![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
No migas A uz migu B izčāpoja Vecais Ezis. Vecais Ezis attālumu no migas A uz migu B var nočāpot 6 minūtēs.
Tieši vienu minūti pēc Vecā Eža starta laika no migas A uz migu B sāk čāpot Jaunais Ezis, kas šo attālumu (nu tak no migas A uz migu B!) var pieveikt 4 minūtēs.
Aprēķināt, pēc cik ilga laika (domājams, no Vecā Eža starta laika) Jaunais Ezis panāks veco. Kādu daļu attāluma tad būs veikuši abi Eži?
Pieņemiet, protams, ka eži čāpo ar vienmērīgu ātrumu konstantos spiediena un temperatūras apstākļos.
Novērojuma laikā ne eži, ne novērotājs necieta.
Tieši vienu minūti pēc Vecā Eža starta laika no migas A uz migu B sāk čāpot Jaunais Ezis, kas šo attālumu (nu tak no migas A uz migu B!) var pieveikt 4 minūtēs.
Aprēķināt, pēc cik ilga laika (domājams, no Vecā Eža starta laika) Jaunais Ezis panāks veco. Kādu daļu attāluma tad būs veikuši abi Eži?
Pieņemiet, protams, ka eži čāpo ar vienmērīgu ātrumu konstantos spiediena un temperatūras apstākļos.
Novērojuma laikā ne eži, ne novērotājs necieta.
To, ka (visdrīzāk) paradoksa autors bija Zenons es, protams, biju aizmirsis, toties gūgle ir kā radīta šādiem aizmāršām kā man :-)
Btw, man liekas, ka jārēķina no Jaunā Eža starta laika.
Mežmalā bija dziļš grāvis, abi eži nostājās viens vienā grāvja galā, otrs— otrā, un tad tas ezis, kas šinī grāvja galā, teica uz zaķi: «Nu, klausies, zaķi! Tā tu izlielies: liels skrējējs, liels skrējējs, bet man gandrīz prāts tevi noskriet.»
«Ei, ei, ei! Tad lai man ūsas norauj, to neticu.»
«Ko tur ticēt, ko neticēt, derēsim: ja tu mani noskrietu, tad izrauji manam kažokam desmit dzeloņus. Ja es tevi noskrietu, tad izraušu no tavām ūsām desmit spalvas. Jā? Vai tā paliek?»
«Zināms! Bet man tikai žēl tavu kažoku.»
«Un man atkal tavas ūsas! Bet tad tu nu, zaķi, kā liekas, skriesi pa grāvja malu, es pa grāvja dibenu.»
Labi. Zaķis aizskrēja kā viesulis un karstumā nemaz neapskatījās, vai ezis arī skrien vai ne. Aizskrēja otrā galā, ezis jau priekšā: «Vai dzirdi! Kur tu tik ilgi? Es gandrīz nosalu, tevi gaidīdams.»
«Nē, nē, ezīti, man šoreiz kļūdījās, skriesim vēl atpakaļ.»
«Labi, skriesim!»
Un zaķis aizskrēja kā viesulis. Bet otrā galā atkal ezis jau priekšā: «Vai dzirdi! Ko tu te mani saldē, dodi tās ūsas!»
«Nē, nē, nē, ezīti, skriesim vēl tikai šoreiz, kas tad būs, tas būs.»
Zaķis aizskrēja kā viesulis. Bet otrā galā atkal ezis jau priekšā: «Vai dzirdi, dodi tās ūsas, vairāk ar tevi nespēkošos.»
Neko darīt, bij jādod. Ezis izrāva zaķim desmit ūsu spalvas un iebakstīja piecas savam brālim pie lūpām, piecas sev pašam. No tā laika visiem ežiem tādas zaķa ūsiņas pie lūpām.
man, protams, ir tikai pieredze ar vienu skolnieci un viņa klasē esot stipri augšgalā tāpat man bieži deva iespēja sēdēt lotosa pozā, ja vien par labāku alternatīvu es neuzskatīju (savu) matu plēšanu.
normāli risinot man sanāk kaut kas tāds:
attālums starp migām - s
laiks, pēc kura satiksies Eži - t
ceļa daļa, kur satiksies - s1
VE ātrums - s/6
JE ātrums - s/4
t*s/6=(t-1)*s/4
2t/12=(3t-3)/12
-t=-3
t=3
s1= s*3/6 vai s1=s*(3-1)/4
tam iepriekšējam uzdevumam piemēram, bija jāizpīpē formula:
2x+3x=620/2 laikam, vai kā tā.
tā jau ir