Jā, man šķiet, ka audzināt bērnu ir, iespējams, viena no visgrūtākajām lietām pasaulē, kad apsver, cik ļoti tev pašam niecīgas lietas var kļūt par viņa nākotnes psiholoģīskajiem vadmotīviem un personības veidotājām :D
Man liekas - vismaz man pašai tā bija - ka lielākais aizvainojums un netaisnīguma sajūta rodas no nesamērīgas reakcijas pret niecīgu lietu. Uz mani, piemēram, auroja, kad es nebiju sakārtojusi istabu, un tikai nesen es sāku atzīt pati sev, ka nu es patiešām nebiju izdarījusi neko tik briesmīgu, lai būtu pelnījusi tik histērisku kliegšanu.
Kliegšana laikam ir tā briesmīgākā. Un nespēja atbildēt uz to - aizvien es nespēju parunāt, kad esmu nikna. Varbūt, ka tas ir kaut kā saistīts...varbūt ne. Bet nu paļubom.:-)