o! (berzēju rociņas un nevaru sagaidīt)

Fantasy diemžēl nav žanrs, no kā sagaidīt kaut ko īpašu formas ziņā (pa laikam var gadīties kāds izņēmums, taču reti). Daļa žanra pieturas pie stingrām tradīcijām, bet daļa ar dažādām sekmēm seko meinstrīma tendencēm.

Bet atteikšanās no tradīcijām vismaz ļauj būt novatoriskiem žanra ietvaros, un tieši tāpēc Mārtins nav norakstāms pilnībā (ja viņu vērtē žanra kontekstā, kas, manuprāt, būtu pareizi, jo tā ir žanra patērētājiem paredzēta literatūra). Skaidrs, ka runa nav par formu un ka dažādas perspektīvas arī pašā žanrā nebija nekas jauns. Taču pāris lietas Mārtinu izceļ uz žanra fona. Pirmkārt, viņš atsakās no viduslaicīgās vides romantizācijas (līdz ar Mārtinu žanrā vairs tik ļoti nedominē visādas feodālismu, monarhiju glorificējošas fantāzijas). Otrkārt, viņš atbrīvojas no varoņiem. Svarīgu darbojošos personu nobeigšana tam ir tikai viena ārēja izpausme. Proti, Mārtins nepiedāvā tradicionālus episkus, varoņcentrētus stāstus, kuros galvenais varonis vai varoņu grupiņa, izbridusi Kaulu purvus un pārvarējusi Nāves kalnus, izglābj pasauli. Tā vietā puslīdz parasti cilvēki mēģina darīt labu/sliktu/neko, un tieši te ielaužas tā bieži piesauktā brutālā realitāte (fatālas nejaušības, nekontrolēti/nekontrolējami apstākļi utt.), kurai tad arī paliek pēdējais vārds. Cikls kopumā ir īsa perioda vēsture no vairākiem desmitiem perspektīvu.


Man jau liekas, ka arī Tolkīnu mēdz nostādīt uz pārāk augsta pjedestāla. "Gredzenu pavēlnieka" (atšķirībā no "Hobita") hiperepiskais stils ar šaušalīgo, nepārtraukto patosu man šķiet nebaudāms (nemaz nerunājot par dažiem ±politiskiem satura aspektiem). Jā, valoda ir plaša, precīza, stilistiski izturēta utt. (specialitāte galu galā), bet Tolkīns galu galā vienkārši imitē konkrētu stilu - meistarīgi, taču nemaz nepretendējot uz ko speciāli interesantu.

Ciktāl tas attiecas uz Mārtinu, zem šī parakstos.

Par Tolkīnu tomēr nepiekritīšu. Skaidrs, ka viņš nav to visu pagrābis no zila gaisa (tas nemaz nav cilvēciski iespējams), taču tas nepadara viņu mazāk oriģinālu, jo viņam uzdevums bija izgudrot ne vairāk ne mazāk, kā veselu pasauli. Kad es pirmo reizi lasīju viņu - turklāt, angļu valodā, kuru tobrīd nemaz tik labi nezināju - es biju uz pakaļas par viņa fantāzijas vērienu vien. Un hiperepiskais stils ir raksturīgs fantasy galvenajam iedvesmas avotiem - mītiem un leģendām, tādēļ neredzu tajā nekādu problēmu. Tad jau Homēra "Odiseju" arī var apsūdzēt līdzīgā trūkumā.

Pasaules ziņā Tolkīns noteikti ir oriģināls (un arī mani pirmais lasījums pamatīgi ietekmēja). Imitiāciju es pieminu tikai valodas aspektā, un tā nebūt nav kritika, jo viņš panāca tieši tādu efektu, kāds bija vajadzīgs.

Pašiem mītiem un leģendām hiperepisks stils jau nav īpaši raksturīgs - vairāk tieši literatūrai uz mītu un leģendu pamata. Protams, tā ir gaumes lieta (hiperepiski darbi neapšaubāmi joprojām ir ļoti populāri), bet man šķiet, ka, ņemot vērā lit. vēst. kontekstu, mūsdienu darbos šāds stils nav uztverams tāpat kā darbos, kurus no mums šķir daudz lielāka vēsturiskā distance.

Ok, es varētu piekrist, ka Mārtins žanra ietvaros varētu tikt skatīts kā tāds, kas ir mainījis spēles noteikumus. Taču es runāju no skatupunkta, kas neskatās uz to no žanra perspektīvas (varētu teikt, ka tā ir misinterpretācija, jo zināmā mērā pārprotu fantāzijas darba vēstījumu un noteikumus. Pieļauju, ka salīdzinājumā ar citiem fantāzijas darbiem, tas ir lielisks vai citādāks). Tomēr šādā nesalīdzināmā salīdzinājumā man tomēr ir tuvāka Mantelas vēsturiskā proza.

Tolkīns ir sarežģīts fenomens un man šķiet, ka daudzus viņa darba aspektus nespējam līdz galam novērtēt, jo kultūras dēļ fabula ir pārāk labi zināma vai arī, iespējams, banalizēta citos mazāk veiksmīgos darbos. To es rakstu, lai gan es arī neesmu patosa piekritējs.

Jā, ārpus žanra perspektīvas ir citādi, patiesībā — it īpaši vēsturiskā romāna kontekstā, jo faktiski Mārtins fantāzijas žanrā ienes tieši vēsturiskajai prozai raksturīgus elementus. Līdz ar to ir likumsakarīgi, ka vēsturiskā romāna kontekstā tas nu vismazāk ir kas jauns.

kādu alu tu dzer (visbiežāk)?

Gaišo (nav iecienītākās markas, bet (cik nu ir baudīts) patīk beļģu ražojumi)

lūk, ar martinu ir tāpat; lai cik labi būtu dzert tikai beļgu vai vācu mazo klosteru darītavu svaigus alus, daudz bežāk sanāk strēbt kaut kādu aizdomīgas izcelmes aldara, lācplēša vai tamīdzīgu alu, bet tajā pašā laikā ne viens vien patīkams vakars un nakts tā ir pavadīti, neļaujoties jau tā nelāgo šķidrumu sabojāt ar domu, ka citi ali ir daudz labāki.
valoda uzlabojas kaut kur ap trešo grāmatu, starp citu.

Tiesa, tiesa. Apgalvojumam varu piekrist, lai arī man būtu citi autori, ne Mārtins.