Šodien ieraudzīju ziņu, ka Baltijas valstu vēstnieki lūdz nedēvēt Baltijas valstis par bijušajām Padomju savienības republikām, jo tas neesot korekti - Baltijas valstis bija okupētas, tāpēc nebija nekādas PSRS republikas. Tas, protams, nav ļoti svarīgi, bet man derdzas šī bēgšana no sevis, it īpaši valstiskā līmenī. Man šķiet, ka exPSRS identitāte ir izteikti vērtīga, gan šaurākā, gan plašākā mērogā. 

Šaurākā - cilvēkam nonākot bijušajā PSRS telpā viss ir mazliet pazīstams - blokmājas, dakšiņas, graņonkas, tantes ar melni spīdīgiem BOSS tirgus maisiņiem un štovētu kāpostu/urīna smarža poģītī - tas viss joprojām ir ieausts post-padomju sabiedrības audeklā daudz vairāk, kā mums gribētos atzīt. Manuprāt, ar Lietuvu vai Igauniju (un arī ar Krieviju) tas vieno vismaz tikpat ļoti, kā ES un ģeogrāfiskais tuvums un izskaidro daudzu sociālpolitiskus fenomenus. Man šī kopības sajūta ir svarīga. Lai arī pats neesmu dzīvojis PSRS vai saskatītu tiem laikiem kādas priekšrocības - brīžos, kad cilvēki vairās Padomju mantojuma, man ir sajūta, ka viņi ko slēpj un izliekas labāki, kā ir. Ja godīgi, man šķiet, ka viņiem ir bail no tās savas personības daļas, kas pamana skaistumu pionieru kaklautos, grīdas lupatas smaržā, tējā no graņonkas un alumīnija katlā ar uzrakstu "Ēdiena atliekas". Es negribu noliegt neko no tā. 

Plašākā tvērumā - katra sarkanā zvaigzne, sirpis un āmurs, pamestais kultūras nams, piemineklis sarkanajiem strēlniekiem un kolhozu garāžu caurās logu rūtīs atgādina par to, cik pasaule ir mainīga un cik īsā laikā sabiedriskais diskurss ar visām tā vērtībām un uzskatiem var pavērsties citā virzienā un māca padomāt vai lietas, kuras pašlaik uztveram par svarīgām vienā brīdī nevar spēji mainīties. Vai nevar izrādīties tā, ka līdzās drūpošajām silikāta ķieģeļu kūtīm nedrups arī Eiropas Savienības informācijas birojs un jaunie rindu māju projekti, Pagātnes pieredze, kā aicinājums paļauties uz sevi nevis valsti, kas kā zināms neko labu nesola, vai labākajā gadījumā ir gauži nespējīga. Atgādinājums, ka lielu varu interešu krustpunktā mazais cilvēks tiks samalts starp vēstures zobratiem un diezgan droši izvliks īsāko no špickām. Atgādinājums, par to cik nedaudz ziemu un vasaru ir starp mums pašlaik un mūsu vectēvu pīšļiem Vidzemes augstienē.