Svešinieka piezīmes

Jaunākais

18.4.21 21:46 - #DarbuMeklējot

Džīzas. Cienījamais darba devējs, kura rīkotajā amata konkursā vēlos startēt savu mājas darbu ~5h vērtībā atsūtījis piektdienas vakarā un sagaida pirmdien no rīta. Es saprotu, ka ir svarīgi redzēt, kurš tad ir gatavs ēst to smilti, bet, sasodīts, mana saulē apceptā un alkoholiņā sautētā svētdienas galva patiešām nav paredzēta, lai jātu stikla kalnā. Varu tikai cerēt, ka konkurenti būs tikpat laiski pavadījuši brīvās dienas kā es. :D

15.4.21 11:28 - #Veikals

No vienas puses liekas liekas stulbi, ka tirdzniecības centri ir slēgti. Pie atvērta depo, ikea, lielajiem rimčikiem u. tml. tā liekas kā liekulības paraugstunda. Pat Āgenskalna tirgus brīvdienās visiem ierobežojumiem liek izskatīties formāliem un "uz papīra". Tajā pat laikā, ļaunais sociālists manī nejūt pārlieku lielu žēlumu pret tirdzniecības parkiem. Pārfrāzējot cīņas klubu, lielākā daļa no viņu precēm ir nevajadzīgas lietas, kuras cilvēki pērk ar naudu, kuras viņiem nav, lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem, kuri viņiem nepatīk. Sākot ar Jysk sūdiņiem, Jahonts auskariem un Pull&BEar lupatām un Jāņa Rozes makulatūru. Gana ilgi jūs esat godīgiem ļaudīm pārdevuši savus overpriced, Bangladešas bērnu vergu darinātos sūdus. Nepārspīlējot, es domāju, ka kādi 80% no precēm un pakalpojumiem, kurus iespējams saņemt tirdzniecības parkā, nevairo labo pasaulē.

Vienīgais, ko žēl ir īstos cilvēkus, kuri nesaņem naudu, t.sk. Bangladešas bērnus.

14.4.21 13:04 - #Svarīgi

Visiem viss ir tik svarīgi. Ir svarīgi, lai netiktu iestiklotas daudzīvokļu māju lodžijas un logi, vismaz fasādes pusē, atainotu vēsturisko stiklojumu. Un ir svarīgi, lai cilvēki nebrauktu pa ietvi ar skrejriteni – ietve ir domāta aizgājējam. Ir ļoti svarīgi līdzās pujenēm iestādīt saulrieteņus, bet rododendru krūmu stādīt ziemeļu pusē. Svarīgi, lai Tevis veidotais saturs vienlaikus būtu pieklājīgs un atturīgs, bet vienlaikus neatražotu sabiedrībā pastāvošus stereotipus. Ir svarīgi noskūties, ģērbties pieklājīgi un izvilkt dzimumlocekli tikai tam piemērotās vietās un situācijās, vai, vislabāk, neizvilkt to vispār. Ēdot sārtu vai brūnas nokrāsas zupu, piemēram, soļanku vai harčo, estētisku iemeslu dēļ, lūpu noslaucīšanai labāk izvēlēties tumšas krāsas salveti, lai viesos neraisītu nepatīkamas asociācijas. Ir svarīgi, ka cenšamies mazināt ekoloģiskās pēdas nospiedumu, izmantojot salmiņu, kas ražots no papīra vai vismaz pārstrādātas plastmasas. Tuvojoties nāves dienai ir svarīgi sagatavot savas “aizejamās” drēbes un pārliecināties, ka tās ir izgludinātas un labi pieguļ. 

1.4.21 14:50 - #Vispārcilvēcība

Pirms kāda laika piemājas mego dzirdēju garu, stieptu un garšpilnu pārdevējas "Mmmmmhmmm". Tajā bija, kas vispārcilvēcīgs. Tāds, kas raksturo pusmūža sievietes gan Bronksā, gan Postpadomju pārtikas veikalā. Liekās, ka gaisā, cauri ļaužu kņadai un saulei, kas iespīd caur veikala putekļainajiem logiem ievibrē skaidri samanāma miera stīga. Piekrītošs un apmierinošs, vibrējošs un mierīgs. Garajā, stieptajā dunēšanā, gluži kā kaķa murrāšanā, pieklust sadzīves nieki, pagātnes sirdsēsti un kļūdas un uz brīdi cilvēks kļūst tuvāks Dievam vai vismaz mieram. 

22.3.21 16:38 - #Slīkšana

Mēs Jums prasīsim tik daudz datu, līdz varēsim beidzot droši pateikt, ka esam apjukuši daudzajos datos un nespējam pieņemt lēmumu.

3.3.21 22:52 - #Ierobežojumi

Es saportu, ka izklausos pēc parastā kurnētāja un bezatbildīgā pilsoņa, bet kaut kā palaidu garām vietu Satversmē, kur ir rakstīts, ka pandēmijas gadījumā Satversmē var izmest mēslainē. Es pat nerunāju par to vai lēmumi ir pareizi/nepareizi, vai tie glābj dzīvības vai ietaupa veselīgi nodzīvotos mūža gadus, vai tieši otrādi pazaudē tos starp cieši savilkts dūres pirkstu spraugām. Man vienkārši šķiet, ka nebija sarunāts, ka mūžīgā ārkārtas stāvoklī saujiņa cilvēku pieņems mūžīgus, mazliet idiotiskus ierobežojumus. Kas viņus iecēla Dieva vietā? Es saprotu, kāds teiks, ka jautājums ir provokatīvs, bet ir taču kāda robeža, pie kuras ir jāpārskata sabiedriskais līgums. Nez varbūt saasināti uztveru draudošos pārvietošanās ierobežojumus, bet tas neliekas ne taisnīgi, ne vērtīgi.

7.1.21 00:30 - #IzpētiŠito

Redzēju nopublicētā LLU pētījuma ziņomu. (Pieejams šeit!

No vienas puses es saprotu cepienu. Priekš 250k pētījuma patiešām diez kas nav, 30lpp ar receptēm pārtikas tehnoloģijas kartēm, kuras ir diezgan žēlīgs materiāls pat pielikumam. Brīžiem liekas, kas raksta par pašsaprotamo vai nenozīmīgo. Un liekas, ka 400lpp garo tekstu varētu saspiest kādās 50lpp ar atliektiem galiem un ļoti izvērstu tekstu.

Tiesa gan tas noteikti tiek īstenots tikai kā daļa no kāda lielāka projekta, tā ka gan jau no 250k pīrāga viss nav aizgājis šai aktivitātei. Tāpat šis ir pētījuma melnraksts, un tas tomēr ir mazliet negodīgi super publiski nodirst kkādu melnrakstu - tur acīmredzami ir sadaļas, kuras piedzīvos pilnveidi. Bet ne kartupeļu attēls- tas ir perfekts. (Skat. zemāk)

Kartupeļu bildīte

Pats esmu piedalījies daudzu līdzīgu pētījumu izstrādē. Un pat tad, kad Pētījums ir kārtīgi paveikts, nevaru noliegt, ka kvalitatīva sausā atlikuma ir gauži maz. Lielākoties ir uzsildīti kādi sekundārie materiāli, varbūt īstenota kāda aptaujiņa, fokusgrupiņa - ja paveicas viss glītī sataisīts un uzrakstīts bez kļūdām. Dažkārt liekas, ka naudu, ko valsts (un visādas citas publiskās personas) iegulda dažādos lietišķajos pētījumos būtu labāka pielietojuma vērta. Ir daži izņēmumi, bet bieži liekas, ka pētījumos tā īsti ieinteresēts nav nedz klients, nedz izpildītājs par kādu plašāku sabiedrību nemaz nerunājot. Visi grib iztērēt naudu, parakstīt aktu, ielikt pētījumu skapī vai dedicated mapītē.

Turklāt, gadījumos, kad pētījums ir gan vajadzīgs, gan bijis ieinteresēts izpildītājs un iegūti vērtīgi rezultāti. Nav tā, ka visi metas pa galvu, pa kaklu izpildīt pētījuma rekomendācijas. Kā viens no vislabākajiem piemēriem, prātā nāk Jāņa Sētas "Optimāla vispārējās izglītības iestāžu tīkla izveide" (Pieejams šeit!). Tur viss ir pateikts, bet vienlaikus nav pateikts nekas tāds, ko kāds vēlas dzirdēt, tāpēc 2016. gada Pētījums ir aktuāls arī 4 (5) gadus vēlāk.

Protams ir visādi labumi, ko šādi pētījumi sniedz, turklāt, kā ārēju finansējumu bieži to var saņemt tikai par pētījumu īstenošanu. Bet, ja tas būtu iespējams, noteikti ir cilvēki, kam tā naudiņa noderētu vairāk, to es nevaru noliet, pat tad ja runāju par savu maizes darbu.

30.12.20 15:30 - Karameles

Virtuvē šķebīgi smaržo pēc karamelēm, mīklas, vārītā krēma, ķimenēm, grauzdētiem riekstiem, kafijas biezumiem, zefīriem un putukrējuma. Ir neciešami karsts, liekas, ka tūlīt izsitīsies sviedri un nopilēs, bet nē - piere visu dienu ir tikai mitra, no sejas nenopil ne lāsītes. Šķiet, nepārtrauktā, plānā sviedru kārtiņa ir kā šķīdinātājs, un ļauj ādā lēnām ieausties visām pārāk saldajā virtuves smaržām.

Tu esi nogurusi, visu dienu pildot kokosmaizītes ar ķepīgo krēmīgo masu. No neērtajām kurpēm un stāvēšanas kājās Tev sāp kājas. Citas konditores, liekas, ciešami pavada laiku – čalo, smejas, trin mēles un aprunā kolēģes no citām maiņām, kamēr rokas veikli loca kliņģerīšus un veģus, veido pīrādziņus un saiņo kūciņas smieklīgi mazās kastītēs. Viņām ir viegli, kā puķēm augt vai kā upei plūst. Liekas, ka darbs konditorejā ir dabisks viņu turpinājums, kas neprasa piespiešanos vai rūpes.

Rokas kļūst arvien gurdākas un smagākas, noturēt smago krēma pistoli kļūst arvien grūtāk. Kokosmaizītes, kā ienaidnieki tikai stājas arvien ciešākās rindās un šajā tranšejā Tu esi viena pati ar krēma ložmetēju rokās. “Piu, piu, piu…. Šļukt, šļukt, šļukt…” maizītes cita pēc citas sagulst gatavās produkcijas kastēs un tiek pārsegtas ar ietinamā papīra līķautu. Ja  maizītes pārraus līniju, tās iespiedīs Tavā pakrūtē savus kokosriekstu skaidiņu durkļus un iesaiņos Tevi ietinamajā papīrā un nosūtīs klientam, kopā ar pavadzīmi.

No blakus esošās kafejnīcas zonas var dzirdēt nepārtrauktu kases aparātu darbību, monētu žvadzoņu, iesaiņojamā papīra čaukstoņu un kafijas automāta rūkšanu, kas savijas kopā ar amorfām, steidzīgām ļaužu runām.

“Trrr… trrr.. trrrr… Vai rabarmaizītes ir svaigas… Ča čing,… Seši, divdesmit trīs…čing… trrrrr…., čing….. Četrpadsmit kāpostu pīrādziņus un divus speķa raušus…… Rrrrrrr….. Rrrrrr… Austiņu un divas karameļu pīnītes…. Hrrrrr… Hrrrr. Hrrr…. Gribu pasūtīt septiņus kliņģerus uz otrdienu….. ” Skaņu un smaržu piesātinājums ir tāds, ka, šķiet, tas no galvas izspiež domas, un lēnām aizpilda galvaskausu ar krēmīgu kokosriekstu masu un nepārtrauktu troksni.

Uz mirkli atgriežas skaidrība. Vēl dažas stundas. Tu varēsi novilkt sasvīdušo, matu tīkliņu un netīro, pūdercukuraini miltaino priekšautu. Iziet uz Brīvības ielas, pavērot gaismu spēli uz Dailes teātra fasādes. Ļaut lai dzestrais janvāra vējš izvēdina drēbes un ādu. Sajust, kā smaržo pilsēta – netīri, svaigi un dzīvi. Pēc brīža viņš atbrauks Tev pakaļ, Tu atslīgsi ērtajā baltas ādas krēslā. Varēsi aizsmēķēt cigareti un pa mašīnas logu vērot garām slīdošos pilsētniekus, kuri pēc darba kā pērles no pārrautas kaklarotas, izbirst pa mājām, krogiem, kafejnīcām un ielām. Radio spēlēs pazīstamu melodiju, viņš uzliks silto roku uz Tava augšstilba, teiks kaut ko nesvarīgu un gauži siltu, bet sirdī būs sešpadsmit stundas miera.

 

2.12.20 12:16 - #Sērga

Kur prikols nepārdot alkoholiņu un cīgas?

17.11.20 13:58 - #SeeNoEvil

Šodien izgāju tehnisko apskati ar pirmo reizi. <3 Tā nekad nav bijis.
Paldies krietnajam inspektoram, kurš izlikās neredzam visas šausmas, ko viņam spēja piedāvāt mans 1998. gada auto.

30.10.20 17:20 - LV HH našķi reloaded

Vai die - anša jaunais albums gan ir viens high value kultūrprodukts. Virtuozs valodas lietojums, asprātīgas rīmes, meistarīgas rotaļas ar skitiem un teicami bīti. Vēstījumā - mazliet īstuma un mazliet neīstuma, kā dzīvē.

Es pat neteiktu, ka tieši tas ir repčiks, kas man vislabāk iet pie sirds, bet viss tik meistarīgs un inčīgs, ka noklausījos četras reizes pēc kārtas :)

26.10.20 15:08 - #LatviskāDzīvesziņa

Paprasīju nedaudz augstāku stundas likmi, kā man piedāvāja. Tagad jūtos slikti.
Griķīši

25.10.20 21:36 - #Asīte

- Vai dažkārt nešķiet, ka mēdz rīkoties neētiski, pat amorāli.
- Protams, ka nē. Tas jau tikai mazliet sāls, dzīves pliekanajā grūbu putrā.
- Ā! Nu tad gan viss kārtībā, sirsnīgi atvainojos, ka patraucēju.
- Nekas, nekas. Starpcitu, nevēlies nākamajā nedēļas nogalē braukt roņu mazuļu medībās?

4.10.20 21:15 - #NoOtherWay

2.10.20 11:40 - #CommuteBlues

Man šķiet, ka jauno domes sasaukumu, īpaši A/Par/Pro neproporcionāli daudz aizņem dročīšana par satiksmi ar mazāk/bez auto. Un es vienkārši to neredzu. Es redzu, kā jauns vecpuisis var dzīvot centrā un iet uz darbu, ēdnīcu, sporta zāli, bāru un parku, bet es neredzu, kā cilvēks, kurš nedzīvo centrā un kuram dienas gaitas ved dažādos virzienos varētu izlīdzēties tikai ar velosipēdu, sabiedrisko un elektroskūteri. Velosipēds vai rolleris ir foršs, ja ir somewhat silts, nelīst un nav jāved nekas lielāks par rimi maisiņu. Par Pierīgu, pat tuvu Pierīgu, nemaz nerunājot. Pat iztēloties nevaru, cik lētam un pieejamajam ir jābūt taksometram vai koplietošanas auto, lai tas kaut varētu pietuvoties brīvībai, ko sniedz privātais autotransports. Tā taču ir diena, pret nakti, ka nav jāspaida aplikācija, jāprāto vai būs pieejams auto, vai jādomā vai šobrīd taksometrs būs minūtes vai 15 minūšu laikā, bet bagāžniekā vari atstāt sporta somu, puslitru degvīna vai bērnu ratus. Pat tad, ja esi viens brīvais aģents tas ir forši. Ja esi ar bērniem, suni un kaķi – auto ietekme uz tavas dzīves kvalitāti ir ik katrā solī, nesaprotu, kāpēc nevarētu to cienīt.

Bet, papildu visiem saprātīgajiem, funkcionālajiem aspektiem, ar auto braukt ir vienkārši forši. Esi pasargāts no ļaužu skatieniem un aromātiem, pasargāts no saules, sniega un lietus – ar sev tīkamu temperatūru un mūziciņu un ādas baranku rokās, mīkstu sēdekli un pāris paklausīgiem zirgiem zem pārsega. Tāda teju vai eksistenciāla brīvības sajūta, ko šaubos, ka var sniegt jebkurš no komunālā transporta veidiem. Es nezinu, pat tad ja sabiedriskais kursētu bieži, būtu lēts un tajā brauktu tikai koptas lēdijas un pieklājīgi džentelmeņi un pie iekāpšanas tev ielietu glāzi šerija, es neesmu drošs, ka tas kļūtu gana pievilcīgs, lai kļūtu par preferablu izvēli. Nav brīnums, ka diskusiju līmenī runa ir par visādiem ierobežojumiem, kas auto padarītu mazāk pieejamu pilsētā (ātruma ierobežojumi, šaurākas ielas, stāvvietu cenas utt.), un viss ar tādu elitisma garšiņu – sak’ “Jūs, autocentriskie zemnieki, pat nesaprotat cik laba dzīve ir bez auto, nāciet, mēs Jums parādīsim, nāc sēdies uz velosipēda draudziņ vai nāc uz Rīgas Satiksmes sviestainās beciņas”. Vļek.

21.9.20 11:36 - Kūcīņas

Vilciens no Cēsīm bija atcelts un Siguldas stacija Lindai bija kļuvusi par īslaicīgas aizturēšanas vietu. Laiks vilkās bezgala lēni, vilcienu solīja tikai kaut kad vakarā, bet izklaides iespējas stacijā bija gaužām ierobežotas. Pat ierastais laika zaglis - telefons, šķiet, bija sevi izsmēlis - feisbuks, instagrams, pintrests un e-pasts bija izskrollēti krustu šķērsu, turklāt visai ironiski, ka telefons likās interesants tikai tad, kad patiesībā bija jādara kas cits.

Linda sāka klaiņot pa apkārtni un ieraudzīja mazu kafejnīcu iepretim stacijai. Patiešām varētu kaut ko apēst, viņa nodomāja un devās pāri laukumam. Kafejnīcā bija mājas virtuve, konditoreja, stiprie un siltie dzērieni. Pēc brīža Lindai līdzās, uz maza nospeķota galdiņa atradās izēsta soļankas bļodiņa un gandrīz apēsts rasols - viņa jutās vēl spējīga mazam desertam, taču raugoties uz desmitiem dažādo kūciņu, bulciņu un maizīšu, izlemt bija grūti. Lai arī viņa nebija pārlieku sabiedriska, viņa ievēroja, ka pie blakus galdiņa sēž kundze, kura izskatījās zinoša konditorejas jautājumos - par to liecināja gan četru kūku asorti uz viņas galdiņa, gan ducīgās ķermeņa aprises, kuras pat tīri intuitīvā līmenī atgādina kādu krēmīgu konditorejas izstrādājumu ar skaistu pasteļtoņu glazējumu.

“Vai Jūs varētu man ieteikt kādu kūku?” Linda vaicāja.

“Khe! Khe! Kūkas ir tik dažādas! Jāzina, ko gribās! Jāsāk ar kaut ko vienkāršu un nedrīkst nobīties!” bez ievada, itkā jau gaidītu šo jautājumu, teju pravietiskā, bet omulīgi siltā balsī kundze novilka caur koši sārtajām lūpām.

Iesācējs noteikti varētu mēģināt biezpienmaizi. Krēmīgu biezpiena un olu masu, plānu biskvīta pamatni un labas šķirnes rozīnēm. Kā silta saruna ar sen nesatiktu draugu, kurā sarunas pavediens ir raits un ar pārsteidzošu vieglumu tiek skarti gan dzīves sīkumi un mazas lietas, gan paši pamati un dziļas raizes. Reflektēta, silta vienkāršība, kas visam par pamatu.

Labs sākums ir arī ābolkūka. Ābolu ievārījums, varbūt pat podvila, iespiesta starp divām kārtaina biskvīta plāksnēm. Pārsteidzoša vienkārša sajūta ar skaidru un labi redzamu dinamiku, kā laiska pastaiga gar jūru saulainā rudens vai pavasara dienā vai brauciens pa vientuļu lauku ceļu.

Neviens jau nav teicis, ka sākumam jābūt vienkāršam, kundze baudpilni krekšķinot bubināja. Tā var būt arī ogu plātsmaize, vai ābolu/upeņu drumstalkūka. Pamatīga, ar teju nepārvaramu, pat lipīgu, saldumu, kurā saķep satraukums, raizes un mūžīgais dialogs ar sevi. Miers, kā betons. Bet ogas - tās notur gaisā un neļauj ieķept možumam, un saplīst cerību stikliņiem, atstājot nelielu aušīguma garšu.

Prasmīgāks baudītājs, protams, meklēs, ko sarežģītāku. Pavlovas kūka ir labs izaicinājums pat prasmīgam konditoram un vienlaikus pieprasa arī meistarīgu gardēdi. Tādu kurš var ļauties gan tūlītējam, teju dzīvnieciskam priekam - kā malks, vēsa nākamās dienas alus, kā gaidīta vēstule, kā bērna smaids vai mīļotā rokas uz gurniem. Bet arī tādu, kurš priekā nepazaudēs sevi un ievēros pamatīgumu, kas kā neredzama armatūra caurauž gaisīgo masu. Dievišķais, kas skaidri jūtams arī priekš cilvēka nošķirtajās lietās.

“Mana mīļākā? Ļoti, ļoti grūts jautājums.” Kundze raudzījās Lindas apstulbušajā sejā. Nezinu vai mīļākā, bet ir viena, no kuras nekad nevaru atgūties. Tur vitrīnas augšpusē guļ napoleons. Pat nepieredzējis garšotājs pamanīs, ka konditoru spārnojis vizionārs neprāts no vienas, bet meistarīgs apdoms no otras puses. Mīklas trauslums, krēma maigais liegums, neuzkrītošas bet svarīgas drumstalas, šķietami neiederīga citrona nots, kā dzimumzīme un skaistas sievietes sejas, kas piestāv tikai un vienīgi viņai. Liekas, ka telpā ir ienācis Dievs, kurš, uz brīdi piemirsis tavus grēkus, vēlas dalīt ar tevi īsu svētbrīdi. Kāpnes uz debesīm un vienas plaukstas plaukšķis. Nekas vairāk, bet ne par santīmu mazāk.

Linda nezināja, ko teikt un raudzījās kundzē kā vācu aitu suns - ar iešķiebtu galvu un vienlaicīgu neizpratni un apbrīnu. Brīdi pirms citronu kūkas gabaliņa pazušanas mutē, kundze paraudzījās apkārt: “Nav nemaz tik svarīgi, ko izvēlies. Svarīgi ir nedomāt visām kūkām reizē - tad gan viss pārvēršas primordiālā miltu un olu haosā, kurā neko nevar pamanīt - tikai apjukt un uzresnēt.”

31.8.20 11:59 - #SeasonChange

Viņš vienmēr atbrauca ar vilcienu no Sanktpēterburgas. Mazliet saņūčātās vienmēr mazliet valgās drēbēs, kas smaržoja pēc kafijas un tabakas. Tērpies garā bēšīgā mētelī un nesot apbružātu ādas portfeli, uzmeklēja iecienīto belašu vietu pie stacijas un palūdza omulīgajai pārdevējai 2 hinkāļus un šķautņaino glāzīti degvīna. Viņš noraudzījās, kā pēdējā vakara saule pamet pilsētas telpu un pamazām to aizstāj vēss mākslīgais apgaismojums. Viņš raudzījās, kā mazliet drēgns vējš liek ļaudīm piesegt kailos plecus un skaistās kājas.

Viņš labi zināja, ka viņu neviens negaida - neviens negrib iesnas, apkures rēķinus, nokaltušas lapas un veļus, kas grabinās pie visiem dvēseles pakšiem. Nekad viņam neizdevās triki ar pāris āboliem, ķirbjiem, zīlēm un krāsainu lapu virtenēm. Pat tad, kāds priecājās par krāsainajām lapām, dzidrajām debesīm vai siltu tēju - varēja just, ka ir prieks caur sakostiem zobiem, kā par nesekmīgu skolēnu, kurš atnesis mājās četrinieku kādā nebūtiskā priekšmetā. Patīkami - bet uz kopējā fona, būtiskas nozīmes tam nav.

Cik gan labi būtu, ja kaut reizi pret viņu izturētos, kā pret skaisto, vaļšķīgo priekšgājēju. Viņš zināja, ka jau februārī ļaudis snaiksta degunus, vai neredz to nākam, vai gaisā nevar samanīt viegli silti elpu, vai kādu nobriedušu pumpuru. Bet visā viņas klātbūtnes laikā, katru dienu svinēja, kā nošķirtu priekš dieva, pat bez nekāda iemesla. Viņas pieskāriens tik liegs, pļavas tik zaļas, dzērieni vēsi un pat viņas lietus ir tik silts, ka ļaudis klaiņo pa ielām, nevērīgi piesedzoties ar lietussargu, nevis cenšoties noslēpties vārtrūmē vai piečurātā autobusa pieturā. Puiši, meitenes, dāmas un kungi, kā iemīlējušies, nekautrīgi pavēra savus logus, drēbes un mašīnas logus, lai viņa tiem labāk tiktu klāt un varētu pabužināt ar vēju, pasildīt ar sauli vai veldzēt ar smalku lietutiņu. Kāda gan ir sajūta, būt tik ļoti mīlētam kā viņai.

Saskumis viņš izdzēra otru pusi simtiņa, un uzkoda padzisušo hinkāli. Degvīns no iekšas sildīja, spītējot mūžīgi mitrajam džemperim. Dažkārt šķiet, ka, dzestri svaigais gaiss, kurā vēl skaidri jūtams vasaras pieskāriens - tas laikam ir pats labākais, kas man ir.

9.8.20 17:19 - #Kaleidoskops

Pirms pāris nedēļām draudziņi paņēma līdzi piedzīvojumā - pārgājienā/dzīvošanā mežā ar LSD lietošanu. Man liekas, hands down viens no krāsainākajiem un foršākajiem piedzīvojumiem kāds ir bijis.

Piedzīvojuma koncepcija jau pati par sevi ir jauka, ar foršiem vīriem trīs dienas dzīvot skaistā piejūras mežā, bez pisiena kabatā. Taisīt gardas maltītes, dzert gardus dzērieniņus un kost vasaras treknajā pīrāgā ar pilnu muti. Bet tad atnāca Lūcija dimantu debesīs, par kuru iepriekš biju tikai lasījis vai dzirdējis un, sasodīts, man nebija ne jausmas cik ļoti mazu daļiņu var izlasīt vai dzirdēt.

Draugs pasniedza īkšķa naga lieluma papīra gabaliņu un teica, ka tas jāliek uz mēles un pēc brīža jānorij. Mēs aizgājām uz pludmali, gulšņājām, staigājām pa ūdentiņu, vērojām ūdens putnus - no sākuma pat nevarēja pateikt, ka viss būs citādāk. Pēc kādas stundas, varēja itin labi saprast, ka viss ir pavisam citādi. Lai arī pieredze kopumā bija ļoti holistiska, centīšos atzīmēt pašas svarīgākās tēzes/atziņas.

-Viss ir citādāks. Viļņi mirdz citādi, smiltis zem pēdām gurkst citādi, vilnīši skalojas citādi, saule citādi pieskaras ķermenim, vējš šalc citādi un lapas čab citādi. Tā it kā iepriekš būtu redzējis to tikai fōnā, bet tagad tam pievērstu uzmanību. Tā it kā iepriekš vērotu šaha partiju, nezinot noteikumus, bet tagad redzētu katra spēlētāja domu gājienu un stratiņu. Liekas, ka visas maņas pamana to, kas iepriekš bijis slēpts. Turklāt arī pēc tam saglabājas gūtie iespaidi - ja reiz esi pamanījis, ka pļava var tā viļņot un debesis būt tik telpiskas arī skaidrā, ja ieskatās, to var pamanīt.

-Viss ir interesants. Oļi, lapiņas, smiltiņas, mākonīši, ūdenszāles, putni, koki, sūnas - katra mazākā lietiņa ir aizraujoša, ar teju nebeidzamu potenciālu pamanīt kaut ko jaunu. Katrs pludmalē paceltais olis, šķiet, kā nebeidzams kosmosa gabaliņš, kurā var raudzīties stundām un pamanīt arvien jaunas nokrāsas, šķautnītes un kantītes. Vismazākās lietas šķiet skaistas un unikālas. Nevienu brīdi prātu pat nešķērso doma, ka kaut kas, pat tīri teorētiski, varētu būt garlaicīgi. Ka garlaicība vispār varētu būt pasaules apjēgsmei nepieciešams jēdziens.

-Viss ir pozitīvs. Ir nepārtraukts pozitīvs maindsets, ka viss, kas pašlaik notiek ir vērtīgi, pozitīvi un aizraujoši. Sajūta, ka būtu plašu atskaņotāja adatiņa uz labas plates un viss skaņu celiņš, kas nāks būs foršs. Pat ja kaut kas liekas mazāk foršs, ir viegli sākt domāt par patīkamākām lietām.

-Var labi pamanīt ķermeņa un prāta duālismu. Ļoti viegli ignorēt salstošas pēdas, asus čiekurus un oļus, slāpes un izsalkumu un norakstīt tos uz ķermeņa kaprīzēm. Viegli arī pamanīt, cik ķermenis ir foršs un patīkams.

-Salīdzinot ar alkoholu, par spīti krāšņajai pieredzei ir ļoti daudz kontroles. Ja vajag, var sakoncentrēties un pieslēgties realitātei - saklāt gultu, iekurt ugunskuru vai pagatavot maltīti, bez īpašām ciešanām vai neveiklības.

-Mūzika skan dievīgi. Vienkārši dievīgi. Liekas, ka pat ir vietas, kuras speciāli sarakstītas tik liegi un viltīgi, lai būtu pamanāmas tikai atbilstošā apziņas stāvoklī.

Lai arī kopumā pieredzi var vērtēt kā pozitīvu, ir lietas, kuras bija mazāk pozitīvas, vai vismaz pieminēšanas vērtas:

-Pieredze ir intensīva - no visām maņām nākošais signāls ir tik biezs, ka var just, ka smadzenēm ir grūti to apstrādāt. Tāda sajūta, ka ir atvērtas pārāk daudz programmas un ir pastāvīgs jūtams saspringums.

-Mazliet jāpiespiež sevi parūpēties par fizioloģisko ķermeni, kas tajā brīdī nešķiet ļoti svarīgs. Jāpadzerās, jāpaēd, jāuzvelk džemperis utt.

-Ir viegls narkomāna vaibs, dēļ tā ka viss ir interesants. Neko nevajag, nepārspīlējot var stundām vērties nebeidzamajās jūras un debesu spēlēs, kā visaizraujošākajā kino. Var viegli iztēloties, ka, ja būtu bezpajumtnieks zem tilta, varētu itin viegli ļoti labi pavadīt laiku.

-Iztēlojos, ka ja kompānija vai apkārtējā vide nav forša - domāju, ka arī visa pieredze var kļūt ļoti mokoša un nepatīkama. Noteikti negribētu tādu pieredzi urbānā un sociālā vidē, vai tad ja sirdī ir kāds aktuāls rūpests.

9.8.20 16:22 - #Kincīc

Noskatījos Poļu filmu “Hater” (saite). Fifīgs kincīts par mūsdienu politisko mārketingu, mūsdienu profesionālismu un vispār foršs laikmetīgais kino. Arī interesanti, atspoguļo tās pašas aktualitātes, kas saistošas LV un vispār postkomunisma reģionam.

Un sapratu, ka Latvijas kino, bez mazā tirgus, atkarības no nacionālā finansējuma un šī finansējuma nelielā apjoma ir vēl viena, sižetiska problēma. Proti, Latvijas kincītim trūkst drosmīgu sižeta risinājumu - tas cenšas atspoguļot vēsturi, vai personiskus stāstus vēsturiskā kontekstā. Latvijas kincītim fundamentāli trūkst pilnībā izdomāta sižeta. No 100 gades filmām (neskaitot, animācijas) neviena nav spēlfilma pēc būtības (arī homo novus drīzāk uztveru, kā stāstu vēsturiskā kontekstā), bet vectēvu, kas bīstamāks par datoru ir grūti nosaukt par filmu, lol. Un es saprotu, finansējuma piešķīrējus, kas vēlas plāno naudas sviestiņu uzsmērēt uz maizītēm, kas visvairāk iemieso potenciālu uz nacionālu patosu - bet domāju, ka tas var nebūt retrospektīvs materiāls.

Man šķiet, ka arī KEF panākumi saistīti ne vien ar brīvību no nacionālā finansējuma, elegantu un laikmetīgu valodas lietojumu, bet arī ar to, ka tas īsts, pilnīgi izdomāts kincītis, ar asprātīgu sižetu. Man liekas, arī citas mūsdienu nevēsturiskas un nedokumentālas filmas var raksturot kā tādas, kas izceļas Latvijas kino dobē (Blakus, Izlaiduma gads, Mammu, es tevi mīlu). Pilnīgi cits smeķis laimetīgam kincītim.

Es, protams, spēju vērtēt tikai no savas patērētāja prizmas, bet es labprāt skatītos nacionālo kincīti, par politiku, korupciju, reklāmu, narkotiku tirdzniecību utt. Kaut ko neīstu un svaigu. Varbūt pat serīti - piemēram, tādu Latvijas “House of cards”, kas sekotu kāda politoligarha vai fiktīvas pašvaldības priekšsēdētāja gaitām. Nezinu, bet es to redzu, un pašlaik liekas, ka šis žanrs ir teju pilnībā neapgūts.

31.7.20 10:39 - #Brīvs

Trīs nedēļas bez darba - sasodīts kā garšo. Garšo kā vēss aliņš, kas skar aprepējušas saules apsvilinātas lūpas. Katra diena ir debešķīga un pieredzes pilna, kā nogriezta no prasmīgi cepta rupjmaizes kukuļa. Liekas, ka viss ietīts brīvā vieglumā - rokas netrīc, skatiens mierīgs, miegs ciešs - uztraukuma nav, vai arī tas ir sekls un neass, kā neuztrīts nazis.

Ķermeni pamazām atstāj biroja anatomija - bālais, treknais ķermenis, mūžīgie maisiņi zem acīm, izstīdzējušie peles pirkstiņi, atrofējušies muskuļi un nokarenie vaidziņi. Ķermenī ielīst siltums, kā sen nekurinātā pavardā - vienkārši tāpēc, ka nav jāsēž pie datora visu laiku.

Tiesa, nezinu kā būs, ja beigsies nauda. Jācer, ka līdz tam brīdim jau atradīsies nākamā kunga rija, kas zina - varbūt par kapeiciņu vieglāka.
Powered by Sviesta Ciba