Friday, February 24th, 2012

Time	Event
10:06a	Tirgus attiecības — Zini, gudrīt, nomest to atombumbu bija vismazākais darbs. Lūdzu ņem vērā, ka kādam viņa sākumā bija jāizgudro! — Pagaidi... tu uzskati atombumbu par kaut ko sarežģītu? – Pētera balsī bija jūtams sarkasms. — Cilvēkiem! Cilvēkiem bija jāizgudro! Un tici man, tas tomēr ir maaazliet grūtāk, nekā tava priekšnieka vārdā to pēc tam uzmest uz galvas šitiem te dīvainajiem budistiem! — Lucifers pamazām sāka iekarst. — Nu nezinu, nezinu, vai kādu ļoti interesētu tas tavs varenais izgudrojums bez pārliecinoša paraugdemonstrējuma. Lucifers un Pēteris vadīja apspriežu telpā jau sesto gadu. Lai arī lēni un mokoši, bet pārrunas pamazām sāka tuvoties rezultātam: mūžsenie konkurenti bija soli tuvāk kopuzņēmuma izveidei. Zemes iedzīvotāji to, visticamāk, pat nenojaustu — vienīgais, kas liecinātu par jauno pasaules kārtību, būtu „Coca Cola” un „Pepsi” apvienošanās — taču saskaņā ar aprēķiniem, šādam uzņēmumam vajadzētu ļaut ietaupīt resursus, optimizēt administratīvās izmaksas un vēl radošāk un innovatīvāk pieiet jauniem atklājumiem uz planētas Zeme. Vismaz tā bija rakstīts biznesa plānā. — Nu un televīzija? — uzvaroši iesmaidījās Lucifers, — ko es par to dabūšu? — Reliģiju! Ha! — Tjāāāaaa, — Elles izpilddirektors domīgi novilka, — te laikam mēs tiešām esam pa nullēm. Kas mums tālāk, hmmm, lūk, mans mīļākais izgudrojums, tējkarotes! Lūdzu nevērtē par zemu, man šķiet, ka tas ir viens no veiksmīgākajiem kreatīviem konkrētās planētas vēsturē. Pēteris ievilka elpu, lai oponētu, taču sajuta dunku sānos. „Cienītais! Cienītais!”, ausī čukstēja nepazīstama balss, „jūsu numuriņš!” Miegā aizmiglotām acīm Pēteris pārlaida skatienu telpai. Uz tablo tieši pretī sarkanas diodes veidoja uzrakstu 666. Šis pats uzraksts bija uz mazas papīra lapiņas viņa rokā. — Laikam iemigu, — Pēteris piecēlās, pateicās blakussēdētājam un devās pie lodziņa. — Labdien, sēdieties, lūdzu! —  ar viņu apsveicinājās smaidīgais klerks, — Vai es jums varu kā palīdzēt? — Jā, emm, hmm, — Pēteris saminstinājās, — gribēju jautāt par šito... Overdrafta iespējām. — Protams, acumirklīti! — klerks uzsmaidīja un sāka grabināt taustiņus datora klaviatūrā. Nez kādēļ šis smaids Pēterim uz mirkli salikās ārkārtīgi pazīstams. (6 Comments | Comment on this)
10:10a	Mēms kā zivs Viņas skatiens klejoja laukā pa logu un hipnotizēja kaimiņu kaimiņu dārza putnu barotavā sapulcējušās zīlītes. Viņa aizvēra acis un iztēlojās spārnus, kā tie apskauj koku galotnes, debesjumu, un aiz tiem, lejup, paliek ēku jumti kā otrādi apgāztas grāmatas, cilvēki ar savām iedomātajām vajadzībām. Rīta spožā saule jau bija izkausējusi leduspuķes, un tās gaisma telpā apspīdēja ratiņkrēslā sēdošu vīrieti, kura acis bija piekaltas grīdai. Netālu no gultas mētājās prezervatīvs. Sieviete-jūra, maiga un plūstoša. Uz mirkli viņam bija izdevies satriekt druskās stikla sienu, caur kuru viņi viens otru dienu no dienas skumji vēroja. Tiekties pēc mīļotās kā agrāk, gremdēties viņas kaislīgajā elpā un siltumā, ar plaukstām un pirkstu galiem sajūtot ikvienu matiņu, ādas laukumiņu, krociņu, ļaut glāstiem lodāt pār viņas augumu tik... - Dosimies pastaigā. Es šodien negribu sēdēt mājās. Es gribu laukā, - Marta sacīja, strauji pagriežoties pret vīru. Klāvs pacēla galvu un raudzījās sievā. - Ja tevi tas neapgrūtina. Viņš patiešām nevēlējās viņu apgrūtināt. Protams, viņš pats varēja pārvietoties. Rokas bija kļuvušas vēl stiprākas. Tomēr, vienmēr dodoties kopā laukā no mājām, Marta agri vai vēlu sadrūma. Viņš tikpat kā vairs nerunāja. Agrāk tik runātīgais vīrietis bija savilcies sevī kā tāds pārbiedēts un bikls gliemis. Marta un Klāvs iepazinās zaļumballē. Viņš bija uzlūdzis jauno meiteni dejot un abi sadejojās līdz pat rīta gaismai, ieslīgstot sarunās par mākslu, mūziku un kino, par savam pasaulēm un neko. Tūlītēja viņu planētu sadursme un savienošanās. Pēc gada viņi apprecējās. Un vēl pēc gada Klāva mugurkauls tika sadragāts. Sekoja vairākas operācijas - kakls, rokas tika iekustinātas, ieeļļotas, bet cerību, ka viņš atkal varēs staigāt, skriet, dejot, ārsti nedeva. Marta ne mirkli nedomāja vīru pamest, turpināja mosties kopā ar viņu - slimnīcā, rehabilitācijas centrā, mājās. Marta lēni gāja blakus Klāva ratiņkrēslam un skatījās tālumā. Cik ilgi jau viņi tā gāja, klusēdami? Kā viņai bija apnikusi šī vīrieša klusēšana, nopietnā sejas izteiksme, tukšais skatiens. Pēkšņi viņa sajuta pieskārienu rokai. Klāvs raudzījās viņā tik apjucis. Impulsīvais pieskāriens bija radījis atmiņu vilni. Vakardienas nakts, klusums kā sega pār abiem. Kas par to, ka viņš nespēja būt tāds kā citi vīrieši, tas ir, nebija tik pilnvērtīgs. Viņš joprojām spēja just, viņā mita emocijas, mīlestība pret Martu, iekāre. Un Marta arī tiecās pretim viņam, ieritinājās vīra azotē, murrāja, kamēr viņš glāstīja viņas matus. Vēlāk pacēla viņu virs sevis, atbrīvoja no naktstērpa, pārklādams ar jasmīnziedu skatieniem. Viņa noreiba un viļņojās. - Mana sieviete-jūra. Klāvs gluži labi lasīja savas sievas domas, bet viņš nevēlējās runāt. Viņš vispār nevēlējās integrēties, negribēja pieņemt sabiedrības žēlsirdīgos skatus un palīdzību. Viņam jau pietika ar Martu. Tomēr viņš nejutās slikti. Iespējams, pat bija sācis vairāk novērtēt apkārt esošos cilvēkus un sievieti sev blakus, bet jāatzīst, ka māca šaubas par Martas labsajūtu. Viņš nespēja saprast, vai viņai bija kauns par vīru-invalīdu, vai viņa nejutās pietiekami brīva, vai nespēja samierināties ar to, ka viņš vairs nekad nestaigās. - Martu, es saprotu, ka... - Es esmu ar tevi. Es zvērēju. - Kādas muļķības! Ja tas viss ir tikai zvēresta dēļ, tad vari lasīties uz visām četrām debess pusēm, iet dirst! - Nē, ne jau tādēļ! Lūdzu, runā! Daudz! Neesi tāds kā ūdeni mutē ieņēmis. Neesi mēms kā zivs. Tu pārlieku daudz klusē. - Patiesībā es kliedzu sevī. - Tu tikai grāb pēc elpas kā zivs, slāpstot. Es gribu tavu balsi, tavu dzīvesprieku. - Es negribu žēlumu. Tikai vēlos, lai pret mani izturas kā agrāk. - Bet nekas nekad nebūs kā agrāk. Tu pat viens pats bez manis nespēj nomazgāties. - Tad es būšu zivs! Basta! (8 Comments | Comment on this)
11:01a	Tirgus attiecības Nervozi pīpējot Juris lēnām tuvojās savam mērķim. Automašīnā nebija īsti silts, bet tas netraucēja – joprojām sildīja darbā izdzertā degvīna glāze un apsveikumi piecdesmitajā dzimšanas dienā. Radio, kā jau parasti, reklamēja “vēdera izejas produktus” un sieru ar atlaidēm. “Haha, tā kā tirgusbābas,” Juris pie sevis neveikli iesmējās, nodzēsa izsmēķi un lēnām piestāja pie veikala. “Labvakar, kilogramu to tur konfekšu un Sovetskoje Igristoje.” – “Seši piecpadsmit. Vai vēlēsities arī kafiju? Ārā diezgan pavēss?” “Paldies, nē, es ar mašīnu.” Vēl pāris krustojumi, vēl pāris kvartāli. Šajā rajonā viņu neviens nepazīst un viss ir droši – kā bankā. Māris stāstīja, ka šeit jau nu esot tā “īstā lieta”, ne kā pie Lienes ielas. Pirms piebraukšanas klāt, jāpakošļā vēl košļeni, lai nejūt ka dzēris. “Kā palīdzēt kungs, kas interesē?”, liels pārsteigums bija Jurim, ka jārunā ar uzkungu, nevis daiļavām, kā parasti. “Nū, es – ”, Juris saņēma dūšu un nomurmulēja, “vēlētos kādu, tā ap divdesmitpieci...” “Blondīni, bruneti, vai rudmati?” – “Vienalga. Galvenais lai pupi lieli un seja glīta”, Juris mazliet saņēmās drosmi, laikam degvīns mazliet palīdzēja, “cik maksā?” “Atkarīgs no laika un vēlmēm. Parastā takse – četrdesmitpieci, ja dibenā, tad būs dārgāk.” – “Nē, nē – dibenā ne. Un kā ar minetīti?” “Nū, piecpadsmit...” – “Es padomāšu,” topošais klients novilka, lēnām aizvēra mašīnas logus ar kloķīti, iedarbināja motoru un devās tālāk. Konfektes lēnām sāka kust un piepildīt telpu ar sakusušas šokolādes smaržu, mašīnai kaut kas nebija īsti kārtībā ar siltuma regulēšanu. Jāpabrauc pāris kvartālus tālāk, tur arī esot skaistules. “Dārgais, kā varu palīdzēt?”, lauzītā latviešu valodā jautāja sieviete, mazliet pirms četrdesmit. Jurim jau bija vienalga par “sabiedrības normām”, par to kas skaitās “pieklājīgi”. Tā, viņa skatījumā vairs bija tikai prece, par kuru tiek maksāts. – “Mutē ņemsi? Pa cik?” “Divdesmit latu. Bet ne mašīnā – pie manis.” – “Padārgi... Es varbūt vēlāk piebraukšu, labi?” Juris lēnām turpināja ceļu. Asfalta laistīšanās no laternu gaismas un konfekšu smārds atgādināja kādu prastu ziepju operas sižetu. Radio atkal piedāvāja visādus krāmus - “un viss iziet ārā”. “Hahaha, tirgusbābas,” Juris piestāja pie savas mājas un izslēdza motoru. (10 Comments | Comment on this)
12:29p	Piektie Tēma: Mēms kā zivs spotty_flyer darbībā amalie darbībā shvep darbībā zefiirs darbs nav iesūtīts Balsošana notiek pie šī ieraksta iekomentējot labāko 2 autoru nikus. Ņemti vērā būs tikai tie balsojumi, kuros norādīti 2 niki. Balsošana beigsies pirmdien, 27. februārī, plkst 12:00 (Comment on this)
12:29p	Piektie Tēma: Tirgus attiecības vistu_zaglis darbībā komentators darbs nav iesūtīts ld darbībā skakri darbībā Balsošana notiek pie šī ieraksta iekomentējot labāko 2 autoru nikus. Ņemti vērā būs tikai tie balsojumi, kuros norādīti 2 niki. Balsošana beigsies pirmdien, 27. februārī, plkst 12:00 (Comment on this)
1:40p	Ceturtie rezultāti Vēl viens iemesls piektdienai: Tēma: Bezmaksas alus sirdna 36 balsis pzrk 32 balsis jimmy 16 balsis ricuks darbu neiesūtīja Tēma: Jaunības grēki toadbeauty 42 balsis susure 32 balsis lietuveens 22 balsis digna darbu neiesūtīja Izsvītrotajiem diemžēl no spēles ir jāizstājas, un jāsāk krāt spēki nākamajiem ventilatoriem (8 Comments | Comment on this)

<< Previous Day

2012/02/24 [Calendar]

Next Day >>