pamesta sala Gunkanjima (dzimusi Hashima, jauno vārdu
ieguva, jo tas nozīmē
kara kuģis un
sala tā tiešām izskatās) Klusajā okeānā,
15 km no Nagasaki, viena no 505 neapdzīvotajām
salām Nagasaki apgabalā,
6,3
hektārus liela.
Tikai pirms apmēram 40 gadiem šī sala bija vispadzīvotākā vieta pasaulē, nu
tajā dzīvo tikai putni un kaķu rēgi – to 1974.g. pilnībā pameta.
Viss sākās ar to, ka pirms daudziem, daudziem gadiem netālajā, bet krietni
lielākajā, salā Takashima cilvēki atklāja ogļu burvību. Kad 19.gs. sākumā
uzlabojās satiksme
ļaudis sāka tās
tirgot. Kad Japāna atvēra sevi ārpasaulei 1850to beigās, Japānā ieradās arī
eiropiešu gudrinieki. To vidū Thomas B.Glover (1838-1911), kas uzlaboja ogļraktuves,
jo līdz tam ogles ieguva visai primitīvā veidā – cērtot gabalus no virspuses,
kad bedre tik liela, ka paliek bail, meklē nākamo vietu. Tad nu Glovers apskaidroja
par jaunākajām metodēm un atveda modernu aprīkojumu un speciālistus no
Lielbritānijas. Tā rezultātā salu sāka caururbt. Lieliskie panākumu lika vīriem
pievērsties citām tuvējām salām, Hashima salu ieskaitot, un tā 1887.g. tiek
pirmoreiz apdzīvota un raktuves iekārtotas. Pēc trīs gadiem salu pārdeva Mitsubishi
Corporation.
Ap 1907.gadu salā jau bija strādnieku nami un milzu siena tai apkārt. Sala
iegūst savu otro vārdu Gunkanjima, jo
izskatās šitā:
1916.g. Hashimā ieguva 150,000 t ogļu un apdzīvotība sasniedza vairāk par 3,000
ļaužu. Mitsubishi uzcēla tam par godu
pirmo ievērojama izmēra daudzstāvu dzīvokļnamu, lai strādniekiem ir kur palikt.
Dzīvokļi ir ļoti pieticīgi – kvadrātveida sešstāvu ēka ar iekšpagalmu, katrā
miteklī ir viena 9,9 kvm liela istaba ar
logu, durvīm un mazu vestibilu. Vannasistaba, virtuve un wc ir kopējas. Ar visu
to, šie nami ir liels uzlabojums dzīves apstākļiem. Vadītājiem un citiem
īpašajiem ļaudīm tiek lielāki mitekļi ar visām ērtībām.
Pēc diviem gadiem seko nākamā, vēl lielāka
māja un tad vēl un vēl, līdz uz mazās salas ir 30 lielmājas.
1941.g. ieguva jau 410,000 t. un daudzas strādnieku nāves. 1945.g. bojā gāja
apmēram 1,300. Mirs darba negadījumos, no arodkaitēm, no bada, no slimībām,
izmisumā peldot prom no salas vai veicot pašnāvības.
Karš beidzās, bet ogles aizvien vajadzēja – 1959.g. iedzīvotāju skaits ir 5,259.
Cilvēki tiek sabāzti viens otram virsū, aizpildot katru kaktu. Sala sasniedz
rekordu – 835 cilvēki uz vienu hektāru, jeb 1,391 cilvēki uz vienu hektāru,
skaitot tikai salas dzīvojamo platību.
Salā ietilpa arī pamatskola, vidusskola, spēļu laukums, sporta zāle, spēļu
zāle, kinoteātris, bārs, restorāni, 25 dažādi veikali, slimnīca, frizētava,
budistu templis, Shinto namiņš un arī bordelis. Mašīnas nebija, jo viss ir ātri
sasniedzams un ielas sastāv galvenokārt no iekšpagalmiem, kāpnēm un cita veida
labirintiem. Tamdēļ nevajadzēja arī lietussargus – visur var nokļūt pa
iekštelpām.
Tā kā daudzi japāņi krita karā, strādnieki tika vervēti vai ar varu atvesti
no Korejas un Ķīnas. Kāda stātu var atrast pa vidu te: cabinetmagazine.org
Salā bija tikai ogles un tamdēļ tā pilnībā bija atkarīga no ārpasaules. Var
tikai iztēloties tās iemītnieku šausmas, kad okeānā bija vētra un piegādes kuģi
kavējās. Piegādāja visu, pat dzeramo ūdeni. Tikai 1963.g. apstādīšanas kampaņā
tika atvesta zeme un iedzīvotāji uz namu jumtiem izveidoja ko dārziem līdzīgu,
beidzot tiekot pie svaigiem dārzeņiem un ziediem. Šajā laikā ieradās arī
televizori, veļasmašīnas un ledusskapji.
1960to beigās pasauli pārņēma naftas spēks un ogļračiem sāka klāties grūti. Mitsubishi sāka slēgt raktuves un pamazām
samazināt darbaspēku Hashimā.
1974.g. 15.janvārī kompānija noturēja svinīgu ceremoniju sporta zālē,
paziņojot, ka raktuves slēdz. Pēdējais iedzīvotājs 20.aprīlī pameta salu.
Stāvot uz kuģa klāja, turot lietussargu, nelielā lietutiņā viņš atskatījās uz
tukšajiem dzīvokļiem un pamesto salu, kurā nu mitinās putni un kaķi, kurus
nevarēja noķert.
Tagad salā ieeja oficiāli ir aizliegta, bet kā var saprast, tiek organizēti
braucieni un ļaudis ik pa laikam tur vazājas.
Te kāda stāsts:
jpgmag.com
Lūk.
p.s. ir, iespējams jau pabeigta, zviedru dokumentālā filma par šo salu
- režisori Carl
Michael von Hausswolff un Thomas Nordanstad.
Ir arī Shochiku Co 1949.g. filma Midori
Naki Shima (The Greenless Island).
bildes un bildes
es tur gribu būt!
interesanti gan, ka tur nav iemitinājusies tāda vai cita subkultūra. bet varbūt, ka ir?
tad šis tev tāds tematiski - geogrāfiskais blogs taisās?