La · légende · de · Jimmy


20th century cox

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Kā viegla ūdens straumīte
es izpeldu no Svētes.
Un silda tavas izelpas,
bet kājas kāpurķēdes.

Es nepeldu, bet mani nes
nodomi un kļūdas
un sāpīgi trīc mana sirds -
sešas magnitūdas.

* * *
Tavi krūtsgali ir jūra.
No kurienes pūš vējš?,
kad gar krastu slīd
tavi viļņainie mati?

Un norij lielus vārdus
kā gliemežvākus mazus.
Vai tāpēc no manis aizbēg zilbes
un es skatos tevī tik kluss?

Katram krastam ir beigas.
Tu noglāsti man seju.
Tev pusvienos ir autobuss,
bet es lūdzos tev neaizej.

* * *
Tikpat skaidru
cik tu šeit stāvi
es meklēju balansu
starp dzīvi un nāvi

un neko citu par dzīvi
nevajag zināt
tikai to tik cik starp nāvi
to izlīdzināt

* * *
Ielā mūzika spēlē
Aiz loga nolaižas tumsa
Nolaizi lūpas
Tev tagad būs nakts
tik tumša kā čadieša āda

tāpēc
nolaizi lūpas
un nesaki ne vārda.

rej suns tādā pašā balsī kā mājās
un nokrīt izsmēķis tāda paša klusuma vadīts
un arī rīts pienāks bez trokšņa
un neviens neievēros, ja tevis te nebūs

nē, nevajag, nelūdz

tik daudzi grib palikt bet nespēj apturēt kājas
kas klusuma vadītas soļo
ne tikai kad nolaižas tumsa
ikdienas vēl tālāk no mērķa

iet čadietis pa ielas vidu
nāk un jautā vai man nebūs tam smēķa

es saku man gultas galvgalī stāv jauna paciņa
pēc mirkļa atgriezīšos ar tām, vien pagaidi mirkli
viņš nolaiza lūpas un nebilst ne vārda
un tam ir melna čadieša āda

* * *
Pasaka paldies:

Pie bērna atnāk pasaka un viņš pasaka paldies.

* * *
ar grūtsirdīgu sirdi
es dzeru aukstu sidru
un tavu kluso balsi
tikpat kā nesadzirdu

tā klusējot un dzerot
mēs pārejam pie vīna
es esmu debesskrāpis
ko notrieks lidmašīna

* * *
Tik daudz nekā.
Pat svari rāda nulli,
apaļu kā ciparnīca, kas izskaita tukšās dienas.
Tik daudz nekā.
Ne atbalsu ne vajadzību ne pienākumu,
tikai šķīstītava lēna, kā uguns uz plīts
kas rītos man uzvāra olas vai pienu.

Kāds paslīd zem loga
svilpdams svilpītē kā pielūgdams garus.
Stumjot vecu velo
ar netīriem maisiņiem pakārtiem kā žaketēm.
Kas tāds nevar piedzimt sapņos
tāds brīdis nevar tikt izsapņots, cerēts, gaidīts
pat latvieša sapņos ne, tu melo

Gaidu vien noteiktas stundas
kā mīļākos priekšmetus skolā,
kas bija visvairāk paciešami.
Kā lēnā deja skolas diskotēkā, kad meiteni tavu ir uzlūdzis cits
un tu dejo vien lai redzētu viņas acis
tais retajos brīžos, kad viņš pagriež tās pret tevi
un iegrebj kā parakstu solā.

Kam slimības un badu, ja ir tik daudz nekā.

* * *
Es gribu kā pankūka piedegt.
Apskauties ar nezināmiem ļaudīm.
Pieņemt buču uz abiem vaigiem
un bēšu Podengo glaudīt.

Neķemmēt matus, nedzīt bārdu,
uz Žao nomainīt vārdu.

Bet joprojām garš jūtos metro,
kabatā dzintars
un kad vēders kurkst no bada.
Es saku - vienu šašliku lūdzu,
bet mani labo - tas ir espetada.

Cilvēkus var šķirot tikai mirušos un dzīvos.
Jo cilvēki nemainās, tikai vietas mainās.
Kapā guļ Pesoa ietinies heteronīmos
Un Barons ietinies dainās.

* * *
Galvenais pagūt atpakaļ laikā
skaitāmos nemainīt vietām
nav vēl zināma formula rītam
bet visam jābūt būs saskaitītam

skaties kā saskaitās viens
un visu kas skaitīts to dala
jo ar vienu nedalās viens
tad es tos skaitu atkal no gala.

Ja būtu tāds nebeidzams loks
kurā it nekas nemainītos.
Es ņemtu tevi aiz rokas
un klusiņām saskaitītos.

nevienam nav padevīgs laiks
tas mēdz likteņus stādīt un ravēt.

Es cenšos skaitāmos nemainīt vietām
pagūt laikā un nenokavēt

* * *
Tais āķos virves galā
ieķēries vējš

un vislielāko vētru saceļ tavas skropstas
veroties molā.

Es nenobijos un paliku turpat
redzēt kur nārstos tavas domas.

Tev rokās bija saujiņa smilšu
no kuras lēni, līdz ar gaismu, izdīga dzintars.

Tas ēda mākoņus kā miltus,
tas bija debešķīgs skats.

Es aizmigu starp akmeņiem
un pamodies mutē sajutu smiltis.

Es vairs nekad nespēšu būt tāds pats
un tur augšā nepriecāsies.

Šķiet debesis ar mani piekrāpa jūra
un man debesīs grūti klāsies.

* * *
krūtīm vajag siltas rokas
lai sirdspuksts aiziet labus ceļus
krūtīm vajag siltas rokas
kā tikko kāstus kartupeļus
* * *
Kokam saknes nezin vēju
un galotne nezin slieku.
Es arī nezinu jūs
pirms jūs nesatieku.

Es nezinu kādas zeķes
bija tev kājās vakar -
ar rombiem vai strīpām?
Un kādu žaketi tu šodien pakar,
vai tās var saukt par attiecībām?

Es nezinu kā tevi saukt
un kāda tev ķermeņa masa.
Un es pat nezinu cik pašam gadu
pirms kāds to nepaprasa.

Es domāju tev vārdu
pirms nav mans zinātkārums rimies,
lai pazītu es tevi
vēl pirms mēs satiksimies

* * *
Līst. Sausumā slēpies.
Mans asaru suns ir izbadējies
un skrien zem vilcieniem,
skrien gar stāvošu cilvēku kājām.

Plašums ir tukšums vien ar daudzpunktes zīmi,
mēs tā nesarunājām.

Skrien, bez rimtas skrien asaru suns.
Lūdzu piedod par sausajām skropstām,
bet kad pilsētas zāle smaržo kā analgīns mirstošam,
tad tomēr žēl to laist postā.

* * *
atkal atkalu es vēlos
ābolus iesalušus sniegā
tavas rokas siltos cimdos
manas plēstos, trīcot pirkstiem

tāda viena vienīga ziema
kas nekad neapžēlos
kā māte kas uzdot pa nagiem
kad velc baltu čūsku aiz astes

un kaut kur tepat aiz sienas
vēl baltāks janvāris spīgo
tas ejot neskaita dienas
un neraud par nemainīgo

atkal atkalu es vēlos
tavas rokas siltos cimdos

* * *
Šodien gāju izlūkos meklēt krievu veikaliņu. Saucas Mix markt. Es biju gaidījis Sņiguročka vai vismaz Putin, bet Mix markt, hmm grūti uztvert. Bet nu gāju izlūkos vai pie viņiem gadījumā nevar cigaretes lētāk nopirkt. Biju dzirdējis, ka UK un citur kur austrumeiropas veikaliņi tur varot atrast arī cigaretes ar krievu akcīzes marku vai baltkrievu. Te, ieeeju - zdrasķi, tēloju baigo maskavieti. Pastaigāju, paņemu mārrutkus, kondensēto pienu, kefīru un krējumu un eju parunāties pie vienas no veikala dāmām. Saku - nezinat gadījumā nav pie jums vai kur citur cigaretes lētāk nopērkamas, baigi pa kabatu spiež, nesen atbraucu, pīpēt gribas. Bet dāma neko, vai nu jāiegūst uzticība vai kas, bet nopētīja mani un teica, ka neko nezinot. Laikam vajadzēja paņemt saulespuķu sēklu pacīnu, varbūt iegūtu papildus desmit kredītpunktus, bet ka nav ta nav. Saulespuķu sēklām, starp citu, ir veltīta puse no vesela stenda. Lobītas, nelobītas, ceptas, neceptas. Izvēle lielāka kā pelmeņiem.
Un šodien līst. Pirmoreiz. Hallelujah. It's raining.

man.

* * *
Teikšu kā ir - Lisabonas saule liek aizdomāties par Rīgas sniegu un slapjdraņķi biežāk nekā gribētos. Laikam tāpēc veiksmīgi un bagāti cilvēki nekad nespēs nosēdēt mierā, jo pasaule nav domāta lai būtu perfekta un cilvēki tieši tāpēc sevi sauc par cilvēcīgiem ar to domājot empātiju taču tai pat laikā katrs velkot deķi uz savu gultas pusi. Būsim godīgi - empātija suņiem piemīt daudz vairāk nekā cilvēkiem. Ja cilvēks sakot, ka jūt tev līdz šai brīdī saprot ka viņam tas jāsaka, jo tas ir cilvēcīgi, tad labāk dzīvoju ar suņiem.
Par Portugāles ļaudīm man vēl nav daudz ko teikt, ja nu vienīgi izteikta bezgaumība, pelēcīgums un ārēja nenovīdība. Vakar braucot metro no Marques de Pombal uz Entre Campos man pretī apsēdās pirmā skaistā portugāliete divu nedēļu laikā. Acis no telefona nepacēlusi sēdēja un smaidīja spožajā ekrānā. Gribējās pateikt, ka viņai ir skaists smaids, bet es taču nezinu portugāliski nevienu vārdu, izņemot obrigado, ola un boa noite, kā arī ir visai neskaidrs kā meitene, kas pēc sejas atgādina kādu no rietumu filmu zvaigznēm būtu reaģējusi. Vēl jo vairāk ņemot vērā, ka viņai mugurā bija biezi platformas zābaki un bikses kas stiepās delnas tiesu virs potītēm un saplēsts džemperis. Es turpināšu izzināt teritoriju.
* * *
Es izeju no Entre Campos stacijas, man austiņās skan Svilpojošs vējš Jēkaba Sīmaņa izpildījumā, bet vēja šeit nav, tikai nedaudz putekļu, ceptu kastaņu un tabakas smarža. Kaut kur netālu skan policijas sirēnas, velns viņu zin, ko viņi visu laiku taurē. Un taurē civilie, ātrie un pat kāds vietējais šamanis aiz mana loga šodien gāja pa ielu apāvis ziemas jaku plus divdesmit grādos, stūma riteni un taurēja dīvaina paskata svilpē. Būs jānoskaidro vai tas ko nenozīmē. Vai varbūt vienkārši kārtējais pasaules gala priekšvēstnesis.
Šodien es cīnījos ar ķirzaciņu. Vakar vakarpusē atklāju, ka ne es viens esmu nolēmis te apmesties uz dzīvi - mani krietni izbiedēja neliels smilšukrāsas gekons, kas dzīvoja aiz mana lielā puķu poda, kurā taisos stādīt dilles (kuru te nav), ķiršu tomātus un salātlapas. Izeju uz balkona un tāda kā neliela nojauta kreisās acs kaktiņā, ka kaut kas it kā būtu aizspurdzis balkona stūrī, bet drošs neesmu. Eju skatīties, pabīdu puķu podu un aizspurdz atkal, tik šoreiz redzēju un pats aiz bailēm gandrīz no balkona nolecu. Nu no čūskām man bail, jā, atzīstu, bet par gekoniem man nav drošas sajūtas. Viņi tik ātri, ka te tu viņu redzi, bet nākamajā milisekundē viņš var jau būt tev aiz bikšu staras un vēl pēc milisekundes čukstēt tev ausī, ka tas ir viņa balkons. Bet man gribas domāt, ka mans, tāpēc šodien ar garo slotu centos ar viņu sarunāt, ka viņš ies pie kaimiņiem. It kā sanāca, bet tāpat ikreiz pīpot ejot pārbaudu.
Divas nedēļas šeit un sniega nepietrūkst.
Divas nedēļas šeit, mazliet pietrūkstat jūs.
* * *
Kājas siltumā. Nav istabas logs.
Kā lai šajā stacijā mostas?
Smēķis kabatā, samircis dzied
Kurš zin ceļu no autoostas?

Es varbūt aizietu pats
bet pats tik maz ko es zinu
Ir gads, nedēļa, mūžs -
vismaz tā es to aprēķinu.

Līdz saproti - tunelim gals
Līdz saproti - tās tak nav beigas
Un parkā pie stacijas pīles kā parasti kliedz
Es garām ejot nosaku - sveikas.

* * *
pieturiet durvis
šī istaba smaržo pēc zālēm
kaut kur uz balkona rej suns
skatiens nekustīgs pavērsts tālē

saules nepietiek dienām
man nepietiek saules
spilvenu satvēris guļu,
kliedzu virsū ikvienam
kā suns kas sargā savus kaulus

gribu rakstīt par prieku
bet sanāk par sevi

* * *
sagriez mani
smalkās ādas strēmelītēs
un aptin sev ap acīm
dienās kad saule smagi spīdēs

es būšu tur
spīdīgās nozīmītēs
kur sarkanvīnu dzer
baltās apkaklītes

un smiešos caur tavām acīm
cik viss tas nav dzerams
cik viss tas ir lieks
un neaptverams

* * *

Previous