svesinieks ([info]svesinieks) rakstīja,
@ 2017-01-06 16:28:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mana identitāte

Šodien ieraudzīju ziņu, ka Baltijas valstu vēstnieki lūdz nedēvēt Baltijas valstis par bijušajām Padomju savienības republikām, jo tas neesot korekti - Baltijas valstis bija okupētas, tāpēc nebija nekādas PSRS republikas. Tas, protams, nav ļoti svarīgi, bet man derdzas šī bēgšana no sevis, it īpaši valstiskā līmenī. Man šķiet, ka exPSRS identitāte ir izteikti vērtīga, gan šaurākā, gan plašākā mērogā. 

 

Šaurākā - cilvēkam nonākot bijušajā PSRS telpā viss ir mazliet pazīstams - blokmājas, dakšiņas, graņonkas, tantes ar melni spīdīgiem BOSS tirgus maisiņiem un štovētu kāpostu/urīna smarža poģītī - tas viss joprojām ir ieausts post-padomju sabiedrības audeklā daudz vairāk, kā mums gribētos atzīt. Manuprāt, ar Lietuvu vai Igauniju (un arī ar Krieviju) tas vieno vismaz tikpat ļoti, kā ES un ģeogrāfiskais tuvums un izskaidro daudzu sociālpolitiskus fenomenus. Man šī kopības sajūta ir svarīga. Lai arī pats neesmu dzīvojis PSRS vai saskatītu tiem laikiem kādas priekšrocības - brīžos, kad cilvēki vairās Padomju mantojuma, man ir sajūta, ka viņi ko slēpj un izliekas labāki, kā ir. Ja godīgi, man šķiet, ka viņiem ir bail no tās savas personības daļas, kas pamana skaistumu pionieru kaklautos, grīdas lupatas smaržā, tējā no graņonkas un alumīnija katlā ar uzrakstu "Ēdiena atliekas". Es negribu noliegt neko no tā. 

Plašākā tvērumā - katra sarkanā zvaigzne, sirpis un āmurs, pamestais kultūras nams, piemineklis sarkanajiem strēlniekiem un kolhozu garāžu caurās logu rūtīs atgādina par to, cik pasaule ir mainīga un cik īsā laikā sabiedriskais diskurss ar visām tā vērtībām un uzskatiem var pavērsties citā virzienā un māca padomāt vai lietas, kuras pašlaik uztveram par svarīgām vienā brīdī nevar spēji mainīties. Vai nevar izrādīties tā, ka līdzās drūpošajām silikāta ķieģeļu kūtīm nedrups arī Eiropas Savienības informācijas birojs un jaunie rindu māju projekti, Pagātnes pieredze, kā aicinājums paļauties uz sevi nevis valsti, kas kā zināms neko labu nesola, vai labākajā gadījumā ir gauži nespējīga. Atgādinājums, ka lielu varu interešu krustpunktā mazais cilvēks tiks samalts starp vēstures zobratiem un diezgan droši izvliks īsāko no špickām. Atgādinājums, par to cik nedaudz ziemu un vasaru ir starp mums pašlaik un mūsu vectēvu pīšļiem Vidzemes augstienē.

 



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]krishjaanis
2017-01-06 17:00 (saite)
Sorij, neredzu "skaistumu" nevienā no minētajiem artefaktiem, drzāk liecību barbaru un ļaunuma ilgstošai uzvarai dzimtenes teritorijā. Pēdas no totalitāra okupācijas režīma, kas uz 45 gadiem bija apsēdis Latvijas valsti.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]svesinieks
2017-01-06 18:04 (saite)
Jā, bet start totalitātrisma un okupācijas sūdiem - miličiem, čeku, stūra māju un neskaitām nejēdzībām bija arī skaistums. Skaistums, kas iespējams citādi nebūtu bijis - pionieru kaklautā, piesmēķētā konspiratīvā dzīvoklī, pusaizliegtā džeza koncertā, kolhoza vasaras nometnē vai citviet. Skaistums ir nenovēršamas, un iemājo pat sagurušās studentes acīs, kas pēta zinātnisko komunismu vai piečurātajā hruščovkas kapņutelpā kādam uz sienas uzvelkot sirsniņu ar mīļotās vārdu vai ar mīlestību gatavojot kāpostus. Manuprāt ir vērtīgi apzināties, ka lai arī Padomju laiks bija daudzejādā ziņā sūdīgs, tas vienalga ir mūsējais un veidojis lielāko daļu no mums ar visu skaistumu un sūdiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]artis
2017-01-06 17:46 (saite)
You're not who you think you are;
you're not who others think you are;
you're who you think others think you are!
--- Source Unknown

Ja neidentificeejos ar granjonkaam un blokmaajaam, tad tieshi nebuutu godiigi shaadu "mantojumu" pienjemt. Mantojums kam? Identitaati konstruee. Tas buutu kaa teikt, ka nav pareizi ruupeeties par sevi, meegjinaat paraadiit sevi no labaakaas puses.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]svesinieks
2017-01-06 18:31 (saite)
Tas ir jauks citāts. Man gan šķiet, ka kaut kādā ziņā ir arī svarīgi, ko tu pats domā par sevi (kas gan nereti nav nekas labs :D).

Tas ko gribēju teikt, ka man šķiet, ir daudzi ļaudis, kas gribētu no konstruējamās identitātes daļas izmest ārā Padomju lietas - manuprāt, nav vērts, ne vien tāpēc, ka starp tām ir dažas, kas ir vērtīgas, bet arī tās palīdz novērtēt tās labās lietas, kas nebija iespējamas toreiz, bet ir tagad.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]artis
2017-01-07 19:05 (saite)
Protams, ka izmest nevar -- tie ir lietiskjie pieraadiijumi, taa buutu nozieguma pieraadiijumu izniicinaashana. Piekriitu. Bet glorificeet 'padomju lietas' personiigii nesanaaks--tas buutu pretrunaa ar ieksheejo sajuutu. Starp citu, shii ieraksta sakaraa:

https://twitter.com/prusis/status/817308877603667968

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]svesinieks
2017-01-08 00:29 (saite)
Jā, ievēroju šodien. Var jau dēvēt mūs par Ziemeļeiropu, bet purvciemā, izkāpjot no trolejbusa, tāpat kā Igaunijā, kāds krieviski paprasīs cigareti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Anonīms)
2017-01-06 19:31 (saite)
Cik ārprātīgi labi pateikts!
Nedzīvoju Latvijā jau seeen. Drīz būs ducis gadu. Pašai 40. Man nav sev jāpierāda, ka esmu eiropeiska vai rietumnieciska versus post-sovjetiska, jo esmu, jo dzīvoju rietumos. Un no malas labāk redzams, kad aizbaucu, ka Latvija ir tuvāk Krievijai un Bulgārijai nekā Vācijai un Francijai. Tā tas vienkārši ir. Un tajā ir arī savs šarms.
Šodien sabiedriskajā transportā atkal pļāpāju ar vienu džeku. Viņš ir no Krievijas. Nē, mūs nevieno ne romantiskas intereses (katram savas attiecības), ne kādas profesionālas vai ideoloģiskas saiknes. Mūs vieno vien tas, ka dzīvojam netālu, braucam uz/no darba +/- vienā laikā un KOPĪGA BĒRNĪBA. Mēs esam skatījušies vienas filmas, multenes, tad izgājuši cauri 90.to murgam un nabadzībai, izsitušies līdz savai dzīvei rietumos katrs savā ceļā un veidā.
Pēc tam atnācu mājās, izlasīju to ziņu par vēstniekiem un ... apvainojos. Apvainojos, ka atkal kā kaut kas nepareizs tiek noliegts tas, kas ir bijis un kas ir daļa no mums. Padomju bērnība ir daļa no manas identitātes, esmu dzimusi Latvijas PSR, nekaunos no tā, jo tā ir mana dzīve, kuru tagad politiski grib koriģēt. Tāpat skarbie 90.tie ir uzlikuši man savu zīmogu tāpat kā simtiem tūkstošiem manas paaudzes postsovejtu valstu cilvēkiem.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]svesinieks
2017-01-06 22:07 (saite)
Jā, vai ne - satiekoties ar kādu no post soviet telpas ārpus LV var sajust teju vai radniecību. Pirmo reizi noķēru to sajūtu, kad biju Gruzijā, kur lai arī visam vajadzētu būt tik svešam un tālam - ļoti daudz kas, pateicoties dalītajai Padomju telpai, ir tik ļoti pazīstams, turklāt ne tikai taustāmas lietas, bet arī joki, savstarpējās attiecības un citas relatīvi netveramas lietas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]zivs
2017-01-06 23:47 (saite)
Vēsturnieku vēlme ir saistībā ar adresātu. Ne jau tagad noliegt pagātni, un arī to, ka visos laikos atradīsies arī kas labs, bet oficiālā ārpolitiskā nostāja. Ārpus austruma bloka nevienu (sic) neinteresē detaļas, bet uztver vispārējo, novienkāršoto izziņu par vietu (valsti). Ja piemēram spānim vai whatever (diespas, ja vēl ārpus eiropas) saka former ussr country, tad viņa izziņa par LV, sākas ar izjukušo PSRS. Tātad maza atdalījusies (varbūt drosmīga un lepna, bet pofig), tagad bezsaimnieka kripatiņa. Pirms tā viņš neko nezina. Man piemēram par Čīli vai kādā citām smagas vēstures valstīm, nav nekāda priekšstata - ko bukletā iebaros, to uzzināšu un drīz aizmirsīšu. Jāvienojas par definīciju šim bukletam. Lūk.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]svesinieks
2017-01-07 15:22 (saite)
Var jau būt, ka es to tā saasināti uztvēru, kad izlasīju, jo protams, no starptautiskā mārketinga viedokļa "ex-ussr" (vai ex jebkas) nav nekāds labais selling points. Bet es drīzāk uzvelkos par ideju kopumā daļu no pagātnes aizmirst vai labākajā gadījumā no tās kaunēties, lai gan, manuprāt, ir vērtīgi to glabāt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?