Fantasy diemžēl nav žanrs, no kā sagaidīt kaut ko īpašu formas ziņā (pa laikam var gadīties kāds izņēmums, taču reti). Daļa žanra pieturas pie stingrām tradīcijām, bet daļa ar dažādām sekmēm seko meinstrīma tendencēm.

Bet atteikšanās no tradīcijām vismaz ļauj būt novatoriskiem žanra ietvaros, un tieši tāpēc Mārtins nav norakstāms pilnībā (ja viņu vērtē žanra kontekstā, kas, manuprāt, būtu pareizi, jo tā ir žanra patērētājiem paredzēta literatūra). Skaidrs, ka runa nav par formu un ka dažādas perspektīvas arī pašā žanrā nebija nekas jauns. Taču pāris lietas Mārtinu izceļ uz žanra fona. Pirmkārt, viņš atsakās no viduslaicīgās vides romantizācijas (līdz ar Mārtinu žanrā vairs tik ļoti nedominē visādas feodālismu, monarhiju glorificējošas fantāzijas). Otrkārt, viņš atbrīvojas no varoņiem. Svarīgu darbojošos personu nobeigšana tam ir tikai viena ārēja izpausme. Proti, Mārtins nepiedāvā tradicionālus episkus, varoņcentrētus stāstus, kuros galvenais varonis vai varoņu grupiņa, izbridusi Kaulu purvus un pārvarējusi Nāves kalnus, izglābj pasauli. Tā vietā puslīdz parasti cilvēki mēģina darīt labu/sliktu/neko, un tieši te ielaužas tā bieži piesauktā brutālā realitāte (fatālas nejaušības, nekontrolēti/nekontrolējami apstākļi utt.), kurai tad arī paliek pēdējais vārds. Cikls kopumā ir īsa perioda vēsture no vairākiem desmitiem perspektīvu.


Man jau liekas, ka arī Tolkīnu mēdz nostādīt uz pārāk augsta pjedestāla. "Gredzenu pavēlnieka" (atšķirībā no "Hobita") hiperepiskais stils ar šaušalīgo, nepārtraukto patosu man šķiet nebaudāms (nemaz nerunājot par dažiem ±politiskiem satura aspektiem). Jā, valoda ir plaša, precīza, stilistiski izturēta utt. (specialitāte galu galā), bet Tolkīns galu galā vienkārši imitē konkrētu stilu - meistarīgi, taču nemaz nepretendējot uz ko speciāli interesantu.