Svešinieka piezīmes

Jaunākais

21.6.17 16:04

MESA "Vēl Augstāk" (pied. Renārs Kaupers un Arstarulsmirus)



16.6.17 15:31 - Saldās piektdienas maizītes

13.6.17 22:00 - Pagales ieraksts

*Ieraksts sākas*

Veicot plānoto atjaunināšanu Jūsu operētājsistēmai, sakarā ar neparedzētiem sarežģījumiem nevarēja uzstādīt pakotni "Krietnums".

Lai kaut daļēji labotu situāciju tika uzstādītas un atjauninātas divas pakotnes - "Refleksija" un "Kauns", kas, lai arī nespēj pilnībā kompensēt pakotnes "Krietnums" funkcionalitāti, tomēr savstarpējā sinerģijā, spēj identificēt atkāpes no krietnuma un tās nožēlot, cerībā uz lēmumu/rīcības uzlabojumiem nākotnē. Diemžēl, pēc jauno pakotņu uzstādīšanas mēs noskaidrojām, ka nereti atkāpes no krietnuma, lai arī tiek identificētas, joprojām tiek veiktas, tikai pašlaik veicot ierakstu vainas reģistrā. Turklāt ar katru atjauninājumu pakotne "Refleksija" ir spējīga identificēt arvien niansētākas nekrietnības tai reizumis uzrādot viltus pozitīvas nekrietnības.

Atinstalēt uzstādītās pakotnes pie pašreizējiem sistēmas uzstādījumiem nav iespējams, tāpat nav iespējama sistēmas kopēja atjaunināšana no rezerves kopijas. Vienīgā iespēja ir cerēt, ka nākotnē sistēma būs salāgojama un tās kapacitāte būs pietiekama, lai uz tās varētu uzstādīt pakotni "krietnums", jo nav sagaidāms, ka "krietnums" izstrādātāji veiks jelkādus pielāgojumus vai atjauninājumus un nav zināms vai tas ir iespējams kaut teorētiski.

*Ieraksts beidzas*

13.6.17 13:12 - #Atklāsmes

Log lady no twinpīkas reģistra sieviete.

8.6.17 14:18 - #4 Lielākais Latvijā

Izlasīju Mika Koljera #4 lielākais Latvijā.

#Spoilers ahead

Man daudzas lietas likās riktīgi sakarīgas, inčīgas, daudz maz labi uzrakstītas un, vismaz kādā šķautnē, atbilstošas īstenībai. Piemēram, tas cik bieži dažādu politiku pētnieki ir atsvešināti no realitātes un pavada laiku savā teorētiskajā konferenču, modeļu, grafiku un akadēmisku kredenciāļu pasaulē. Vai kā latviešiem patīk sīkmanīgi ņemties ar kkādiem nenozīmīgiem sūdiem - lieliem akmeņiem vai pelēkas legalitātes viesu namiem. Sirreāli jauka ir arī emocionālās atkāpe par krietno meža sieviņu un iztēlotais ieskaits Pletenberga dinamiskajā ikdienā. Humors brīžiem ir patīkami asprātīgs un lādzīgs, lai arī nereti gauži banāls, piemēram, galvenais varonis iekrīt vircā vai piedzeras pirms svarīgas uzstāšanās. Kā garš stāsts grāmata lasās ļoti ātri, nav garlaicīgi, un atsevišķās banālās vietas ātri pārlasās pāri un viņu nav daudz.

Bet polītiskais messidžs man likās mazliet aizvainojošs. Es saprotu - pasmieties par sevi ir jāmāk, bet kaut kas liedz man tā nekritiski pozitīvi uztvert grāmatu, kuras piedzīvojumi griežas ap krietnajiem baltās apkaklītes amerikāņu pētniekiem, kas sakoļī latviešu ģefkas, sadod pa seju britu vecpuišiem, atmasko lv politisko eliti un tās izskaņā kopā ar krietno, lai arī stingro, krievu spiegu/amatpersonu dodas pretim saulrietam. Latvieši grāmatā viscaur attēloti, kā tādi maziski nenovīdīgi pidarasi, nacionālisti vai labākajā gadījumā pamuļķi. Protams, varbūt es tikai tagad tā atceros tās sliktās lietas.


TLDR. Jauka grāmata, bet mans iekšējais Iesalnieks neļauj to izbaudīt un pēcgaršā piedzīvoju nacionālu rūgtuma sajūtu.

6.6.17 15:49 - #FoodForThought

Poda brilli svarīgi ir nevis neapmīzt, bet noslaucīt.

26.5.17 23:31 - Riebīgie bezgoži

25.5.17 15:52 - #Izaicinājumi #Pateicības

Izaicinājumi - Kā lai saglabā taisnu seju, kad visādi citādi patīkams un, manuprāt, vieds cilvēks iesaka panelim par mediju atbildību Sandru Veinbergu. Maybe its just me - bet man viņa, līdzīgi kā Juris Kaža, šķiet traka un kašķīga sieviete, kam par spīti sasniegumiem žurnālistikā, nevajadzētu ņemt dalību daudz maz cienījamā panelī. Bet ko tad es, es jau esmu tikai tējkanniņa, lūk mans snīpītis un osiņas.

Pateicības - Gaile ar Mākenu vakardien M-parkā noblieza. Īsts ritms un dzeja. Performance satura un formas ziņā ļoti atgādināja Skuteļa un Tvērumu Audumu - tikai tāds sievišķīgi trauslāks un jutekliskāks, galu galā tā ir Inga Gaile, nevis skarbs vīrs no rajona, lai gan liriskā satura ziņā viens no otra neatpaliek. Nekad nebūtu domājis, ka muzikālām dzejas lasījumam var būt tāda enerģija, bez tradicionāli tā dēvētās plūsmas un skaidra ritma. Klavieres un lasījums ir gana, lai tās vairs nebūtu tikai klavieres vai tikai lasījums, kā ūdens un galoda, kas slīd pa apziņas šķautnēm.

24.5.17 13:04 - #BirojaAizgalds

Āāaāāāāāāāā....

Kāpēc jāpiedāvā dievišķas nodarbinātības iespējas tad, kad toč man nav iespēju tās pieņemt. Nu iespējas ir, bet atstājot aiz sevis krāsmatas, degošus tiltus un neprofesionāli bērnišķīgu iespaidu.
Jau otro gadu pēc kārtas.
Sasodīts.

23.5.17 19:21 - Korporatīvais ķermenis

Skrūves, kniedes, caurules, šļaukas un bruņplātnes apvija cilvēkam attāli līdzīgo ķermeni. Tas bija klāts buktēm, skrāpējumiem, kas liecināja par nesaudzīgu, pat kaislīgu, ķermeņa lietojumu. Ķermeņa kājas un rokas bija viscaur klātas ar bruņām, atsedzot vien spīdīgas, eļļainas metāliskas locītavas. Vienā rokā ķermenim bija paredzēta vieta instrumentam vai ierocim, bet pie otras varēja piestiprināt vairogu. Vietām uz bruņu plātnēm bija ar apbrīnojamu rūpību zīmēti attēli un uzraksti, kas apliecināja dalību un sasniegumus dažādās kaujās un operācijās, vai vienkārši apliecināja ķermeņa īpašnieka pārliecību un asprātību. Zīmējumi nereti atgādināja cietumnieku veidotos amatnieku darbus - lai arī prasmīgi veidoti un prasījuši krietnu devu pūliņu, tajos viegli varēja saskatīt rūpību, aiz kuras slēpjas nolemtības un izmisuma smago nasta. Laika daudzums, kas tajos ieguldīts liecināja par to, ka šim laikam nav bijis labāka pielietojuma.
Viņš pazina šo ķermeni. Viņš pazina gan precīzās vieglās pirkstu locītavas, kas teju precīzi spēja atveidot bioloģiskā ķermeņa kustības, gan tā aukstumu un smago un monumentālo gaitu, kas bija pilnīgi pretēja skeleta un siltās miesas veiklumam. Viņš jutās savādi, kad skatījās uz pasauli bez saskrāpētā aizsargstikla un zem tā mirgojošajiem ekrāniem, kas vēstīja par kaujas operāciju un ķermeņa pašreizējo stāvokli. Lepnums mijās ar kaunu, katru reizi, kad ķermenis ieskāva viņa trauslo, ar plānu gaļas kārtiņu apvilkto, miesu.
Viņš lepojās ar savu prasmi pārvaldīt dzelzs ķermeni - pasargāt, nogalināt, uzņemt sitienus - tas, prasmīgi vadītajam mehāniskajam ķermenim, kas precīzi pildīja sava pavēlnieka vēlmes, bija nieks, viņš zināja, ka maz ir tādu, kas varētu kaut cerēt mēroties ar viņu spēkiem. Kauns bija ievērojami mazāk izteikts - tā drīzāk bija knapi samanāma plaisa viņa lepnumā, kuru viņš centās izlikties nemanām, bet ko bija arvien grūtāk nemanīt katru reizi, kad viņš centās ko izdarīt ar savu bioloģisko ķermeni. Kuslās kustības, atrofējušies muskuļi, kautri kaļķainais, nepārliecinātais skatiens un smeldzošās locītavas dažkārt atstāja iespaidu, ka viņš ir kļuvis par bateriju korporatīvā ķermeņa darbības nodrošināšanai, nevis otrādi.
Viņš vairs nespēja precīzi atcerēties kā kļuvis par šī ķermeņa īpašnieku, sasprindzinoties un ļoti koncentrējoties, atmiņā reizumis pavīdēja, skaidu plātņu galds, pārāk smaga pildspalva, ko nav iespējams ērti satvert rokā, neveikli mēģinājumi kaulēties, minstināšanās, neīsts smaids un pārāk stingrs rokasspiediens, tāds, kas, lai arī patīkams, liecina, ka pēc darījuma rokā turi auklas īsāko galu.

18.5.17 15:13 - #MazāCilvēkaPrieki

Delicio plovs ir īsts našķis zem 3e. No krietna pašgatavota plova garšas ziņā atpaliek vien par kapeiciņu, bet price/performance ziņā neatpaliek ne no kā, ja nu vienīgi no paķīša kebab boxa.

16.5.17 22:16 - Praktiskās ētikas dilemmas

Situācija ar fotogrāfu, kā no ētikas/debašu mācību grāmatas neko pielikt, neko atņemt.

Šoreiz man šķiet, ka manas simpātijas kā backseat sabiedrisko procesu vērotājam, pieder fotogrāfei, jo viņa runā tiešu runiņu - ir patiesa, bet bez kādas necieņas vai riebuma, tāpat, cik noprotams, nevēlējās nekādu publicitāti no šī. Turklāt, fotogrāfija kā radoša nodarbe ir grūti savietojama ar lietām, kurām tu netici. Bet es saprotu, kā pakalpojuma nesniegšana var šķist gauži nepatīkama.

Bet situācija protams ir amizanta un kūda uz jautājumiem, kur ir tā robeža, kad cilvēks drīkst pateikt - atvainojiet, cienītais, Jūs esat - latvietis, krievs, gejs, žīds, vīrietis, sieviete (pasvītrot vajadzīgo) - durvis ir tur. Nekā personīga, paņemiet konfektīti pie administratores un lūdzu neaizmirstiet ieteikt mūsu pakalpojumus saviem - nelatviešu, nekrievu, negeju, nežīdu, nesieviešu vai nevīriešu draudziņiem. Droši vien, līdzīgi, kā ar nolīgšanu darbā - kompromiss ir pielājīgu, bet neīstu iemeslu izdomāšanā - ja pacenšas, gan jau var atrast kādu pieklājīgāku iemeslu nesniegt pakalpojumu.

Es laikam (es neesmu drošs) gribētu dzīvot sabiedrībā, kurā ir o.k. pateikt, ka tu kkam tici vai netici un citiem būtu jābūt mierā ar to, ar noteikumu, ka tu esi cieņpilns un necenties kādu aizvainot.

12.5.17 16:10 - Pitbuls un apvedceļš!

Pieci lv plāno atskaņot tikai latviešu mūziku.  Grūti spriest, cik ļoti tas tā tiešām notiks, bet pati doma ir pārdomu vērta.

No vienas puses tas ir gaļima - ja grib kādu kanālu, kuru klausās jauniešu, tad baidos ka trūkst daudz maz ciešamas latviešu mūzikas ar kuru ilgtspējīgi aizpildīt ētera laiku. Turklāt jaunieši, dekadentie maitas, vēlās dzirdēt arī pagrimušo rietumu un citvalstu skaņdarbus for better or worse. Atņemt pieci.lv nelatvisko saturu visdrīzāk nozīmē šīs raidstacijas nāvi vai vismaz vēl mazāku auditoriju un konkurētspēju ar valsts neatbalstītajiem radio. 

No otras puses, pat tad ja ir 6(!) valsts radiostacijas, es nedomāju ka pa kādu no ar plāno nodokļu vērdiņu finansētajām stacijām ir jāskan Ellijai Goldingai, Pitbulam, Lil'Yachty  - un visai pārējai laikmetīgajai čērņai, kas bauda popularitāti tikai tāpēc, ka tās ir vienīgās dziesmas, kuras skan pa radio un ko 24/7 un kuras ir iespējams klausīties pa gandrīz visiem pārējiem radio kanāliem, un ko klausoties jūties tā it kā aiz priekšādiņas būtu sabirušas smiltis. Un es patiešām domāju, ka tā ir risināma problēma, tiesa gan  - ne ierobežojot saturu tikai uz lv valodu.

12.5.17 12:20 - Īpašs prasmju kopums

Tā ir īpaša prasme - pa ceļam uz restorānu paņemt Nārvītī topmaizi, turklāt tā lai šefpavārs par to uzzina bet neapvainojas, bet tu pats nejūties vainīgs.

10.5.17 11:37 - #GhostReporting

Ušakova FB nopublicēta jauka eseja par 9.maiju. Protams, ka ghost writings (izskatās pēc Nila Saksa, tā šķiet, bet varbūt es vnk ieraugu to, ko gribu ieraudzīt), bet jauks gan vēstījums, gan pati ideja, ka kāds nebūt vēstījums ir nepieciešams. Tā ir lieta, kas sāp - šķiet, latviešvalodīgie politiķi nedomā par labu vēstījumu, kaut vai caur ghost writingu, iespējams, vnk nav palaimējies ko izlasīt.

9.5.17 17:46 - pārlādēti LV HH našķi

Ansim iznācis jauns albums. Ansis ir meistarīgs un viens no retajiem, kam nespīd cauri, starp LVHH censoņiem tik bieži sastopamais tupums. Albumā ir brīnišķīgi bīti, jauki sempli, asprātīga, prasmīga un plūstoša valoda un viss cits, ko kāds varētu meklēt labā HH albūmā. Tiesa gan kopumā, es teiktu, ka, līdzīgi, kā Edavārdu pēdējais veikums (kas arī neatstāj šaubas par meistarības trūkumu vai tupumu), man netrāpa. Protams, nav jau tā ka obligāti ir jātrāpa, lai ko novērtētu - arī bez emocionāla līdzdzīvojuma var novērtēt domas dziļumu, valodas lietojumu un citas lietas, pat tad ja literārais vēstījums ir nesaistošs personīgi.

Ar vienvārd' sakot, lai paklausītos anša albumu - piereģistrējos Deezerā, kurš pēc tam ieteica noklausīties Skuteļa - Audumu, no kura biju dzirdējis vien pāris skaņdarbus. Un man trāpīja. Visai negaidīti, strādājot un paralēli klausoties mūziciņu, trāpīja un nogremdēja, kā uz rūtiņu papīra uzzīmētu kuģīti. Literārais vēstījuma atslēga ieslīdēja manā emocionālajā slēdzenē, visas adatiņas nostājā vienā līmenī, un slēdzene bez čīkstēšanas pagriezās, lai atvērtu durvis emocionālam līdzpārdzīvojumam, katarsei, ja vēlaties. Pirms tam biju dzirdējis tikai "Šķēres" un "Nelabumu", kas ļoti patika, bet, acīmredzot, bija tikai daļa no atslēgas. Viss albums kopā ir konceptuāli vienots, no tiesas kā Audums, un skaņdarbi un skiti papildina viens otru un ir sasieti kopā gan tekstuāli, gan, manuprāt, arī vēstījuma ziņā. Albums, ir gudrs, tas vairāk atgādina Ojāru Vācieti, nekā puisi ar naģeni un platām biksēm no Teikas (līdzīgi kā ansis, starpcitu), skiti, kuros izmeklē autora nāvi, brīnišķīgi salīdzinājumi un metaforas gan detaļās, gan konceptuāli caurvij katru skaņdarbu un albumu kopumā. Bītu nav, ir instrumentālā grupa, kas lai arī brīžiem atgādina lifta mūziku, ļoti piestāv tekstam un veido brīnišķīgu mijiedarbi ar teksta plūsmu. Pēc albuma noklausīšanās mute ir vaļā, acis valgas, sirds sitās straujāk.

TLDR: anša jaunais balzams ir cool, skuteļa un tvērumu pagājušā gadā iznākušais audums ir brīnišķīga pieredze.

5.5.17 19:39 - Ušaks

Ja Ušakovs (vai viņa PR ļaudis) tīšām uztaisīja apsveikuma postu ar gramatikas kļūdām, tad tas, lai arī mazliet netīrs, ir ļoti veiksmīgs gājiens. Reāli, pēc lohiem izskatās visi, kas ļaujās šī twitterieraksta kritikai un apcerei.

3.5.17 17:58

Guļamistabā ar nokavēšanos ielavījies saules stars zaglīgi noglāstīja viņa seju. Viņš pamodās, lai arī paģirains un, iespējams, vēl viegli iereibis, viņš ar smaidu atcerējās pagājušo vakaru un nakti. Viss izdevās labāk kā cerēts. Vakardien bija trešais randiņš ar Lāsmu. Viņi bija uz izaicinošu bet gaumīgu, mazpazīstama mākslinieka laikmetīgās mākslas izstādi, nelielās vakariņās un džeza koncertā. Pēc koncerta, pāris dzērieniem un daudziem zinošiem smaidiem, Lāsma piekrita doties pie viņa, lai ļautu vakaram ritēt savu nenovēršamo gaitu. Mazliet vīna, ansambļa "Manta" jaunā plate vinila formātā, skatieni, joki, skūpsti, pieskārieni - viss kā pēc prasmīgi uzrakstītas instrukcijas.

Lai arī gultā vēl bija jūtama Lāsmas ķermeņa smarža, viņš juta, ka viņa ir aizgājusi. Taču pārliecinošais trešais randiņš un tam sekojošā kulminācija, viņā neatstāja vietu šaubām par Lāsmas vēlmi turpināt uzņemto kursu. Iedzēris ar gudru ziņu pie gultas atstāto ūdeni, ieskatījies telefonā, uzvilcis mājas bikses un kreklu viņš devās uz virtuvi, lai pagatavotu rīta kafiju, nespējot beigt priecāties par to, cik gludi viss vakardien noritējis.

Uzlicis itāļu kafijas kanniņu uz plīts un gaidīdams kafiju, viņš pamanīja, ka uz virtuves galda ir atstāta zīmīte. "Viņa droši vien uzrakstījusi kādu mīļu vārdu un paskaidrojusi, kamdēļ tik ātri devusies prom", viņš nodomāja. Ar apmierinātu uzvarētāja smaidu, kā spēlmanis sniedzoties pēc laimesta, viņš paņēma kārtīgajā rokrakstā rakstīto zīmīti rokās:
"Paldies par jauko vakaru. Gribēju uztaisīt brokastis. Berot Vegetu pamanīju, ka pie bundžiņas nav pielipusi maza garšvielu kārtiņa - tā ir tīra, it kā būt atvērta vakardien. Man žēl, bet nevaru būt kopā ar vīrieti, kas nepievieno Vegetu, berot to virs tvaikojoša katla. Ilgtermiņā tā būs labāk mums abiem. Man žēl. Būs labāk, ja vairs netiksimies."

Ar kafijas malku noskalojot divas citramona tabletes un palūkojoties uz pie plīts atstāto Vegetas trauciņu, viņš zināja, ka viņai ir taisnība.

1.5.17 21:56 - Nešņirkst

Kad kādu laiku nav sanācis mazgāt grīdu un staigājot pa māju dzirdi smiltis šņirkstam zem kājām, tās smiltis sabirst starp smadzeņu krociņām un grauž. Ja brīvdienās ir pamazgāts, tad tik viegli ir novērtēt kluso un gludo čības pieskārienu grīdai, un nešņirkst ne vien zem kājām, bet arī galvā šņirkst krietni mazāk.

27.4.17 16:45 - Sieviešisms

Izlasīju Ingas Gailes rakstu “Roze ir roze ir roze ir roze”. Man patīk feminisma idejas in general un Inga Gaile un viņas raksts in particular. Man šķiet, ka daudzas no feminisma idejām un uzrādītajām problēmām ir pelnījušas uzmanību, lai arī, iespējams, nav tik centrālas. Man šķiet lietderīgi, ka kāds runā par pežiņas (lētas sievietes seksualitātes) konceptuālo inflāciju un neprātīgu tiražēšanu, negodīgām pozīcijām sabiedrībā un dažādu sabiedrības diskursā pastāvošu uzskatu refleksijām privātajā apziņā. Inga Gaile ar nav uz mutes kritusi un itin veikli darbojas ar valodu, vismaz cik tas attiecas uz rakstīto vārdu. Rakstu, līdzīgi kā salīdzinoši nesen iznākušo žurnālu Samanta lasīju ar interesei, nereti atzinīgi mājot ar galvu un apmierināti čāpstinot. Šis diskleimeris, lai pateiktu, ka, nedod dievs, esmu misogīnistisks mēnexplainers un feministnīdējs. Man šķiet, ka kopumā feminisma idejas vedina uz apgaismotu izpratni un cilvēcību, tomēr ir aspekti, kas feminisma domā šķiet lieks un, manuprāt, liedz visādiem leaning liberastiem, kā man, pilnībā nostāties aiz šīm idejām vai vismaz to konkrētās manifestācijas.

Runāšana par problēmām tikai no Sieviešu skatupunkta. Piemēram, Samantā, Janas Kukaines rakstā “Sievišķības īsais kurss” izstāstītas emocionālo pārdzīvojumu 50 nokrāsas meitenei pubertātes vecumā. Tiesa gan varbūt es to tikai tā uztveru, bet man šķiet, ka raksts neparāda to, ka vispār pusaudža gados bērn/tīņ/jaunietis ir emocionāla miskaste, bet ka tieši meitenēm ir visgrūtāk. Vai emocionālā pāridarījuma uzsvēršana, runājot par izvarošanu, bet ne par emocionālo pāridarījumu noziegumos, kas vairāk attiecināmi uz vīriešiem. Es, šķiet, vispār nekad neesmu dzirdējis, ka kāds teiktu, ka, piemēram, piekaušana uz ielas var būt saistīta ar kādu emocionālo kaitējumu – tieši otrādi, dažkārt šķiet, ka piekaušana sabiedriskajā diskursā ir tāda casual lieta, ar ko ikkatrs vīrs saskaras un diži par to “neņaud”.  Kad runā par nevienlīdzību darbā, tad runā par to ka sievietes nav valdes locekļi, nevis ka trūkst vīriešu – bērnudārzu audzinātāju, skolotāju un ģimenes ārstu vai kādām citām, mazāk ar piķi un cieņu saistītām sfērām, kur aizspriedumu un inerces dēļ sievietes vai vīrieši nenonāk. Man šķiet, ka būtu daudz vērtīgāk tās pozicionēt kā cilvēku, nevis konkrēta dzimuma, problēmas.

Sieviešu izskata un resnuma likšana vienā maisiņā, kas gan vairāk ir raksturīgi aizrobežu femīnajai domai, ir otrs no, man nesaprotamiem, feminisma grēkiem. Es labi saprotu, kāpēc vizuālseksuāla sieviešu tiražēšana ir viens no feminisma domas jājamzirdziņiem – ir gauži žēl, ka sabiedrība pieprasa no sievietēm slēpt novecošanos, strijas, apmatojumu un daudz citas lietas un pieprasa sievietei reproduktīvā vecumā allaž būt, iespēju robežās, vizuāli pišamai, lai ko viņa darītu. Vienlaikus, man šķiet, ka slavēt resnumu un elementāras estētikas trūkumu ir kkāds gara vājums (es skatos uz tevi resnā meitene pie miskastēm žurnālā Samanta). Ar retiem izņēmumiem, bet resnums, tāpat kā, piemēram, smēķēšana vai alkohola lietošana, ir public health jautājums. Un viena lieta ir nekaunināt cilvēkus, kas mēdz pieļurbāties, cita lieta ir saukt ilgstošu pļēgurošanu par alkopozitīvu pasaulainas redzējumu. Protams, ka tā ir katra cilvēka paša darīšana un, protams, ka sabiedriksa izstumšana un kaunināšana nekad neko nepadara labāku, bet teikt – zini īstenībā ir vienlīdz labi būt un nebūt alkoholiķim, ir kaut kā tumsonīgi. Es domāju, ka daudz vērtīgāk būtu domāt par to, ka kaunināt kādu ļoti reti kad ir labi, īpaši saistībā ar privātām izvēlēm, bet tas nenozīmē, ka izvēles nevarētu būt labākas.

Powered by Sviesta Ciba