19 May 2024 @ 10:04 pm
maijs  
šī bija blīva nedēļa:

par pirmdienu jau minēju. biju LKA. bija forši
otrdien nebija nekas tāds baigi ievērības cienīgs. sapulces un zoomi.
trešdiena bija ļoti gara un forša. pārrunas (pozitīvas) ar Sabīni. Līgu kopmēģis, kurā beidzot dzīvajā iepazinos ar Uguns Gunti. joprojām liekas tikpat foršs, kādu biju viņu iztēlojusies. pie Rozes grāmatnīcas bija grāmatu maiņas plauktiņš. pašā virspusē stāvēja Ugas Skulmes "Atmiņu grāmata" - paņēmu rokās, atvēru un tieši bija lappuse par Austru Ozoliņu Krauzi. kaut kur zemāk bija arī Laicena krājums. paņēmu abus. uz ielas satiku Paulu. pie Kozy eats - Luīzi. ēdām pusdienas jocīgā indiešu ēstuvē Bruņinieku ielā. bija garšīgi.
ceturtdien vedu kopienas teātra projektā iepazīto Mudīti (80+) uz Valmieru pie ārsta. gāja so so - būs jātaisa operācija. vakarā dzirdēju pirmās svīres. ar Vronski un viņa piekto sievu atbrauca māte, aizgāja pie sava brāļa, pārradās pilnīgā pālī un nokrita uz sejas. mammas brālis jau kādu laiku ir visai švaks. ir izdomājis, ka viņam ir vēzis un, ka jāmirst. pie ārsta kategoriski atsakās iet. mēģināju drusku patīrīt un izvākt remontlietas no dzīvokļa.
piektdien gājām ar kolēģēm nelielā pārgājienā gar Loju no Rāmkalniem. izgājām 7km lociņu un pēc tam piknikojām Ziedoņa muzejā.
sestdien jutos vientuļi un bēdīgi. lielāko dienas daļu lasīju Ugas grāmatu. iznesu lievenī vairumu istabas puķu. K steidza pabeigt vismaz virtuves virsmu dzīvoklī, kurā joprojām nav īsti pabeigts remonts, bet bija apsolīts, ka līdz 20. maijam būs. vakarpusē tur jau sāka ievākties Natālija no Harkivas ar meitu. bijām peldēt Niedrājā un var teikt, ka pirmo reizi šogad tiešām peldēju. nevis tikai pabiju ūdenī. iestādīju atlikušos tomātus un paprikas. sāku drūmi staigāt pa dārzu ar lejkannu, dzīvās atmiņās par pagājšgada sausumšausmām.
svētdien K nopļāva zāli, es iestādīju gurķus, kabačus, sabāzu zemē pupas. turpināju lasīt Ugas grāmatu. bijām peldēt Klievī, tur ir siltāks ūdens nekā Niedrājā. papeldēju vairāk nekā sestdien. piezvanīja tēvs. pēcpusdienā uznāca neliels pērkons. tas bija ļoti jauki. apzināti saliju. dārzs mazliet uzelpoja. lai gan reāli slapjumu dabūja tikai pati zemes virskārta. ir sākusies kaut kāda pilnīga odu elle.

ēdienkartē "maijs" - kaut kas, ko varētu nosaukt par sparģeļu plātsmaizi. sablendē biezpienu, drusku bezpiedevu jogurta, 2 olas un sauju gurķenes + sāli, uzgāž uz plātī saliktas kārtainās mīklas (uzloca maliņas), sagulda masā iekšā sparģeļus, pārkaisa ar rīvētu sieru (nepārspīlē) un cep gatavu. ļoti garšīgi.

galīgi nejūtos gatava atkal jaunai pirmdienai.
 
 
19 May 2024 @ 02:47 pm
 
Mīļo Sīrup, Laba, Mana! Uzsāku ravēšanas darbus, pēc pusstundas sākās stiprs lietus. Ir pagājusi vēl viena pusstunda, esmu izdzēris divas glāzes vīna, plānoju svinēt Jāņus ar sen nesatiktiem radiniekiem, un pēc, nezinu, 10 gadu pārtraukuma rakstu klab.lv. Vai tā ir problēma?
 
 
14 May 2024 @ 09:55 pm
maijs  
Otrā dienā izplatījās baumas, ka Daugavmalā esot nošauts rakstnieks Andrejs Upītis. Kopā ar kādu meiteni aizgājām pārliecināties, vai tas atbilst patiesībai. Patiešām, Andrejam Upītim ļoti līdzīgs cilvēks gulēja asiņu peļķē, lode bija iešauta tieši pierē. Tomēr, spriežot pēc apģērba, nolēmām, ka tas nav rakstnieks Andrejs Upītis*
/Alīna Vilde Grīnberga "Darba pirmajos gados" mašīnraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/

Es atceros gadījumu, kad nācu pa Tērbatas ielu pilsētas centra virzienā kopā ar Linardu Laicenu: pretim nāca Andrejs Upīts. Man bija draudzīgas attiecības ar Linardu Laicenu un ar Andreju Upīti: bet tajā brīdī, kad mēs uz ielas pārmainījāmies, Linards Laicens un Andrejs Upīts nogāja viens otram garām kā pilnīgi sveši, kā ļoti dusmīgi cilvēki. Es ar Linardu Laicenu aizgājām vienā virzienā: mana situācija tajā brīdī bija ļoti neērta, un tas man vēl tagad acu priekšā, kas bija viņu vārdos, viņu sejas vaibstos vai soļos.
/b. Līdaces* un b. Ziemeļa intervija ar Otto Grīnbergu. Mašīnraksts. 36. lappuse. Otto Grīnberga arhīvs. 18.02.1961./

*atainotais notikums noticis 1919. gada maijā. tās baumas bijušas visai plašas, jo presē paspēts publicēt pat nekrologs Upītim.
*visdrīzāk Emma Līdace
 
 
Current Music: Igors Rajevs
 
 
14 May 2024 @ 07:29 pm
 

Izlaisti dati no pirmā labā (~ 30 nm) izšķirtspējā digitizētā cilvēka smadzeņu kubikmilimetra.

  1. https://www.science.org/doi/10.1126/science.adk4858
  2. https://www.biorxiv.org/content/10.1101/2021.05.29.446289v4
  3. https://h01-release.storage.googleapis.com/explore.html
  4. https://www.biorxiv.org/content/10.1101/2021.05.29.445828v1

Kā jau bija gaidāms, datu apjoms ir milzīgs, bet jau tiek strādāts pie metodēm, kā to samazināt bez rezultātu ietekmējoša kvalitātes zuduma (sk. [4]).

 
 
Current Mood: working
Current Music: Dronny Darko - Godless Land: As Far As The Eyes Can See
 
 
13 May 2024 @ 11:23 pm
maijs  
piektdien
bija zirgiem vīlēt zobus. bija ļoti gara darbdiena. bija episkākā ziemeļblāzma ever
sestdien
bijām ar Līgām tehniskajā vizītē uz Savvaļu. ārprātīgā ziemeļu vējā uz bāzes jumta dziedājām rotāšanas dziesmas
svētdien
izstādīju siltumnīcā lielāko daļu tomātu un paprikas. un izkāru ārā podu puķes - ģerānijas, fuksiju, u.c. trakas salnas vairs nedrīkst būt
pirmdien
atkal pļāpāju ar Briedi par Grīnbergiem un revolucionāriem, pārmaiņas pēc dzīvajā nevis mesendžerī. iestājos Latvijas Kultūras akadēmijas absolventu asociācijā.
 
 
Current Mood: piekusu
Current Music: Igors Rajevs
 
 
13 May 2024 @ 06:06 pm
problēmas  
Nezinu, kā tas iespējams, bet kāds uz Klēras vārda paņēmis sms kredītu. Man tiešām žēl, bet lasītāji saka, ka jāsagādā Klērai problēmas.
 
 
13 May 2024 @ 02:53 pm
Māmiņdienas koncerts  
Sēdēju un bimbāju kā muļķe.

Domāju par savu mammu, par mammas mammu. Nē, nekā jauka nedomāju, tikai žēlums.
Domāju par sevi, kā mammu (ak, cik labi, ka mūsdienās izdomāts tas foršais termins "pietiekoši laba mamma!")

Dzejolīši vēl tie, kurus es pati skolas laikā skaitīju. Daži nedzirdēti. Dziesmiņas jau jaukas.

Bērniņi arī jauki. Puse droši vien nodzersies, puse aizbrauks uz "zemeņu laukiem", kāda daļa beigs dzīvi pašnāvībā. Kuri? Šobrīdi visi tādi mīlīgām sejiņām, pirms koncerta satrauktām.

Un obligātās nodevas ar paldiesiem un ziediem skolotājām un direktorei. Direktore pati atzīst, ka strādā skola jau kopš aizlaikiem (dažas mammas, kas te zālē sēž, pašas bija skolnieces pie manis šeit skolā).

Un atkal tas, par ko ikdienā nedomā - ko tā skola vispār iemāca? Vai "mūsdienās" tas viss tiešām ir vajadzīgs?
Tie visi svešie cilvēki, ar kuriem bērnam dien dienā jārīvējas. Vai es pati izvēlētos tieši šo skolotāju, ja varētu izvēlēties? Nē! Un angļu valodas skolotāju? Nē! Un vēl to un to? Nē. Bet skola jau laba.

Ek, laikam vienkārši esmu piekususi mājas darbus pildīt.....
 
 
11 May 2024 @ 01:05 pm
 
"I remember it was interesting, but I have forgotten the details."
 
 
10 May 2024 @ 11:50 pm
maijs  
Tur ārā, aukstumā, ir pavisam īsta, ar aci redzama ziemeļblāzma. Pat pilsētas gaismās var redzēt. Tekat ļaudis skatīties.
 
 
10 May 2024 @ 06:39 pm
Vēl drusku  
6:50
Klēras mīļākie rakstnieki visi bija miruši. Režisori arī, pārsvarā.
Viņai nebija laika iedziļināties mūsdienu mākslā. Tā bija pārāk trauksmaina un dinamiska. Klērai pilnīgi pietika ar visu to, kas bija sarakstīts, un pa lielākajai tiesai arī uzfilmēts, pirms 1990 un agrāk. Izstādes viņa reizēm apmeklēja vienatnē (tikai ne atklāšanas). Tad viņa vilka putekļu mēteli neatkarīgi no laika apstākļiem.
Viņa nepaturēja prātā mākslinieku vārdus, bet gremdējās gleznieciskās abstrakcijās atkāpusies cik tālu vien ļāva telpa. viņa vienmēr izlasīja visus aprakstus un koncepciju izklāstus. Reizēm devās viena uz jūru. Garās pastaigās. Viņai patika grāmatu smarža un visa tā muguriņu glaudīšana grāmatu plauktos.
Klērai bija pāris draugi. Tādi, kas nepamet un kuriem var zvanīt nakts vidū. Viena no tiem bija Eiženija. Viņai bija ļoti biezi melni lokaini mati un tiem pa vidu diezgan dusmīga galva. Eižēnija arī bija skaista savā veidā, taču viņa nebija skumja. Viņu vislabāk raksturoja ķeltu tetovējumi visās vietās, ko atsedza no pleca nošļukušie īsie džmeperi un minisvārki, kas atsedza vairāk, kā aizsedza. Eiženija bija slavena ar to, ka pazaudējusi vienu no savu augstpapēžu kurpju papēžiem, mēģinot izsist durvis aiz kurām bija paslēpies viņas toreizējais BF. Maukurs tāds. Citkārt, viņa publiskajā pirtī bija pagrūdusi kādu vīrieti, kurš bija pārāk cieši pētījis viņas tetovējumus. Vīrietim bija lauzta roka divās vietās. Tādus draugus vajag turēt cieši sev klāt un nekad neatlaist.
Otrs Klēras labākais draugs bija Matīss - trausls puisis ar dzejnieka dvēseli. Kaut kad sen - pavisam pusaudzībā - Klēra bija salauzusi Matīsa sirdi. Divas nedēļas viņa bija ļāvusi Matīsam ticēt, ka viņiem kaut kas varētu sanākt. Bija pagājuši gandrīz desmit gadu, bet Matīss vēlarvien cerēja, ka tā nav bijusi tikai likteņa nejaušība. Reizēm Matīss Klērai zvanīja pilnmēness stundās un ilgi stāstīja par savām ciešanām. Ja tad, kad Klēra nožāvājās, vai izklausījās samiegojusies, Matīss viņu sūtīja dirst, tad bija skaidrs, ka jāsauc taksis un jābrauc pie viņa. Ja nē - tad varēja droši turpināt gulēt. Matīss zināja visu par kraft aliem un džezu. Džezs bija viena lieta, kuras dēļ viņš nevarēja atlaist Klēru. Vienmēr, kad viņš runāja par džezu, Klēra klausījās ar spožām acīm un viņu nepārtrauca. Katru reizi, kad viņš sūtīja viņai saiti uz kādu divstundīgu thailonious Monk koncertu, viņa to vienmēr to noklausījās no sākuma līdz beigām. Nu kā lai nemīl, Klēru!?
7:30
 
 
10 May 2024 @ 02:38 pm
stunda  
1:21

Nu tad sākšu. Liet tāda, ka nevaru saprast, kam šo rakstu, tāpēc ir grūt rakstīt. Sarunājām ar Zeldas pārstāvi, ka stundu dienā rakstīšu. Šodien paņēmu šo uzdevumu formāli. Tikko uzliku pulksteni un tagad stundu rakstīšu visu, kas ienāks prātā. Vienkārši, ir tik grūti rakstīt bez konkrēta mērķa. Man ir padmā uzrakstīt rakstu par filmā, kuras ieteiktu noskatīties skolotājiem un audzinātājiem, taču tas, izrādās, nav nemaz tik vienkārši. Tagad pamazām saprotu, ka, var būt, īstenībā, gribu rakstīt par vienu konkrētu filmu. Bet vai viņu maz kaut kur tagad var redzēt? Nezinu. Bet man ir autores e-pasta adrese. Gan jau to visu var noskaidrot. Ir pagājušas tieši sešas minūtes. Tātad desmitā daļa no mana rakstāmlaika. Labi. Var būt, ka nav namaz jājūtas tik nožēlojami par to, ka nezinu, kam rakstu. Pēdējo reizi, kad rakstīju nezinot kam, uzrakstīju rakstu satori.

Man nav ne jausmas, kā dzīvot tālāk. Gribu tiešām daudz rakstīt, bet nejau neredzamajaiem draugiem, bet īstiem cilvēkiem, kas lasa, domā un runā par uzrakstīto. Ir iesākta grāmata bērniem, bet pagaidām tā ir iestrēgusi pirmā uzmetuma fāzē. Iesniedzu arī KKF, bet draudzene, kas ir no tiem lēmējiem, brīdināja, ka ja nu tur pavisam kāda sīka lietiņa nav pareizi formāli izdarīta, tad neizskata vispār. Es, saprotams, bīstos. Bet tas tā. Tagad man gribētos uzrakstīt kaut ko satriecošu - tādu, kas paceļ un iedvesmo gan mani, gan lasītāju un palīdz gribēt dzīvot. Kā jau esmu teikusi, ar pēdējo man neiet nemaz tik viegli. Gribētos teikt kaut ko skaistu un aizraujošu, bet sanāk tikai visāda ķomka, jo par ko gan citu lai raksta, kā par savu pieredzi. Nezinu, cik labi man izdotos rakstīt izdomātus stāstus. Tādus esmu dzīvē tikai pāris uzrakstījusi. Un mana bērnu grāmata ir pilna ar īstenību, lai cik daudz tur būtu fikcijas. Varu jau pamēģnāt, kaut ko izdomāt.

Var būt kādu skaistas tievas sievietes monologu uzrakstīt? Hahā. Jā. Tas man patiktu. Viņa būtu tieva un skaista un tieši tik skumja, lai tas nebūtu ne par daudz, bet arī ne par maz. Tāpēc sievietes viņai gribētu līdzināties (viņa, sprotams, arī būtu ļoti gudra, jo aiz vientulības būtu izlasījusi kilogramiem grāmatu) un vīrieši raudātu silvenos par to, ka viņa būtu izdomāta. Nu lūk. Šai sievietei, tātad būtu skaists vārds, tāds kā Virdžīnija, Elizabete, Klēra, vai kas tamlīdzīgs. Labi, Virdžīnija ir par traku un daudz izmantotu. Šī sieviete, tievā un daiļā, tātad. Laiku pavadītu raudot asaras, kas pašas ritētu pār vaigiem (bez visādiem tur neglītiem šņukstiem). Reizēm viņa skatītos pa sava, no vecmāmiņas mantotā vintedž dzīvokļa (ar augstiem griestiem un koka grīdām) loga uz birstošām ķiršu ziedu lapiņām, ko notriektu lietus lāses un viņai vienkārši sažņaugtos dvēsele aiz skumjām par visa pārejošo dabu. Citkārt viņa parkā stāvētu ietinusies sarkanas vilnas šallē un lūkotos cauri sārto kļavu lapu zeltaino tīmekli rudens saules gaismā ar samiegtām acīm un viņa justu visu dabas majestātiskumu caurstrāvojot viņas nelielo, bet slaiko un labi veidoto augumu (no visiem tiem pārdzīvojumiem viņa arī ļoti maz ēstu un mēs arī nemaz nezinātu, ko, jo ēdiens, tā gatavošana un tamlīdzīgi nožēlojami zemiski prieki netiktu atainoti šajā patiešām dziļdomīgi saldsērīgajā monologā)
Šai sievietei, sauksim viņu par Klēru, būtu ļoti paveicies ar galvas apmatojumu, jo tas vijīgās cirtās kristu pāri viņas pleciem, lai gan viņa tam savā dziļdomībā nepievērstu necik uzmanības.Skropstas un uzacu loki būtu izteiksmīgi tumši un skatiena stirnīgais trauksmainums un noslēpumainība, tumšie loki zem acīm bālā āda uz kuras fona iezīmētos sārta nedaudz spītīga mutīte - tas viss liktu satraukti pukstēt, lūk, piemēram tā jaunieša sirdij, kurš tikko pagāja gar esplanādi graudzams kruasānu un pamanīja dzīves saldsērīguma sagrābto Klēru vērojam gaismas rotaļas kļavas zaros, Jā, patiešām. Jauneklis, sauksim viņu par Ernestu, gandrīz aizrijās, kad gar viņa acīm negaidīti izvijās kamieļu rinda un apvārsni aizklāja tuksnesis. Jā. Šīs acis viņam atgādināja Stinga dziesmu par tuksneša rozi. Tomēr atstāsim Ernestu un ļausim viņam turpināt ceļu. Jā, iespējams, ka viņam nāksies apstāties un neglīti izklepoties pie soliņu rindas. Bet kam negadās, dievs ar viņu.Viņš klausās Stingu un ar to mūsu interese par viņu beidzās.
Tas, kas patiešām ir svarīgi, ir Klēras jūtīgums. Un prāts. Jūs nobrīnīsieties, cik daudz viņai ir prāta. Klēra sāk rītu atverot acis, kā jau daudzi no mums. Bet Klēra, atšķirībā no vairākuma, acis atkal aizver, tad no tām izrit dažas ļoti glītas asaras un tikai tad Kļēra atver acis uz ilgāku laiku, lai varētu saskatīt, teiksim ceļu uz dušas telpu, kurā viņa drīz ierodas satinusi savu bāli cēlo, persiku maiguma ķermeni, vecrozā zīda halātā. Klēra nopūšas ar maigu vaidu, kas atgādina mazas pūces pirmo “uhū”, viņa pavisam bez apdomas iesprauž matos fantastisku sarankoka ķemmi ar perlamuta inkrustāciju un pavirši sekstīgi uzsprauž uz augšu savus kuplos matus. Tagad viņa ilgi skalo seju ar vēsu ūdeni. Viņa domā par kalnu avotu un vēsas piles nedaudz samitrina viņas halāta piedurknes. Īss nicīgs skatiens dziļā sudraba spogulī. Skaistums ir pavisam strauji gaistoša ilūzija. Klēra to zina. Tāpēc pavisam nedaudz lepojas ar saviem tumšajiem lokiem. Tiem, kas zem acīm.
Viņa apsēžas pītā krēslā un paceļ kājas uz augšu un blakus esošā kāju krēsliņa ar polsterējumu. Viena zīdainā halāta mala nedaudz noslīd un atsedz cisku, kuras turpinājumā ir apakšciska un pēda. Ciska ir bāla un slaida, apakšciska skaisti veidota, bet pēdas izliekums atgādina nelielu sēdošu vēja suni.
No rītiem viņai patīk palasīt Sartru. Sartru viņa lasa katru rītu. Vnk randomā pāris rindkopas.
Sartrs pat vairs neskaitās klāt pie tiem daudzajiem kilogramiem, ko viņa izlasa citos diennakts laikos. Ir vēl daudz, ko varētu stāstīt par Klēru. Vienīgi man nav ne jausmas, kur viņa varētu strādāt. Laikam jau viņai ir diezgan labs mantojums no vecmāmiņas. Tā viņa var atļauties nicināt pasaules lietas. Nu, lūk. Tātad, Klēra ir dzimusi. Tagad tikai jāuzraksta viņas monologs.

2:21
 
 
09 May 2024 @ 05:28 pm
Derwin Daniels vs. Arno Jundze