Friends

jūs arī skatāties filmas pēc zodiaka ieteikumiem?

DELFI. Sarucis Līvu akvaparka apmeklētāju skaits

Vai kāds, kam ir pa rokai Konstantīna Karuļa LV etimoloģijas vārdnīca, man nevarētu atsūtīt nofočētu vienu šķirkli no šīs vārnīcas?

Kā latviski pateikt "oneness"? Metafizisks jēdziens nevis "vienotība".

man jau kādus ~divus gadus ļoti neiet ar svētkiem. man vispār patīk svētki. man liekas, ka dzīve ir pārāk īsa, lai nesvinētu, ja var svinēt. bet kaut kā šajā periodā atkal un atkal notiek kaut kas un svētki ir dirsā. kašķi un raudāšanas, kāds nomirst vai nokļūst slimnīcā, ir kaut kādi nepielūdzami praktiskās un kapitālistiskās dzīves apstākļi, utt.
vakar sajutos kkā ļoti low. kaut kad rudenī biju pieprasījusi, lai K man sagādā vecās elektriskās ērģeles. tās vispār laikam pieder lj user presiite, bet ilgus gadus stāvēja pie mums Saļikā, tad nokļuva Ā ielā un mētājās tur čupā. tās ir vecas, patizlas, ļoti smagas un neskan tonī. bet man patīk tā skaņa. es uz tām sacerēju visas Duetas Kjū dziesmas. nu izņemot tās, kuras sacerēja Digna. man likās, ka gribu viņas tāpat vien klimperēt un man tas sagādās prieku. K manu iegribu izpildīja un ērģeles sāka dzīvot uz lielās istabas apaļā galda. visu šo mēnešu laikā es viņām nepieskāros NEVIENU reizi. vakardien man salikās, ka tās tikai bāž man sejā visas manas ilūzijas par radošumu un radīšanu, es taču esmu tikai kaut kāds kultūras ierēdnītis. so es sadusmojos, nocēlu tās no galda un aizbāzu aiz dīvāna (dzīvesbiedrs bija devies pastaigā tajā brīdī + beigu beigās bija mazāk smagi, nekā man likās, ka būs). vēl vakar bija tas suņa laiks, visu dienu nevarēju saņemties iet ārā, bet vakarā domāju, ka esmu taču veca un resna un man vajag manu stupid walk, for my stupid mental health, tāpēc nolēmu, ka iešu ārā tumsā, lietū un vējā, bet vismaz nopirkšu sev mazās narcisītes podiņā un tad man šorīt brokastīs būs prieks. biju redzējusi, ka topiņā ir. nogāju savus 5 kilīšus, brīžam vējš trieca sejā lietu tā, ka likās, ka kontaktlēcas izskalosies no acīm. un tur nebija to narcisīšu.
šon pēc vientulīgām bročām bez narcisītēm, bet ar manām ļoti skaistajām oliņām, gribēju rakstīt Martai ziņu, vai negrib iziet apvidū. labi, ka neuzrakstīju. aizbraucu uz stalli, satiku Martas tēti un uzzināju, ka nomiris Legro. viņš tieši tikko bija sarunājis ekskavatoru apbedīšanai. Legro gulēja vecā laukuma vidū, Marta sēdēja pie viņa un laikam raudāja. es nepiegāju viņiem tik tuvu. domāju par to, ko Pols teica pēdējā Shrinking sērijā - ka mēs nezinām, ko iesākt ar cilvēkiem, kas sēro. pati apraudājos, paņēmu savu zirgu un stundu nostaigāju pie rokas. bija tāda nereāla sajūta, jo es aizvakar satiku Legro, viņam viss bija kārtībā. viņš bija dažus gadus jaunāks par Radi, laipns, draudzīgs, ar lielu auru un bez nekādām veselības problēmām. man patika ar viņu patērzēt. atnācām no pastaigas un man gribējās aiziet pie viņa atvadīties. bet es neaizgāju. man nezkāpēc bija kauns. man negribējās, lai kāds to redz, lai gan visi tobrīd laikam bija sagājuši iekšā (kad ierados, tur bija Martas parastā + paplašinātā ģimene). kauns arī, ka nepiegāju pie Martas sākumā. viņa vēlāk zirgdraudzeņu čatā ierakstīja kas un kā noticis. uzrakstīju kkādas banalitātes tur.
pēc tam man nezkāpēc ļoti gribējās satikt Ieejas galvaskausu. tas ir, visdrīzāk, briedēna galvaskauss, ko atradu, kad atklāju takas, kas vēlāk kļuva par Ieejas maršrutu. tas mētājās turpat netālu no takas un es to noliku uz ciņa takas malā un tā tas tur visu laiku stāvēja. es ļooooti sen nebiju gājusi pa Ieejas takām. man bija bail, jo aizpagājšruden tur parādījās viens ļoti grūti pārvarams izcirtums (slapja vieta un iespēja nogrimt ārprātīgā dubļu/zemes slānī, ko vairs nesatur kopā zemsedze) un man likās, ka gan jau ir/būs vēl. pagājšgad bija viena interesente, bet es atteicu, jo bija arī pārāk slapjš. šon izgāju lielu daļu no maršruta. satiku vēl nāvi (vienu apēstu putnu un vienu apēstu kko ar gaišu kažoku). satiku briedēna galvaskausu - diezgan ieaudzis sūnās, bet joprojām turpat. ir lērums jaunu izcirtumu, bet nekur vairāk tie zampainā vietā neaprauj taku. var iziet! sajutos vienlaikus ļoti mājās un arī feiks un failure, jo man nesanāca to projektu kkā uzturēt dzīvu un piesaistīt interesentus.
arī šodien nedabūju narcisītes. topiņa puķu veikalā, kas vakar vakarā jau bija ciet, ar nebi.

man liekas, ka es pēdējos ~divus trīs gadus dzīvoju kaut kādā tumšā priekšnamā. nu jau trešo. es saprotu, ka man kaut kāds tāds vecums, kad laikam piedienas pusmūža krīze, bet nu tie jautājumi, kas man ir aktuāli, tādi ir vismaz kopš kādiem 25. vienkārši šobrīd liekas, ka atbildes uz tiem kļūst aizvien degošākas. bet to nav.
+ sāk likties, ka manas attiecības ar nāvi, sāk palikt drusku pārāk familiāras.

ja par to, kas jauks, tad Lielajā piektdienā ar zirgu pa jokam dzināmies pakaļ pieciem briežiem pa lucernas lauku. tas bija tiešām jauki. ja redzēt stirnu manā pasaulē ir apm tāpat kā redzēt zvirbuli, tad pieci brieži tomēr ir kaut kas. un man nenormāli patīk kā kliedz dzērves. nenormāli.

ā un vēl, dzīve ir ne tikai pārāk īsa, lai nesvinētu, bet arī pārāk īsa, lai izliktos, ka viss ir kārtībā. ja nav.

"On April 2, both NRA.lv and the Pravda network began publishing the same distorted composite: the 1997 reference grafted onto the Lavrov meeting, the claim that Stoltenberg acted without informing allies. NRA.lv reproduced it without checking it against the original book. The Pravda network then added a second layer: embedding the story alongside Matvienko's threats, drone incidents, and Baltic economic decline reporting.

It doesn’t stop here. Ukrainian media picked up the story, citing Baltic Sentinel as the source and reproducing the same distortions in that review: RBC-Ukraine under the headline “Stoltenberg accused of eyeing buffer zone with Russia,” while UNN framed it as Stoltenberg having “proposed to Russia to create a buffer zone in Eastern Europe before the invasion of Ukraine.” Euromaidanpress published a lengthy analysis under the headline “Stoltenberg offered Russia NATO troop withdrawals from the Baltic region — without asking the Baltic states.”

Then Ground News, a Canadian news aggregation service, aggregates the story from multiple sources, including Lithuanian national broadcaster LRT, whose coverage is more balanced. It framed it as “Stoltenberg considered talks with Russia without eastern allies,” but still relying on the Baltic Sentinel rather than on the book.

Then the story reached mainstream media across the Baltic states: in Latvia through NRA, TV3, LSM, TVNET, and Puaro; in Lithuania through LRT; while in Estonia it originated in Sirp and the Baltic Sentinel but was not picked up by ERR or Delfi as far as can be determined. At this point the fabricated composite — secret negotiations, troop withdrawal to 1997 positions, buffer zone from the Baltic states — has crossed from the Russian-language influence ecosystem into the Latvian-language mainstream."

No The Stoltenberg Buffer Zone Hoax: Anatomy of a Disinformation Operation Against the Baltic States

runājot par savu daiļi izkrāsoto oliņu attēlu publicēšanu internetos, manlieks - ir laiks to nostiprināt, kā must have rituālu darbību un iekļaut to obligāti Lieldienās darāmo aktivitāšu sarakstā, nostiprinot ar ticējumiem. piemēram - ja Lieldienās neieliksi internetos savu olu bildes, tad nākamgad nevinnēsi VID loterijā.
palūdzu AI izdomāt vēl dažus, bet man neviens nepatika.

man vispār šogad sanāca ļoti smukas oliņas. vēlāk ielikšu arī internetos.

+
17360. Cilvēkam, kas svētdienā dzimis, jāiet Lieldienas rītu uz kādu augstu kalnu. Tur viņš redzēs, kā saules stari dejo, un būs laimīgs visu mūžu.
/J. Cinovskis, Snēpele./
es esmu dzimusi svētdienā. bet mums te ir ļoti apmācies šorīt. laime, protams, noderētu.

Tas kādā intelektuālā voidā mēs tagad dzīvojam - nedēļu garš cepiens par grāmatas recenziju. Grāmatu neviens nav lasījis, un, šķiet, arī netaisās lasīt. Maksimālā programma - skrīnšots no atsevišķas grāmatas lappuses (pazīstams arī kā no konkteksta izrauts fragments). Smadzeņu puve ir pieņemta kā normalitāte.

Mikrotonālajiem kvebekois kanādiešu milžiem Angīnai de Poitrīnai jauna relīze. Pasaule ir izslāpusi pēc nepieradinātākām tekstūrām un garšām! Bundzinieks, ģitārists/basists ar dubultinstrumentu, kas bāzēts 24-TET skaņojumā (kur katrs pustonis tiek dalīts uz pusēm - var izspēlēt 1/4 toņus nevis tikai pustoņus kā Rietumu mūzikas 12-TET mīlulī).

Viens no 80to basistiem, ko ļoti cienu, ir Kurts Smits. Viņš ir viens no diviem pastāvīgajiem grupas TEARS FOR FEARS dalībniekiem (interesanti, ka grupa aktīva joprojām - 45 gadus!). Tā kā savulaik, pēctīņu vecumā, biju absolūtā sajūsmā par kulta filmu "Donnie Darko". Manuprāt, viņa baslīnija tituldziesmā "Head over Heels" ir absolūtā perfekcija! Dievinu visus viņa risinājumus. Tie slaidi ir īpaši burvīgi.

Nedaudz par postpostmoderno taisnīgumu un nepārtrauktas virtualitātes degradējošo ietekmi uz cilvēka zeltspēju.


Taisnīgumu visiem vai nevienam, vai ne?

Dzīvojot liberalizētā pasaulē, kur valda taisnīguma un goda prāts, likumi un paražas, cilvēkiem būtu jāvēršaa pret jebkuru potenciālo indivīdu aizskārumu, neatkarīgi no tā, vai pastāvējusi t.s subjektīvā puse - aizskārēja griba veikt pāridarījumu.

Dusmĩgs komentārs internetā var aizskart citu līdz sirds dziļumiem. Cilvēki vairs nespēj “paiet nost no datora” kā tas bija iespējams vēl pirms 20 gadiem. Pilnībā izkāpt no falšās realitātes iespējams tikai ar gadžetu disciplīnu (pašaizliedzīgu atslēgšanos, teiksim, katru dienu, atnākot mājās no darba, telefonā iestatīts auto-klusums no 19.00-07.00). Kā noprotams, bez apziņas par regulāras virtualitātes kaitnieciskumu, cilvēks nespēs rast pamatojumu tamlīdzīgai disciplīnai.

Lai izkāptu no virtualitātes realitātē, vispirms jābūt vērīgam. Jo nevar izkāpt no tā, kas nav apzināts. Sākot ar savas pieredzes analīzi.

Labi atceros, kā tīņu vecumā ievēroju, ka man vajag 15-20min, lai atietu no tās disociējošās izjūtas, kas mani pavadīja, ja vismaz 1h bez novēršanās skatījos datora ekrānā. Kino tik ļoti to neietekmēja, bet videospēles gan.

Tīņa vecumā man katru vakaru ap 9 vakarā bija jāved pastaigā ğimenes suns Maksis. Atceros to sajūtu, ka pēc vairāku h gaming sesijas, es, mātes mudināts, steigā pielēcu no PC, lai nezaudētu lieku minūti, izvedot suni un tāpēc esot prom no manas spēles. Pirmajās 5-10 minūtēs, izejot ārā, atrados tādā kā liminālā head-space, kas ir starp realitāti un nerealitāti (spēli)- cilvēki plūst garām kā bezsejainas ēnas, audiāli-telpiskā izjūta arī, it kā atrastos citur.

Smartphone prevalence nozīmē, ka ar katru paaudzi cilvēki kopumā būs arvien disociētāki, vieglāk hipnotizējami. Jo hipnoze tāpat kā disociācija ir starpatāvoklis, kur smadzeņu viļņi darbojas līdzīgā frekvencē un tāpēc prāts ir vieglāk pakļaujams ietekmei no ārpuses.

Vēl viena prevalentās virtualitātes problēma ir fakts, ka jebkurš var uzdoties par jebko, dāmas un kungi ar filtriem rada iespaidu par nesasniedzamu skaistuma ideālu, utt. Rezultātā daudzi jauni cilvēki sāk just riebumu pret savu izskatu, jo paši sev katru dienu iepotē labākajos leņķos un gaismā noķertus citu cilv. kadrus, kas fotošopā uzlaboti līdz perfekcijai. Jaunieši sevī tā iedzen nepatiku pret naturālismu, pret organiku.

Cilvēki skatās citu cilvēku “reklāmas”, kas paslēptas tematiski interesanos kontekstos, uzsēdinot viņus uz vēl negantāka atkarības cikla par to, ko cilvēce pieredzēja pirms-interneta pasaulē ar TV. Negantāks, jo tas izraisa neremdināmas alkas pēc tiem mazajiem dopamīna šļācieniem, skrollējot cauri fīdam ar daudz izklaidējošu materiālu, kas ilgtermiņā pārlādē indivīdu sensorus ar nevajadzīgu info vai stimulu.

Mazliet aizrakstījos saistīti, bet aplinkus. Atgriežoties pie 1.rindkopas tēmas- mūsdienu liberalizētā pasaule paredz vēršanos pret tiem, kuri vēlas citiem likt ciest.

Ja kāds ir cietis, tad vēl jācieš kādam citam. Rietumu cilivizācija šobrīd ir vistālāk no JHWE dēla mācībām par pazemību un otra vaiga griešanu kā jebkad pagātnē.

Piedot nedrīkst nogalināt hehe

Esmu TELSTAR DRUGS mūzikas cienītājs. Viegli autistisks post-indie. 

Post 9/11 pasaulē zemāk esošais teksts tiktu emocionāli apgāzts, jo cilvēki bija indoktrinēti ienīst jebko, ko varētu aprakstīt kā “konspirāciju”. Savukārt Post Epstein pasaulē šis teksts ir kā medusmaize civilizācijai, kas nogurusi no spēlītēm ar ēnām.

Linkin Park ir a nod towards Lincoln Park - speciālā militārā bāze Kanādā, kur 70tajos tika veikti eksperimenti ar bērniem projekta “Monarch” ietvaros. Projekts zināms arī ar nosaukumu “MK Ultra”. Šeit būs lapa, kur var iepazīties ar plašāku info par Kanādas MK Ultra atzaru https://thecanadianencyclopedia.ca/en/article/mkultra

Česters Beningtons un Kriss Kornels 2017.g. kopā strādāja pie doķenes “Silent Children”- an exposee of insitutionalized paedophilia. Beningtons nāca no militāristu ğimenes, kas bija saistīta ar projektu “Monarch”.

Ja papēta rokmūzikas vēsturi, var uzskatāmi gūt pārliecību par to, ka milzu kultūrnotikumi pasaulē tiek virzīti ar specdienestu palīdzību. Veic labu darbu- izpēti savu mīļāko 60s/70s hipiju ēras mūziķu dzimtas kokus.

Interesanti, ka pāris gadus pirms Krisa/Čestera, leğendārais DJ Avicii izlaida skaņdarbu un netā postēja infu par to, ka viņa mērķis ir atmaskot globālo bērnu degradācijas tīklu. Kā tev liekas, ko viņš ar to centās pateikt cilvēcei? Iesaku noskatīties klipu.
https://youtu.be/Xq-knHXSKYY?is=HSFvxGBcTMSFdS

Avicii tika atrasts beigts 2018.g. aprīlī, naktī pēc sava koncerta Muskatā (Omāna), kur viņš ar saplēstu stikla pudeli savā viesnīcas istabā pārgrieza sev rīkli.
Kriss Kornels pakārās. Beningtons sāka pētīt biedra Kornela nāvi un pēc 2 mēnešiem arī pakārās.

pirms 20 gadiem šajā dienā
vm.gov.lv: Pazemināts garastāvoklis, intereses un prieka zudums par agrāk patīkamām nodarbēm, pavājinātas koncentrēšanās spējas, pesimisms, enerģijas zudums, sevis noniecināšana, pastiprināta vainas sajūta, pašnāvības domas, fiziskās aktivitātes izmaiņas, miega traucējumi un ēšanas traucējumi. Ja šīs pazīmes novērojamas ilgāk kā divas nedēļas, tad būtu jāvēršas pie psihologa vai psihiatra.

ņoki gultā

ja baltu olu ieliek zilā olu krāsā sanāk koši zila. ja brūnu - tumši zaļa!

Novērots, ka dzīves gaitās man mazāk interēsējuši cilvēki, kuru vizuālais tēls satur daudzus performatīvus elementus. Man viņi škiet mazāk “godīgi” un mazāk “autentiski”.
Uz vecumu arī esmu zaudējis rūpes, ko kāds no malas, kuru (sevišķi) vispār nepazīstu, par mani padomās.

Es viņus saprotu - mēs visi alkstam izjust tādu kā piederības izjūtu konkrētam sociālam stratam. Taču šādi cilvēki parasti sava šaurā spektra/izpratnes dēļ nav spējīgi man neko dāvāt, vien paņemt manu laiku vai enerğiju.

Saprotams, es te nerunāju par teen/post-teen exploration, bet veciem jauniešiem, kuri uzskata, ka viņiem jāğērbjas, teiksim, tikai melnās drēbēs. Es to redzu kā zināmu gara vājumu, kas noved pie alkām meklēt papildus atbalsta punktus.

Visbeidzot, visiem cilvēkiem vēlu tikai siltas lietas. Viņiem vēlu iemācīties pieķerties un iemīlēt to kailo, imperfekto sevi, kurš varbūt nepiesaiatīs garāmejošas tantes vai cita fellow tīņa uzmanību, taču palīdzēs tev netērēt laiku muļķīgai analīzei: “Ko gan par mani viņi padomās?”

Pieķerties, nepazust neskaitāmo potenciālo variāciju okeānā. Izklausās burvīgi, bet tās ir lamatas.

Neiekrīti lamatās.

bērni ir ļoti izklaidējoši:

sēdēju mašīnā un priecīgi skatījos kā bērns (kādi 10 g.v.) ar visu švunku vispirms ar vienu roku pieturoties griezās ap laternas stabu un pēc tam ik pa laikam atgūlās zālītē

sēžot mūzikas skolas gaitenī dzirdēju, kā garām pagājušās četras meitenītes spriez vai var vai nevar ticēt Lieldienu zaķim :D

vakar tā gribēju pagulēt diendusiņu kā kad bērni bija pavisam maziņi. nesanāca, protams, jo mājasdarbu drāma, tad pēkšņi vajadzēja uz šodienu nokrāsotas olas, bija baltās, kas jau aukstā mizūdenī palika čuru dzeltenas, kad atcerējos ka rudenī uz akciju par 30 centiem nopirku olu krāsas un kkādas uzlīmes. lillā tablete nokrāsoja rozā olu, bet drāma izpalika (labi, ka ierakstīju, atcerējos izņemt no ledusskapja olas lai varu šodien nokrāsot vēl - vijoles skolotājai un Rīgas vecmāmiņai, vakar krāsas neizlēju), tad bija drāma, jo ķipa obligāti vajag zaķa kostīmu. izglāba Vimbu svētkos taisītā stīpiņa ar zaķa ausīm un puķītēm un uzacu zīmulis ūsām (jāatceras ka kaut kad jānopērk melns un, nezinu, rozā), Lieldienu uzlīmītēm noderēja mans mirkļa pirkums grāmatnīcā - smukas botāniskas puķītes un augi ko aizmirsu pielikt klāt vārda dienas dāvanai. nevarēju laicīgi aiziet gulēt jo visa vibrēju un vēl raizējos par to vijoles spēlēšanu - bērns nerunā ar skolotāju (žanra klasika, es nezinu ko lai dara šajā sakarā) un tagad ir jautājums vai vispār, jo skolotājai besis, ka ar viņu nerunā

Skatos uzlīmi uz gurķa, kur šis objekts ir aprakstīts vairākās valodās. Lietuviski ir "Ilgavaisis agurkas". Ilgais gurķis.

Inčīgi, ka pretējā virzienā garuma un ilguma sajukums ausīs nelec. Tas ir, ilgo sauc par garo. Lai gan garais klepus jau īstenībā nav garš (metros). Tāpat kā garās sarunas. Un, kad saka "garš ceļš priekšā", man šķiet, ka arī vispirmāk domā par to, ka būs jāpavada daudz laika nevis, ka ir liela distance. Bet garais laiks? Garlaicību citādi nemaz nevar pateikt, jo ilglaicība ir par kaut ko pavisam citu.