Faith Club
Faith Club
- 2010.07.24, 12:44
- Gallup izveidojuši tabulu ar pasaules valstīm, sakārtojot pēc tā, kur cilvēki jūtas vislaimīgākie.
Pirmajās vietās tradicionāli - kaimiņi Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Somija.
Lietuva ir 63. vietā, Igaunija 90. vietā.
Latvija dala 110. un 115. vietu starp Irāku un Mozambiku (un turpat Zimbabve).
-
4 rakstair doma
- earth to earth, ashes to ashes, dust to dust
- 2010.04.21, 10:02
- (AŠ)2 formula ir ārprāts - normāli cilvēki sapratuši cik dziļā ideoloģiskā bankrotā viņi ir, nokaunētos un bēgtu neatskatīdamies. Tomēr: AŠ nav normāli cilvēki, TP+LPP+LC nav normāla politika, viņi ir slimi, viņi ir utis, viņi līdīs asinis sūkt kā gnīdas, kā ērces, līdīs politikā un nekaunēsies, nedomās (jo domājošs cilvēks šausmās sastingtu), viņi līdīs raust, raustoties primitīvu instinktu dziņās, melos, rāpsies kā insekti, kā tarakāni, kā zirnekļi, līs pa visām spraugām un caurumiem kā pretīga gluma šļura, un turpinās taisīt noziegumus pret tautu.
-
30 rakstair doma
- 2010.04.06, 10:14
- Gribi iet politikā? Cena: Ls 10'000.
Būtībā, dramatiski tas izskatās tikai Latvijā, kur par vēlēšanām sāk domāt labi ja sešus mēnešus pirms datuma (vēlēšanas būs 2. oktobrī). Bet par vēlēšanām būtu jādomā visu laiku, visus 4 gadus.
Parēķināsim, cik reāli ir uzkrāt Ls 10'000 pa četriem gadiem. Tas ir, jāuzkrāj Ls 2500 gadā. Tas ir, jāspēj atlikt Ls ~210 mēnesī. (Varētu rēķināt par krāšanu 5 gadus. Vispār, ir jārēķina ka krāt jāsāk gadu pirms iepriekšējām vēlēšanām, un Ls 10'000 būtu jābūt kontā jau gadu pirms vēlēšanām kurās grib startēt - lai varētu kampaņu sākt laicīgi.)
Bankas apgalvo, ka cilvēks var atlikt apmēram 30% no algas. Pieņemsim, ka cilvēks atliek 25% algas (ceturto daļu). Tātad, algai uz rokām ir jābūt Ls 840 vismaz. Lūk, tādas arī būtu prasības pret minimālo algu, no kuras var jau sākt domāt par tautas deputāta karjeru.
(Ak jā, un kā nepieciešamā prasība ir gatavība Ls 10'000 pakāst, ja netiec ievēlēts.)
***
[...] veselības aprūpes budžets uz vienu iedzīvotāju šogad ir 192,5 lati, [...].
Laika posmā no 2006.gada līdz 2010.gadam vismazākais veselības aprūpes budžets bija 2006.gadā - 180,52 lati. 2007.gadā šis rādītājs palielinājās līdz 227,1 latam, bet 2008.gadā sasniedza minētā perioda augstāko līmeni - 253,79 latus.
Pagājušajā gadā veselības aprūpes budžets uz vienu iedzīvotāju samazinājās līdz 222,67 latiem un šogad ir atgriezies gandrīz 2006.gada līmenī.
Šmate norādīja, ka pēdējie salīdzināmie dati Eiropas Savienības (ES) līmenī ir par 2006.gadu. Salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, 2006.gadā Latvijā finansējums uz vienu iedzīvotāju bija otrais zemākais aiz Bulgārijas, kur šis rādītājs bija 91,45 lati.
Lietuva ar 195,96 latiem atrodas vienu vietu augstāk par Latviju. Ceturtais zemākais publiskais finansējums bija Polijā (202,99 lati), bet Igaunijā bijis piektais zemākais rādītājs - 254,27 lati.
Savukārt pēc publiskā finansējuma veselības aprūpei uz vienu iedzīvotāju 2006.gadā pārliecinoši pirmajā vietā bija Dānija, kur uz vienu iedzīvotāju veselības aprūpei gadā tiek tērēti 2169,75 lati.
Dānijai seko Zviedrija - ar 1752,09 latiem, Francija - ar 1701,29 latiem, Nīderlande - ar 1678,21 latu un Austrija ar 1626,2 latiem.
«Šogad paredzētais finansējums ievērojami neatšķiras no 2006.gada, tad varam pieņemt, ka Latvijā finansējums uz vienu iedzīvotāju joprojām ir viens no zemākajiem ES,» sacīja Šmate.
Labi ka ir tāda Bulgārija, tad ministrija var daudznozīmīgi teikt "viens no zemākajiem", nevis pazemojoši atzīties: "Latvijā finansējums uz vienu iedzīvotāju ir viszemākais Eiropas Savienībā".
***
"«Mēs zinām, ka tagad viena studenta izglītošanai tērējam vismazāk naudas Eiropas Savienībā. Ja mēs tērējam mazāk nekā Rumānija vai Bulgārija, tas parāda valdības un sabiedrības attieksmi pret augstāko izglītību,» sacīja Auziņš."
-
5 rakstair doma
- 2010.02.17, 13:05
- "Gudele Repšes vietā demisionētu VID datu noplūdes dēļ"
Pirmkārt, kāpēc kādam ministram būtu jāuzņemas atbildība par VID priekšnieku un birokrātu neizdarību un stulbumu? Repšem vajadzētu ierosināt kriminālprocesus pret visu VID EDS nodaļas vadību, lūk ko jādara ministram. (Un Gudeles izteikumi atkal jau pasvītro galīgu neizpratni par to, kas ir ministra misija - pret Valsts sekretāra, un tāda VID priekšnieka misiju, piemēram. Ministrs nav VID PR persona, kuru nomest kad sūdi sanāk (un VID priekšniecība tipa paliktu savā vietā un turpinātu maukt?). Nē. Ministrs paliek, bet VID priekšniekus nomet un tiesā. Jo ministram nav jāstrādā harmonijā un vienprātībā ar savām pakļautības valsts iestādēm, bet gan ir jābūt opozīcijā, "savējo" vislielākajam kontrolierim un soģim.
Otrkārt, kāpēc Gudele uzskata, ka būtu jādemisionē JL ministram, kas darbā stājies 2009. gada 12. martā, tikko kā uzpeld kautkādi sūdi, kas faktiski sataisīti TP priekšgājēju, Spurdziņa un Slaktera laikā?
(Atbildību varētu prasīt arī Finanšu ministrijas Valsts sekretāram Mārtiņam Bičevskim.)
***
"«Mani interesē, kas izdarīja šādas lietas. Īpaši interesanti man, jo datu noplūde notikusi, kad esmu bijis atstādināts. Noplūde notikusi no novembra līdz februārim. [...]» sacīja Jakāns."
Kura laikā tad EDS sistēma tika izstrādāta un ieviesta? Jakāna laikā. Jakānam ir jānes pilna atbildība, par to kas viņa laikā sastrādāts - tātad, pilna atbildība par EDS kļūdām. Bet Repše tagad savukārt varētu pieprasīt atbildību tieši no tiem, kas neļāva viņam tādu Jakānu pēc iespējas ātrāk nomest un tiesāt.
(Ja vien Jakāns un Gudele necenšas dot mājienus, ka caurums atvērts ir tieši ar Repšes rīkojumu...)
-
23 rakstair doma
- Tautas varas vertikāle
- 2009.12.04, 10:54
- Izskatās, ka tie, kas pie varas, cenšas izvairīties no atbildības, un vainu par savu noziedzīgo nekompetenci uzvelt pašai tautai...
***
Vispār, izstāstīšu kādu fabulu. Pats es esmu programmētājs - izstrādāju lietojumprogrammas priekš visādiem IT projektiem. Apdrošinātājiem, bankām dažreiz - klienti ir lielie uzņēmumi ASV, Austrālijā, Kanādā. Parasti klients atnāk ar kādu skaidri, vai (biežāk) neskaidri definētu problēmu, tad sistēmanalītiķi un arhitekti piedāvā risinājumu, tad vadītāji ar analītiķiem prognozē budžetu un termiņus, tad tiek uztaisīts plāns (teikšu kā ir - bieži vien iebakstot ar pirkstu debesīs, ar precizitāti +/- viens gads, un +/- miljons dolāru, T&M tipa projektos), tad iecelts projekta vadītājs (vadītāju komanda), un aiziet zēģelēt.
Savāc priekš projekta programmētājus, izveido grupas, grupām dod (sadala) uzdevumus, un davai programmēt. Tā sākas projekts. Un projekts turpinās. Vadītāji vada, analītiķi seko prasībām un functionalitātei, piedomā lai mērķis būtu sasniegts, bet programmētāji dara savu darbu - programmē. Un pienāk laiks, kad mērķis vai nu ir sasniegts, vai izgāzts.
(IT projekti, kā zināms, izgāžas diezgan bieži. Ir dzirdēti skaitļi, ka mērķi (laiks+budžets+funkcionalitāte) nesasniedz no 60% līdz 80% projektu.)
Pieņemsim, ka konkrētais projekts ir izgāzies. Kas vainīgs?
Pēc manas pieredzes, programmētājus par nekompetenci gandrīz nekad nevaino. Programmētājs strādā tik labi, cik vien labi var - augstāk par dirsu vienalga neuzlēksi. Jaunu galvu neuzskrūvēsi. There is no silver bullet.
Gandrīz vienmēr vainīgie ir vadītāji. Vai vadītāji ir vainīgi absolūti pie visām problēmām?
Budžets pārsniegts? Slikti saplānojāt budžetu! Nemāki plānot, nelien. Vai arī iemācies! Tas taču ir tavs darbs, kuru tu pats uzņēmies darīt. Un... ja tu esi uzņēmies darīt to ko nevari, to sauc par "neatbilstību kvalifikācijas prasībām", un tas jau robežojas ar krāpniecību.
Klients saka, ka uztaisīts ir pilnīgs mēsls, galīgi garām? Sistēmanalītiķis vainīgs, kāpēc nenoskaidroja ko tad klients īsti grib un ko vajag īstenībā. Sistēma nestrādā? Arhitekts vainīgs - nepareizi projektējis.
Ierindas programmētājs parasti strādā pie nelielas apakšsistēmas, un reti kad iespringst par visu sistēmu kopā*. Tā nav viņu atbildība: algu par šādu pienākumu izpildīšanu maksā arhitektiem un sistēmanalītiķiem.
Programmētāju vaina parādās, ja nododot sistēmu ekspluatācijā, noskaidrojas ka sistēma nestrādā uzticami, vai strādā parāk lēni, tas gan ir tāpēc, ka programmētāji slikti bijuši. (Ja sistēmā pārāk daudz kļūdu, tad pie atbildības sauc arī Kvalitātes vadības cilvēkus (QA) - kāpēc nenosargāja.)
Bet arī dēļ programmētāju sūdiem pie atbildības sauc pašus projekta vadītājus - kāpēc tādiem nejēgām programmētājiem uzņēmies strādāt. Var jau teikt, ka programmētājam būtu pašam jāapjēdz, ka viņš ir nekompetents, un no projekta jāiet prom... Bet padomāsim, kam algu maksā par to, lai kontrolētu vai programmētājs ir kompetents, vai strādā atbilstoši projekta sarežģītības līmenim? Algu maksā vadītājam. Tā ir vadītāja atbildība, viņa darbs ir saprast, vai nekompetentu(s) programmētāju(s) vajadzētu nomainīt, vai pat padzīt.
Visos punktos, tātad, vadītājs vainīgs, jo nav darījis savu darbu.
***
Pēc projektu vadīšanas teorijas, ir arī projekta Uzraudzības komisija. Tai ir tiesības slikti pārvaldītu projektu apturēt, un vadītājus padzīt (aizstāt ar citiem, labākiem). Teorētiski, pēc katra starpposma nodošanas (milestone), projekta uzraudzības komiteja lemj, vai projekta vadītājs ir kompetents, vai nav zaudējis uzticību, un vai viņu īstenībā nevajadzētu padzīt (un vietā ielikt kādu gudrāku).
Bet principā sagaida, ka pats projekta vadītājs izspriedīs, vai viņam izdodas vai nē, un atkāpsies pats, ja nevar pavilkt - ja izrādās, ka smadzeņu kognitīvā kapacitāte par mazu. Nevis ka ar zobiem un nagiem turēsies, šķērdējot naudu, dzenot projektu bedrē.
Bet ierindas programmētājam, tātad, īpaši nav jāiespringst cenšoties vērtēt arhitektu, sistēmanalītiķu, projekta vadītāju, un projekta uzraudzības komisijas kompetenci. Viņam tikai jāstrādā pēc paša labākās sirdsapziņas, rakstot kodu.
Tiem pārējiem jau arī - ir tikai jādara savs darbs. Nekas pārcilvēcisks netiek prasīts.
***
Elite pārmet, ka mūsu tauta ir kūtra un neiesaistās, un tā tālāk un tā tālāk. Bet kur tad ir mehānismi kā tauta varētu iesaistīties.
Pajautāsim tiešāk: vai tauta TIEK IESAISTĪTA? Vai tev ir jālaužas kā pretī straumei, ja tu gribi kautko izdarīt, vai arī tev nāk pretī, uzreiz aicina piedalīties, un sadarboties? Un kam ir spēkā vai nu iekļaut tevi, vai izslēgt?
Pēc analoģijas ar uzņēmumu, vadītājs jau var būt tāds, kam kabineta durvis ir vienmēr vaļā (nāc jebkurā brīdī - ja tev ir kāds jautājums, vai ieteikums, nāc jebkurā, patiešām jebkurā brīdī un runā, tevi uzklausīs, un ņems vērā) un var būt arī tāds tāds kas slapstās, un tu neredzi ne kad viņš atnāk, ne kad aiziet, un kabineta durvis ir vienmēr ciet. (Varbūt viņš tur kabinetā guļ?)
Pēc otrā vadītāja uzskatiem, tavs pienākums būs izmantot vēlīgi atvēlēto pieņemšanas laiku trešā mēneša trešajā trešdienā trijos, pazemīgi pieteikties uz audienci, un žēlīgi stāstīt kā vajag, lai gan zini, ka nekas no tā netiks uzklausīts, un tiks tikai nogrūsts tālākajā atvilktnē?
Fakts ir tāds, ka var būt iekļaušanas (inclusionary) attieksme, un izslēgšanas (exclusionary) attieksme (policy).
Piemēram, iestāde saņemot iesniegumu, konsekventi nogaida 30 dienas, pirms sūtīt atbildi (pie tam - kārtējo atrakstīšanos, nevis atbildi pēc būtības) - jo likums ļauj tā rīkoties. Vai arī atsakās atbildēt pēc būtības uz epastu, citējot Iesnieguma likuma pantus, ka tev jāierodas personīgi, un jāiesniedz izdrukāts un parakstīts iesniegums, un tikai tāds varot tikt izskatīts pēc būtības. (Ja likums birokrātam neuzliek par pienākumu nespļaut iedzīvotājiem acīs, tad lūk - iestāde izvēlas spļaut. Ja likumā ir teikts, ka jāatbild 30 dienu laikā, tev atbildēs precīzi 30tajā dienā, lai gan atbildi sagatavot varēja 10 minūtēs. Tieši tā viņi varbūt dara - uzreiz sagatavo atbildi, bet ieliek rindā, kur marinē visas 30 dienas, visu likumā atļauto termiņu. Tikai lai noliktu tevi pie vietas, ar tavām gnīdas prasībām.)
***
Saeimas apmeklētāju un informācijas centrs piedāvā tevi informēt par iespējām "piedalīties". Salīdzini kaut vai ar Anglijas parlamentu: tevi tur taču burtiski velk iekšā - nāc, skaties, piedalies, mēs tevi lūdzam!
Latvijā? Atgrūž. Neesi saukts. Ja nezināsi kur iet, un kam prasīt (un nebūs kāds paziņa, kas tev pasniedz roku), nekur tu arī netiksi.
Nu, apmeklētāju centrs vismaz sola, ka "mutiski izteiktu iesniegumu Centra darbinieki palīdzēs noformēt rakstveidā" - cik daudzās iestādēs ierodoties, tev būs, kas palīdz pat korekti iesniegt? Es pat teiktu vairāk - ir lielāka iespēja ka darbinieki tavu iesniegumu pacentīsies nereģistrēt, "pazaudēt", lai nav jāatbild.
Iestādes slēpj dokumentus, nesniedz informāciju, tikai atrakstās, neatbild pēc būtības. Kā tad tu vari "piedalīties", ja katrs solis sastopas ar pretestību. Neesi taču aicināts.
Bet elitei gan ir viegli pārmest mums par "sabiedrības kūtrumu". Fakti parāda - cilvēki necīnās jo netic ka "kautko var panākt". Bet vai tad var?
Nu, tā objektīvi, vai tad var? Ja nav pazīšanās un ietekmīgi draugi, cik iedzīvotājiem ir izdevies dažu nedēļu laikā panākt sev labvēlīga likumprojekta pieņemšanu, līdzīgi kā "košēr/halal lopkautuves" īpašniekam?
***
Var norādīt, ka Latvijā mazāk nekā 0,9% iedzīvotāju ir iesaistīti politiskajās partijās, un ka rezultāts ir likumsakarīgs.
Tajā pat laikā partijas ir tādi privāti veidojumi, kur jaunus biedrus neviens negaida, un kur lai uzņemtu par biedru, ir prasība, ka jābūt 2 esošu partijas biedru rekomendācijai.
***
Nu, tad par to varas vertikāli. ( ... tālāk ... )
-
40 rakstair doma
- melnā nāve, blondā nāve
- 2009.09.07, 22:08
- Linda "Šucmaniete" Mūrniece (JL). Bijusi Drošības policijas priekšnieka palīdze.
"Šodien esmu iekšlietu ministre. Bet joprojām tas pats policists."
Mana dziļa pārliecība ir ka par ministru (un par deputātu) drīkst būt tikai cilvēks kam ir pietiekami attīstīta kognitīvā kapacitāte, lai viņš spētu uz problēmu paskatīties vismaz no 2 skatu punktiem — ne tikai no valdošās kliķes skatu punkta, bet arī no tautas, no valsts iedzīvotāju skatu punkta: jo viņš taču ir ievēlēts lai būtu tautas priekšstāvis.
Diemžēl pagaidām, Latvijā, pie varas redzam šaurās pierītes, kas dabūjuši portfeli, tā uzreiz arī tiek aprīti un kļūst tikai par birokrātijas aparāta PR piedēkli — teiksim, nevis cīnās pret slīdēšanu policejiskas valsts muklājā, bet apstiprina (paraksta) un skaidro lēmumus, ko izstrādājis un izlēmis ministrijas birokrātiskais aparāts ar Valsts sekretāru priekšgalā.
Nevis brauc cīnīties par slimnīcas palikšanu, bet brauc skaidrot, kāpēc slimnīca tiks slēgta (jo "dzimtā ministrija" tā izlēmusi).
Ministri Latvijā nesaprot, ka viņiem ir jācīnās PRET savas ministrijas stulbumu, nevis jādzer vara pilniem malkiem un jākaifo cik forši viss tiks sadirsts viņa(s) "valdīšanas" periodā.
-
0 rakstair doma
- 2009.09.06, 15:50
- Interesants demagoģijas (jeb negodīgas strīdēšanās stratēģijas) princips ir šāds: ja tu piekrīti definīcijām, kas tiek dotas sākumā, tad tev arī būtu jāpiekrīt secinājumiem ko autors izvirza.
Noskatījoes es vienu klipiņu youtube, tur tiek apskatītas pārvaldes sistēmas (sociālisms, liberālisms, nacisms, komunisms, konservatīvie, progresīvie, utt., ...), secinot ka beigās tam visam ir tikai 2 kategorijas: individuālisms vs kolektīvisms.
Bet tad tiek secināts ka kolektīvisms = slikti, un individuālisms = labi. (No vienas puses, to var saprast, kolektīvisma sistēmas ir nodarījušas milzīgu ļaunumu, un patiešām, tās dabiski deģenerējas līdz totalitārismam. Un jā, individuālisma sistēmas nav tik destruktīvas.)
Nebūtu jau pat par ko runāt, tikai šobrīd mēs redzam ka mūs kā individuālistus tā arī pa vienam salauž un izmēž mēslainē.
Ja iedzīvotāji ir individuālisti, bet valsts (pēc definīcijas) ir kolektīvs, tad pret kolektīva patvaļu vienatnē nevar cīnīties.
Amerikā to var redzēt ļoti skaidri - tur cilvēki cenšas brīvību aizstāvēt caur tiesu sistēmu (tiesām), pa vienam, caur individuālām tiesas prāvām, cerot piespiest valsti ievērot pašas likumus - sodīt amatpersonas (valsts vai uzņēmējus), kas pārkāpj likumu.
Individuālisma ideoloģija uzspiež rīkoties tiesiskā veidā, un nevis politiskā veidā - lai rīkotos politiski, ir jāapvienojas, un tā jūs nokļūstat kolektīvistu teritorijā.
Bet tomēr - tiesiski cīnīties ir neefektīvi. Kāpēc censties apelēt pie valsts pamalikuma, ja īstenībā tu pats vari izdot vai anulēt likumus? Un caur sabiedrības spiedienu, tu vari piespiest policiju šos tevis izdotos likumus piemērot - vēršoties pret valsts sistēmu nevis individuālā, tiesiskā veidā, bet kolektīvā, politiskā veidā.
(Diemžēl jautājums par kolektīvisma deģenerēšanos uz totalitāru, nedemokrātisku sistēmu paliek atvērts. Nu nav te mums iedzīvotāju masa apgaismota, nav te nekāda Zviedrija, Dānija vai Nīderlande. Palasi tvnet komentārus = šeit dodot tautas masai varu (kolektīvisms), iestāsies tāds police state ka tik turies.)
-
18 rakstair doma
- 2009.07.30, 13:08
- "Veselības ministrijas valsts sekretārs Armands Ploriņš Ārstniecības fakultāti pabeidza, bet par ārstu nestrādāja nevienu dienu. Bet tad pēkšņi kļuva par valsts sekretāru un sāka pieņemt visus lēmumus, sagatavojot un ātri nododot Ministru kabinetam visparadoksālākos un absurdākos lēmumus, kuri rezultāts ir Latvijas pacientu nāve. Esmu pārliecināts, ka veselības ministre [...] pat nenojauš par tiem briesmu darbiem, kas notiek viņas vadītajā institūcijā [...]"
Nu re, to īsto darba darītāju, birokrātu un lēmēju, kaut kā pēc Latvijā ignorē, uzmanību pievēršot tikai ministriem kā "valdības" pārstāvjiem, publiskām personām. Lai gan ministrs pēc būtības spētu tikai atteikties apzīmogot (rubberstamp) valsts sekretāra (un ministrijas birokrātijas mašīnas) bīdītos sviestus un murgus - cenšoties ministriju pievērst vektoram kas ir vērsts uz Latvijas valsts attīstību un izaugsmi.
(Tā vietā, nezkāpēc, Latvijā, abi (ministrs un valsts sekretārs) strādā draudzīgā tandēmā - mērķis: Latvijas tautas paverdzināšana/iznīcināšana.)
Tomēr, ja Pēteris Apinis (Latvijas Ārstu biedrības prezidents) ir spējis parādīt uz vainīgo ar pirkstu, varbūt vismaz tagad kautkāds process sāksies? Vabūt spēsim tādu Armandu Ploriņu saukt pie atbildības par sastrādāto?
"VM un VOAVA joprojām rūpīgi slēpj informāciju, cik naudas abas iestādes tērē, lai segtu galvojumus, garantijas, kredītsaistības, līzingus, dažādus citus atliktos maksājumus, ko VM vai VAOVA garantējusi gan par celtniecību, gan remontiem, gan jaunas aparatūras iegādi. Tieši ministrija un VOAVA garantējusi lielāko daļu naudas tehnoloģijas iegādei visās tajās slimnīcās, ko pašlaik ministrija vieglu spalvas vilcienu gatavojas slēgt. Sabrukums slimnīcu un ambulatoriskās palīdzības sektorā ir mākslīgi izprovocēts, lai par vainīgajiem genocīdā pret Latvijas tautu padarītu Valdi Dombrovski un Baibu Rozentāli, kas tieši šajā situācijā ir vismazāk vainojami."
-
6 rakstair doma
- 2009.07.02, 11:33
- Kad Latvijā sāks iet labāk? Kad parādīsies spēcīga, rīkoties spējīga opozīcija, kā konkurence pie varas esošajiem. Un ne jau Rīgā, reģionos.
Liepāja: ceturto reizi ievēlēts Uldis Sesks. Pie varas kopš 1997. gada.
Ventspils: ievēlēts Lembergs. Pie varas kopš 1988. gada.
Dobele: Andris Elksnītis (TP) izmests, bijis pie varas kopš 1994.gada. Tagad vietā Andrejs Spridzāns (ZZS), un beidzot ir spēks, kas viņu spēs tramdīt (vecā TP gvarde, protams).
Paskaidrošu: mana tēze ir, nav tik svarīgi kas pie varas, svarīgi ir kāda ir opozīcija.
Iedomājies, ja nogāztu Lembergu un vietā nāktu kāds cits, kas arī cer ātri kļūt par multimiljonāru. Tad būtu riktīga cīņa: Lembergs viņu drāztu par katru sīkumu. Lembergam1 resursi priekš tā būtu.
Kautkāda attīstība var notikt tikai caur konkurenci (competition), ja pastāv varas monopols — opozīcijā neviena kas spētu varu kontrolēt un sistu pa pirkstiem — būs tikai stagnācija.
Kad Latvijā sāks iet labāk? Paies ļoti ilgs laiks...
____
1 Šobrīd nav neviena kas varētu Lembergu ņemt pie dziesmas - ja nu vienīgi prokuratūra var censties, nu kārtīgi dabūt iekšās par savām padomijas metodēm. Un rezultāts ir ļoti labs - vismaz prokuratūra dabū saprast, ka vairs nevarēs izsist cauri apsūdzību un notiesāt tikai caur brutālu spēku, ka privātpersonas tagad spēj2 stāties pretī valsts patvaļas mašīnai. Rodas iespēja tiesiskai sabiedrībai.
2 Nav svarīgi kas vai kam stājas pretī - likums ir visiem viens; vai cilvēks ir labs vai slikts, valsts viņu nedrīkst vajāt ar absurdu un prettiesisku procesu.
-
6 rakstair doma
- 2009.06.26, 13:54
- Daudzi vaino ministrus, ka tie nespēj veikt vai neveic reformas savā ministrijā. Bet kas ir ministrs? Demokrātiskā valstī ministrs tiek izvēlēts kā tautas pārstāvis, lai iegrožotu ministrijas birokrātu mašīnu, lai censtos to virzīt demokrātiskā, iedzīvotājiem izdevīgā virzienā.
Latvijā tas nav noticis, bet padomāsim vēlreiz. Ministrijā visaugstākais amats, bez ministra, ir valsts sekretārs. Valsts sekretārs ir ministrijas darbinieks, nav vēlēts amats, un ar sevi viņš personificē, būtībā, visu ministrijas birokrātisko mašīnu, un strādā savā amatā ilgtermiņā.
Ministrs, savukārt, tiek iecelts uz laiku, un būtībā ministrijas darbā nepiedalās - tikai paraksta (vai neparaksta) ierēdņu uzražotos MK noteikumus, likumu projektus un citādus papīrus. Demokrātiskā sabiedrībā ministram būtu jāmet visi likumu projekti un noteikumu projekti atpakaļ, ar vārdiem "šie piedāvātie likumi ir nedemokrātiski, tie ir pret tautas interesēm! Jūs, birokrāti, tikai gribat paplašināt savu varu, un pavairot savu rijīgo aparātu - bet es stāvēšu tam pretī!"
(Latvijā tas nav noticis, šķiet, ar mirkli kad ministrs saņem portfelīti un iesēžas krēslā, viņš sāk lobēt ministrijas (birokrātijas) intereses, un sāk spļaut tautai virsū - lai gan brīdi atpakaļ viņš bija nācis no tautas, un bija tāds pat mazais cilvēks... bet tas uzreiz tiek aizmirsts. Tikai paejot gadiem mūsu ministri varētu saķert galvu un teikt "Kāds es biju muļķis, mani taču aptina ap pirkstu kā mazo ezi! Man taču bija jāaizstāv TAUTAS intereses, nevis jālobē birokrātu piepirstie gaiteņi..." )
Vēlreiz: demokrātiskā valstī ministam ir jārealizē pretestība pret valsts sekretāra centieniem: valsts sekretārs pārstāv ministrijas (birokrātijas) intereses, ministrs pārstāv tautas (iedzīvotāju) intereses. Skaidrs, ko birokrāti grib - un ministram būtu nemitīgi jāiegrožo viņu centieni. Ar to totalitāra valsts atšķiras no demokrātiskas, ka totalitārā valstī birokrātijas rulli neiegrožo neviens.
(Kas Latvijā īstenībā ir noticis. Demokrātija te ir tikai vārdos, bet ne deputātiem, ne ministriem nav izpratnes par savu īsteno misiju.)
Atgādināšu, ka valsts pārvaldē strādājošie ir tādi paši iedzīvotāji kā mēs visi, bet tikko viņi ieņem vietas savos birokrātijas gaiteņos, no rīta ierodas savos kabinetos, sākas viņu pret-iedzīvotājiem vērstais apspiešanas un brīvības ierobežošanas darbs. Varēto nodomāt: vai tad viņi nesaprot, ka īstenībā saviem tēviem, mātēm, meitām, brāļiem atņem brīvību, galu galā paši sevi ved uz verdzības ceļa? Diemžēl... cilvēks ir tāds, viņš spēj spēlēt tikai vienu lomu, ja tu esi birokrāts un tev ir vara, tu tikai centīsies šo varu audzēt un vairot. Vara maina cilvēka domāšanu un uztveri.
***
Demokrātiskā sistēmā mēs lamātu ministrijas, ierēdņus, valsts sekretārus par neizdarību - nevis savus ministrus. Jo ministri pārstāvētu tautu - bet diemžēl Latvijā tā nav. Ministrs iesēžas krēslā un sāk pārstāvēt ministriju un nozari. Šiem cilvēkiem trūkst izpratnes par viņiem uzticēto misiju: strādāt PRET savas ministrijas ierēdņu armiju, strādāt priekš TAUTAS, priekš iedzīvotājiem.
***
Tātad, pārmetam Veselības ministram Ivaram Eglītim (TP) un Izglītības ministrei Tatjanai Koķei (ZZS) par to ka viņi nespēj veikt reformas. Bet kas īstenībā veic reformas? Pati ministrija. Kas īstenībā dara reformēšanas darbu? Valsts sekretārs: VM - Aldonis Ploriņš, IzM - Mareks Gruškevics. Bet šie abi cilvēki ir dziļā interešu konfliktā, viņiem ir jāreformē birokrātija ko paši radījuši, paši izauklējuši (kā birokrātijas pārstāvji).
Bet skumji vienalga, veselības ministrus nodirš no galvas līdz kājām - bet par tādu Aldoni Ploriņu neviens nav dzirdējis. Dzīvo kā niere taukos. Izglītības ministrus nolādē un lamā, bet Mareks Gruškevičs lūdz lai viņam samazina algu un spodrina savu tēlu...
Skaidrs, ka nekas tur neizdosies, bet arī ministram īsti nav ko pārmest. Un valsts sekretāram nav jēga pārmest pat ne tik: viņa iekšējā motivācija ir tikai pretoties jebkādām reformām.
Vadoties pēc Parkinsona "Augošās piramīdas" likuma, birokrātiju (ministriju) var tikai likvidēt, un izveidot atkal no nulles, uzticēt tai reformēt pašai sevi nav iespējams.
***
Līdzīgu domu es dzirdēju arī LSDSP piedāvājumā pašvaldību vēlēšanām, par to, ka Rīgas domes lēmējvaru ir jāatdala no izpildvaras: jo šobrīd faktiski ir tā ka ievēlēts deputāts, kam jāaizstāv iedzīvotāju intereses, tiek pie darba izpildvaras struktūrās (dabū siltu vietiņu), bet faktiski kļūst par skrūvīti izpildvaras birokrātijā, un sāk lobēt birokrātijas intereses!
Sekojoši: pirms vēlēšanām visi runā, kā atļaus sēdēt parkos zālē, bet pēc vēlēšanām sēdēt parkos aizliedz, un aizliedz arī alkoholu jebkādā iepakojumā - rada darbu pašvaldības policistiem (staigāt pa parkiem, kontrolēt lai neviens nesēd zālē, un pārbaudīt vai tavā sulas pakā nav īstenībā uzjaukta skrūve! "dod paostīt!" un rakstīt protokolus: easy money!).
Deputāts, strādājot izpildvarā, tiek pārņemts un faktiski balso lai realizētu "savas" izpildvaras intereses, paplašināt "savu" departamentu, nekādā gadījumā neapvienot struktūras, tikai noslaukt no iedzīvotājiem vairāk naudas un radīt vairāk darba vietas policistiem, bet nevis aizstāv iedzīvotāju intereses (kuras pārstāvēt viņš tika ievēlēts): samazināt birokrātijas un policejiskās kontroles slogu, iegūt vairāk brīvību...
-
25 rakstair doma
- 2009.05.25, 12:59
- Vispirms paskaidrošu, ka man nav īsti viedokļa par Lisabonas līgumu - neesmu to lasījis, un nezinu kas tur ir. Bet tieši šis fakts - ka neesmu informēts, bet likums jau ir pieņemts bez jebkādas diskusijas publiskajā telpā, ir nedemokrātiski. Varbūt ka Lisabonas līgums ir labs, bet tas nemaina faktu, ka tas tiek bīdīts nedemokrātiski, un visādos apšaubāmos veidos.
***
Noskatījos es NRA publicēto interviju ar libertas.lv pārstāvjiem (Guntars Krasts un E.Bruksle), un sašutu par G. Krasta tukšo diršanu par Lisabonas līgumu. Pirmkārt jau libertas.eu sevi pozicionē kā spēks, kas atbalsta valstu suverenitāti, un tāpēc ir pret Lisabonas līgumu, kas faktiski ES izveidotu federālo valdību, atņemot valstīm pašnoteikšanos. Bet ne jau libertas.lv. O nē, lai gan G. Krasts kā libertas.lv deputāts uzskata, ka Lisabonas līgums ir nekvalitatīvs, kā Eiroparlamenta deputāts, viņš vienalga balso par. Un diezgan ciniski izrunājas, ka jā, līgums nekvalitatīvs, bet gan jau to īri noraidīs referendumā, vai vēl kādas dažas valstis, kur iespēja izlemt ir tautai, tāpēc tas nekas ka viņš ir "par" nobalsojis.
Tad pāris vārdus par to, kā gan Lisabonas līguma pirmā inkarnācija, vārdā Eiropas Savienības Konstitūcija, tika pieņemta Latvijā. Saeimā - nekādas debates. Ziņojums, balsojums, vairākums, pieņemts. (Eiropas Konstitūciju gan izmeta tās valstis kur par šādām lietām nelemj deputāteļi, bet gan tauta - kur jānobalso tautai.) Lisabonas līgums (née konstitūcija): Latvijas Saeimā nekādas debates, 15 minūšu laikā nobalsots un pieņemts, nemaz nelasot.
Guntars Krasts iet soli tālāk - tā kā Satversmes tiesa ir spriedusi, par to, vai fakts, ka Lisabonas līgums tika pieņemts Saeimā, nevis nodots tautas nobalsošanai, atbilst Satversmes 101. pantam, un tiesa ir devusi verdiktu "varēja nodot, varēja arī nenodot, ja jau izlēma pieņemt deputāti paši, tad sūkājiet bibi", tātad Latvijā diskusija par Lisabonas līgumu ir beigusies (jo, pēc G. Krasta loģikas, ja Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tad ir viss un cauri.) Tā nav.
***
Un te arī ir jāsāk skaidrot, ka ir 3 veidu vara. Likumdošanas vara (kas pieder Saeimai, caur politiskiem lēmumiem), un tiesu vara (kas pieder tiesām - caur juridiskiem lēmumiem), un izpildvara. Piemēram, tiesu vara izpaužas ar to, ka Satversmes tiesa var konstatēt vai pieņemtais likums atbilst vai neatbilst Satversmei (un ja neatbilst, tad likums nav spēkā ar pieņemšanas brīdi) - vai viss ir juridiski pareizi. (Tiesa nespriež vai tas ir taisnīgi, tikai vai atbilst pamatlikumam. Bet vai likums ir taisnīgs, ir jāspriež pašai tautai, un jāiesaistās politikā, lai tiktu pieņemti taisnīgi likumi.)
Tas, ka G. Krasts uzskata, ka diskusija par Lisabonas līgumu, līdz ar tiesas spriedumu, ka tas tas Saeimā ir ticis pieņemts tiesiski, ir beigusies, labākajā gadījumā ir muļķība, bet sliktākajā - tautas klaja dezinformēšana.
Jo pastāv likumdošanas vara. Ja vēlamo rezultātu nav izdevies panākt tiesiski (nav izdevies panākt, ka Satversmes tiesa atzīst Lisabonas līguma pieņemšanu par prettiesisku, nekonstitucionālu), to ir jāpanāk politiski - piemēram, caur viņu pašu, libertas.lv partijas platformu. Libertas partijas platforma varētu būt (un dažās valstīs ir): Lisabonas līgumu drīkst pieņemt tikai caur visas tautas nobalsošanu. Un tad visa tauta vispirms būtu jāinformē, gan par likuma saturu, gan jāpārliecina, ka tas ir taisnīgs un izdevīgs visiem. (Faktiski šī ir Eiroskeptiķu/Grostiņa/Rīcības partijas platforma.)
Bet G. Krasts par to nedomā, un pat grib izlavīties, ka nu "diskusija ir beigusies". Bet nav jau. Ja izdotos ierosināt likumu, ka Lisabonas līgums ir spēkā neesošs ar pieņemšanas brīdi, un ka jārosina referendums, tad viss tikai būtu sācies.
Un ja izdotos ierosināt likumu, ka tie deputāti, kas toreiz balsoja "par", bet nevis ierosināja nobalsošanu nodot referendumam, ir tautas nodevēji, tad arī tieši tā notiktu: likumu pieņemtu, un tautas nodevējus izsūtītu uz māla raktuvēm.
Iespēja realizēt savas tiesības caur politisko procesu, caur likumdošanas varu nav nekur pazudusi.
-
10 rakstair doma
- 2009.04.21, 11:11
- Pārdoma par balsošanas stratēģiju tuvākajām vēlēšanām:
Krievijā savulaik vēlēšanās bija iespēja balsot "pret visiem". Tas ir, piedalīties vēlēšanās, nebalsojot ne par vienu partiju. Kā izrādījās, ļoti daudzi izmanto šo iespēju (jo cilvēki jau nav galīgi stulbi - zin ka visas tās partijas ir false choice, tas pats vēzis, tajā pašā kulītē1). Sekojoši, gandrīz visas partijas balansēja ar risku vispār netikt pāri procentu barjerai - vairākums nobalso "pret visiem". Neviena partija nesavāc vajadzīgos 4% vai 5% vēlētāju.
Tāpēc iespēju "pret visiem" ļoti nedemokrātiskā veidā atcēla. Sak, tēvocis izvēlas tev kandidātus (select), un tu viņus ievēli (elect). Bet izvēlēties2 tiesības nebūs tev, tev būs tikai biļetenu grozā iemest - par vienu no atļautajiem kandidātiem. Bet kandidātus virza3 kāds cits - tā īstā izvēle notiek citur.
Taisnība ir tas, ka līdz šim valdībā ir bijušas "labējās" partijas, kuras it kā aizstāv uzņēmēju intereses, un vārdos deklarē ka ierobežo valsts aparātu. Darbos sanāk ka ir bijis otrādi - valsts aparāts ir bezjēgā audzis, un pieņēmis uzņēmējiem gana naidīgu virzienu... kā tā?
Balsot varētu par kreisajiem.
Ja Eiropā vajadzētu risināt nacionālo jautājumu (LSDSP4), tad mega sili (pašvaldības) varētu atdot krieviem (SC), lai izpiš mūsu bāleliņu rebes un šeptes no panckām ārā. Lai ir pārmaiņas. Par ilgu TP,LPP/LC,TB/LNNK,JL,LSDSP ir bijuši piezīdušies treknajam pupam.
________
1 runājot onkologu vārdiem
2 vai noraidīt visus (balsot pret). nebalsot neskaitās - tādu nebalsotāju viedokli ignorē
3 vai gremdē
4 LSDSP lielās ar starpnacionālajām saitēm ar sociāldemokrātu frakciju EP. Sociālistiskā internacionāle, izrādās, joprojām ir dzīva.
-
12 rakstair doma
- 2009.04.21, 11:04
- Atgadījums ar Cimdaru (CVK priekšēdētāju) un KNAB virzīto krimināllietu pret viņu, ir tiešām ļoti bēdīgs. Prēmijas piešķirtas no 2002 līdz 2006 gadam. VK par to ir kauninājusi - fakts ir bijis visiem zināms jau 3-7 gadus. Bet KNAB nogulējis visus 7 gadus (rēķinot kopš pirmā pārkāpuma), un tikai tagad pamodušies. Kas raksturīgi - teju mēnesi pirms vēlēšanām.
Kas ir policejiskas valsts pazīme? Selektīva likumu piemērošana.
Jautājumiņš: vai uz CVK vadītāju netiek izdarīts spiediens? Vai šī krimināllieta nemētājās kādā atvilktnē visu šo laiku, lai nodrošinātu CVK sadarbību dažādos jautājumos par referendumu datumiem, piemēram?
-
7 rakstair doma