La · légende · de · Jimmy


20th century cox

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
pieturiet durvis
šī istaba smaržo pēc zālēm
kaut kur uz balkona rej suns
skatiens nekustīgs pavērsts tālē

saules nepietiek dienām
man nepietiek saules
spilvenu satvēris guļu,
kliedzu virsū ikvienam
kā suns kas sargā savus kaulus

gribu rakstīt par prieku
bet sanāk par sevi

* * *
sagriez mani
smalkās ādas strēmelītēs
un aptin sev ap acīm
dienās kad saule smagi spīdēs

es būšu tur
spīdīgās nozīmītēs
kur sarkanvīnu dzer
baltās apkaklītes

un smiešos caur tavām acīm
cik viss tas nav dzerams
cik viss tas ir lieks
un neaptverams

* * *
Saprasties ar bērnību,
izprast jaunību,
nekļūt nemīlamam.

Postoši nāk gadi
un sērīgi skrien sekundes,
ko tu ar mani te sēdi un vadi.

Sērīgas atvadas mums ar tevi.
Kaukdamas tek upes manās vēnās.
Skaties tev saku un rādu uz rokām -
Reina, Visla un Sēna.

Tās kādudien izskries no gultnēm
un kādudien slīks viss un palos.
Nē, tā nav asins, bet atvars
manos pirkstu galos.

Es labprāt noslīktu Ebro,
Es labprāt noslīktu Reinā.
Kas silti kaukdamas satek
manas sirds peldbaseinā.

* * *
Ir tādi brīži, kad liekas – sienas par tevi sačukstas un spriež. Ne ar ko daudz jau viņas neatšķiras no cilvēkiem, vien nosoda mazāk, aizvaino mazāk, tomēr ir tikpat aukstas.

Četras sienas mani pazīst labāk par mani pašu, tik labi jau nu es sevi pazīstu, lai varētu to droši apgalvot. Un griesti kā siekalains suns, skatās vienmēr no augšas, gribot ielūzt virs manis, padarot mani mazāku nekā man pieklātos būt.

Un logi skatās man tieši acīs ik rītu kad cenšos izprast par cik stundām mazāk man atlicis dzīvot.

Pie velna sievietes.

* * *
mēs mēs
* * *
skatos pa labi, skatos pa kreisi
Vai neesmu bijis te jau kādreiz

Klusītēm svilpo čaiņiks uz plīts
negaidīts pārbaida klusumu rīts

uz manas sienas nav adreses
jo negribas zināt kur atrodos es

Piezogas bailes smeldzīgas kad
saprotu - esmu joprojām turpat

labrīt saka daudzi, to negribas teikt
un nav arī tā, ka es būtu šeit

Kā tramvajs kas pietur, kur pieturu nav
manis te nav, jā manis te nav

Aust spožāks rīts
Kāds piesēd klāt
Tas ir kāds cits
Jo manis te nav, manis te nav

* * *
Mūs sastāda rindās un ved
ar apaviem pilns stāv pašizkrāvējs.
Sveicinās vīri pelēkos mēteļos.
Kurš būs šāvējs?

Samelo viegli kāds blakus stāvošais
citam blakus stāvošam mieru.
Es zinu, ja aizvērtu acis, viss aizmirstos,
bet es tā neesmu ar mieru.

Dubļi mitrie, kas smaržo pēc konfektēm.
Sviedru lāsītes apskauj rētas.
Blakus kāds iekliedzas un metas uz liedagu
smiltīs paliek vien pāris pēdas.

Es veros šāvēja acīs.
Es neduršu acis lejā.
Es stāvu ar smaidu
lodes ceļā.

* * *
neatstāj mani
uz savu "pēc tam"
pēc tam varbūt
tas neatstās mani

pēc tam var būt
vairāki gaidu un atnāc
paliec un vajag
steidzīgam sirdspukstam
pretojas saprāts

tu vienmēr atstāji mani uz "pēc tam"
pēc tam es tevi neatstāšu
iekāpšu vilcienā uz trīsdesmit gadiem
es no blakus kupejas māšu

varbūt stāvēšu un nerunāšu
uzbrukšu un aizsargāšu
vilcienā uz trīsdesmit gadiem
stāvēšu pretī un māšu

līdz pēc tam
kļūs par tūlīt
viņi -
par pūli
rīts
par manu mūli
par manu veco,
bet tūlīt-smaidošo
mūli

tūlīt

* * *
Pie manis atnāksi ar alu un pīpēm
un solīsi, ka tad kad atnāks snigt
mēs uz Vecpiebalgu brauksim.
Un ka gadu no gada, pēc gada nāks gads,
bet mēs neizaugsim.

Tu blakus sēdēsi un kaut kur tālu vērsies.
Man alu ieliet lūgsi tev kā mājas viesim.
Tu atkal solīsi, ka gadi ies un visi citi ies,
bet mēs ar tevi paliksim un neaiziesim.

Mēs turpat sēdēsim vēl pat pēc tūkstoš gadiem.
Tu Dievam netici, kaut kaklā krucifikss.
Un vienmēr pīpes nes, kaut sen vairs nesmēķējot
un soli - brauksim tad kad Vecpiebalgā snigs.

* * *
* * *
Cilvēki ir vienīgās būtnes kas pielūdz Dievu
Kā arī vienīgās, kas uzvedas tā it kā Dieva nebūtu

/H.S.Tomsons/

* * *