zilnezal ([info]zilnezal) rakstīja,
@ 2020-04-23 03:39:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
terapija_1
man tagad ir terapeite. mēs runājam skaipā.
viņa man palīdzēja ieraudzīt, ka visas manas dzīves galvenās problēmas griežas ap vienu, noteicošo motīvu - brīvību.
nav jau tā, ka es to nepavisam nezināju. bet šo to es nebiju savilkusi kopā.
kā piemēram, savu aizvainojumu pret cilvēkiem, kurus es izbesīju kā runātīgs bērns, un kuri lika man klusēt bet darīja to tā, ka ilgākam laikam paejot, sāku izjust vainu kaut no domas par īpašu sevis eksplicēšanu sabiedrībā.
un savas dusmu lēkmes, kurām es ļaujos, jo tas ir viens no tiem īsajiem brīžiem, kuros es uz brīdi jūtos pavisam brīva, jo dusmas - tas taču ir tik patiesi. ne jau to cēlonis, bet tā absolūtā atdošanās sajūtai.
un es ieraudzīju savu lepnumu un savu milzīgo, milzīgo aizvainojumu un no tā augošo aizdomīgumu un uztraukumu.
es esmu iestrēgusi sašķaidītā laika līnijā, es zinu pat, cik man bija gadi, kad notika lūzums - pieci.
un manā prātā vienmēr iezīmējies šis asais nošķīrums starp prieku un brīvību un bezrūpīgumu, un tad - sastingumu, bailēm, kaunu, tukšumu, aizvainojumu.
man vienmēr paticis dramatiski domāt, ka tas ir saistīts ar mana patēva pašnāvību tajā pat vecumā, bet tā ir tikai sakritība. pārāk daudz lietu vienlaicīgi sabruka tajā gadā.
es neko no tā gada neatceros. balts tukšums.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]zilnezal
2020-04-23 12:57 (saite)
Es pati, runājoties ar terapeiti, nonācu pie secinājuma, ka ir skaidrs, ka daudzās situācijās būtu grūti to pateikt tā, lai es neapvainotos, bet! ir tomēr atšķirība tajā, vai tu jūties tā, it kā tevi sodītu par to, ka tu vienkārši, nu, esi, vai arī tomēr aicina prieku saglabāt, bet pievērst citām (ne tik skaļām) lietām - vai, varbūt, citai telpai. Vismaz man pašai traumējošākais bija sajust, ka uz mani dusmojas, bet es jau neko ļaunu nedaru - es tikai priecājos un sarunājos. To vajag ņemt vērā, manuprāt, jo bērni jau rubī.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]dumshputns
2020-04-23 14:55 (saite)
Jā, jā, jā! Paldies, tas ir noderīgi to redzēt no malas. Tieši to sajūtu jau es arī no savas bērnības atceros. Ok, ir vēl viena lieta - ja ir vecākiem laba diena, ir labi gulēts un nav daudz prātu un sirdi nomācošu problēmu, tad tādu sarunāšanu var noorganizēt. Bet - ja ir kāda liela, smaga sāpe vai stress vai kāda dziļa, uzmācīga doma, kam neļauj izritināties, un pie tam nav respekta raksturā, respekta un pieklājības pret citu pašbūtību (kas vispār it tā kā kultūrrīks), kas pārmāktu aizkaitinājumu, tad var arī uzriet.. Un nu, pēc tam justies vēl sūdīgāk.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]zilnezal
2020-04-23 15:38 (saite)
Jā, man šķiet, ka audzināt bērnu ir, iespējams, viena no visgrūtākajām lietām pasaulē, kad apsver, cik ļoti tev pašam niecīgas lietas var kļūt par viņa nākotnes psiholoģīskajiem vadmotīviem un personības veidotājām :D
Man liekas - vismaz man pašai tā bija - ka lielākais aizvainojums un netaisnīguma sajūta rodas no nesamērīgas reakcijas pret niecīgu lietu. Uz mani, piemēram, auroja, kad es nebiju sakārtojusi istabu, un tikai nesen es sāku atzīt pati sev, ka nu es patiešām nebiju izdarījusi neko tik briesmīgu, lai būtu pelnījusi tik histērisku kliegšanu.
Kliegšana laikam ir tā briesmīgākā. Un nespēja atbildēt uz to - aizvien es nespēju parunāt, kad esmu nikna. Varbūt, ka tas ir kaut kā saistīts...varbūt ne. Bet nu paļubom.:-)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]dumshputns
2020-04-23 17:25 (saite)
Kaut kas tur ir, tajā piecgadnieka vecumā. Tā jaunatklātā spēja pašam tiešām kaut ko izdarīt, plus vēl nesaprašana kā tieši, un līdz ar to lielais kļūdas faktors. Plusā tam, protams, no otras puses man liekas vecāki nevar vien sagaidīt, kad varēs vairs netīrīt pēc katra bērnu soļa, jo nu, to entropiju atvairīt ir kā vārtos stāvēt visu dienu.
Nu es Tev piekrītu, aurošana uz bērnu ir vājuma izpausme. Varbūt pat traumas izpausme. Frustrācija ir mūsu viss. Man ir tā, ka visu dienu esmu atsaucīga un pacietīga un risinu un tad diemžēl pienāk tas brīdis, kad aiza starp bērna saprašanu un maniem spēkiem paliek par lielu. Es domāju, ka tas atkarīgs no personīgās stabilitātes un resursiem. Iekšējiem un ārējiem. Bērns jau arî neredz, ar kādiem kalniem vecāki cīnās. Kādas Tev tagad ir attiecības ar aurotājiem?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]zilnezal
2020-04-23 17:38 (saite)
Ui, es nespēju izturēt kliegšanu aizvien. Man ir drausmīgi bail, un es reaģēju kā sists suns - vai nu paslēpjos un sāku raudāt, vai krītu neprātīgā histērijā (un tad paslēpjos un sāku raudāt). Es nespēju no tā distancēties, pagaidām vēl ne.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]dumshputns
2020-04-23 20:08 (saite)
Izklausās tiešām baisi. Aurotāji joprojām auro?! Vai tie ir citi?
Uz Tevi laikam tiešām bez iemesla kliedza. Bez TAVA iemesla, tīri izlikt nevarēšanu tikt galā. Aij, šitas ir traki, tā es nedaru. Ja sanāk uzkliegt, ar dēlu par to pēc tam runāju, vai viņš ir sapratis, kas notika. Ja saņemas un iztur un nepadodas asarām, tiek galā piemēram, nu stulbi jau, bet ja es paceļu balsi, kad nebeidz tirināties un nefokusēties matemātikas laikā. Tad atzīmēju, ka pareizi, ka safokusējas un tiek pāri izaicinājumam, un parasti jau vairāk par vienu lietu nekliedzu.. laikam jau man ir svarîgi te iztaisnoties :). Šorīt uzmodāmies no nereāla blīkšķa. Dēls bija nejauši spārdoties pa dīvānu apgāzis galdu ar trīs puķupodiem. Nokliedzos, ka jābūt taču uzmanīgam un tagad lai savāc un gāju atpakaļ gulēt. Jo nu.. ko citu?!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?