La · légende · de · Jimmy


20th century cox

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
krūtīm vajag siltas rokas
lai sirdspuksts aiziet labus ceļus
krūtīm vajag siltas rokas
kā tikko kāstus kartupeļus
* * *
Kokam saknes nezin vēju
un galotne nezin slieku.
Es arī nezinu jūs
pirms jūs nesatieku.

Es nezinu kādas zeķes
bija tev kājās vakar -
ar rombiem vai strīpām?
Un kādu žaketi tu šodien pakar,
vai tās var saukt par attiecībām?

Es nezinu kā tevi saukt
un kāda tev ķermeņa masa.
Un es pat nezinu cik pašam gadu
pirms kāds to nepaprasa.

Es domāju tev vārdu
pirms nav mans zinātkārums rimies,
lai pazītu es tevi
vēl pirms mēs satiksimies

* * *
Līst. Sausumā slēpies.
Mans asaru suns ir izbadējies
un skrien zem vilcieniem,
skrien gar stāvošu cilvēku kājām.

Plašums ir tukšums vien ar daudzpunktes zīmi,
mēs tā nesarunājām.

Skrien, bez rimtas skrien asaru suns.
Lūdzu piedod par sausajām skropstām,
bet kad pilsētas zāle smaržo kā analgīns mirstošam,
tad tomēr žēl to laist postā.

* * *
atkal atkalu es vēlos
ābolus iesalušus sniegā
tavas rokas siltos cimdos
manas plēstos, trīcot pirkstiem

tāda viena vienīga ziema
kas nekad neapžēlos
kā māte kas uzdot pa nagiem
kad velc baltu čūsku aiz astes

un kaut kur tepat aiz sienas
vēl baltāks janvāris spīgo
tas ejot neskaita dienas
un neraud par nemainīgo

atkal atkalu es vēlos
tavas rokas siltos cimdos

* * *
Šodien gāju izlūkos meklēt krievu veikaliņu. Saucas Mix markt. Es biju gaidījis Sņiguročka vai vismaz Putin, bet Mix markt, hmm grūti uztvert. Bet nu gāju izlūkos vai pie viņiem gadījumā nevar cigaretes lētāk nopirkt. Biju dzirdējis, ka UK un citur kur austrumeiropas veikaliņi tur varot atrast arī cigaretes ar krievu akcīzes marku vai baltkrievu. Te, ieeeju - zdrasķi, tēloju baigo maskavieti. Pastaigāju, paņemu mārrutkus, kondensēto pienu, kefīru un krējumu un eju parunāties pie vienas no veikala dāmām. Saku - nezinat gadījumā nav pie jums vai kur citur cigaretes lētāk nopērkamas, baigi pa kabatu spiež, nesen atbraucu, pīpēt gribas. Bet dāma neko, vai nu jāiegūst uzticība vai kas, bet nopētīja mani un teica, ka neko nezinot. Laikam vajadzēja paņemt saulespuķu sēklu pacīnu, varbūt iegūtu papildus desmit kredītpunktus, bet ka nav ta nav. Saulespuķu sēklām, starp citu, ir veltīta puse no vesela stenda. Lobītas, nelobītas, ceptas, neceptas. Izvēle lielāka kā pelmeņiem.
Un šodien līst. Pirmoreiz. Hallelujah. It's raining.

man.

* * *
Teikšu kā ir - Lisabonas saule liek aizdomāties par Rīgas sniegu un slapjdraņķi biežāk nekā gribētos. Laikam tāpēc veiksmīgi un bagāti cilvēki nekad nespēs nosēdēt mierā, jo pasaule nav domāta lai būtu perfekta un cilvēki tieši tāpēc sevi sauc par cilvēcīgiem ar to domājot empātiju taču tai pat laikā katrs velkot deķi uz savu gultas pusi. Būsim godīgi - empātija suņiem piemīt daudz vairāk nekā cilvēkiem. Ja cilvēks sakot, ka jūt tev līdz šai brīdī saprot ka viņam tas jāsaka, jo tas ir cilvēcīgi, tad labāk dzīvoju ar suņiem.
Par Portugāles ļaudīm man vēl nav daudz ko teikt, ja nu vienīgi izteikta bezgaumība, pelēcīgums un ārēja nenovīdība. Vakar braucot metro no Marques de Pombal uz Entre Campos man pretī apsēdās pirmā skaistā portugāliete divu nedēļu laikā. Acis no telefona nepacēlusi sēdēja un smaidīja spožajā ekrānā. Gribējās pateikt, ka viņai ir skaists smaids, bet es taču nezinu portugāliski nevienu vārdu, izņemot obrigado, ola un boa noite, kā arī ir visai neskaidrs kā meitene, kas pēc sejas atgādina kādu no rietumu filmu zvaigznēm būtu reaģējusi. Vēl jo vairāk ņemot vērā, ka viņai mugurā bija biezi platformas zābaki un bikses kas stiepās delnas tiesu virs potītēm un saplēsts džemperis. Es turpināšu izzināt teritoriju.
* * *
Es izeju no Entre Campos stacijas, man austiņās skan Svilpojošs vējš Jēkaba Sīmaņa izpildījumā, bet vēja šeit nav, tikai nedaudz putekļu, ceptu kastaņu un tabakas smarža. Kaut kur netālu skan policijas sirēnas, velns viņu zin, ko viņi visu laiku taurē. Un taurē civilie, ātrie un pat kāds vietējais šamanis aiz mana loga šodien gāja pa ielu apāvis ziemas jaku plus divdesmit grādos, stūma riteni un taurēja dīvaina paskata svilpē. Būs jānoskaidro vai tas ko nenozīmē. Vai varbūt vienkārši kārtējais pasaules gala priekšvēstnesis.
Šodien es cīnījos ar ķirzaciņu. Vakar vakarpusē atklāju, ka ne es viens esmu nolēmis te apmesties uz dzīvi - mani krietni izbiedēja neliels smilšukrāsas gekons, kas dzīvoja aiz mana lielā puķu poda, kurā taisos stādīt dilles (kuru te nav), ķiršu tomātus un salātlapas. Izeju uz balkona un tāda kā neliela nojauta kreisās acs kaktiņā, ka kaut kas it kā būtu aizspurdzis balkona stūrī, bet drošs neesmu. Eju skatīties, pabīdu puķu podu un aizspurdz atkal, tik šoreiz redzēju un pats aiz bailēm gandrīz no balkona nolecu. Nu no čūskām man bail, jā, atzīstu, bet par gekoniem man nav drošas sajūtas. Viņi tik ātri, ka te tu viņu redzi, bet nākamajā milisekundē viņš var jau būt tev aiz bikšu staras un vēl pēc milisekundes čukstēt tev ausī, ka tas ir viņa balkons. Bet man gribas domāt, ka mans, tāpēc šodien ar garo slotu centos ar viņu sarunāt, ka viņš ies pie kaimiņiem. It kā sanāca, bet tāpat ikreiz pīpot ejot pārbaudu.
Divas nedēļas šeit un sniega nepietrūkst.
Divas nedēļas šeit, mazliet pietrūkstat jūs.
* * *
Kājas siltumā. Nav istabas logs.
Kā lai šajā stacijā mostas?
Smēķis kabatā, samircis dzied
Kurš zin ceļu no autoostas?

Es varbūt aizietu pats
bet pats tik maz ko es zinu
Ir gads, nedēļa, mūžs -
vismaz tā es to aprēķinu.

Līdz saproti - tunelim gals
Līdz saproti - tās tak nav beigas
Un parkā pie stacijas pīles kā parasti kliedz
Es garām ejot nosaku - sveikas.

* * *
pieturiet durvis
šī istaba smaržo pēc zālēm
kaut kur uz balkona rej suns
skatiens nekustīgs pavērsts tālē

saules nepietiek dienām
man nepietiek saules
spilvenu satvēris guļu,
kliedzu virsū ikvienam
kā suns kas sargā savus kaulus

gribu rakstīt par prieku
bet sanāk par sevi

* * *
sagriez mani
smalkās ādas strēmelītēs
un aptin sev ap acīm
dienās kad saule smagi spīdēs

es būšu tur
spīdīgās nozīmītēs
kur sarkanvīnu dzer
baltās apkaklītes

un smiešos caur tavām acīm
cik viss tas nav dzerams
cik viss tas ir lieks
un neaptverams

* * *
Saprasties ar bērnību,
izprast jaunību,
nekļūt nemīlamam.

Postoši nāk gadi
un sērīgi skrien sekundes,
ko tu ar mani te sēdi un vadi.

Sērīgas atvadas mums ar tevi.
Kaukdamas tek upes manās vēnās.
Skaties tev saku un rādu uz rokām -
Reina, Visla un Sēna.

Tās kādudien izskries no gultnēm
un kādudien slīks viss un palos.
Nē, tā nav asins, bet atvars
manos pirkstu galos.

Es labprāt noslīktu Ebro,
Es labprāt noslīktu Reinā.
Kas silti kaukdamas satek
manas sirds peldbaseinā.

* * *
Ir tādi brīži, kad liekas – sienas par tevi sačukstas un spriež. Ne ar ko daudz jau viņas neatšķiras no cilvēkiem, vien nosoda mazāk, aizvaino mazāk, tomēr ir tikpat aukstas.

Četras sienas mani pazīst labāk par mani pašu, tik labi jau nu es sevi pazīstu, lai varētu to droši apgalvot. Un griesti kā siekalains suns, skatās vienmēr no augšas, gribot ielūzt virs manis, padarot mani mazāku nekā man pieklātos būt.

Un logi skatās man tieši acīs ik rītu kad cenšos izprast par cik stundām mazāk man atlicis dzīvot.

Pie velna sievietes.

* * *
mēs mēs
* * *
skatos pa labi, skatos pa kreisi
Vai neesmu bijis te jau kādreiz

Klusītēm svilpo čaiņiks uz plīts
negaidīts pārbaida klusumu rīts

uz manas sienas nav adreses
jo negribas zināt kur atrodos es

Piezogas bailes smeldzīgas kad
saprotu - esmu joprojām turpat

labrīt saka daudzi, to negribas teikt
un nav arī tā, ka es būtu šeit

Kā tramvajs kas pietur, kur pieturu nav
manis te nav, jā manis te nav

Aust spožāks rīts
Kāds piesēd klāt
Tas ir kāds cits
Jo manis te nav, manis te nav

* * *
Mūs sastāda rindās un ved
ar apaviem pilns stāv pašizkrāvējs.
Sveicinās vīri pelēkos mēteļos.
Kurš būs šāvējs?

Samelo viegli kāds blakus stāvošais
citam blakus stāvošam mieru.
Es zinu, ja aizvērtu acis, viss aizmirstos,
bet es tā neesmu ar mieru.

Dubļi mitrie, kas smaržo pēc konfektēm.
Sviedru lāsītes apskauj rētas.
Blakus kāds iekliedzas un metas uz liedagu
smiltīs paliek vien pāris pēdas.

Es veros šāvēja acīs.
Es neduršu acis lejā.
Es stāvu ar smaidu
lodes ceļā.

* * *
neatstāj mani
uz savu "pēc tam"
pēc tam varbūt
tas neatstās mani

pēc tam var būt
vairāki gaidu un atnāc
paliec un vajag
steidzīgam sirdspukstam
pretojas saprāts

tu vienmēr atstāji mani uz "pēc tam"
pēc tam es tevi neatstāšu
iekāpšu vilcienā uz trīsdesmit gadiem
es no blakus kupejas māšu

varbūt stāvēšu un nerunāšu
uzbrukšu un aizsargāšu
vilcienā uz trīsdesmit gadiem
stāvēšu pretī un māšu

līdz pēc tam
kļūs par tūlīt
viņi -
par pūli
rīts
par manu mūli
par manu veco,
bet tūlīt-smaidošo
mūli

tūlīt

* * *
Pie manis atnāksi ar alu un pīpēm
un solīsi, ka tad kad atnāks snigt
mēs uz Vecpiebalgu brauksim.
Un ka gadu no gada, pēc gada nāks gads,
bet mēs neizaugsim.

Tu blakus sēdēsi un kaut kur tālu vērsies.
Man alu ieliet lūgsi tev kā mājas viesim.
Tu atkal solīsi, ka gadi ies un visi citi ies,
bet mēs ar tevi paliksim un neaiziesim.

Mēs turpat sēdēsim vēl pat pēc tūkstoš gadiem.
Tu Dievam netici, kaut kaklā krucifikss.
Un vienmēr pīpes nes, kaut sen vairs nesmēķējot
un soli - brauksim tad kad Vecpiebalgā snigs.

* * *
* * *
Cilvēki ir vienīgās būtnes kas pielūdz Dievu
Kā arī vienīgās, kas uzvedas tā it kā Dieva nebūtu

/H.S.Tomsons/

* * *