krunkainā pasaule ņem mani pie rokas kā trofejsievu
viļā un glāsta, pārdod un pieviļ, pamet un aprok, runā un kliedz
viņas bārā es mazgāju traukus, pienesu glāzes, lūdzu Dievu
viņas bārā es mazgāju logus, pienesu ēdienu, saslauku grīdas
pieņemu pļaukas, nesaku pietiek, ļauju lai dzer un saslauku lauskas
jūs spļaujat uz grīdas un ļaujiet man nakšņot pie vēmekļu trauka zem lipīga galda
pie vēmekļu trauka zem netīra galda uz kura pasaule dejo
es naktīs aizspiežu ausis lai dzirdētu kā manas cerības sakāpj baltos auto un aizbrauc
es naktīs aizspiežu acis lai neredzētu sapņus, man sen jau nav to
draugi ienāk un palūdz puslitru alus, uzsit uz pleca un nosēžas tumšākā kaktā
lūdz piesēst tiem blakus, bet esmu jau miris un tomēr vēl algotā darbā
algotā darbā par pasaules sievu, par padauzu laikam.
Algotā darbā kā dzimumaktā.
bet kādu vakaru kāds iedzers. Un es būšu tajos piecdesmit gramos.
Un teikšu -
labrīt pasaule krunkainā -
uz redzēšanos.