terapija_1
man tagad ir terapeite. mēs runājam skaipā.
viņa man palīdzēja ieraudzīt, ka visas manas dzīves galvenās problēmas griežas ap vienu, noteicošo motīvu - brīvību.
nav jau tā, ka es to nepavisam nezināju. bet šo to es nebiju savilkusi kopā.
kā piemēram, savu aizvainojumu pret cilvēkiem, kurus es izbesīju kā runātīgs bērns, un kuri lika man klusēt bet darīja to tā, ka ilgākam laikam paejot, sāku izjust vainu kaut no domas par īpašu sevis eksplicēšanu sabiedrībā.
un savas dusmu lēkmes, kurām es ļaujos, jo tas ir viens no tiem īsajiem brīžiem, kuros es uz brīdi jūtos pavisam brīva, jo dusmas - tas taču ir tik patiesi. ne jau to cēlonis, bet tā absolūtā atdošanās sajūtai.
un es ieraudzīju savu lepnumu un savu milzīgo, milzīgo aizvainojumu un no tā augošo aizdomīgumu un uztraukumu.
es esmu iestrēgusi sašķaidītā laika līnijā, es zinu pat, cik man bija gadi, kad notika lūzums - pieci.
un manā prātā vienmēr iezīmējies šis asais nošķīrums starp prieku un brīvību un bezrūpīgumu, un tad - sastingumu, bailēm, kaunu, tukšumu, aizvainojumu.
man vienmēr paticis dramatiski domāt, ka tas ir saistīts ar mana patēva pašnāvību tajā pat vecumā, bet tā ir tikai sakritība. pārāk daudz lietu vienlaicīgi sabruka tajā gadā.
es neko no tā gada neatceros. balts tukšums.