Svešinieka piezīmes

Jaunākais

4.10.20 21:15 - #NoOtherWay

2.10.20 11:40 - #CommuteBlues

Man šķiet, ka jauno domes sasaukumu, īpaši A/Par/Pro neproporcionāli daudz aizņem dročīšana par satiksmi ar mazāk/bez auto. Un es vienkārši to neredzu. Es redzu, kā jauns vecpuisis var dzīvot centrā un iet uz darbu, ēdnīcu, sporta zāli, bāru un parku, bet es neredzu, kā cilvēks, kurš nedzīvo centrā un kuram dienas gaitas ved dažādos virzienos varētu izlīdzēties tikai ar velosipēdu, sabiedrisko un elektroskūteri. Velosipēds vai rolleris ir foršs, ja ir somewhat silts, nelīst un nav jāved nekas lielāks par rimi maisiņu. Par Pierīgu, pat tuvu Pierīgu, nemaz nerunājot. Pat iztēloties nevaru, cik lētam un pieejamajam ir jābūt taksometram vai koplietošanas auto, lai tas kaut varētu pietuvoties brīvībai, ko sniedz privātais autotransports. Tā taču ir diena, pret nakti, ka nav jāspaida aplikācija, jāprāto vai būs pieejams auto, vai jādomā vai šobrīd taksometrs būs minūtes vai 15 minūšu laikā, bet bagāžniekā vari atstāt sporta somu, puslitru degvīna vai bērnu ratus. Pat tad, ja esi viens brīvais aģents tas ir forši. Ja esi ar bērniem, suni un kaķi – auto ietekme uz tavas dzīves kvalitāti ir ik katrā solī, nesaprotu, kāpēc nevarētu to cienīt.

Bet, papildu visiem saprātīgajiem, funkcionālajiem aspektiem, ar auto braukt ir vienkārši forši. Esi pasargāts no ļaužu skatieniem un aromātiem, pasargāts no saules, sniega un lietus – ar sev tīkamu temperatūru un mūziciņu un ādas baranku rokās, mīkstu sēdekli un pāris paklausīgiem zirgiem zem pārsega. Tāda teju vai eksistenciāla brīvības sajūta, ko šaubos, ka var sniegt jebkurš no komunālā transporta veidiem. Es nezinu, pat tad ja sabiedriskais kursētu bieži, būtu lēts un tajā brauktu tikai koptas lēdijas un pieklājīgi džentelmeņi un pie iekāpšanas tev ielietu glāzi šerija, es neesmu drošs, ka tas kļūtu gana pievilcīgs, lai kļūtu par preferablu izvēli. Nav brīnums, ka diskusiju līmenī runa ir par visādiem ierobežojumiem, kas auto padarītu mazāk pieejamu pilsētā (ātruma ierobežojumi, šaurākas ielas, stāvvietu cenas utt.), un viss ar tādu elitisma garšiņu – sak’ “Jūs, autocentriskie zemnieki, pat nesaprotat cik laba dzīve ir bez auto, nāciet, mēs Jums parādīsim, nāc sēdies uz velosipēda draudziņ vai nāc uz Rīgas Satiksmes sviestainās beciņas”. Vļek.

21.9.20 11:36 - Kūcīņas

Vilciens no Cēsīm bija atcelts un Siguldas stacija Lindai bija kļuvusi par īslaicīgas aizturēšanas vietu. Laiks vilkās bezgala lēni, vilcienu solīja tikai kaut kad vakarā, bet izklaides iespējas stacijā bija gaužām ierobežotas. Pat ierastais laika zaglis - telefons, šķiet, bija sevi izsmēlis - feisbuks, instagrams, pintrests un e-pasts bija izskrollēti krustu šķērsu, turklāt visai ironiski, ka telefons likās interesants tikai tad, kad patiesībā bija jādara kas cits.

Linda sāka klaiņot pa apkārtni un ieraudzīja mazu kafejnīcu iepretim stacijai. Patiešām varētu kaut ko apēst, viņa nodomāja un devās pāri laukumam. Kafejnīcā bija mājas virtuve, konditoreja, stiprie un siltie dzērieni. Pēc brīža Lindai līdzās, uz maza nospeķota galdiņa atradās izēsta soļankas bļodiņa un gandrīz apēsts rasols - viņa jutās vēl spējīga mazam desertam, taču raugoties uz desmitiem dažādo kūciņu, bulciņu un maizīšu, izlemt bija grūti. Lai arī viņa nebija pārlieku sabiedriska, viņa ievēroja, ka pie blakus galdiņa sēž kundze, kura izskatījās zinoša konditorejas jautājumos - par to liecināja gan četru kūku asorti uz viņas galdiņa, gan ducīgās ķermeņa aprises, kuras pat tīri intuitīvā līmenī atgādina kādu krēmīgu konditorejas izstrādājumu ar skaistu pasteļtoņu glazējumu.

“Vai Jūs varētu man ieteikt kādu kūku?” Linda vaicāja.

“Khe! Khe! Kūkas ir tik dažādas! Jāzina, ko gribās! Jāsāk ar kaut ko vienkāršu un nedrīkst nobīties!” bez ievada, itkā jau gaidītu šo jautājumu, teju pravietiskā, bet omulīgi siltā balsī kundze novilka caur koši sārtajām lūpām.

Iesācējs noteikti varētu mēģināt biezpienmaizi. Krēmīgu biezpiena un olu masu, plānu biskvīta pamatni un labas šķirnes rozīnēm. Kā silta saruna ar sen nesatiktu draugu, kurā sarunas pavediens ir raits un ar pārsteidzošu vieglumu tiek skarti gan dzīves sīkumi un mazas lietas, gan paši pamati un dziļas raizes. Reflektēta, silta vienkāršība, kas visam par pamatu.

Labs sākums ir arī ābolkūka. Ābolu ievārījums, varbūt pat podvila, iespiesta starp divām kārtaina biskvīta plāksnēm. Pārsteidzoša vienkārša sajūta ar skaidru un labi redzamu dinamiku, kā laiska pastaiga gar jūru saulainā rudens vai pavasara dienā vai brauciens pa vientuļu lauku ceļu.

Neviens jau nav teicis, ka sākumam jābūt vienkāršam, kundze baudpilni krekšķinot bubināja. Tā var būt arī ogu plātsmaize, vai ābolu/upeņu drumstalkūka. Pamatīga, ar teju nepārvaramu, pat lipīgu, saldumu, kurā saķep satraukums, raizes un mūžīgais dialogs ar sevi. Miers, kā betons. Bet ogas - tās notur gaisā un neļauj ieķept možumam, un saplīst cerību stikliņiem, atstājot nelielu aušīguma garšu.

Prasmīgāks baudītājs, protams, meklēs, ko sarežģītāku. Pavlovas kūka ir labs izaicinājums pat prasmīgam konditoram un vienlaikus pieprasa arī meistarīgu gardēdi. Tādu kurš var ļauties gan tūlītējam, teju dzīvnieciskam priekam - kā malks, vēsa nākamās dienas alus, kā gaidīta vēstule, kā bērna smaids vai mīļotā rokas uz gurniem. Bet arī tādu, kurš priekā nepazaudēs sevi un ievēros pamatīgumu, kas kā neredzama armatūra caurauž gaisīgo masu. Dievišķais, kas skaidri jūtams arī priekš cilvēka nošķirtajās lietās.

“Mana mīļākā? Ļoti, ļoti grūts jautājums.” Kundze raudzījās Lindas apstulbušajā sejā. Nezinu vai mīļākā, bet ir viena, no kuras nekad nevaru atgūties. Tur vitrīnas augšpusē guļ napoleons. Pat nepieredzējis garšotājs pamanīs, ka konditoru spārnojis vizionārs neprāts no vienas, bet meistarīgs apdoms no otras puses. Mīklas trauslums, krēma maigais liegums, neuzkrītošas bet svarīgas drumstalas, šķietami neiederīga citrona nots, kā dzimumzīme un skaistas sievietes sejas, kas piestāv tikai un vienīgi viņai. Liekas, ka telpā ir ienācis Dievs, kurš, uz brīdi piemirsis tavus grēkus, vēlas dalīt ar tevi īsu svētbrīdi. Kāpnes uz debesīm un vienas plaukstas plaukšķis. Nekas vairāk, bet ne par santīmu mazāk.

Linda nezināja, ko teikt un raudzījās kundzē kā vācu aitu suns - ar iešķiebtu galvu un vienlaicīgu neizpratni un apbrīnu. Brīdi pirms citronu kūkas gabaliņa pazušanas mutē, kundze paraudzījās apkārt: “Nav nemaz tik svarīgi, ko izvēlies. Svarīgi ir nedomāt visām kūkām reizē - tad gan viss pārvēršas primordiālā miltu un olu haosā, kurā neko nevar pamanīt - tikai apjukt un uzresnēt.”

31.8.20 11:59 - #SeasonChange

Viņš vienmēr atbrauca ar vilcienu no Sanktpēterburgas. Mazliet saņūčātās vienmēr mazliet valgās drēbēs, kas smaržoja pēc kafijas un tabakas. Tērpies garā bēšīgā mētelī un nesot apbružātu ādas portfeli, uzmeklēja iecienīto belašu vietu pie stacijas un palūdza omulīgajai pārdevējai 2 hinkāļus un šķautņaino glāzīti degvīna. Viņš noraudzījās, kā pēdējā vakara saule pamet pilsētas telpu un pamazām to aizstāj vēss mākslīgais apgaismojums. Viņš raudzījās, kā mazliet drēgns vējš liek ļaudīm piesegt kailos plecus un skaistās kājas.

Viņš labi zināja, ka viņu neviens negaida - neviens negrib iesnas, apkures rēķinus, nokaltušas lapas un veļus, kas grabinās pie visiem dvēseles pakšiem. Nekad viņam neizdevās triki ar pāris āboliem, ķirbjiem, zīlēm un krāsainu lapu virtenēm. Pat tad, kāds priecājās par krāsainajām lapām, dzidrajām debesīm vai siltu tēju - varēja just, ka ir prieks caur sakostiem zobiem, kā par nesekmīgu skolēnu, kurš atnesis mājās četrinieku kādā nebūtiskā priekšmetā. Patīkami - bet uz kopējā fona, būtiskas nozīmes tam nav.

Cik gan labi būtu, ja kaut reizi pret viņu izturētos, kā pret skaisto, vaļšķīgo priekšgājēju. Viņš zināja, ka jau februārī ļaudis snaiksta degunus, vai neredz to nākam, vai gaisā nevar samanīt viegli silti elpu, vai kādu nobriedušu pumpuru. Bet visā viņas klātbūtnes laikā, katru dienu svinēja, kā nošķirtu priekš dieva, pat bez nekāda iemesla. Viņas pieskāriens tik liegs, pļavas tik zaļas, dzērieni vēsi un pat viņas lietus ir tik silts, ka ļaudis klaiņo pa ielām, nevērīgi piesedzoties ar lietussargu, nevis cenšoties noslēpties vārtrūmē vai piečurātā autobusa pieturā. Puiši, meitenes, dāmas un kungi, kā iemīlējušies, nekautrīgi pavēra savus logus, drēbes un mašīnas logus, lai viņa tiem labāk tiktu klāt un varētu pabužināt ar vēju, pasildīt ar sauli vai veldzēt ar smalku lietutiņu. Kāda gan ir sajūta, būt tik ļoti mīlētam kā viņai.

Saskumis viņš izdzēra otru pusi simtiņa, un uzkoda padzisušo hinkāli. Degvīns no iekšas sildīja, spītējot mūžīgi mitrajam džemperim. Dažkārt šķiet, ka, dzestri svaigais gaiss, kurā vēl skaidri jūtams vasaras pieskāriens - tas laikam ir pats labākais, kas man ir.

9.8.20 17:19 - #Kaleidoskops

Pirms pāris nedēļām draudziņi paņēma līdzi piedzīvojumā - pārgājienā/dzīvošanā mežā ar LSD lietošanu. Man liekas, hands down viens no krāsainākajiem un foršākajiem piedzīvojumiem kāds ir bijis.

Piedzīvojuma koncepcija jau pati par sevi ir jauka, ar foršiem vīriem trīs dienas dzīvot skaistā piejūras mežā, bez pisiena kabatā. Taisīt gardas maltītes, dzert gardus dzērieniņus un kost vasaras treknajā pīrāgā ar pilnu muti. Bet tad atnāca Lūcija dimantu debesīs, par kuru iepriekš biju tikai lasījis vai dzirdējis un, sasodīts, man nebija ne jausmas cik ļoti mazu daļiņu var izlasīt vai dzirdēt.

Draugs pasniedza īkšķa naga lieluma papīra gabaliņu un teica, ka tas jāliek uz mēles un pēc brīža jānorij. Mēs aizgājām uz pludmali, gulšņājām, staigājām pa ūdentiņu, vērojām ūdens putnus - no sākuma pat nevarēja pateikt, ka viss būs citādāk. Pēc kādas stundas, varēja itin labi saprast, ka viss ir pavisam citādi. Lai arī pieredze kopumā bija ļoti holistiska, centīšos atzīmēt pašas svarīgākās tēzes/atziņas.

-Viss ir citādāks. Viļņi mirdz citādi, smiltis zem pēdām gurkst citādi, vilnīši skalojas citādi, saule citādi pieskaras ķermenim, vējš šalc citādi un lapas čab citādi. Tā it kā iepriekš būtu redzējis to tikai fōnā, bet tagad tam pievērstu uzmanību. Tā it kā iepriekš vērotu šaha partiju, nezinot noteikumus, bet tagad redzētu katra spēlētāja domu gājienu un stratiņu. Liekas, ka visas maņas pamana to, kas iepriekš bijis slēpts. Turklāt arī pēc tam saglabājas gūtie iespaidi - ja reiz esi pamanījis, ka pļava var tā viļņot un debesis būt tik telpiskas arī skaidrā, ja ieskatās, to var pamanīt.

-Viss ir interesants. Oļi, lapiņas, smiltiņas, mākonīši, ūdenszāles, putni, koki, sūnas - katra mazākā lietiņa ir aizraujoša, ar teju nebeidzamu potenciālu pamanīt kaut ko jaunu. Katrs pludmalē paceltais olis, šķiet, kā nebeidzams kosmosa gabaliņš, kurā var raudzīties stundām un pamanīt arvien jaunas nokrāsas, šķautnītes un kantītes. Vismazākās lietas šķiet skaistas un unikālas. Nevienu brīdi prātu pat nešķērso doma, ka kaut kas, pat tīri teorētiski, varētu būt garlaicīgi. Ka garlaicība vispār varētu būt pasaules apjēgsmei nepieciešams jēdziens.

-Viss ir pozitīvs. Ir nepārtraukts pozitīvs maindsets, ka viss, kas pašlaik notiek ir vērtīgi, pozitīvi un aizraujoši. Sajūta, ka būtu plašu atskaņotāja adatiņa uz labas plates un viss skaņu celiņš, kas nāks būs foršs. Pat ja kaut kas liekas mazāk foršs, ir viegli sākt domāt par patīkamākām lietām.

-Var labi pamanīt ķermeņa un prāta duālismu. Ļoti viegli ignorēt salstošas pēdas, asus čiekurus un oļus, slāpes un izsalkumu un norakstīt tos uz ķermeņa kaprīzēm. Viegli arī pamanīt, cik ķermenis ir foršs un patīkams.

-Salīdzinot ar alkoholu, par spīti krāšņajai pieredzei ir ļoti daudz kontroles. Ja vajag, var sakoncentrēties un pieslēgties realitātei - saklāt gultu, iekurt ugunskuru vai pagatavot maltīti, bez īpašām ciešanām vai neveiklības.

-Mūzika skan dievīgi. Vienkārši dievīgi. Liekas, ka pat ir vietas, kuras speciāli sarakstītas tik liegi un viltīgi, lai būtu pamanāmas tikai atbilstošā apziņas stāvoklī.

Lai arī kopumā pieredzi var vērtēt kā pozitīvu, ir lietas, kuras bija mazāk pozitīvas, vai vismaz pieminēšanas vērtas:

-Pieredze ir intensīva - no visām maņām nākošais signāls ir tik biezs, ka var just, ka smadzenēm ir grūti to apstrādāt. Tāda sajūta, ka ir atvērtas pārāk daudz programmas un ir pastāvīgs jūtams saspringums.

-Mazliet jāpiespiež sevi parūpēties par fizioloģisko ķermeni, kas tajā brīdī nešķiet ļoti svarīgs. Jāpadzerās, jāpaēd, jāuzvelk džemperis utt.

-Ir viegls narkomāna vaibs, dēļ tā ka viss ir interesants. Neko nevajag, nepārspīlējot var stundām vērties nebeidzamajās jūras un debesu spēlēs, kā visaizraujošākajā kino. Var viegli iztēloties, ka, ja būtu bezpajumtnieks zem tilta, varētu itin viegli ļoti labi pavadīt laiku.

-Iztēlojos, ka ja kompānija vai apkārtējā vide nav forša - domāju, ka arī visa pieredze var kļūt ļoti mokoša un nepatīkama. Noteikti negribētu tādu pieredzi urbānā un sociālā vidē, vai tad ja sirdī ir kāds aktuāls rūpests.

9.8.20 16:22 - #Kincīc

Noskatījos Poļu filmu “Hater” (saite). Fifīgs kincīts par mūsdienu politisko mārketingu, mūsdienu profesionālismu un vispār foršs laikmetīgais kino. Arī interesanti, atspoguļo tās pašas aktualitātes, kas saistošas LV un vispār postkomunisma reģionam.

Un sapratu, ka Latvijas kino, bez mazā tirgus, atkarības no nacionālā finansējuma un šī finansējuma nelielā apjoma ir vēl viena, sižetiska problēma. Proti, Latvijas kincītim trūkst drosmīgu sižeta risinājumu - tas cenšas atspoguļot vēsturi, vai personiskus stāstus vēsturiskā kontekstā. Latvijas kincītim fundamentāli trūkst pilnībā izdomāta sižeta. No 100 gades filmām (neskaitot, animācijas) neviena nav spēlfilma pēc būtības (arī homo novus drīzāk uztveru, kā stāstu vēsturiskā kontekstā), bet vectēvu, kas bīstamāks par datoru ir grūti nosaukt par filmu, lol. Un es saprotu, finansējuma piešķīrējus, kas vēlas plāno naudas sviestiņu uzsmērēt uz maizītēm, kas visvairāk iemieso potenciālu uz nacionālu patosu - bet domāju, ka tas var nebūt retrospektīvs materiāls.

Man šķiet, ka arī KEF panākumi saistīti ne vien ar brīvību no nacionālā finansējuma, elegantu un laikmetīgu valodas lietojumu, bet arī ar to, ka tas īsts, pilnīgi izdomāts kincītis, ar asprātīgu sižetu. Man liekas, arī citas mūsdienu nevēsturiskas un nedokumentālas filmas var raksturot kā tādas, kas izceļas Latvijas kino dobē (Blakus, Izlaiduma gads, Mammu, es tevi mīlu). Pilnīgi cits smeķis laimetīgam kincītim.

Es, protams, spēju vērtēt tikai no savas patērētāja prizmas, bet es labprāt skatītos nacionālo kincīti, par politiku, korupciju, reklāmu, narkotiku tirdzniecību utt. Kaut ko neīstu un svaigu. Varbūt pat serīti - piemēram, tādu Latvijas “House of cards”, kas sekotu kāda politoligarha vai fiktīvas pašvaldības priekšsēdētāja gaitām. Nezinu, bet es to redzu, un pašlaik liekas, ka šis žanrs ir teju pilnībā neapgūts.

31.7.20 10:39 - #Brīvs

Trīs nedēļas bez darba - sasodīts kā garšo. Garšo kā vēss aliņš, kas skar aprepējušas saules apsvilinātas lūpas. Katra diena ir debešķīga un pieredzes pilna, kā nogriezta no prasmīgi cepta rupjmaizes kukuļa. Liekas, ka viss ietīts brīvā vieglumā - rokas netrīc, skatiens mierīgs, miegs ciešs - uztraukuma nav, vai arī tas ir sekls un neass, kā neuztrīts nazis.

Ķermeni pamazām atstāj biroja anatomija - bālais, treknais ķermenis, mūžīgie maisiņi zem acīm, izstīdzējušie peles pirkstiņi, atrofējušies muskuļi un nokarenie vaidziņi. Ķermenī ielīst siltums, kā sen nekurinātā pavardā - vienkārši tāpēc, ka nav jāsēž pie datora visu laiku.

Tiesa, nezinu kā būs, ja beigsies nauda. Jācer, ka līdz tam brīdim jau atradīsies nākamā kunga rija, kas zina - varbūt par kapeiciņu vieglāka.

2.6.20 12:59 - #ZeltaPadoms

You expect the agony to be far worse - but it never really is.

1.6.20 22:54 - #DarManTēvis

Pamanīju, ka kādas augsti cienījamas lietotājas izveidojusies diskusija par augstāko izglītību Latvijā. Tur sastājies pūlis spārda nabaga Latvijas augstākās izglītības iestādes un teju ikviens piekrīt, ka ir ļoti slikti. Daži bikli iebilst, ka ir dažas vietas, kur ir mazāk slikti, bet nu kopumā visviens – ir bēdīgi un var šūdināt sēru drānas, bet pie galdnieka darināt zārku Latvijas terciārajai izglītībai. Es arī gribu piemest mazliet malkas un divus centus.

Pirmkārt – ir jāpiekrīt – ir vietas, kur ir ļoti slikti. Ir vietas, kur veci neieinteresēti cilvēki, kuriem rūp pēc iespējas mierīgāk sagaidīt penzijas gadus, par valsts naudu docē 20 gadus vecus materiālu viegla grāda tīkotājiem. Rezultāts, protams, ir paredzams un ar izglītības kvalitāti nesavienojams. Domāju, ka programmas, nodaļas vai pat fakultātes ar šādu pieeju ir ikvienā vai gandrīz ikvienā valsts augstskolā. Īpaši čābīgi ir reģionos, kur katrs studējošais ir zelta vērtē un izvirzīt pret viņu nopietnas prasības, nozīmē zāģēt zaru uz kura pat sēdi, jo pie augstskolas durvīm cilvēki rindā nestāv un bieži neizdodas aizpildīt pat budžeta vietas. Padzenot vieglā grāda tīkotājus, naudu nevarēs samaksāt pat vecajam docētājam un būs sperts kārtējais solis tuvāk durvju slēgšanai. Iemesli tam protams ir dažādi – iestādes kultūra, studējošo motivācija, Latvijas mazums, globālā konkurence. Bet viens no iemesliem noteikti ir nauda.

Ja infrastruktūra un materiāltehniskais nodrošinājums, vismaz kaut kādā mērā, aplaistīts ar struktūrfondu naudiņu. Tad atalgojums docētājiem, ar izņēmumiem, un doktorantiem ir smieklīgs. Piemēram, mana virziena LU programmā doktorants var piedalīties konkursā (konkursā, lol) par 117 EUR stipendiju. Bez doktorantiem nav pasniedzēju, bez pasniedzējiem nav doktorantu. Par situāciju liecina katra reize, kad uzpeld kāds akadēmiskā darba sludinājums, kas meklē institūta direktoru par 1000 EUR mēnesī, bet prasa 10 gadu pieredzi laukā, doktora grādu un orientāciju uz izcilību. Papildu jāņem vērā visas nianses ar slodzēm, jo ne visi pasniedzēji var savākt pilnu slodzi, docējot kursus, kuri tiem padodas – kas vai nu rezultējas smieklīgā algā, vai teju fiktīvos kursos slodzes veidošanai. Noteikti jāmin arī akadēmiskā personāla ievēlēšana, kas vispār ir savāda vadības organizācijas pieeja, ko, manuprāt, pārāk viegli izmantot ļaunprātīgi.

Liekas, ka nereti esot augstskolās klātienē tīri sajūtu ziņā var sajust to ka ir bēdīgi. Pie iebrūnējušajiem koka paneļiem, vai tūkstošgades sākumā veikta eiroremonta pieskrūvētais struktūrfondu vizuālais ansamblis, kas liecina par ieguldījumiem, tīri emocionāli saistās ar situāciju kopumā. Kā mēģinājums pie pensijas vecumu sasniegušā nihilistiskā pasniedzēja, pieskrūvēt birku “augstākās izglītības kvalitāte”.

Bet kāpēc iesāku rakstīt!? Jo gribēju teikt, ka ir arī jāpasaka dažas labas lietas:

Teju katrā AII (arī mazajās) ir viena vai vairākas cilvēku grupas, kurām pateicoties entuziasmam, neformāliem kontaktiem, darba devēju interesēm, iestrādēm, veiksmei un labvēlīgai situācijai ir izdevies radīt tīri pieņemamas studiju programmas. Kā pienenes asfaltā, tās spēj radīt augsti kvalificētus speciālistus, pat piesaistīt doktorantus un iesaistīt viņus projektos, lai studijas doktorantūrā nebūtu tikai ambīciju apliecinājums un dārgs vaļasprieks. Bieži tas ir apliecinājums, ka viens cilvēks savā vietā, nozīmē nenormāli daudz un dažu cilvēku entuziasmam nav robežu. Tas, manuprāt, ir ļoti cienījami un ir labs iemesls būt uzmanīgam, pirms zvana kapracim.

Ir nosacīti elitāras izglītības segments, kas ir labs – SSE, RBS, RGSL, kaut kādā ziņā arī BA. Tiesa gan kāds varētu teikt, ka viņu outuputs ir ļoti saistīts ar inputu – un man nebūtu, ko viņam iebilst. Ja uz tavu iestādi nāk 1) Baltijas ģimnāziju un bakalaurātu absolventi ar zelta diplomiem, kuru rindas paretina ar iestājeksāmeniem un pārrunām un 2) MBA studenti, kas var sagrabināt 25k kompetences celšanai un elitāram tīklošanās pasākumam, tad droši vien var gaidīt arī, ka viņi iznāks ārā galvas tiesu virs pārējiem. Nemaz nerunājot par to, ka, ja tu esi samaksājis mazliet naudas un esi pieradis pie zināmas kvalitātes, tu droši vien nekautrējies to prasīt arī no mācībspēkiem un studiju biedriem. Bet tā jau tāda konceptuāla izglītības sistēmas problēma visos līmeņos.

Bet arī meinstrīmā ir labas lietas. Ir lielās universitātes, kas strādā gan pie sniegumā balstītas docētāju novērtēšanas sistēmas, studējošo atsauksmju izmantošanas, mācībspēku pedagoģisko prasmju celšanas (kas nez kāpēc tikai vispārējā izglītībā šķiet pašsaprotami), gados jauniem cilvēkiem vadībā un citām iniciatīvām, kas noteikti ir force for good. Lielajās Universitātēs domāju, ka teju katrā fakultātē var atrast vismaz vienu studiju programmu, kura ir laba, vai vismaz ok. Domāju, ka arī reģionālās universitātēs ir pa kādai labai vai ciešamai studiju programmai, īpaši uz profesionālu sagatavošanu orientētās studiju programmu vidū. Tāpat domāju, ka ir 1.līmeņa augstākās profesionālās izglītības programmas, kuras ir ļoti foršas, nereti pat foršākas, kā bakalaura.

Pats nāku no LUSZF, kur pēc 5 gadu studijām kopumā varētu teikt, ka bija labi. Jāatzīst, ka kopumā aptuveni 1/4 daļa kursu bija viduvēji vai vāji, vēl kāda 1/4 ļoti labi un izcili un aptuveni puse vienkārši o.k. kursu. Semestri pavadot Helsinku Universitātē nebija tā, ka bija “diena pret nakti” sajūta, lai gan biju gatavs tam, ka jutīšos, kā ar cauru džutas maisu piesedzies speķains zemnieks. Bija daudz lietu, kas bija foršākas, bet noteikti ne tā, ka varētu runāt par fundamentāli atšķirīgu kvalitāti un izpratni par studiju procesu.

1.6.20 21:15

Man kremt geitkīpings. Kāds vienmēr grib izveidot savu standartu pēc savas izpratnes par to kas ir kas.

Viņi teiks Tu neesi īsts nacionālists, ja nesvini maija svētkus.
Viņi teiks, ka tā nav īsta ģimene, ja tajā nav vīrietis un sieviete partnerattiecībās.
Viņi teiks, ka tas nav īsts Lean menedžments, ja tev būs kāds vidēja līmeņa vadītājs.
Viņi teiks, ka tā nav īsta diskriminācija, jo tu neesi čigāns.
Viņi teiks, ka tā nav īsta māksla, jo necenšas nodot vēstījumu.
Viņi teiks, ka tā nav īsta māksla, jo vēstījums, acīmredzot, ir kļuvis par pašmērķi.
Viņi teiks, ka tas nav īsts alus, jo tam cauri spīd mazliet gaismas.

Ej dirst, geitkīper, ar savu neiekļaujošo pieeju. Attapsies viens pats, pašapmierinātībā laizot savas "īstās" olas.

28.5.20 01:04 - #Teksts

Cik jauks mazs teksta gabaliņš: Mikus Solovejs "Skolotāja piezīmes tālmācībā" https://satori.lv/article/skolotaja-piezimes-talmaciba?fbclid=IwAR3acEhtl2YcZIMymiwL1BPWDDzw35eKL64hrS5iiJGj9KymcEFzHXC6MxE

21.5.20 14:21 - #RevisionThis

Ja nu kādreiz nākas rakstīt komentārus dokumentos, varu dot dažus padomus, kurus ievērojot mazinās komentāra saņēmēja risks sajukt prātā, bet palielinās iespēja ieraudzīt iecerētos labojumus dokumenta nākamajā versijā.

1.             Jo skaidrāk, jo labāk – jo skaidrākas norādes par to, kas dokumentā ir nepareizi/pilnveidojami, jo lielākas iespējas, ka to būs iespējams izlabot. Tādi komentāri, kā “Jāpārskata neprecizitātes 2.2. nodaļā”, “Šeit varētu padomāt par kādu attēlu” vai “Prasītos kontekstu”  visbiežāk netiks ielaboti, tā kā autors vēlējies, jo pēc būtības savas vēlmes ir paturējis pie sevis. Lai arī aicinu būt pieklājīgiem, bet arī mīkstčaulībai šeit nav vietas - droši var un vajag teikt to, ko vēlies. Piemēram, "Šeit vēlos īsu paragrāfu un diagrammu par datiem, kas 2. pielikumā ir ielikti kā tabula" - izlasot šādu komentāru ir liela iespēja, ka tas patiešām arī notiks.

2.             Komentāros nesarunājies ar citiem līdzautoriem, var rasties neveikla situācija, kad komentārs, ko biji iecerējis savam draugam vai kolēģim “Aldi, paskaties vai tā ir?”, vai kā uzsaukumu organizācijai kopumā “Oho! Šis mums noteikti jāņem vērā pie plāna izstrādes” nonāk pie komentāra saņēmēja. Dažkārt, komentāra saņēmējs var pat mēģināt veikt labojumus, domājot, ka tas ir kāds no pirmajā punktā minētajiem komentāriem.

3.             Izvairies no īsiem, izsauksmes vārdiem, lielo burtu un izsaukuma zīmju lietošanas un potenciāla aizvainojuma kopumā. Protams, ka dokumentu lasīšana raisa dažādas attieksmes un sajūtas, kas ne vienmēr ir tikai pozitīvas. Bet tā kā visticamāk, ka pie dokumenta kopīgi būs vēl jāstrādā, tādus komentārus kā “MELI!”, “Nav taisnība”, “!!!”, “KĀ TĀ VAR BŪT!?!?” labāk noklusēt vai pārformulēt. Īpaši pikanti gadījumi ir iespējami tad, ja dokumenta gala fāzē visi komentāri ar autora vārdu un uzvārdu tiek apkopoti un iesniegti, kā atsevišķs dokuments.

4.             Komentāri vienā datnē izvairīties ļaus izvairīties gan no pretrunām, gan komentāru nozaudēšanas. Izvēloties vēlamo komentāru formu ieteiktu nebūt radošiem un izvēlēties vai nu komentārus MS Word dokumentā, vai arī atsevišķā komentāru tabulā, norādot lapaspusi un rindkopu. Ieteiktu izvairīties no tādām komentāru formām, kā saistīts e-pasta teksts, vairākas viena dokumenta versijas ar izkopētām nodaļām. Tālrunis vai whatsapp arī nav labākā pieeja. Google dokumenti ir lieliska iespēja koplietot un komentēt dokumentus, bet darbā ar lielākiem failiem ir jāuzmanās vai eksportējot atpakaļ uz word, kaut kas “neaizbrauc”, piemēram, komentāra saņēmēja jumts.

5.             Visbeidzot nedaudz filosofisks ieteikums. Rakstot komentāru ieteiktu padomāt par to, kādu komentāru pats vēlētos saņemt un kāda veida komentārs palīdz celt dokumenta kvalitāti. Der atcerēties, ka karmas rats griežas un lai arī šodien esi visuvarenais komentāra autors – dieva vietnieks zemes virsū, jau rīt vari būt nabadziņš saņēmējs, kas raugās uz “!!!DILETANTISMS!!!” savā pikseļotajā ekrānā.


19.5.20 23:58 - #Pa Eiropu klīst rēgs

Pirms kāda laika noskatījos IQ2 debati “Capitalism is a blessing” un esmu redzējis arī citas līdzīgas domapmaiņas. Latvijas telpā, gan visādas lipīgu zociķu idejas ir visai pieticīgas vērienā un pamatā aprobežojas ar diskusijām par labklājības un sociālās drošības politikas tvērumu. Bet droši vien, ka pēc 50 gadiem “sociālistu paradīzes” triāla versijas, rokas neceļas runāt par to, ka tirgus ekonomikai ir arī kādas ēnas puses. Droši vien nepalīdz arī tas, ka visas vietas, kur iemāca lasīt un rakstīt, ir ar kapitāla garšiņu lielākā vai mazākā mērā, bet tas jau ir cits stāsts.

Man liekas, ka sociālisma idejām ir slikts mārketings un pozicionējums (diezgan likumsakarīgi). Gan iepriekš minētajā debatē, gan kopumā daudz runā par 1) ekoloģiju un resursu ierobežotība, 2) globālo nevienlīdzību un 3) varas attiecību asimetriju starp darba devēju un darba ņēmēju, 4) lielu uzņēmumu milzīgais varas potenciāls globālā līmenī un 5) nestabilitāte un ekonomikas cikliskums. Visas šīs ir svarīgas lietas, bet tām ir maza pievilcība no “pārdošanas” perspektīvas.

Kapitālisms piedāvā katram cilvēkam skaidrus taustāmus ieguvumus, ko ir apliecinājis praksē – spēju nodrošināt lielu cilvēku daudzumu ar plaša spektra precēm un pakalpojumiem par iespējami zemu cenu un radīt būtisku materiālas labklājības pieaugumu. Sociālisms piedāvā vispārīgus, filozofiskus un no lietotāja perspektīvas bieži atsvešinātus argumentus. Turklāt, saprotamu iemeslu dēļ, izvēlas par praktisko pieredzi nerunāt. Bet sociālismam vajadzētu būt pievilcīgākam – un liekas, dīvaini, ka viens no klasiskajiem sociālisma argumentiem tikpat kā netiek skarts mūsdienu publiskajās debatēs.

Proti, kapitālisms saražo un pārdod prātam neaptveramu daudzumu nejēdzīgas huiņas. Simtiem dažādu iekārtu un mašīnu, kurām ik gadu iznāk jauni modeļi, preces, pakalpojumi un pasākumi, kas robežojas ar plānprātību, turklāt ne tikai fiziska, bet arī intelektuāla darba produkti. Viss tas resurss varētu būt labāka pielietojuma vērts – mēs varētu strādāt mazāk stundas, pabarot vairāk cilvēku un/vai labāk pavadīt laiku. Mums nebūtu jaunākais telefons un ierobežota automašīnu izvēle, bet varbūt tas būtu tā vērts.

Šī tēma ir būtiski atšķiras no radniecīgās “uzkrāt kapitālu ir neētiski” un ir drīzāk saistīta ar tādu labāku kopējo resursu (gan darba, gan fizisko) izmantošanu. Mēs varētu ražot mazāk dažādu preču un pakalpojumu, ieguldīt mazāk resursu jaunu pakalpojumu attīstībā un pārdošanā un vispār mazāk domāt par lietām un naudu kā galveno panākumu apliecinājumu. Lūk, tāds piedāvājums man kā mazajam cilvēkam, darba ņēmējam man šķiet saistošs. Sak’ “Varēsi strādāt 4h dienā un ne tikai pabarot ģimeni, bet arī pavadīt kopā daudz laika, bet nebūs aifons, smskredīts, aperols, instagrams un desa mazliet garšos pēc kartona un izklaides iespējas būs nabadzīgas”. Nevis kaut kāda tur, bļaģ, zaļā doma, varas asimetrija vai globālā nevienlīdzība.

14.5.20 22:58

Man sāp laika plūdums.

Pavei - tūlīt jau puse no gada būs noļurināta, lai gan tikko vēl bija salūts, šampanietis un jaunās desmitgades sākums. Noteikti nepalīdz ārkārtas situācijas ierobežojumi, kas visām dienām piešķīruši tādu kā murkšķa dienas garšiņu. Strādā, ēd, guli – izskalo un atkārto.

Bet tas nav tikai šodien – vienkārši laiks subjektīvi skrien arvien ātrāk un ātrāk, un ātrāk, un ātrāk.

Liekas, tikko stājos jaunajā darbā ar lielu lepnumu, bet skat jau trešais gads aizritējis, lai gan atceros kā šodien sajūtas, e-pasta tekstus un satraukumu par to, kā pateikt tā laika darba devējam, ka mums laiks šķirties.

Liekas vēl pirms maza brītiņa remontēju tualeti, bet tur jau krāsa vairs nav tik balta, grīda tik spoža, bet poda rieviņās parādījusies pretīga, ilgstošu netīrumu kārta.

Skat vēl var drukāju mācību materiālus vecajam darbam – tie sākuši dzeltēt. Tā laika dokumentu dizains šķiet mazliet atbaidošs.

Kā vakar atceros sajūtu, kad atpakoju jauno datoru un to cik citādāks un foršāks tas likās par veco. Negribas ticēt, ka tačpadā izdilusi bedrīte, eņģītes izļurkājušās, bet viss cietais piebāzts ar šļuru un sūdiem.

Sasodīts vēl vakar sēdējām dziesmusvētku parkā, dzērām aliņu un gaidījām 10. klases iestājeksāmenu rezultātus. Tagad visi nopietni pieauguši ļaudis ar sievām, vīriem, bērniem. Rūpestu un atbildībām.

Pulksteņa svārsts kustās arvien ātrāk. Dažkārt šķiet, ka tā galā iesiets dzirnakmens visu samaļ un tuvina entropijai.

14.4.20 11:52 - #Teetotaler

Noslēdzies gavēnis – šogad bija extended gavēņa versija ~3,3 mēnešu garumā bez alkoholiņa un dzīvnieku izcelsmes produktiem. Ņemot vērā, ka ikdienā savus uztura paradumus vērtētu kā hedonistiski negausīgus, tas bija visai krietns izaicinājums.

Kopumā bija daudz vieglāk kā biju domājis. Janvārī bija drusku grūtāk, pierast pie dzīves bez kotletītēm, alus, speķarausīšiem un degvīna, bet pēc tam jau roka pierada sniegties pēc kartupelīšiem, zirnīšiem, pupiņām.

Man liekas, ka no fiziskās veselības viedokļa rezultāti nebija pārsteidzoši – nomesti 5kg svara, labāks miedziņš, mazāk uzblīdusi seja un labāka kopējā pašsajūta, zero paģiru pieredze, reta pārēšanās sajūta. No garīgās veselības un psihoemocionālā viedokļa bija prieks, ka esmu mazāks cūka kā ierasts un tā retrospektīvi skatoties varētu teikt, ka tāda kopējā sajūta bija mierīgāka, bet to noteikti nevarēja just paša gavēņa laikā.

Tehniski, man šķiet, ka šis gavēnis bija gana ilgs, lai attīstītu arī interesantas kulinārās pieejas – vegānās kesedijas un pita nān maizītes, tom kha zupa un dažādas variācijas, virtuozs kartupeļu un makaronu lietojums. Liekas, ka pirmo reizi iemācījos novērtēt bezalkoholisko aliņu, ka rekreatīvu dzērienu. Liekas, ka pirmo reizi, tik ļoti redzēju, cik ļoti lētāks ir atturīgs dzīvesveids. Piens, gaļa un alkoholiņš pievieno iepirkumu grozam krietnu trešdaļu no finansiālā svara.

Mazliet varbūt pat liekās, ka gavēnis bija pārāk viegls. Ar kartupeli zobos, glāzi putojoša kvasa un zirnīšburgeri nav ilūziju par spartiski atturīgu dzīvesveidu. Brīvdienās, salaužot gavēni, arī, šķiet, netika pilnībā attaisnotas ekspektācijas, par to cik forši tas būs. Protams, ka bija forši (vīns, tērvetes aliņš, lazanja, cīsiņi, biezpiens all good things), bet noteikti ne tik forši, kā bija izlolots smadzeņu hedonistiskajās rievās. Kā ar visām baudvielām un baudprocesiem, kas uzlikti uz pjedestāla, bieži šķiet, ka sula tomēr nav spiešanas vērta un degvīns neglābjami nāk kopā ar paģirām.

26.3.20 23:48 - #MājstrādeUnIzolācija

Rit home office trešā nedēļa.
+ Darbā ir tāds labs ritmiņš. Darbu var pamiksēt ar nestrādāšanu, pastaigu vai kko citu. Strādāt (ne)patīk aptuveni tikpat ļoti. Bet visi rakstu darbi nenoliedzami iet labāk. Mainījusies arī spēka dinamika. Pirms ārkārtas situācijas liekas, ka visi (mani tai skaitā) bija zemajā startā, lai vajadzības gadījumā virzītos uz izeju, citiem darbiem vai NVA. Jāatzīst, ka šajā situācijā starp kolēģiem redzams acīmredzams prieks, par to ka ir darbs un daži jauni projekti pie apvāršņa. Palikt karantīnā un lockdownā ar darbu no mājām, no finansiālā un profesionālā viedokļa ir ievērojami patīkamāk, kā cerot uz visiem valsts atbalsta pasākumiem.
+ Sanāk labāk ēst un mazliet ietaupīt naudu.
+ Lai arī darba ir tikpat daudz, kopumā bez visiem klātienes pasākumiem ir mierīgāk, vismaz sajūtu ziņā. Liekas, ka arī klientu pusē ir tāds zināms miers, jo daudzi nestrādā ir izolācijā un rokas neaizstiepjas, līdz mūsu bakstīšanai.
+ Liekas, ka ārkārtas stāvoklis ļauj izdarīt daudzas lietas, kurām trūkst saņemšanās. Gan mikro līmenī, bet jo īpaši makro līmenī, pēkšņi visu var izdarīt elektroniski un attālināti, var nopublicēt periodiku, neiznīcināt kontrabandas alkoholu, pārbīdīt nodokļu maksājumus (un ierobežot pašvaldības šajā jomā), īstenot daļu mācību attālināti, uztaisīt budžeta risinājums medicīniskajām iekārtām un individuālās aizsardzības līdzekļiem. Liekas, ka tad push comes to shove normatīvā ietvara zobrati kļūst ievērojami elastīgāki.
+ Ilze Dobele ir tas ko ltv un panorāma bija pelnījusi. Visi pārējie newscasteri ir suboptimāli.
+ Uz visas panikas fona ļoti labi var iemācīties novērtēt to, kas svarīgs - ir forša sieva, vecāki pie labas veselības, draugi elektroniskās saziņas platformās, darbs, maize uz galda un jumts virs galvas. Pārējo tomēr var piedomāt klāt.
+ Ir sajūta par to, ka valstij šajā situācijā rūp tās pilsoņi. Visa repatriācijas programma, informācijas par ierobežojošajiem pasākumiem, runas par atbalsta programmām u.tml. Pats sevi neuzskatu par establišmenta entuziastu, bet es iedomājos situāciju, kur ar mums neskaidras situācijas brīdī runātu un lēmumus pieņemtu, piemēram, KPVLV partijas zieds. Es pat domāju, ka populistiem ir sava, visai nozīmīga vērtība, bet šobrīd priecājos, ka viņi nav pie varas vismaz, ne tā vienpersoniski.

- Nenormāli uzvelk visi ļaudis, kas aicina šo izolācijas laiku izmantot pašizaugsmei un "mirklim ar sevi". Jebal, man pa lielam nekas nav mainījies tikai ekrāns citā vietā un virtuālajā mītiņā bikses ir optional, bet manai kolēģei, kurai ir divi bērni mājās, kuri paralēli home office aug un attīstās. Viņai tas noteikti nav mirklis sev. Domāju, ka arī tiem cilvēkiem, kuri palikuši bez darba (nedod dievs no melnās vai pelēkās ekonomikas), šis nav goddamn mirklis, lai apgūtu jaunu hobiju, vai noskatītos kādu Dailes teātra izrādi. I mean, es labi saprotu, ja ir saprātīgi uzkrājumi vai trekna slimības lapa - šis var būt arī patīkams laiks, bet liekas, kaut kā aizvainojoši, ka cilvēkiem, kuri turpina kult savā vai kunga rijā vai arī domā par to, ko liks uz galda kāds "eksperts" saka "šis ir laiks apstāties dzīves ātrajā skrējienā, zīmēt mandalas un iemācīties veidot mežģīnes".
- Uzvelk arī mediju un soctīklu panika. Es ceru, ka tas ir tikai tāpēc, lai iespējami daudz cilvēku uztvertu to nopietni un ievērotu vismaz minimālus piesardzības pasākumus, nevis tāpēc, ka doomsday hype mediju patēriņa tendences. Man liekas, ka noteikti ir cilvēki, kuri reāli domā, ka ir pilnīgā dirsā un tūlīt metinās ciet daudzdzīvokļu māju durvis un raks masu kapus. Un kamēr tas rezultējas cimdu un masku valkāšanā un roku dezinfikcijā, tas pat ir vērtīgi. Bet nav grūti iztēloties kādu, kurš var izvēlēties izkāpt no vilciena pirms tas piestāj gala stacijā.
- Uzvelk videomateriāli no ārzemēm, kur cilvēki stāvu 2 km rindās, lai varētu pulcēties masās un kauties dēļ tualetes papīra. Bļe, ok dēļ ēdiena, fine - ir jābūt piesardzīgam. Bet nē dēļ, god damn tualetes papīra.
- Ir mazliet bail, par to, kā izskatīsies ekonomiskā un darba tirgus situācija pēc tam, kad viss šis būs beidzies. Nedz mūsu darba sniegtie pakalpojumi, nedz individuālās kompetences, mīksti izsakoties, nav pirmās nepieciešamības. Kāds, sarunas karstumā, varētu pat teikt, ka ražojam tā pēc būtības nevajadzīgus, bet diezgan glītus papīrus, kurus nepieciešamības gadījumā var eleganti pavicināt pa gaisu. Lockdownam ieilgstot es ļoti negribētu konkurēt pēckrīzes darba tirgū ar savu bālo biroja ķermeni, absolūti lietišķo darba pieredzi un politolodziņa izglītību. Negribu dzīvot arī sabiedrībā, kur liela daļa nevar atļauties pamatlietas.
- Dzīvesveids ir tāds pensionārīgs. Mosties, strādā, izej pastaigā, sagaidi mājās kaķi, paskaties televizoru, varbūt saņemies pamācīties klavieres vai pavingrot un ej gulēt. (rinse & repeat). Taisnību sakot, gan nevarētu teikt, ka pirms tam bija, kkāds rokzvaigznes dzīvesveids, bet mājstrāde ļauj to ierauzīt kaut kā vēl košāk.
- Ziemas sezonas laikā kāds uzlauza šķūnīti un nopizģīja sievai ričuku. Esiet modri.









 
 

11.3.20 10:58 - #Mandeļu stūrīši

"Studiju stūrīši augstskolas gaiteņos, kas ir ērti lietojami gan individuālam, gan grupu darbam, rosinot patstāvīgas studijas un diskusijas ar kursabiedriem par tiesību zinātnē aktuāliem jautājumiem."

26.2.20 14:51 - #Kāpnes

Noskatījos The Staircase, kas ir tāds position dokumentārs seriāls par Maikla Pītersona tiesas prāvu. Garš stāsts īss – Pītersona kunga sieva nokritusi pa trepēm, viņš izsaucis ātro palīdzību, bet viņi atraduši sievu guļot asins peļķē, trepju telpai mirkstot asinīs. Tas, protams, radījis aizdomas par slepkavību un seriāls seko līdzi Pītersona tiesas gaitām. Neņemos spriest par tiesas iznākumu. Filma uzņemta no paša Pītersona un viņa ģimenes perspektīvas, un, visai veiksmīgi, arī attēlo visus apsūdzētāju trūkumus – tāpēc esmu biased as fuck. Galvenokārt tāpēc, ka pats Pītersona kungs izskatās pēc krietna vīra un domāju, ka, pat prasmīgi sagatavotam, kinomateriālam ir savi ierobežojumi tajā, cik ļoti var no nekrietna slepkavas izdarināt krietnu ģimenes cilvēkus. Nekāds juridiskais eksperts neesmu, bet tas par ko man gribas parunāt ir tas, cik traka ir Amerikas tiesa, vai vismaz par to, kā izskatās Amerikas tiesa šajā dokumentārajā materiālā.

Visa tiesas prāva norit abām pusēm argumentējot par labu savai pozīcijai. Un tikai un vienīgi par labu savai pozīcijai izmantojot teju ikvienu spinu zem saules (ekspertu kredenciāļus, emocionālas bildītes, datorā atrastu pornogrāfiju). Turklāt, apsūdzības pusē ir motherfucking valsts ierēdnis, kurš par vārītēm cenšas pierādīt vainu, uzstājas ar emocionāli uzlādētām runām un dara visu, lai panāktu žūrijas labvēlību. Liekas, ka universitātes debašu formātā ir lielāka vēlme no dalībnieku puses būt objektīviem, lai gan tur pats formāts paģēr izteikti pozicionālu tēmas atainojumu un spriedumu. Es saprotu, ka ideja ir, ka abas puses līdzvērtīgi cīnās un pa vidu dzimst taisnība. Bet process vairāk atgādina to, kā “Vakara ziņas” un “Privātā dzīves” vai līdzīgi preses izdevumi censtos atainot kādu kompleksu un svarīgu notikumu, izmantojot sev tipiskus argumentus. Liecinieki pirms liecināšanas tiek sagatavoti un trenēti, lai sniegtu pēc iespējas indīgākas un asākas atbildes uz iepriekš sagatavotiem jautājumiem, pēc iespējas iegrieztākā veidā, atbild. Turklāt liela daļa no lieciniekiem ir straight-forward tupi kā zābaki un labi var redzēt, ka nav tā, ka viņi 100% saprot par ko ir runa - to nevar noslēpt, tas parādās katrā teikumā un katrā domā. Visu procesu caurstrāvo labi jūtama “Often wrong, never in doubt” attieksme.

Mazpieredzējuši eksperti divatā veic asins pilienu analīzi, bez īpašām pretenzijām uz zinātnisku metodoloģiju. Samērcē sūklīti neīstās asinīs un neveikli sit pa viņu ar kociņu un tad saka, ka jā asins lāses izskatās diezgan līdzi tam kā tas ir nozieguma vietā. Apsūdzības puse izdomā, ka iespējamais slepkavības ierocis ir kāda taizemiešu pūšamā trubiņa un tad vairākas dienas tiesas zālē tiek cilātas dažādas pūšamās trubiņas, potenciālajam vainīgajam tiek pārmests, ka viņš pazaudējis (proti, noslēpis) savu pūšamo trubiņu, bez nekādas jēgpilnas norādes, ka tas tiešām varētu būt ierocis. Kaut kādā mērā viņus var saprast – klāt neviens nebija, bet tiesa notiek un par kaut ko ir jārunā, bet, sasodīts, saukt to par izmeklēšanu šķiet, mazākais, liekulīgi. Brīžiem ir tik slikti, ka, ja notiktu leļļu teātra izrādīte, kas inscinē nozieguma apstākļus, tas nebūt nešķistu kopējā kontekstā neiederīgi.

Visu 4 mēnešus ilgo tiesas procesu vēro žūrija. Pilsoņi no malas, kuriem tiesas laikā regulāri jāierodas uz sēdēm un jāklausās visā teātrī. Un pēc tam jāsniedz savs verdikts. Es nezinu, es žūrijas vietā justos max debīli. Nāk visādi klauni rāda savus trikus, stāsta kā “šīs sienas vaid pēc taisnības”, rāda skumīgas fotogrāfijas un tas viss motherfucking darba laikā (turklāt ne obligāti apmaksātā). Pienākums pret valsti. Un tajā visā ir jāklausās, jāčamda taizemiešu pūšamās trubiņas un jāskatās, kā vīrs ar nūju sit par ar neīstām asinīm piemirkušu sūkli un rāda, nelielu trepjutelpas diorāmu ar sanumurētiem pakāpieniem. Un šis gadījums jau ir vēl tāds tangible – ir līķis, asinis un citas tādas straight forward lietas, kuras vismaz aptuveni var saprast teju vai ikviens. Bet, ja lieta ir par kādām sarežģītām lietām – piemēram, tādu Lemberga tiesas prāvu, kur ir tūkstotis līmeņu un nokrāsu ar dažādām normatīvo aktu un procesuālām niansēm 15 gadu griezumā. Un viņi stāsta to tev, cilvēkam parastajam un saka “spried jel taisnu tiesu pār šiem ļaudīm”.

TLDR: “The Staircase” ir inčīgs serītis. Amerikas tiesa, vismaz tādā veidā, kādu mēs viņu ieraugam serītī ir traģikomisks krustojums starp cirku, teātri un karātavām.

23.2.20 16:08

Pūķkaķis snauž uz gludināmā dēļa. Viņa augumu, asti un spārnus klāj plankumaina raksta zvīņas, tikai pūkainais vēders šķiet mānīgi neaizsargāts. Ik pa brīdim iešņācoties pār nāsīm pārveļas mazs tvaika mutulītis. Viņš sargā zeltu, dārglietas un visu kas vērtīgs un svēts. Nav vērts lūgties, tirgoties vai mēģināt viņu uzpirkt – pūķkaķis ir dāsns bet taisnīgs, vien paverot acs kaktiņu, viņš redz vai esi dārgumu cienīgs.

20.2.20 16:31 - #Mood

Powered by Sviesta Ciba