva un tas ir dievs, kas rada un uztur dzīvību no iekšpuses. embrijs taču mammas miesā arī veidojas no divām šūnām, no centra, un tad izaug par bēbi un tālāk jau par cilvēku. cilvēks aug no iekšpuses uz āru, nevis no ārpuses uz iekšu, tātad centrs ir iekšpusē.
vai Dievs kustina arī vēju un raudzē mīklu?
savā ziņā jā, bet pastarpināti.
kā, nu tak kaut kur turpat ir rakstīts, ka dievs liek nolīt lietum pār taisniem un netaisniem.
jā un Dievs neļauj nokrist ne matam no galvas. es domāju tā, ka Dievs kustina dzīvību ne vairāk kā viņš kustina vēju. Viņš ir radības valdnieks un viņš ir valdnieks arī par dzīvību. un tas nenozīmē, ka dzīvība būtu kaut kādā īpašākā veidā saistīta ar Dievu vai pelnījusi mūsu pielūgsmi, t. i. "svēta".
nujā kustina dzīvību. bet jautājums - no kurienes? no iekšas vai no āras. nezinu daudz par jogu, bet raugoties sevī intraverti var koncentrēties uz pašu dzīvību vai arī uz tās iekšējo kustinātāju - tās ir divas dažādas lietas. bet jogā, cik zinu, nepiesauc jēzu kristu. pareizticīgie tomēr iet pie dievgalda, kaut vai vienreiz dzīvē, kur uzņem jēzus miesu un asinis sevī, un tad visu turpmāko mūžu raugoties iekšpus viņi var šo miesu un asinis tur atrast. jogām, šķiet, tas ir kaut kā nekonkrētāk, nemaz nerunājot par budistu tukšumu.
koki mežā un mati uz cilvēka galvas varbūt tas pats vien ir. vai lietus un sviedri. | |