Mēms kā zivs
Viņas skatiens klejoja laukā pa logu un hipnotizēja kaimiņu kaimiņu dārza putnu barotavā sapulcējušās zīlītes. Viņa aizvēra acis un iztēlojās spārnus, kā tie apskauj koku galotnes, debesjumu, un aiz tiem, lejup, paliek ēku jumti kā otrādi apgāztas grāmatas, cilvēki ar savām iedomātajām vajadzībām.
Rīta spožā saule jau bija izkausējusi leduspuķes, un tās gaisma telpā apspīdēja ratiņkrēslā sēdošu vīrieti, kura acis bija piekaltas grīdai. Netālu no gultas mētājās prezervatīvs.
Sieviete-jūra, maiga un plūstoša. Uz mirkli viņam bija izdevies satriekt druskās stikla sienu, caur kuru viņi viens otru dienu no dienas skumji vēroja. Tiekties pēc mīļotās kā agrāk, gremdēties viņas kaislīgajā elpā un siltumā, ar plaukstām un pirkstu galiem sajūtot ikvienu matiņu, ādas laukumiņu, krociņu, ļaut glāstiem lodāt pār viņas augumu tik...
- Dosimies pastaigā. Es šodien negribu sēdēt mājās. Es gribu laukā, - Marta sacīja, strauji pagriežoties pret vīru. Klāvs pacēla galvu un raudzījās sievā.
- Ja tevi tas neapgrūtina.
Viņš patiešām nevēlējās viņu apgrūtināt. Protams, viņš pats varēja pārvietoties. Rokas bija kļuvušas vēl stiprākas. Tomēr, vienmēr dodoties kopā laukā no mājām, Marta agri vai vēlu sadrūma. Viņš tikpat kā vairs nerunāja. Agrāk tik runātīgais vīrietis bija savilcies sevī kā tāds pārbiedēts un bikls gliemis.
Marta un Klāvs iepazinās zaļumballē. Viņš bija uzlūdzis jauno meiteni dejot un abi sadejojās līdz pat rīta gaismai, ieslīgstot sarunās par mākslu, mūziku un kino, par savam pasaulēm un neko. Tūlītēja viņu planētu sadursme un savienošanās.
Pēc gada viņi apprecējās. Un vēl pēc gada Klāva mugurkauls tika sadragāts. Sekoja vairākas operācijas - kakls, rokas tika iekustinātas, ieeļļotas, bet cerību, ka viņš atkal varēs staigāt, skriet, dejot, ārsti nedeva. Marta ne mirkli nedomāja vīru pamest, turpināja mosties kopā ar viņu - slimnīcā, rehabilitācijas centrā, mājās.
Marta lēni gāja blakus Klāva ratiņkrēslam un skatījās tālumā. Cik ilgi jau viņi tā gāja, klusēdami? Kā viņai bija apnikusi šī vīrieša klusēšana, nopietnā sejas izteiksme, tukšais skatiens. Pēkšņi viņa sajuta pieskārienu rokai. Klāvs raudzījās viņā tik apjucis. Impulsīvais pieskāriens bija radījis atmiņu vilni.
Vakardienas nakts, klusums kā sega pār abiem. Kas par to, ka viņš nespēja būt tāds kā citi vīrieši, tas ir, nebija tik pilnvērtīgs. Viņš joprojām spēja just, viņā mita emocijas, mīlestība pret Martu, iekāre. Un Marta arī tiecās pretim viņam, ieritinājās vīra azotē, murrāja, kamēr viņš glāstīja viņas matus. Vēlāk pacēla viņu virs sevis, atbrīvoja no naktstērpa, pārklādams ar jasmīnziedu skatieniem. Viņa noreiba un viļņojās.
- Mana sieviete-jūra.
Klāvs gluži labi lasīja savas sievas domas, bet viņš nevēlējās runāt. Viņš vispār nevēlējās integrēties, negribēja pieņemt sabiedrības žēlsirdīgos skatus un palīdzību. Viņam jau pietika ar Martu. Tomēr viņš nejutās slikti. Iespējams, pat bija sācis vairāk novērtēt apkārt esošos cilvēkus un sievieti sev blakus, bet jāatzīst, ka māca šaubas par Martas labsajūtu. Viņš nespēja saprast, vai viņai bija kauns par vīru-invalīdu, vai viņa nejutās pietiekami brīva, vai nespēja samierināties ar to, ka viņš vairs nekad nestaigās.
- Martu, es saprotu, ka...
- Es esmu ar tevi. Es zvērēju.
- Kādas muļķības! Ja tas viss ir tikai zvēresta dēļ, tad vari lasīties uz visām četrām debess pusēm, iet dirst!
- Nē, ne jau tādēļ! Lūdzu, runā! Daudz! Neesi tāds kā ūdeni mutē ieņēmis. Neesi mēms kā zivs. Tu pārlieku daudz klusē.
- Patiesībā es kliedzu sevī.
- Tu tikai grāb pēc elpas kā zivs, slāpstot. Es gribu tavu balsi, tavu dzīvesprieku.
- Es negribu žēlumu. Tikai vēlos, lai pret mani izturas kā agrāk.
- Bet nekas nekad nebūs kā agrāk. Tu pat viens pats bez manis nespēj nomazgāties.
- Tad es būšu zivs! Basta!