Kaut kas tur ir, tajā piecgadnieka vecumā. Tā jaunatklātā spēja pašam tiešām kaut ko izdarīt, plus vēl nesaprašana kā tieši, un līdz ar to lielais kļūdas faktors. Plusā tam, protams, no otras puses man liekas vecāki nevar vien sagaidīt, kad varēs vairs netīrīt pēc katra bērnu soļa, jo nu, to entropiju atvairīt ir kā vārtos stāvēt visu dienu.
Nu es Tev piekrītu, aurošana uz bērnu ir vājuma izpausme. Varbūt pat traumas izpausme. Frustrācija ir mūsu viss. Man ir tā, ka visu dienu esmu atsaucīga un pacietīga un risinu un tad diemžēl pienāk tas brīdis, kad aiza starp bērna saprašanu un maniem spēkiem paliek par lielu. Es domāju, ka tas atkarīgs no personīgās stabilitātes un resursiem. Iekšējiem un ārējiem. Bērns jau arî neredz, ar kādiem kalniem vecāki cīnās. Kādas Tev tagad ir attiecības ar aurotājiem?