parasti cenšos par tādām lietām necepties, bet atbraucu no Helsinkiem, aizgāju uz veikalu pēc pārtikas un drausmīgi sadusmojos par to cik maksā burkāni. ļoti sen nebiju pirkusi, jo kaut kad vēl ziemā nopirku lielo maisu Promo (maksāja 0.35 centi kg, bet tas bija ar atlaidi tobrīd). tagad viņi ir beigušies, gribēju iegādāties un, bļe - Smilčas topiņā parasti (un tādi jau apžuvuši) burkāni maksā 1.39 EUR kg. kamēr banāni tikai 0.99 centus. Helsinkos burkāniem uzmanību nepievērsu, bet, piemēram, tomāti un svaigi spiesta apelsīnu sula (no aparāta veikalā) bija ievērojami lētāk nekā šeit. un lielākā daļa pārtikas bija apm tādās pašās cenās kā Latvijā.

Kā varbūt tie, kam gadījies manu cibu lasīt iepriekš, atceras, man te ir tāda pareta tendence apskatīt nedārgu alkoholu, kas nokļūst pie manis saistībā ar dzīvi un darbu kā tādu, zem attiecīgās birkas (hmm, būtu laikam jānomaina uz "Sanders").

Reti kad saņemos gan nopirkt, gan pastāstīt, bet nu šī ir tā reize, kad varu pastāstīt par M. Chapoutier Marius, Grenache-Syrah 2018 sarkanvīnu no Pays d'Oc reģiona.



Jāsaka, kā ir, pirms Ziemassvētkiem mums iedeva sarakstu ar nopērkamo alkoholu un to kasti (kurā vēl bez šī bija vīna tetrapakas [kas bija +/- ok, but nothing to write about], un Prosecco [par ko vēlāk]) man iestiepa nekondicionētā komutācijas telpā (+/- 24°C), kur tas nostāvēja līdz aprīlim, kad es saņēmos beidzot to atvest mājās.

Tā kā vīnam it kā vairāk traucējot straujas temperatūras maiņas nekā pati temperatūra kā tāda, ceru, sliktāk viņam no tā nav palicis.

Visādā ziņā varu ziņot, ka Grenache-Syrah vīnogu kombinācija, kas ir salīdzinoši pareta Latvijas tirgū, iet diezgan labi.

Vīns šobrīd iemieso tieši to pavisam minimālu ciršanu mēlē, ko dod kaut kādi tur tanīni, kopā ar augļainumu un sulīgumu, ka viņu var dzert pat bez nekā. Bet labāk, protams, ar gaļu, atbilstoši instrukcijai. Izskatās, ka Grenache un Syrah mikslis beigās atsit diezgan stipru Pinot Noir-īgumu. Arī garšas zināms izteiksmīgums, un arī kopējā īpatnība (vai mīnuss, kā nu kuram), ka praktiski teju nav pēcgaršas. Dekantēt nav nepieciešams.

Nezinu, tiešām, kuros veikalos šo tirgo, bet ir gana OK, ja ir zem 10€ atbilstoši šībrīža cenām.

Pirmais, ko es šorīt izlasīju - par Novakahovkas dambi
Otrais - šis dzejolis https://imgur.com/a/7ZaoHrR

nebrīnīties, ja es kaut kad jūnija vidū publicēšu savu maiju.
dzīve notiek tik nenormāli ātri.
aaaaaaaaaaaaaaaaaa

rīt uz Helsinkiem

Ja skolēns visu mācību gadu ir bumbulējis un rezultātā nesekmīgs, tad viņam ir "vasaras darbi" 2 nedēļu garumā, kuros šis saņem minimālo sekmīguma vērtējumu un tiek pārcelts uz nākamo klasi. Man tā subjektīvi šķiet, ka ja kāds spēj 2 nedēļās apgūt gada vielu, tad viņš ir ģēnijs. Tā kā šī prakse ir vispārēja, ģenialitāti atmetam. Tad rodas jautājums: priekš kam vispār skolā jāpavada 12 gadi, ja pamatskolas un vidusskolas mācību vielu minimālā līmenī var apgūt 24 nedēļās?
P.S.
Jāatzīst, visi 2 nedēļās to nokārtot nespēj. Tad tas pats atkārtojas augustā. Ja nenokārtos augustā - skolēnu pārceļ uz nākamo klasi arī ar nesekmību vienā priekšmetā (principā vairākos, taču pārējie skolotāji atmet ar roku un ieliek 4, lai pašiem vieglāk), taču visu mācību gadu skolotājam jāvada viņasm individuālā iepriekšējā gada vielas apgūšana. Lieki piebilst, ka pašam skolēnam no tā ne silts, ne auksts - noklaustās, kā tantes baras, un bumbulē tālāk, - jo zina, ka agri vai vēlu pieaugušie neizturēs un sataisīs šim liecību kā vajag.

cik labi, ka ir beigušies agrie rīti uz kādu laiku.

Vienas konkrētas īpašības izvilkšana un padarīšana to par (sev) galveno, pēc kuras vērtēt cilvēku.

laikam viena no tuvojošā vecuma pazīmēm ir tāda, ka es sāku nesaprast jauniešus. es jau kopš kvfr pirmsākumiem koordinēju brīvprātīgos, kuru pamatpienākums ir dežūras uz izrādēm (uzkopt zāli, pārbaudīt biļetes, ierādīt vietas utt.). attiecīgi esmu to darījusi jau 5 gadus. pirmā sezona bija vislabākā, bija savācies superīgs kolektīvs, pārsvarā pēdējo klašu skolēni/pirmo kursu studenti. visi rāvās strādāt, sūdzējās, ka nav paspējuši pierakstīties uz dežūrām un visas jau aizņemtas*. nāca skatīties caurlaides un ģenerāļus, miljons reizes skatījās izrādes, nāca uz ballītēm, tusēja, atbildēja uz ziņām e-pastos un čatā. otrā sezona arī bija diezgan ok. tad bija kovidgadi un trimda Zeļļu ielā. kolektīvs mainījās, it kā cilvēku bija vairāk nekā sākumā, bet aizpildīt dežūru grafiku kļuva grūtāk, nē, nevis grūtāk, bet vienkārši grūti. nu labi - sarežģīti laiki, pismačs strādāt (kašķēties ar cilvēkiem par maskām, rakstīt visus tos papīrus, kas bija jāraksta, pieskatīt, lai nepārbīda ar distanci saliktos krēslus utt.) un, kuram gan gribas kulties uz Zelleni. + čatā uz ziņām neatbild, uz ballītēm nenāk, skatīties izrādes neinteresē. listē drusku zem 20 cilvēkiem, bet bija dežūras, kurās Kronis bija garderobē vai Gediņš pārbaudīja biļetes utt, jo vnk nebija brīvprātīgo. un izrāžu jau kopumā nebija daudz tajā laikā, jo tobrīd vispār nepirka biļetes.
liku lielas cerības uz atgriešanos cirkā - vismaz lokācija tāda ērtāka, telpas mājīgākas. ar grafika aizpildīšanu kļuva drusku labāk. bet visādi citādi - uz ballītēm nenāk, izrādes/caurlaides/ģenerāļu skatīties negrib, grib pēc izrādes sākuma skriet prom, čatā klusē. tā, protams, var būt, bet tad es vispār nesaprotu viņu motivāciju nākt strādāt. kāpēc? kāda jēga? es visiem, kuri piesakās par brīvprātīgajiem, lūdzu aizpildīt aptauju, kurā ir daži jautājumi no sērijas - kāpēc vēlies to darīt un ko tu no tā sagaidi. tur viss parasti ļoti skaidri un vienveidīgi - iepazīt aizkulišu darbu, teātra radīšanas specifiku bla bla bla. realitātē tā neizskatās. kāpēc viņi turpina nākt, ja negrib ne strādāt, ne tusēt, ne skatīties izrādes? es nesaprotu!
kad patērzēju dzīvajā, visi forši cilvēki un visi saka, nē, nē, gribam turpināt brīvprātīgot pie jums. kad jautāju vai varbūt ir kādi ieteikumi ko uzlabot brīvprātīgo darba organizācijā, lai stimulētu cilvēkus nākt, atbild, ka nē, viss forši un labi tāpat.
visvieglāk man iet ar dažiem patiešām pieaugušiem cilvēkiem, kam ir skaidra motivācija. piemēram, viena meitene strādā vadošā amatā un tā arī teica, ka brīvprātīgo darbu nāk darīt, lai trenētu pazemību. manliekas baigi kruti. protams, ir tāds kodoliņš, kas nāk biežāk un skatās izrādes un tusē, bet tās lielākoties ir meitenes, kas strādā visilgāk un neietilpst tajā pašu jaunāko jauniešu kateogrijā. par tiem visjaunākajiem jauniešiem viens no pamatnovērojumiem ir - ka viņi vispār neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz ziņām. kopčatā vispār neatbild, ja uzraksta privāti, tad varbūt, kaut kad, pēc atkārtotas bakstīšanas kaut ko atbild. kas tās par manierēm? kāpēc tā ir? kad es augu tā nebija.
ārzemēs vispār ir diezgan populāri šādus brīvprātīgo darbus darīt senioriem. es gaidu, kad pie mums arī tā būs. man gribētos kādu foršu omīti kolektīvā.

*man bija izklaide iemest čatā jauno grafiku un tad live skatīties kā google sheetā histēriski aizpildās kvadrātiņi

maijs tiešām bija varens mēnesis.

esmu tik ļoti priecīga, ka apvienotais saraksts dabūja pirduļei!

tagad mēs zinām, cik ātri mūsu saima var pieņemt likumu, ja grib.

Ingmārs Freimanis savā dzejā izmanto kontrastus, pārspīlējumus un paradoksus, lai parodētu sevi un savu dzīvi. Piemēram, dzejolis "Diemžēl darbā" sākas ar banālu situāciju, kurā dzejnieks jūtas slikti un dodas mājās agrāk, bet beidzas ar pārsteidzošu un šokējošu atklāsmi, ka viņš ir miris un atrodas kapos. Šis dzejolis izsmej savu depresiju un bezcerību ar pārslēgšanos no reālās uz fantastisko pasauli. Arī dzejolis "Nu paša sevis uzbrukums" ir pašironisks, jo tajā dzejnieks izteic savu neapmierinātību ar sevi un savu talantu ar retoriskiem jautājumiem un absurdiem salīdzinājumiem. Viņš sevi salīdzina ar vāju ienaidnieku un lūdz atbildes uz nesakarīgiem jautājumiem par dzīvi. Šis dzejolis parodē savu eksistenciālo krīzi un nespēju atrast jēgu savam darbam.

Čūskas, Bing.