svesinieks ([info]svesinieks) rakstīja,
@ 2017-01-06 16:28:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mana identitāte

Šodien ieraudzīju ziņu, ka Baltijas valstu vēstnieki lūdz nedēvēt Baltijas valstis par bijušajām Padomju savienības republikām, jo tas neesot korekti - Baltijas valstis bija okupētas, tāpēc nebija nekādas PSRS republikas. Tas, protams, nav ļoti svarīgi, bet man derdzas šī bēgšana no sevis, it īpaši valstiskā līmenī. Man šķiet, ka exPSRS identitāte ir izteikti vērtīga, gan šaurākā, gan plašākā mērogā. 

 

Šaurākā - cilvēkam nonākot bijušajā PSRS telpā viss ir mazliet pazīstams - blokmājas, dakšiņas, graņonkas, tantes ar melni spīdīgiem BOSS tirgus maisiņiem un štovētu kāpostu/urīna smarža poģītī - tas viss joprojām ir ieausts post-padomju sabiedrības audeklā daudz vairāk, kā mums gribētos atzīt. Manuprāt, ar Lietuvu vai Igauniju (un arī ar Krieviju) tas vieno vismaz tikpat ļoti, kā ES un ģeogrāfiskais tuvums un izskaidro daudzu sociālpolitiskus fenomenus. Man šī kopības sajūta ir svarīga. Lai arī pats neesmu dzīvojis PSRS vai saskatītu tiem laikiem kādas priekšrocības - brīžos, kad cilvēki vairās Padomju mantojuma, man ir sajūta, ka viņi ko slēpj un izliekas labāki, kā ir. Ja godīgi, man šķiet, ka viņiem ir bail no tās savas personības daļas, kas pamana skaistumu pionieru kaklautos, grīdas lupatas smaržā, tējā no graņonkas un alumīnija katlā ar uzrakstu "Ēdiena atliekas". Es negribu noliegt neko no tā. 

Plašākā tvērumā - katra sarkanā zvaigzne, sirpis un āmurs, pamestais kultūras nams, piemineklis sarkanajiem strēlniekiem un kolhozu garāžu caurās logu rūtīs atgādina par to, cik pasaule ir mainīga un cik īsā laikā sabiedriskais diskurss ar visām tā vērtībām un uzskatiem var pavērsties citā virzienā un māca padomāt vai lietas, kuras pašlaik uztveram par svarīgām vienā brīdī nevar spēji mainīties. Vai nevar izrādīties tā, ka līdzās drūpošajām silikāta ķieģeļu kūtīm nedrups arī Eiropas Savienības informācijas birojs un jaunie rindu māju projekti, Pagātnes pieredze, kā aicinājums paļauties uz sevi nevis valsti, kas kā zināms neko labu nesola, vai labākajā gadījumā ir gauži nespējīga. Atgādinājums, ka lielu varu interešu krustpunktā mazais cilvēks tiks samalts starp vēstures zobratiem un diezgan droši izvliks īsāko no špickām. Atgādinājums, par to cik nedaudz ziemu un vasaru ir starp mums pašlaik un mūsu vectēvu pīšļiem Vidzemes augstienē.

 



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]krishjaanis
2017-01-06 17:00 (saite)
Sorij, neredzu "skaistumu" nevienā no minētajiem artefaktiem, drzāk liecību barbaru un ļaunuma ilgstošai uzvarai dzimtenes teritorijā. Pēdas no totalitāra okupācijas režīma, kas uz 45 gadiem bija apsēdis Latvijas valsti.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]svesinieks
2017-01-06 18:04 (saite)
Jā, bet start totalitātrisma un okupācijas sūdiem - miličiem, čeku, stūra māju un neskaitām nejēdzībām bija arī skaistums. Skaistums, kas iespējams citādi nebūtu bijis - pionieru kaklautā, piesmēķētā konspiratīvā dzīvoklī, pusaizliegtā džeza koncertā, kolhoza vasaras nometnē vai citviet. Skaistums ir nenovēršamas, un iemājo pat sagurušās studentes acīs, kas pēta zinātnisko komunismu vai piečurātajā hruščovkas kapņutelpā kādam uz sienas uzvelkot sirsniņu ar mīļotās vārdu vai ar mīlestību gatavojot kāpostus. Manuprāt ir vērtīgi apzināties, ka lai arī Padomju laiks bija daudzejādā ziņā sūdīgs, tas vienalga ir mūsējais un veidojis lielāko daļu no mums ar visu skaistumu un sūdiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?