Faith Club
Faith Club
- 2018.11.29, 11:47
- Runājot par nodegušo māju. Es uzskatu, ka privātīpašuma koncepija ir jāpārskata - to, kas attiecas uz nekustamo īpašumu: zemi, mājām, mājokļiem.
Nav pieļaujams, ka zemes īpašnieks, namu īpašnieks var atstāt māju stāvēt tukšu gadu gadiem. Vai zemes īpašnieks - ar zemi neko nedarīt, degradējot atstāt atmatā. Tādai zemei, mājai būtu jāpāriet valsts īpašumā, un sekojoši atkal kādam rokās, kas rīkosies. Nav pat runa par to, ka grausti apdraud iedzīvotājus, vai bojā skatu, vai bojā garastāvokli. Tāda bezdarbība grauj ekonomiku: jo cilvēkiem nav kur dzīvot, jo zemi aizņēmis kāds, kas ar to negrib produktīvi izmantot, negrib rīkoties, grib tikai spekulēt (spēlējot uz īpašumu cenu celšanos, utt) un iegūt naudu par neko.
Privātais īpašums ir pieļaujams tādā apmērā, ka tas vairo sabiedrības labklājību. Esošā koncepcija ka īpašums/privātīpašnieks ir "svētā govs" un nedrīkst to aiztikt, ir nonākusi strupceļā. Privātīpašniekus nāksies drāzt - stiprināt īrnieku tiesības, stiprināt valsts tiesības nacionalizēt īpašumu kurš nekalpo sabiedrības labā.
Un vēl tas attiecas arī uz mājām kas ir valsts īpašumā, vai nu lai meklē jaunus saimniekus aktīvāk, vai arī stiprināsim squatters rights.
***
Pie jautājuma: Japānā izdalīs 8 miljonus pamestu māju.
Dublinā: 30'000 mājas stāv tukšas, kamēr cilvēkiem nav kur dzīvot.
-
12 rakstair doma
- 2018.06.26, 08:30
- Tas kas šobrīd notiek ar Amerikas pārņemšanu oligarhu rokās (1%) - kas sākās ar publisko pakalpojumu privatizāciju, ar nodokļu samazināšanu bagātniekiem, sociālo programmu griešanu, īstenībā ir process ar vienu mērķi: kā moderno demokrātiju pārvērst atpakaļ par feodālismu un despotismu. Tā ir oligarhiskā revolūcija.
"Buchanan’s ideas began to have huge impact, especially in America and in Britain. In his home country, the economist was deeply involved in efforts to cut taxes on the wealthy in 1970s and 1980s and he advised proponents of Reagan Revolution in their quest to unleash markets and posit government as the “problem” rather than the “solution.” The Koch-funded Virginia school coached scholars, lawyers, politicians, and business people to apply stark right-wing perspectives on everything from deficits to taxes to school privatization. In Britain, Buchanan’s work helped to inspire the public sector reforms of Margaret Thatcher and her political progeny."
"[...] in South America, Buchanan was able to first truly set his ideas in motion by helping a bare-knuckles dictatorship ensure the permanence of much of the radical transformation it inflicted on a country that had been a beacon of social progress. [...] With his guidance, the military junta deployed public choice economics in the creation of a new constitution, which required balanced budgets and thereby prevented the government from spending to meet public needs. Supermajorities would be required for any changes of substance, leaving the public little recourse to challenge programs like the privatization of social security.
"The dictator’s human rights abuses and pillage of the country’s resources did not seem to bother Buchanan, MacLean argues, so long as the wealthy got their way. “Despotism may be the only organizational alternative to the political structure that we observe,” the economist had written in The Limits of Liberty. If you have been wondering about the end result of the Virginia school philosophy, well, the economist helpfully spelled it out."
Koch brāļu nauda, ASV vergturu pavalstis, kas nav zaudējušas savu tieksmi atjaunot aizgājušajiem laikiem, un George Mason universitāte, kur darbojas Virginia school ekonomiskās domāšanas katedra, kas izprāto taktikas un stratēģijas kā samazināt publisko valdības ietekmi un visu varu atdot bagātniekiem.
"[...] the economist developed a grand project to train operatives to staff institutions funded by like-minded tycoons, most significantly Charles Koch, who became interested in his work in the ‘70s and sought the economist’s input in promoting “Austrian economics” in the U.S. and in advising the Cato Institute, a libertarian think tank."
Think tank. Agrāk likās ka tas ir kaut kas tāds nevainīgs, nekaitīgs - nu kā akvārijs ar zelta zivtiņām. Tagad "tank" parādās savā otrā nozīmē, ar stobru un kāpurķēdēm, kas sadragās jebkuru pretestību naudas varai.
-
8 rakstair doma
- 2017.12.28, 21:59
- "Whether France has a decent labor code, or actually has a backwards labor code that has severely damaged their economy for decades, is clearly open to debate given the high persistent unemployment rate of France.
"France's labor code has not resulted in high wages, the US has higher wages in every regard. It has not resulted in high employment, the US always has a lower unemployment rate. It has not resulted in faster growing wages, US wage growth averages three to four times faster over the last decade. It has not resulted in faster economic growth, US GDP growth is typically four or five times faster.
"When US wages grow at only 2% or 2.5%, we wonder what's wrong. In France, wage growth has averaged about 0.4% the last three years; the 0.6% growth level it put in a few quarters ago, was a three year high. If the French labor code is so desirable, why is French wage growth so atrocious?"
Ja ASV algas katru gadu pieaug par 2-2.5%, ja algas Francijā aug par 0.5% gadā, kas no tā sanāk? Sanāk tāds kā "balansējošs" efekts, ka ASV darbaspēks tiek nežēlīgi ekspluatēts, bet tiek atalgots par produktivitāti (lielāks peļņas procents tiek izmaksāts algās).
Savukārt Francija veļ gurķi, līdz kamēr algas atspoguļo ekonomisko situāciju: ka uzņēmējdarbība ir tik nerentabla, tik samudžināta, ka starp uzņēmuma ienākumiem (jeb cenu līmeni - starptautiskas konkurences apstākļos) un algās izmaksāto ir liela plaisa.
Nopietna tēma būtu parunāt par korporatīvajiem ienākumiem, peļņu, un to cik daudz uzņēmums izmaksā algās. ASV, piemēram, vadošo menedžeru algu apjoms salīdzinot ar darbinieku atalgojuma mediānas vērtību ir kliedzoši pārvērtēts, tik ļoti ka man prātā nāk Marksa definīcija: "belief common to both factory owner and factory worker that labour may fairly be bought for wages is a mystification. The illusion conceals the fact that, as the value of a commodity depends on the labour invested in it, the owner is appropriating as profit what belongs by right to the labourer: profits are unpaid wages."
-
2 rakstair doma
- 2017.03.23, 11:16
- Interesanti kā NA (Gerhards) NĪ nodokļa ideju pamanās pārvērst par regresīvu nodokli. Tas ir, lai nevis bliež pa bagātniekiem, bet smagi noveļas uz nabadzīgajiem: klasiski neoliberālā stilā, lai tie nabadzīgie ceļ visu nodokļa slogu, bet bagātnieki savu multi-miljonu villu deklarēs par vienīgo mājokli un nodokļus varētu praktiski nemaksāt.
"[...] risinājums paredz nodokļa aprēķinā par dzīvojamo ēku un tai piekritīgo zemi izmantot trīs komponentes - fiksētu maksājumu par katru dzīvojamās ēkas kvadrātmetru, fiksētu maksājumu par katru dzīvojamajai ēkai piekritīgo zemes kvadrātmetru un likmi procentos no nekustamā īpašuma kopējās kadastrālās vērtības.
"Minētajā aprēķinā fiksētais maksājums par dzīvojamo ēku paredzams lielāks nekā par tai piekritīgo zemi, piemēram, attiecīgi 0,50 eiro un 0,05 eiro par kvadrātmetru.
"Ja tiktu atbalstīti šādi priekšlikumi, varētu atcelt normas, pēc kurām pašvaldība var aprēķināt nodokli 0,2-3% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības."
Spēcīgi, vai ne? Fiksēts maksājums - nepiesaistīts ne īpašuma cenai, ne īpašnieka ienākumiem. Cilvēks maksā 50 centus par kvadrātmetru, vienalga vai tev tur ir odu apsēsts būcenis purva vidū, vai arī miljonus vērta pils vairākos stāvos Jūrmalas kāpās. Visi vienlīdzīgi, visi tikai cilvēki...
Un muļķa tautiņa pat nopriecāsies "jā, okei, 50 centi es varu samaksāt". Aizmirstot ka ir slānis ar miljonāriem, kuri nodokli pat 1% no īpašuma [tirgus] vērtības varētu maksāt katru gadu un īpaši neklepojot. (Tas ir, nodrošinātu nodokļus, kuri ieplūstu kasē un nodrošinātu pabalstus un atvieglojumus tiem, kam nav tik daudz paveicies. Kā valstīs ar reālu sociālo taisnīgumu.)
-
5 rakstair doma
- 2017.03.05, 10:25
- Es kaut kā biju iedomājies ka Džemma Skulme ir bagātāka, jo tomēr slavena māksliniece - tātad viņas darbi ienes ievērojamas summas?
Bet nē, izrādās mākslinieces ģimene nevar (vai negrib?) samaksāt par māju(!) Mežaparkā(!) 291 eiro/mēnesī nodokli.
"Vienam kvadrātmetram zemes vienā vietā Mežaparkā tirgus vērtība ir 70 līdz 100 eiro, [...] kvadrātmetrs maksā līdz 180 eiro."
Manuprāt, ja cilvēks grib dzīvot elitārā rajonā, bet negrib sabiedrībai maksāt abilstošos nodokļus par dzīvošanu tur, šis cilvēks uzvedas kā draņķis. Tas burtiski ir: "es gribu dzīvot mājā kas ir vērta miljonus, rajonā, kur miljonāri dzīvo, bet negribu maksāt nodokli."
Un man tā kā bail ir, ka Latvijas kapitālistiskā sabiedrība tam piekritīs - jo kapitālisma pamata princips ir tāds: bagātie un varenie nodokļus nemaksā, bet viss valsts iekārtas smagums tiek uzlikts nabadzīgajiem un vidusslāņa apakšai. Bagātie saņem visādas nodokļu atlaides (nu, māju īpašnieki, zemes īpašnieki, uzņēmumu īpašnieki), bet pilnu nodokļu smagumu nes darba ņēmēji un tie kas mājokļus īrē.
Ļoti raksturīgs ir piemērs ar Warren Buffett māju Kalifornijā (Laguna Beach), kur spēkā ir t.s. "Proposition 13." - ka "adopted by California voters in 1978, mandates a property tax rate of one percent, requires that properties be assessed at market value at the time of sale, and allows assessments to rise by no more than 2 percent per year until the next sale.", ierobežojot nodokļu celšanu māju īpašniekiem.
Teorētiski tas nozīmē ka rajonam būtu jābūt raibam un dzīvespriecīgam, tajā visi miljonāri un strādnieki draudzīgi sadzīvo, utt., utt.. Bet zini kāds ir reālais rezultāts?
"in 2003 financier Warren Buffett announced that he pays property taxes of $14,410, or 2.9 percent, on his $500,000 home in Omaha, Nebraska, but pays only $2,264, or 0.056 percent, on his $4 million home in California."
Māja ir vērta 4 miljonus, bet sabiedrība saņem nodokļos tikai $2,264. Savukārt Omahā, kur viņš reāli dzīvo, un kur ir daudz sociālistiskāks nodokļu režīms, par $500'000 vērtu mājokli, viņš sabiedrībai maksā $14,410 nekustamā īpašuma nodokli. (Un Laguna Beach gadījumā ir tā ka bagātnieki nemaksā neko, un sekojoši arī valsts atbalsts nabadzīgajiem ir nekāds.)
Un jā, mans uzskats par nekustamo īpašumu ir pilnīgi pretējs kapitālistiskajam "privātīpašums ir svēts"/"NĪ ir zagšana". Es vairāk nosliecos uz sociālistisko "visa valsts zeme pieder iedzīvotājiem, un par atļauju nododot kaut ko lietot savā privātīpašumā, sabiedrībai ir jāsaņem atbilstoša atlīdzība". Un ja cilvēks kas uz tās zemes (mājas) tup, nevar samaksāt nodokļus, tad zemei/mājai ir jānonāk kāda cita īpašumā, kurš to izmantos produktīvi, un nodokļus maksās atbilstošā apmērā. (Un summāri visa sabiedrība no tā iegūs. + Freedom to roam - nevar ierobežot iezīvotāju tiesības pārvietoties savā valstī - arī pa "privātu" zemi.)
Kas izriet no šāda skatījuma? Tas, ka ja Mežaparks ir elitārs rajons, tad to eliti ir jāslauc bez žēlastības. Tā, lai budžetā nauda ripo skanēdama. Un ja Džemma kaut kādu iemeslu dēļ vairs nav produktīva (nespēj nopelnīt atbilstošu naudiņu, nav atbilstoša naudas plūsma), viņai 1) māja ir jāpārdod, iegūstot tos dažus miljonus apgrozāmu līdzekļu, 2) jāpārceļas uz kādu rajonu kur nav elitāri īpašumi, un jādzīvo atbilstoši saviem reālajiem ienākumiem. T.i., ja viņa tagad ir pensionārs, strādāt (pelnīt) negrib - dodas atpūtā uz "pensionāru" rajonu, māju nododot rīcībā kādam citam, kurš kā haizivs grib peldēt, cīnīties, pelnīt, un attiecīgi atalgos sabiedrību par iespēju dzīvot šajā mājā, šajā vietā.
(Ja miljonārs negrib maksāt attiecīgu NĪ nodokli, viņam ir visas iespējas dzīvot pļavnieku dzīvoklītī, sveicināt kāpņu telpas kaimiņus un pirkstus nemētāt.)
Kapitālisms, savukārt, nozīmē ka bagātie nodokļu likumus raksta paši sev. Dīvaini gan, cik ļoti Latvijas sabiedrība pavelkas uz to ideju par to ka pirmajam (vai vienīgajam) īpašumam pienāktos kaut kādas atlaides. Tas ir tā it kā katra iedzīvotāja galvā sēdētu maziņš kapitālists, kurš čukst, "tas nekas, kādreiz gan tu arī būsi kapitālists miljonārs, un tad tu taču negribētu šādus nodokļus maksāt!". Tas ir it kā Latvijas sabiedrība būtu Star Trek Ferengi hiper-kapitālisti, kur strādniekiem smadzenes ir tā izskalotas, ka šie nevis domā kā cīnīties par savām tiesībām, neapvienojas arodbiedrībās, bet katrs tikai sapņo pats kādreiz kļūt par ekspluatatoru.
Vai arī - cilvēks savā nabadzībā vairs neapjēdz, ka, ja viņš godīgi samaksās nodokļos savus 3500 gadā, un ja ieviest progresīvo nodokli, un nepieļaut ka kapitālisti saraksta visādus izņēmumus (loophole) paši sev, tad miljonārs maksās 100x vairāk, un iekasētie nodokļi strādās sabiedrības labā (kā Dānijā, Somijā).
***
OK, Latvijas gadījumā jāpiekrīt - nodokļi ir zagšana. Iekasētie nodokļi nestrādā sabiedrības labā. Tos aprij Latvijas valsts pārvaldes aparāts. Visi sīkie referentiņi, nodaļas un vadītāji. Sīki gariņi, saņem savas drupačas personīgi nepelnīto nodokļu maizē dzīvojoties? Vai kādreiz tie solītie tūkstoši birokrātu no valsts aparāta tiks atlaisti?
Bet pat ja varētu izmainīt valsts pārvaldi, kā izmainīt caurumu iedzīvotāju domāšanā? Kur paurī ielikti 90-to gadu neo-liberālās ideoloģijas saukļi "nodokļi ir zagšana", "valdība ir bezjēdzīga", "privātīpašums ir svēts", "visu varu privātajam kapitālam"?
-
24 rakstair doma
- Par nekustamā īpašuma aplikšanu ar nodokļiem.
- 2017.01.20, 08:26
- Principā, šodienas nekustamā īpašuma cenu burbulis ir vienkāršs blakus-efekts tam, ka nekustamie īpašumi netiek aplikti ar nodokli (jeb, tiek aplikti ar smieklīgi maziem nodokļiem).
Rezultāts ir tas, ka ir ļoti izdevīgi naudu noparkot īpašumā. Būt par zemes īpašnieku (land-lord, tā teikt) ir ārkārtīgi vērtīgi. Tāpēc arī vērtējumi lec uz augšu, tāpēc arī cenas lec uz augšu.
Papildus efekts: lai īpašumu nopirktu ne-miljonārs, ir jāņem kredīts. Kredīts jāņem uz 30 gadiem vai ap to. Ko nozīmē 30 gadu kredīts? Ka apmēram 100% pa virsu no kredīta summas aizies bankai procentu maksājumos.
Tad kāds ir šādas īpašuma-ar-nodokļiem-neaplikšanas politikas rezultāts: vienkārši, tie ir pabalsti bankām.
Iedomāsimies nodokļu politiku, kad par īpašumu ir jāmaksā reāls procents no tā tirgus vērtības (nu, kautkādas izlīdzinātas un svērtas vērtības - un, iespējams ar progresiju - lai miljonārs par savu villu maksā asins naudu). Pirmkārt, tad vienreiz nopirktu īpašumu nevarētu land-lord turēt savā īpašumā mūžīgi: kaut kad tas būtu jāatgriež atpakaļ valstij, atpakaļ tirgū - tas ir, ja īpašnieks vairs nespēj nopelnīt, lai samaksātu atbilstošos nodokļus.
Otrkārt, īpašumu cenas būtu strikti saistītas ar to cik ar īpašumu var kaut ko nopelnīt: nopirkt kaut ko, un vienkārši to "pieturēt" būtu vistīrākie zaudējumi. Īpašumu cenas iegūtu citu ekvilibriju - saistītu ar to reālo pelnīt-spēju. (Ja ir kaut kāds īpašums nomaļā vietā, par kuru neviens neinteresējas - tā cena būs maza, sekojoši arī nodokļi nelieli. Ja īpašums ir vietā kuru daudzi iekāro - viņi uzskrūvē cenu savstarpēji pārsolot - cena ir liela, sekojoši arī nodokļi lieli - bet ja nodokļi ir par lieliem, un īpašums nevar sevi atpelnīt, tad arī cena noslīd, līdz sasniedz līmeni kad pelnīt-spēja ir samērojama ar nodokļiem. Līdzīgi, arī ja nodokļi ir neatbilstoši mazi - īpašums pelna neatbilstoši daudz, vērtējums ceļas, nodokļi ceļas, līdz atkal sasniedz ekvilibriju.)
Un manuprāt vispār, tam nodokļu ekvilibrijam būtu jābūt tādam, ka īpašniekam, dēļ nodokļiem ūdens smeļas jau mutē, bet šis caur degunu vēl elpo.
Šobrīd nekustamā īpašuma tirgus (un sekojoši arī īres tirgus) lielākā problēma ir "pieturēšana". Īpašnieki nelaiž savas platības "tirgū", jo viņiem nav nekāda stimula tirgu piesātināt - labāk "turēs cenu", izīrēt piedāvās tikai sīku procentu no pieejamajām platībām bet par lielāku renti, utt, utt.
Svarīgākais ieguvums būtu, ka īpašumu cenas noslīdētu zemē, jo nebūtu izdevīgi tos uzpirkt un turēt mūžīgi (tā uzskrūvējot cenas tiem īpašumiem, kas tiek piedāvāti tirgū). Otrādi - cenas būtu pieejamas reāliem cilvēkiem kas ir reāli gatavi strādāt, grozīties un pelnīt. Bet nosvērtos tas jocīgais naudas kupris, kur pārvērtēta īpašuma pirkšanu ir jāfinansē bankā, kura pēc tam 30 gadus var kasēt procentus.
Piemēram: ja ir māja, kas maksā € 100'000 šodien; lai to pirktu ņem kredītu, bankai 30 gadu laikā atmaksā € 200'000.
Tam pretī - tā pati māja maksā ap € 20'000 (jo pārdevējs cenšas no tās tikt vaļā - īpašums viņam ir kā akmens kaklā). Cilvēks to pērk varbūt pat neņemot aizdevumu, bet reizē dabū saistības pēc tam maksāt kārtīgu nodokli katru gadu, un 30 gadu laikā valstij samaksā, pieņemsim, € 80 000 (jeb € 200 eur mēnesī, kas ir, šim piemēram, 1% no mājas tirgus vērtības.)
Interesanti, vai ne? Māja pati ir tikai € 20 000 vērta, bet tās turēšana īpašumā 30 gadus, izmaksā € 100'000 dēļ nodokļiem. Tas ir, īpašumā to turēt ir izdevīgi tikai tam, kas mājā dzīvo, čakli strādā, un spēj samaksāt.
Bankām šāds modelis protams ārkārtīgi nepatiktu... nauda aiziet valsts kasē, nevis baņķiera zutenī.
Modelis nepatiktu "ārvalstu investoriem" kas cenšas naudu noparkot īpašumos - sk. Vankūveras atgadījumu (ķīniešu miljonāri masveidā uzpērk dzīvokļus un mājas, noparkojot, izvedot savu naudu no Ķīnas).
Modelis arī nepatiktu cilvēkiem kam ir īpašums labā vietā (Jūrmala, utt), bet nav atbilstoši ienākumi. Tiem nāktos savas mājas pārdot, pārvākties uz vietu kur miljonāri dzīvot neraujas: nav tirgum atbilstošu regulāro ienākumu = nav cepumiņu. Māja aiziet tiem, kas strādā, grozās, un ir gatavi maksāt.
***
Jā, atkal jau jāatceras, kas Latviju īstenībā sagaida nākošajos gados:( ... tālāk ... )
-
13 rakstair doma
- 2016.12.31, 11:04
- "It is not widely appreciated how fragile companies are in the early days. They grow into self-perpetuating institutions filled with skilled professionals, armies of lawyers and accountants, and the resources to solve problems great and small… but they don’t start that way. The world expects them to be mighty oaks, but they all start as seeds in the wind."
-
0 rakstair doma
- 2016.11.07, 07:47
- "[...] Kopumā es esmu ļoti priecīgs, ka Latvijā veidojas veselīga inovatīva ekonomika. Latvijas vērtīgāko uzņēmumu topā pirmo reizi ir tehnoloģiju uzņēmums – "Mikrotīkls" – kurš 99% eksportē un sācies kā startaps. Tā ir zināma bezdelīga, kas rāda, ka ekonomikas struktūra sāk mainīties," pārliecināts ir Ašeradens.
Ja ņem vērā ka startaps Mikrotik tika dibināts 1996 gadā, un ir bijis 20 gadu "ieskrējiens" līdz vērtīgākajam uzņēmumam, var apjautāties: vai tiešām ir zināms ka Latvijas ekonomika ir pilna ar šādiem "zemūdenes" uzņēmumiem, par kuriem ministriem nekas nav zināms, bet kuri, 20 gadiem apritot, uzpeldēs un parādīsies visā krāšņumā?
Tas kas varētu sākt mainīties, ir ka Mikrotīkls ir viens uzņēmums un godīgi maksā nodokļus. Nevis tā kā tie ērmi būvniecības nozarē, kas atbildību un pasūtījumus sadalījuši pa N-SIA kastītēm, tā lai ne īpašnieki, ne labuma guvēji nebūtu zināmi. Un pie tam tās naudas apgrozās tādas ne pārāk lielas. (Vai arī otrādi, naudas apgrozās lielas, bet cauri šīm pastkastīšu SIA un "holdingu holdinga" struktūrām būvnieku reālais nopelnītās naudas apjoms tiek paslēpts?)
(Lai gan principā es redzu arī zināmu taisnību. Ja ir vecais zubrs Dzintars, kas apgroza 6 miljonus (un ir iekrājis 3 miljonu nodokļu parādus), un ir jaunais žiperīgais Madara (kuru, atceros, ap 2007. gadu reklamēja visādās jogas studijās utt, kā eko-kosmētiku, ļoti jau hip), kas būs jau 5 miljonus sasnieguši, tad jā, ekonomika mainās.)
-
9 rakstair doma
- 2016.09.22, 08:49
- Sekojot jan09 saitei.
"VID 2014.gadā strādāja ap 4100 darbinieki Latvijā, Igaunijas Nodokļu un muitas departamentā uz 2013.gada 1.martu bija 1545 darbinieki."
[...]
"Kad beidzot uzņēmēji ar ierēdņiem Latvijā samainīsies lomām? Kad valsts sāks sadarboties ar uzņēmējiem? Kad ierēdņi aptvers, ka dzīvo no nodokļiem, kurus mēs maksājam? Par maz naudas? Mainiet sistēmu, samaziniet ierēdniecību, un lūdzu ļaujiet strādāt!
"Lūdzu, aizdomājieties."
"[...] tikos ar pietiekami daudz uzņēmējiem gan no sabiedriskās ēdināšanas sektora, gan citām industrijām. Dīvaini, bet visi, ar ko esmu runājusi, reāli baidās no iespējamām represijām. Tas taču nav normāli!”"
Jā, uzņēmēja attiecības Latvijā ar VID (vai jebkuru iestādi Latvijā) līdzinās "attiecībām" skolas pagalmā ar vietējo huligānu, kausli. Bet vot jocīgi tā saukt huligānu pie prāta, lūgt apžēloties. Nez kā Igaunijā ir izdevies, ka viņiem VID paši nolēma uzņēmējdarbību nežņaugt, nesmacēt, vai arī iedzīvotāji vienoti deva pretsparu un piepieda šos uzturēt cilvēcīgu attieksmi?
Nu, priekš tam vajadzīgs stingrs mugurkauls, neliekties - lūzt ja vajag. Redzam, ka Latvijas uzņēmēji labāk rāpo zemāk par zāli, liec muguriņu lai šos nepamana, un nesamin. Tas ir diezgan pragmatiski, bet arī attieksmi atbilstošu izaicina (liekta mugura tikai ielūdz kunga nūju).
***
Neredzamais VID efekts protams ir tā uzņēmējdarbība kas beidzas neiesākta. Es esmu pabijis gan pašnodarbinātā statusā (slēdzis uzņēmuma līgumu), gan arī manījis VID interesi pēc cibas pārdošanas (nekādus paskaidrojumus nesniedzu un lieta arī ar to noklusa, jo "personīgās mantas pārdošana" tobrīd ar ienākuma nodokli aplikta netika. un arī pārdošanas summa bija mazāka par, teiksim, mēreni palietota auto vērtību). Mana mamma ir [bija] uzņēmēja un viņas stāstus par attieksmi un to kā VID čmorī, esmu atklausījies.
Un efekts? Lai man ir iekrāta nauda, un ir ideja uzņēmējdarbībai, un tā kā gribētos kaut ko darīt, es, visdrīzāk, ja dzīve galīgi stūrī neiedzīs, es lietu nesākšu. Jo man tāda iestāžu čmorīšana nahuj nav vajadzīga. Es labāk sevi nemoku, algotu darbu strādāju, un nauda kontā ripo bez papildus galvassāpēm. (Jā, strādāju Vācijā, par Eiropas līmeņa algu, un nauda ir iekrāta, to varētu biznesā investēt Latvijā, bet es to nedarīšu, ja vien neredzēšu ka ir vai nu ērta vide, vai arī galīgi nav variantu.) Cik redzēts, uzņēmēji parasti ir tādi nejauši cilvēki, kas ielec tajās nātrēs nemaz nezinot kur nokļuvuši un ko darīt. Cik dzirdēts - ja būtu zinājis kas sagaida, nemaz nebūtu sācis.
(Tas gan ir tāds savdabīgs "barrier to entry", ekonomiskos terminos izsakoties - esošiem veiksmīgiem uzņēmējiem nemaz nav izdevīgi, ka nāk iekšā jauns konkurents, da vai sākas jebkāda uzņēmējdarbība - tas viņiem tikai pastiprina konkurenci par darbiniekiem, kaut vai. Sekojoši, tāds "regulatory capture" caur biznesa "izēšanu" no valsts inspekciju puses, ir perversā veidā viņiem izdevīgs. Tāpēc tādu īstu solidaritāti vai palīdzību jauniem uzņēmējiem nav vērts** gaidīt.)
Tad ko es? Es tajās nātrēs iekšā līst no sava laba prāta netaisos. Tā ka Latvija var palikt bez manis, bez manas naudas, mana darba, un galu galā bez mana uzņēmuma, kas spētu sniegt arī kādus labumus* iekšzemes kopproduktam. To VID no savas puses ir godam nodrošinājis.
Bet viss stāsts protams ir par to cik prātīgi ir VID "lūgties" lai viņi "apdomājas" un "nāk pie prāta". Tas tāds tāds izmisuma sauciens, bez dziļākas jēgas. Kāda īsti motivācija skolas pagalma hulītim būtu apdomāties un vairs nesist līdz asinīm, tikai tāpēc ka viņu palūdza. Ha ha!
_________________________________________
* Nē, tas nebūtu saistīts ar programmēšanu, un arī nekas "strauji augošs ar augstu tehnoloģisko vērtību" tas nebūtu. Vairāk jau "dzīvesstila" virzienā. Bet nu - paliekam bez, ķēpāties vēlēšanās nevienam nav.
** Tas smird pēc korupcijas, un tā ir korupcija. Vai ir vērts vai nav vērts, tas tāds muļķīgs izteikums. Bet pats no sevis nekas nenotiks.
-
1 rakstair doma
- 2016.09.16, 11:55
- "About 30% of global foreign direct investment (FDI) flows through tax havens; big companies routinely use “transfer pricing” to pretend that profits generated in one part of the world are in fact made in another. The giants also deploy huge armies of lobbyists, bringing the same techniques to Brussels, where 30,000 lobbyists now walk the corridors, that they perfected in Washington, DC. Laws such as Sarbanes-Oxley and Dodd-Frank, to say nothing of America’s tax code, penalise small firms more than large ones.
"[...] Paying tax seems to be unavoidable for individuals but optional for firms. Rules are unbending for citizens, and up for negotiation when it comes to companies. Nor do profits translate into jobs as once they did. In 1990 the top three carmakers in Detroit had a market capitalisation of $36 billion and 1.2m employees. In 2014 the top three firms in Silicon Valley, with a market capitalisation of over $1 trillion, had only 137,000 employees."
Cilvēki kas baidās no UBI, pirmām kārtām iebrēcas: "ja visiem būs garantētais ienākums, kas tad vispār strādās?". bet UBI taču atbilde ir tieši jautājumam, ko darīt ar situāciju, kad darba devējiem vairs nav vajadzības pēc darbiniekiem vispār!
-
3 rakstair doma
- 2016.09.15, 11:36
- Kāpēc Latvija joprojām tērē naudu lai uzturētu Latvijas Banku. Vajadzētu izformēt, tās mājas atbrīvot (lai izmantotu citiem, produktīviem mērķiem), un ietaupīto naudu varētu gan VID atalgojuma paaugstināšanai novirzīt, gan arī veselības aprūpei (nevis garlaikotu ekonomistu kabatas pildīt).
***
Pāris vārdi par Vācijas obligātās veselības apdrošināšanas modeli (nav ideāls, bet strādā diezgan efektīvi). Ir publiskā un ir privātā apdrošināšana. Obligāti. Ja cilvēks nav sistēmā viņš ir likumpārkāpējs un tiks sodīts. Publiskā izpaužas kā algas nodoklis, apmēram 15.5% procentu apjomā. Bet tā kā tas nav nodoklis, šī nauda iet uz slimokasēm pa tiešo, un politiķi to kā "budžetu" nedabū redzēt. Tas ir, tā nav valsts "budžeta" nauda, un tur neko politiski sadalīt vai pārdalīt nevar.
Privātā apdrošināšana sākas no 230-350 eiro mēnesī. Jā, katru mēnesi ap 250 eiro jānoskaita savam privātajam apdrošinātājam (kas īstenībā nav pat ne slimnīca vai poliklīnika - vnk liela naudas maisu kompānija, tipa AXA vai Allianz vai Continentale). Kā redzam, maksāt privātajam 250 eiro mēnesī sāk kļūt interesanti kad alga uz rokas sāk pārsniegt 1600 eiro. Ja alga mazāka - viennozīmīgi publiskajā Krankenkasse sistēmā. Bet ja alga (ienākumi) ir lielāki - tad varētu pāriet uz privāto sistēmu. (Tur vispār ir diezgan daudz ierobežojumu kad drīkst pāriet, algoti darbinieki parasti nedrīkst pāriet, var pāriet firmu īpašnieki, pašnodarbinātie, brīvmākslinieki visādi, utml.)
Bet kad ir pārgājis uz privāto sistēmu, tad arī tā naudiņa katru mēnesi jāmaksā, arī ja ienākumi pēkšņi krītas. Tad tik sāc kost pirkstos! Daudzi tāpēc paliek publiskajā sistēmā, pat ja tehniski varētu ietaupīt maksājot privāto apdrošinātāju summas. Ja esi pārgājis uz privāto, publiskā vairs tādus atpakaļ neņem.
Līdzīgi, privātā firma tev apdrošina tikai noteiktus riskus, un ja nepaveicas, vari palikt ar slimnīcas kvīti zobos (maksā no savas kabatas...). Publiskajā sistēmā tev ārstēs līdz galam (tas ir, ja nepaveicas saslimt ar pavisam smagu slimību). Bet esot privātajā sistēmā, katru mēnesi maksājums par polisi ir jāveic, citādi paliksi bez polises un visas izmaksas pašam uz kakla. Un trakākais - ja slimības dēļ zaudē darba spējas, zaudē regulāros ienākumus, tad pazaudē apdrošināšanu dēļ nespējas samaksāt (pieņemot, ka apdrošinātājs pa to laiku slimnīcām pārskaita simtiem tūkstošu par ārstēšanu, utt., un tikai gaida lai tu tos 250 eiro nepārskaitītu un tevi varētu izmestu no sistēmas ārā, jo tu viņiem esi tikai negatīvs resurss), un tad pēkšņi paliec bez nekā, un slimnīca vēlāk piestādīs miljonu rēķinu. Varbūt izveseļosies, bet vienīgā iespēja būs deklarēt maksātnespēju. Zaudē visu, pēc tam sāc pēc septiņiem gadiem no jauna, kaut kur atrodi darbu, kaut kā tiec zem pajumtes, un cīnies...
Tā ir privātā sistēma.
***
Par veselības industriju kā tādu. Salīdzini Latviju, kur LB rēķina ka no iedzīvotāja vajadzētu ap 300 eiro gadā, vs Vāciju kur tādu pat summu iekasē no iedzīvotāja mēnesī! (Bet iekasē ar prātu, jo ir progresīvā nodokļa princips. No minimālās algas, apmēram 180 euro aiziet par ves.apdrošināšanu, tad ap 170 citos nodokļos, ja kopā min. alga ir ap 850 eiro [visas izmaksas kā darba devējam], uz rokas darbiniekam paliek 500.)
-
5 rakstair doma
- 2016.08.15, 08:40
- "Katrs devītais Valkas novada iedzīvotājs ir deklarējies kaimiņvalstī - Valgā"
„Ja valcēniešu deklarēšanās kaimiņvalstī turpināsies tādos tempos, kā tas notiek pašlaik, tad pie mums, Valkā, pēc kāda laika būs deklarējušies tikai tie, kas strādā Valkas novada domē”
Būtu ļoti interesanti, ja varētu ieviest tādu EU-iekšējo tiesību principu, ka valstis var paplašināt savas robežas uz pierobežas iedzīvotāju "migrācijas" rēķina. Piemēram, ja no Latvijas cilvēki bēg uz Igauniju caur "pierakstu", tad būtu loģiski ka [cenzēts- slidena tēma par Latvijas teritoriālo integritāti].
Vien fakts, ka mazā Igaunija nodokļos iekasē lielāku valsts budžetu, nekā Latvija ar savu VID represīvi-izkrāpniecisko mahinatoru* mašīnu. Nozīmē, ka Latvija ne tikai varētu palūgt Igauniju kļūt par "VID ārpakalpojumu sniedzēju", bet gan reāli Igaunija varētu lēnītēm pārņemt nodokļu administrēšanu Latvijas novados, jo ir skaidrs, ka Igaunija zina ko dara (un šādai sistēmai ir jāaug), bet Latvijā viss ir padirsts [un šādas izgāzušās valsts teritorijai būtu [cenzēts], kamēr cilvēki kas pie varas, neatjēgsies un nesāks darīt kaut ko labāk].
Nu, varētu varbūt tādu kā hibrīda modeli ieviest - formāli valsts robežas nemainās, Valgas novads paliek nomināli Latvijā un latvisks, bet, piemēram, nomainās novada nodokļu pakļautība. Viss novads naudu sāk maksāt/pelnīt Igaunijai. Līdz, piemēram, ekonomiskā ziņā, Igaunija pārņem visu Latvijas teritoriju, no mežaparka VID mājas izsper bāleliņu ierēdnīšus un birokrātus, vietā iesēžas igauņu speciālisti. Latvijas un Igaunijas ekonomikas apvienojas vienotā nodokļu iekasēšanas režīmā.
__________________
* (Man ir teorija, ka VID reāli kalpo kā nodrošinātajs PVN izkrāpšanas shēmām lai iedzīvotāju samaksāto PVN pārpumpētu dažu miljonāru "biznesiņos". Tas ir, biznesiņiem ienākumu avots nevis nopelnīt, bet saņemt pārpumpētu savos privātos koferos visu Latvijas iedzīvotāju nodokļos samaksāto naudiņu. Tā Latvijas VID ir vēsturiski iekārtots un tāda ir misija.)
-
1 rakstair doma
- par nekustamā īpašuma nodokļa principu
- 2016.05.13, 12:24
- Vispār, nekustamā īpašuma nodoklis praktiski garantē to, ka būs vaidi un vaimanas ka cilvēki nevar to "samaksāt". Dzīvo pilī, bet ienākumi "nav atbilstoši" - nespēj uzrādīt vai pamatot, par kādiem līdzekļiem māja uzcelta, iegādāta, un tiek uzturēta. Tā iniciatīva "vienīgo mājokli" ar nodokli neaplikt ir vispār appisiens: kādā sakarā lai miljonāra supervillu neapliktu ar nodokli, pat ja šie spēj uzrādīt ka tas ir "vienīgais mājoklis" (un visi pārējie īpašumi varbūt norakstīti radiem un radiņiem kuru oficiālie ienākumi ir vēl sīkāki)?
Pamatprincips ir ka īpašumu nevar noslēpt, un ja viņš ir, tad kaut kur ir arī nauda. Un šī nauda ir jāiegūst budžetā. Pofig cik rūpīgi lai miljonārs savu ienākumu plūsmu maskētu un slēptu un sadrumstalotu, kaut kur jau šis dzīvot gribēs, un kaut kur savas automašīnas un visus uzkrātos dārgumus turēt gribēs. Un to var aplikt ar nodokli. Un to vajag aplikt ar nodokli!
No principa izriet, ka iedzīvotajiem jāspēj paciest nedaudz neērtības maksājot lielākus nodokļus par savu lepno īpašumu (pat ja paša ienākumi nav tik lepni - kas gan pašam būtu arī jāmaina), priekš tam, lai miljonāri par savām greznajām mājām maksātu tādu nodokli, ka asaras sprāgst no acīm. (Un es pat teiktu tā: tikko ienākumu plūsma apsīkst, tā miljonārs no mājas lai gatavojas šķirties - lai pārdod kādam citam, kam ienākumi nav apsīkuši, ja tā ir gadījies. Nodoklim ir jābūt tiešām nozīmīgam. Negribi maksāt? Dzīvo būdiņā, kādā novadā kur tirgus vērtība zemei tuvu nullei. Gribi lepni šikot jūrmalas kāpās? Tad pogā tik nost. Pat ja uz papīra tev nekas nepieder.)
***
Pats princips kā labējie ar "samazināsim nodokļus" lozungiem vinnē vēlēšanās ir vienkārši fantastisks. Nabags šos ievēl, domājot ka viņam no ienākumu nodoklīša kādu desmitdaļu procentiņa nometīs nost. Ievēlētie pēc pilnas programmas noīsina nodokļus bagātniekiem, nu tā tiešām dāsni noīsina. Rezultātā budžets samazinās, nav naudas ne bezdarbniekus stutēt, ne bērnus pabalstīt, ne izglītībai nauda, ne kam. Bet vot vēlētājs drusku "savu naudu" ietaupījis. Redzēt, kā miljonāri rēc par šo visu, neredz. Jo šie rezultātā var sagrābties miljardus - un par šo pašu naudu vēl finansēt smadzeņu skalošanu un reklāmas, kā nu tik vēl "samazinās nodokļu slogu" kaut kam vēl.
Jāvēl būtu paaugstināt nodokļu slogu. Un pēc tam paaugstināt vēl: bagātniekiem, miljonāriem. Ieviest to biržas/vērstpapīru/banku transakciju nodokli. Kapitāla nodokļus un divdenžu nodokļus. Transakciju nodoklis arī visu to biržas spekulēšanu un HFT (high frequency trading) naudas-zagļu fondus nogrieztu saknē. Progresīvā nodokļa griestus atcelt - lai tik progresija aug, nevis apstājas pie €250,730 gada individuālā ienākuma (= €501,460 ģimenei. Vācija, 2015 gads). Vai tāda ģimenīte paliks nabaga, ja no 501461-ā eiro būs jāatdod 46 centi, nevis 45 kā par iepriekšējo eiro?
Bet tā ģimenīte varbūt īstenībā tad būtu priecīga, jo tas nozīmētu ka miljardieris no sava ienākuma maksās vēl vairāk, un rezultātā visi būs laimīgāki, nevis 99% procenti ubagu atlikums, un 0.1% oligarhu.
Bet viss sākties varētu tieši ar nekustamo īpašumu, jo to aplikt ir visvienkāršāk. Par ienākumiem ir jāpierāda, un par transakcijām un dividendēm viss ir sarežģīti. Bet īpašums vienkārši ir. Un tirgus vērtība tam vienkārši ir. Vajag tikai iekasēt.
-
14 rakstair doma
- 2016.04.04, 18:42
- Njā, finansu shēmas ir kā tāda tvaika dzinēja izgudrošana: tikko ieraugi kā tas darbojas, saproti principu, tā skaidrs, ka var līdzīgu shēmu piemērot visur kur.
Ir divas firmas. Viena tipa vietējā, otra tipa ofšors. Vietējā firma noslēdz līgumu ar ofšoru, kā pārdos kautkādas akcijas. Kontraktā iestrādāts iestrādāts līgumsods. Tad, vietējā firma it kā "nespēj" izpildīt nosacījumus, un "tāpēc" maksā ofšora firmai līgumsodu - 750 tūkstošus, piemēram. Vietējā firma noraksta ienākumus (tipa strādājam ar zaudējumiem), ofšora firmele saņem "tīru" naudiņu un paslēpj koferos.
Viss it kā likumīgi un it kā leģitīma komercdarbība.
-
5 rakstair doma
