Es pati, runājoties ar terapeiti, nonācu pie secinājuma, ka ir skaidrs, ka daudzās situācijās būtu grūti to pateikt tā, lai es neapvainotos, bet! ir tomēr atšķirība tajā, vai tu jūties tā, it kā tevi sodītu par to, ka tu vienkārši, nu, esi, vai arī tomēr aicina prieku saglabāt, bet pievērst citām (ne tik skaļām) lietām - vai, varbūt, citai telpai. Vismaz man pašai traumējošākais bija sajust, ka uz mani dusmojas, bet es jau neko ļaunu nedaru - es tikai priecājos un sarunājos. To vajag ņemt vērā, manuprāt, jo bērni jau rubī.