Tirgus attiecības
— Zini, gudrīt, nomest to atombumbu bija vismazākais darbs. Lūdzu ņem vērā, ka kādam viņa sākumā bija jāizgudro!
— Pagaidi... tu uzskati atombumbu par kaut ko sarežģītu? – Pētera balsī bija jūtams sarkasms.
— Cilvēkiem! Cilvēkiem bija jāizgudro! Un tici man, tas tomēr ir maaazliet grūtāk, nekā tava priekšnieka vārdā to pēc tam uzmest uz galvas šitiem te dīvainajiem budistiem! — Lucifers pamazām sāka iekarst.
— Nu nezinu, nezinu, vai kādu ļoti interesētu tas tavs varenais izgudrojums bez pārliecinoša paraugdemonstrējuma.

Lucifers un Pēteris vadīja apspriežu telpā jau sesto gadu. Lai arī lēni un mokoši, bet pārrunas pamazām sāka tuvoties rezultātam: mūžsenie konkurenti bija soli tuvāk kopuzņēmuma izveidei. Zemes iedzīvotāji to, visticamāk, pat nenojaustu — vienīgais, kas liecinātu par jauno pasaules kārtību, būtu „Coca Cola” un „Pepsi” apvienošanās — taču saskaņā ar aprēķiniem, šādam uzņēmumam vajadzētu ļaut ietaupīt resursus, optimizēt administratīvās izmaksas un vēl radošāk un innovatīvāk pieiet jauniem atklājumiem uz planētas Zeme.

Vismaz tā bija rakstīts biznesa plānā.

— Nu un televīzija? — uzvaroši iesmaidījās Lucifers, — ko es par to dabūšu?
— Reliģiju! Ha!
— Tjāāāaaa, — Elles izpilddirektors domīgi novilka, — te laikam mēs tiešām esam pa nullēm. Kas mums tālāk, hmmm, lūk, mans mīļākais izgudrojums, tējkarotes! Lūdzu nevērtē par zemu, man šķiet, ka tas ir viens no veiksmīgākajiem kreatīviem konkrētās planētas vēsturē.

Pēteris ievilka elpu, lai oponētu, taču sajuta dunku sānos. „Cienītais! Cienītais!”, ausī čukstēja nepazīstama balss, „jūsu numuriņš!”

Miegā aizmiglotām acīm Pēteris pārlaida skatienu telpai. Uz tablo tieši pretī sarkanas diodes veidoja uzrakstu 666. Šis pats uzraksts bija uz mazas papīra lapiņas viņa rokā.

— Laikam iemigu, — Pēteris piecēlās, pateicās blakussēdētājam un devās pie lodziņa.
— Labdien, sēdieties, lūdzu! —  ar viņu apsveicinājās smaidīgais klerks, — Vai es jums varu kā palīdzēt?
— Jā, emm, hmm, — Pēteris saminstinājās, — gribēju jautāt par šito... Overdrafta iespējām.
— Protams, acumirklīti! — klerks uzsmaidīja un sāka grabināt taustiņus datora klaviatūrā.

Nez kādēļ šis smaids Pēterim uz mirkli salikās ārkārtīgi pazīstams.