apbur un izklaidē cilvēku ticība, ka konkrētam (viņu) zemes pleķim (kas tomēr ir tādas ikdienā aizmirstas lietas kā ZEMESLODE sastāvdaļa, tāds kopīgs veidojums) ir maģiskas īpašības, kamēr, pārejot kaut dažus metrus aiz robežas (cilvēku izdomāta līnija, ne kkāda reāla, nez, plaisa zemē vai), citā zemē viss ir ļauns un pilnīgi savādāk: minerālūdens pudelei virsū rakstīts - savas zemes sargāts ūdens! vai tas ikvasaras teksts - fuij, nē, es negribu kkādas lietuvas zemenes, savas zemes tomēr labāk (ja tu būtu lietuvietis, ko tu teiktu par lv zemenēm?)
Tā ir intīmā bezgalība, par to daudz raksyījis Bunkše. Mēs nedzīvojam uz rūtiņu papīra un arī uz koordinātu ass nē. Mēs esam upes, valodas, kultūras gultnē. Tamdēļ arī tomāts Madonā garšo savādāk kā tomāts Anglijā.
tas jā + paša audzēts (jo veids un šķirne) bet es par to mītu, ka zeme tieši mani un ūdeni man u.c. kkā īpaši sargā un svēta, jo tā ir "mana" zeme. zemei vienalga :)