Svešinieka piezīmes

Jaunākais

30.12.17 15:30 - Review

Beidzies gads un laiks ļoti konspektīvi atskatīties uz pēdējo veikto riņķi apkārt nelielajai zvaigznei. Vislabāk to šķiet darīt analogi, kā tālajā 2000. gadā žurnālā "Pele" tika vērtētas datorspēles - aplūkojot plusus un mīnusus un piešķirot verdiktu jeb gauži subjektīvu autora vērtējumu par spēli kopumā.

Плюс

2017.gads ir tā paša izstrādātā 27 relīze spēļu sērijā un ir vērojami vairāki būtiski uzlabojumi gan geimpleja, gan satura ziņā. Ir vērojama galvenā varoņa izaugsme un mazliet mazāk laika jāvelta galēji garlaicīgiem darbiem, vismaz profesionālā ziņā. Veiksmīgi turpināta tēla attīstība 27. spēles sērijā dod iespējas, kuras iepriekšējās spēles sērijās nebija pieejamas - jauna kunga rija, lielākas izvēles brīvības, vairāk refleksijas un apjēgsmes un daudz iespēju pilnveidot tēla prasmes. Priecē arī daudzspēlētāju režīma kopiena, kas, lai arī ar izņēmumiem, kopumā ir atbalstoša, draudzīga un ieinteresēta un pārsvarā rada sajūtu it kā spēlētu coop nevis competetive režīmā, kas kopā ar patīkamām lieldienu olām un iespējām noklīst no kampaņas nospraustās takas ļauj aizrauties un baudīt ne vien centrālo un salīdzinoši triviālo spēles stāstu, bet arī lielā mērā veidot to pašam, kas jau no pirmās spēles relīzes ir bijis šīs spēļu sērijas spožums un posts. Teicama grafika, spēles skaņu celiņš, plašais citu spēlētāju izveidotais kultūras saturs un citas lietas lieliski papildina 27 sēriju un kopumā ļauj atskatīties uz to ar prieku.

Мынус

Jāatzīst, ka 2017. mēs redzam, ka izstrādātāju vadmotīvs nav bijis inovācija nedz geimplejā nedz, ja esam godīgi, arī citviet. Tirgus ekonomikas dzinējs pieprasa, daudz spēles laika pavadīt kunga rijā, kurā, lai arī netrūkst iespēju un interesantu lietu, kampaņas uzdevumi ir gauži līdzīgi cits citam. Plašās izvēles iespējas, pagātnes sērijās liek vaicāt vai izvēlētā kampaņas taka ir visaizraujošākā un vai nav pieļauta kļūda. Īpaši nejauka ir augstā, bet neskaidrā atbildība par ceļa izvēli - kampaņas attīstība bieži ir neskaidra un atstāj šo atbildību spēlētāja ziņā, kas ar katru spēles relīzi kļūst arvien apjaušamāka. No vienas puses spēlētājam netrūks pamatuzdevumu un saidkvestu, no otras nav skaidrs, vai šo uzdevumu veiksmīga atrisināšana sniegs gaidītos ieguvumus 2018. un tālākās spēles sērijās. Šī neskaidrība nereti vedina uz nodošanos spēlētāja prasmju un raksturiezīmju attīstībai, jo tas gandrīz viennozīmīgi sniegs labākas iespējas tālākās spēles sērijās, taču bez kampaņas naratīva spēle viegli zaudē garšu, jo pliks character developments nevar būt par spēles vadmotīvu. Arī izstrādātāju iecere par ierobežoto spēles laiku, kam vajadzētu piešķirt spēles laikam lielāku vērtību, šķiet, panāk pretēju efektu liekot nemitīgi izvērtēt to vai ierobežotais laiks ir iztērēts iespējami labi. Ironiskā kārtā, liedzot spēlētājam pilnvērtīgi novērtēt spēles daļu, kam laiks veltīts, bet mokoties pārdomās, par iztērētā laika lietderību un pienesumu tālākai spēles attīstībai. Jāatzīst, ka tas iespējams saistīts ar spēlētāja izveidoto tālu un neveselīgi attīstītajām pašrefleksijas iezīmēm iepriekšējās spēles relīzēs. Īpaši cūcīgs ir izstrādātāju kalibrētais uztvertais laiks, kas ar katru spēles relīzi padara subjektīvi īsāku, bet objektīvi tikpat garu.

Verdikts

27. spēles sērija ir devusi daudz gan attīstot kampaņas stāstu, gan sniedzot teicams daudzspēlētāju režīma iespējas, gan lielu iespēju brīvību daudzpusīgai spēlētāja tēla un spēles stāsta attīstībai. Liela daļa atbildības par spēles sižeta attīstību gulstas uz spēlētāja pleciem un viņa spējām izvēlēties saistošākos kampaņas virzienus, coop biedrus, tēla attīstības virzienus. Šī atbildība, kopā ar augstu iemītās takas atkarību, liek nemitīgi izvērtēt alternatīvos kampaņas ceļus un patērēto ierobežoto spēles laiku, kas ievērojami samazina patīkami un aizrautīgi pavadīto spēles laiku. Lielā mērā tā, protams, ir spēlētāja atbildība, bet neatstāj sajūta, ka izstrādāji ir pārvērtējuši lielas daļas spēlētāju spēju salikt un, kas svarīgākais, noticēt paša veidotajam spēles naratīvam. Cerams, ka tas nav principiāls spēles trūkums, bet gan nepilnīga spēlētāja tēla attīstība, kas ļautu skatīties uz 28. un tālākām relīzēm ar cerību, nevis bažu pilnām acīm.

27.11.17 16:25 - Iesist guļošajam policistam

Pagājušajā nedēļā kādam pašvaldības policistam pagalam nepaveicās un viņam 15 gadīgs jaunietis, kā tautā saka, "izrakstīja pizdi". Pati par sevi situācija diezgan stulba un 15 gadīgais šmurgulis iegādājās mazu brīdi neīstas līdzbiedru cieņas un ļoti intensīvas dzīves pieredzes, un gandarījumu par piekautu milici apmaiņā pret ļoti agrīnu kriminālatbildību un loha statusu lielā daļā sabiedrības. Taču gadījums, kad kāds mēģina iekaustīt milici noteikti nav nekas pārāk biežs un pats par sevi nav nekas ievērības cienīgs - tik daudz, ka glīti un uzskatāmi uzfilmēts un stāsta antagonists ir 15 gadīgs jaunēklis, kas atradies smagā alkohola reibumā.

Tas, kas, manuprāt, ir ievērības cienīgi ir ļaužu attieksme pret šo, kas viennozīmīgi veido "krietnais milicis" un "sūdabrālis skolēns", kuru (vai viņa vecākus) vajag sapūdēt cietumā, bet skolas direktori, protams atlaist un vēlams sasist ar stekiem. Īpaši jauki un gaiši ir komentāri, kas cenšas šo gadījumu padarīt par ilustratīvu jauniešu attieksmei kopumā. Sist milicim, īpaši guļošam, ir sodāma un, lielākajā daļā gadījumu, gauži neētiska darbība, taču, manuprāt, trūkst kaut viena jēgpilna "sātana advokāta" viedokļa - ja neskaita "Ohhoho... dauzīt mentus, riktīgi kruti" tipa argu(mentus). Protams, ka nevar attaisnot jaunā censoņa rīcību, taču var saprast, ka vīrs droši vien nenāk no labvēlīgas vides, kas nepazīst vardarbību un iespējams nereti lietas nācies risināt tieši šādi. Droši vien var saprast, ka alkoholā peldošas, ne pārāk gaišas, pusaugu smadzenes droši vien var nepieņemt labākos lēmumus, īpaši gadījumos kad apkārtējie vienaudži, kas ir svarīgākā, ja ne vienīgā, 15 gadus veca internātskolas audzēkņa autoritāte, sagaida "drošu, izšķirīgu un vīrišķīgu rīcību". Var saprast, ka 15 gados jautājums "Vai die! Kur gan mēs ņemsim mazliet grādīgās dziras?! Turklāt to taču nedrīkst ienest skolā..." nav aktuāls arī dienas skolās, kuras pieņemts dēvēt par krietnām un normālām. Un droši vien var saprast, ka katram skolas direktori vai policistu klāt nepieliksi un pat tad, ja pieliksi,  tas var nedot gaidītos rezultātus.

Prātā nāk sens textu raksts par traģēdiju rēzeknē. Protams, iekaustīts milicis izklausās mazliet sliktāk, lai gan es neteiktu, ka ir būtiski vairāk bezatbildīgi, kā bez tiesībām, alkohola reibumā vadīt vieglo auto ar 7 cilvēkiem - iznākums ir, arguably, traģiskāks. Bet raksta morāle man šķiet ļoti piemērojama arī šeit - tas, ka kāds uzvedas kā lohs, nenozīmē, ka ir vērtīgi uz viņu uzkraut pilnu morālās atbildības slogu un par katru cenu atrast kādu īpašu vainīgo, īpaši, ja tam kādam jau tā dzīvē nav viegli gājis un par spēju pieņemt atbildīgus lēmumus liecina vien krimināllikuma atrunātā norma. 

Jūs kādreiz esat gribējuši iesist policistam? Es esmu un uzskatu, ka tas prasa mazliet pilsoniskās apziņas, cieņas vai vienkārši gļēvuma - lietas, kas mūsu stāsta "varonim" todien nebija pie rokas.

15.11.17 17:10 - #Rekt #FuckingVēdiskaisFIlozofs

10.11.17 15:09 - #escape

22.10.17 21:36 - Kincīc

Vēlā sestdienas vakarā dzīvoklī pamazām saradās cilvēki. Lielākā daļa no viņiem bija nevīžīgi tīri, bet nevīžīgi ģērbti un atgādināja stereotipiskus hipijus – brīvi krītošs kokvilnas, lina vai rupja adījuma vilnas apģērbs, austrumnieciska rakstura tetovējumi, nekrāsoti, lokaini, gari mati, apgarotas un laipnas sejas. Vecākajiem no pasākuma dalībniekiem ap acīm un lūpām veidojās vārnu kājiņas, kur, teju vienmēr klātesošais, smaids bija iegriezis savu gultni. Sanākušie ļaudis tērgāja, smēķēja, dzēra vīnu, bet bija jūtams, ka tie ko gaida un viņu ierašanās pamatmērķis ir kas cits, kā vienkārša brīvā laika pavadīšana domubiedru un draugu lokā.

Pienāca deviņi vakarā, sāka satumst, dzīvokļa īpašnieks, pārliecinājis, ka visi interesenti ir ieradušies, aizvēra gardīnes, cieši aizbultēja durvis, bet uz actiņas un atslēgas cauruma uzlīmēja zilās izolācijas lentas gabaliņu. Pieklusuši, viesi bija sasēdušies ap televizoru, un lielajā, tumšajā istabā bija dzirdama vien pieklusinātas čalas un sporādiska glāžu šķindoņa. Īpašnieks satraukti izvilka no grāmatplaukta nonūčātu DVD disku un ielika to atskaņotājā.

Šovakar rādīja inscinētu dokumentālu filmu par divu jauniešu mīlestību - banālu sižetu, bet teicamu kinematogrāfiju un skaņu celiņu, taču sižetam nebija nozīmes. Filma bija viens no aizliegtajiem bezatbildīgās brīvvalsts produktiem un, lai arī par tās vērošanu un izplatīšanu varēja itin viegli sabojāt dzīvi gan sev, gan sev tuvajiem, auditorija, kā piekalta pie ekrāna, baudīja aizliegto kino. Stāsta varoņi uz ekrāna mīlējās, taisīja ēst, strādāja, strīdējās, raudāja, smaidīja, kliedza un citādi veica, darbības, kas raksturīgas teju ikvienām romantiskām attiecībām. Taču izcilā režija un aktierspēle piešķīra katrai ainai tikko samanāmu vieglumu, kas kopā ar filmas ierobežoto pieejamību un slepenības plīvuru, auditorijai ļāva dzīvot līdzi jauniešu stāstam it kā paši to būtu piedzīvojuši. Atsevišķās ainās no viesu vidus bija pat dzirdami atturīgi šņuksti, atvieglotas nopūtas un vaļsirdīga iesmiešanās. Redzot emocionālo gaisotni seansa laikā, varēja saprast, ja ne pat attaisnot, filmas ierobežotās aprites statusu.

Filma jau tuvojās beigām, kad pie durvīm uzstājīgi klauvēja. “Labvakar! Atbildīgas domas policija! Lūdzu atveriet durvis, esam saņēmuši ziņas, ka šajā dzīvoklī ir personas, kas pārkāpušas likumu un atrodas policijas meklēšanā.” Gaidījuši atbildi vien pāris sekundes, pāris ducīgu vīru izsita durvju slēdzeni ar speciāli tam paredzētu bomi un ienāca dzīvoklī. Uzšuves uz viņu zilajiem kombinezoniem, kas apņēma platos plecus, liecināja, ka tie ir specvienības ”Krietnums” vīri, bet, pret viesiem pavērstie stobri, liecināja, ka mēģināt bēgt vai piekukuļot likuma sargus būs veltīgi. Sastādījuši ziņojumu un klātesošos nosūtījuši uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru personības noskaidrošanai likuma kalpi atgriezās dzīvoklī, lai to pārmeklētu. Piegājis, pie DVD atskaņotāja viens no vīriem izņēma no tā disku ar uzrakstu “Brīvvalsts arhīvs No.998”. “Ko tu domā?” viņš jautāja savam kolēģim? Kolēģis, brīdi saminstinājies, pievēra izsistās ārdurvis, pasmaidīja un atteica “Lai iet!”. “Bet tu zini, ka ja mūs pieķers tad..” Abi sāka gardi smieties un atpogāja iepriekšējo viesu atstāto aliņu “Kas tad!? Atbildīgas domas policija… ?!”. Gardi grudzinot un malkojot vēso dzērienu arī viņi ļāvās aizliegtā augļa baudpilnajam vilinājumam.

14.10.17 00:00 - A moment apart

Odeszai, kādu laiku iepriekš iznāca jauns (trešais) albums "A moment apart". Lai arī mūzikas albuma koncepts, kā tāds lielā mērā vairs nav aktuāls, vismaz priekš manis, šoreiz atgriezās tā sajūta, piespiežot "play", kā 9. klasē atsaiņojot Gorillaz Deamon Days albumu. Tā sajūta, ka grasies baudīt 16 rūpīgi iepakotus audio-našķīšus vien pati par sevi ir ko vērta, īpaši ņemot vērā, ka, pieaugot, tāda bērnišķīga sajūta pārņem arvien retāk. 

 Saturs ir ļoti, ļoti labs, īpaši "Just a Memory", "Late Night" un "Meredian". Uzliec austiņas, pasaule pazūd gar apziņu ņirb kristāli un fraktāļi. Albums liek justies tīram, jaunam un dzīvam. Kā korporatīvā video varonim, kas apņēmības pilns veras pāri pilsētai. 

 Abi iepriekšējie Odeszas albumi ir pavadījuši un, vismaz kaut kādā ziņā bijuši pavadījums, nosacīti svarīgām, manas dzīves epizodēm un, ceru, ka tā būs arī šoreiz.

6.10.17 12:56 - #KarjerasKāpnes

Jau trīs minūtes viņš stāvēja pie lifta, sagrābis rokā slapjo lietussargu, kas neganti saldēja kreiso roku. Ārā lija lietus un par spīti lietussargam visas drēbes bija caurum caur valgas, bet kurpes pilnībā noklātas ar mazām ūdens lāsītēm. Domās viņš jau bija savā darba vietā, kur varēs atbildēt uz pāris e-pastiem un apēst tikko kā iegādātās bulciņas – tik nedaudz viņu šķīra no mazas pēcpusdienas laimītes un atelpas brīža, taču displejs virs lifta durvīm, joprojām spītīgi rādīja skaitli 3 un lejup pavērstu bultiņu. Viņš piesardzīgi noraudzījās kāpņu telpas virzienā, taču tikpat ātri novērsās un turpināja piekalti skatīties uz mazo ekrāniņu virs lifta durvīm.

Varētu pavisam ātri uzskriet uz ceturto stāvu, neviens nepamanītu viņa novalkāto, miklo kreklu, ko žakete līdz galam nespēja nosegt un caur kuru vīdēja apaļais un spalvainais vēders. Ja izdotos pašmaukt visiem garām, ar viegli speķainajiem matiem, neskūto bārdu, nogurušo acu skatienu un portfeli no kura nodevīgi raudzījās ārā speķa pīrādziņa galiņš. Lifts joprojām nenāca, lifta šahtā bija klusums.

Jūtot kā ūdens lēnām iesūcās kurpēs, viņš vēlreiz paskatījās kāpņutelpas virzienā, bet zināja, ka ir par vāju un par gļēvu, lai kāptu pa trepēm. Trepes bija domātas jaunajiem un veiksmīgajiem – cilvēkiem. Lecot uzreiz pa diviem pakāpieniem vai ātri tipinot, it kā skrietu augstsolī, viņi skrēja cits citam garām, mijot smaidus un rokasspiedienus, vai pavirši apmainoties ar pāris vārdiem par darbu vai privāta rakstura pieklājības frāzēm. Teju nevainojamās drēbēs, kā porcelāna figūriņas, kas tikko izsaiņotas no ietinamā papīra, darbinieki, kas izmantoja kāpnes izstaroja mieru, kompetenci, vitalitāti un seksuālo apmierinājumu. Bija acīmredzams, ka trenētās kājas, auglīgie un aizdusas nenomocītie ķermeņi vēl nesen savijušies kopā ar tādu pašu jaunu un skaistu cilvēku ķermeņiem, un tagad gaiši un starodami cēlās augšup un laidās lejup pa kāpņu telpu, kā burbulīši vecpuiša lavas lampā. Viņi neēda bulciņas, neslimoja, nesmēķēja, nesalija, nebija noņūčāti un apbružāti, nelamājās, nekavēja - strādāja ātri, sacīja labus vārdus un domāja krietnas domas.

Viņš neizmantos trepes, pat ja tas nozīmēs, ka liftu nāksies gaidīt līdz darba dienas beigām. Pat šeit, drošībā, pie lifta durvīm, domas par to, ka miera, laimes un neslēpta pārākuma pilns skatiens, glāstīs viņa necilo augumu, nonēsāto apģērbu un trekno pīrādziņu, ko viņš nespēja līdz galam noslēpt slapjajā portfelī, lika justies vēl nožēlojamāk.

Iespiedis slapjo lietussargu padusē un sažņaudzis rokas dūrēs, lai kaut nedaudz saglabātu siltumu vēsajās delnas, viņš beidzot sagaidīja kā paveras lifta durvis un pa tām, kā mazi rausīši, izvēlās pāris apbružāti, mazliet apaļīgi un noguruši darbinieki, kas veltīja nelaimīgu, bet laipnu skatienu un biklu, zem deguna nomurminātu, “Labdien!”. Paspraucies tiem garām, iekārtojies pieelpotajā metāla kastē, skatoties savā necilajā atspulgā, viņš nodomāja, ka ir maz lietu, ko viņš ienīst tikpat ļoti kā kāpnes un priecīgos ļaudis, kuri tās izmanto un ar strupo pirkstu piespieda nospeķoto podziņu “4”.

23.9.17 16:01 - #AsSeenOnAndeleMandele #PrivacyFirst

12.9.17 11:46 - #FitsAll #iff

Ļaujiet man īsumā recenzēt līdz šim redzēto Eiropas Kino:

Nenormāli glīts kadrs, sūdīgs/garlaicīgs sižets.

30.8.17 14:49 - #VecoTekstuKuļķene

Kāds Rīgas mērs, tuvojoties vēlēšanām saprata - ja nenotiks brīnums un partijas reitings turpinās slīdēt uz leju, kā sviesta pikucis pa rešņuka zodu, mēra krēslu nāksies atstāt, līdz ar saviem sapņiem un iecerēm. Partijas kasē dāsni tika sabērta fiktīvu ziedotāju dālderi, par kuriem pilsēta aši tika ietīta bukletos, plakātos, skrejlapās, uzlīmēs, balonos. Pa radio un TV, Pilsētas laukumos un skvēros skanēja koncerti un uzrunas, kas solīja dzīvi skaistu - zeltu, pērles, mīlestību, saticību. Tika izveidotas piķa melnas PR kampaņas pret konkurentiem. Taču partijas reitings, joprojām skumji raudzījās lejup.

Iekšēji mērs jau sāka samierināties ar zaudējumu. Vakarā, atstājis sava biroja telpas, pasitis pilsētas atslēgu azotē (kad viņam bija skumji, viņš vienmēr pastaigājās ar pilsētas atslēgu), viņš devās pastaigāties gar Daugavu. Lēni sperot soļus un veroties tikko atkusušajā upē, viņš nomurmināja: “Jābūt taču kādai iespējai…” Un domīgi piedaudzīja ar atslēgu pie promenādes margas.

Tajā pat brīdī pa krastmalas trepītēm bez steigas izkāpa pats nelabais, un grasījās doties vecpilsētas virzienā. Sadzirdējis mēra pārdomas, viņš to uzrunāja: “Redzu, Tev neiet viegli. Nenokar degunu!” un ar pakavoto ķetnu uzsita mēram uz pleca. “Iespējas un rūpals ir mans otrais vārds…” Velns iesmējās un aizsmēķēja pīpi. “Man kā reiz viens zellis meklē darbu, gribot sēt postu un naidu virszemē… Es jau normāli atteiktu, bet esmu viņam pakalpojumu parādā, bet parāds - nav brālis…’” Velns gardi kūpināja pīpi un turpināja. “Ja tu puisi varētu paņemt darbā, piemēram, Satiksmes departamentā, par vēlēšanām un savu krēslu varētu neuztraukties… aiztaupītu nervus gan sev, gan man… kas zin, manā pie manis lejā nonāktu par kādu dienu vēlāk arī grībēsies kādu siltāku vietiņu..” Velns pasmējās un draudzīgi, it kā aicinot uz draudzīgu sazvēristību, iedunkājot mēru, izkratīja pīpi, pasitot to pret pakaļkājas nadziņu. “Zin', Tev nav jāatbild tagad. Vienkārši padomā par to… un dod ziņu."

Mērs kļuva domīgs. Viņš zināja, ka darījumi ar velnu vienmēr ir izdevīgi vien pašam velnam - no otras puses - tieši cik lielu ļaunumu var nodarīt vīrs satiksmes departamentā, koordinējot trolejbusus un etalonus. Turklāt mēram jau nebija daudz izvēļu - viņš zināja, ka pēc zaudējuma vēlēšanās arī partija viņu negribēs redzēt, viņam pat bija aizdomas, ka mīļotā sieviete varētu to nepiedot, jo bija pieradusi pie daudzām no iespējām ko pavēra dzīvesbiedra amats. Viņš baidījās, ka nekad vairs neredzēs to uzbudinājuma dzirksti viņas acīs, ko radīja mēra ķēdes zvadžoņa un skats pa kabineta logu. Viņš vēl brīdi šaubījās, bet zināja, ka šis visticamāk ir viņa pēdējais salmiņš.

Jau nākamās dienas novakarē, pie mēra durvīm klauvēja kāds pieklājīgi ģērbts un kopumā visai neizteiksmīgs vīrs. Sarunu vīrs iesāka bez aplinkiem: “Labdien, man teica, ka, iespējams, varat pieņemt mani darbā.” un piemiedza ar aci. Mērs, viegli izbijies nomurmināja kaut ko par Satiksmes departamentu, algu, personāla daļu, caurlaidēm, veselības apdrošināšanu un citām lietām, un vīram pasniedza standarta līgumu. Vīrs piecēlās un laipni, bet cieti noteica: “Es strādāšu no mājām, bet par līgumu cik saprotu, jūs jau krastmalā nokārtojāt”. Redzēdams, ka mērs ir manāmi sabijies vīrs piebilda: “Nemīz večuk! Neesi ne pirmais, ne pēdējais mērs, kam vajag mazu palīdzību no lejas” un atstāja mēru kabineta klusumā vakaram pārlaižoties pār izjaukto pilsētas bruģi.

25.8.17 21:45 - #JeSuis

Domāju, ka vienīgā prātīgā lieta ko darīt, ir izrādīt atbalstu sc_user ulvs, apmeklēt bēdīgi slaveno lapu, atbalstot gan "nelegālos" komersantus, gan nedaudz atbrīvojot seksuālās spriedzes vārstu. #IzvelcPimpiParUlvi

22.8.17 14:13 - #LetsFormAnOrderlyQue

Pēdējā laikā vairāk parasti sanācis stavēt dažādās rindās, most notably uz Ukrainas - Polijas robežas. Reti kurš no baltā cilvēka ikdienas procesiem ir tik sasodīti riebīgs, kā stāvēšana rindā kā tādā, taču ir divi elementi, kas stāvēšanu rindā padara par īpaši "tīkamu".

1. Rindas bezjēdzīgums. Stāvēšana rindā tur, kur nebūtu jāstāv. Piemēram, uz robežas - tas robežsargu saražotais produkts ir sūds. Uzdot dažus debilus jautājumus, iespert pa auto riepu, palūgt, lai atver bagāžnieku un tad ar garlaikotu un acīmredzami neko neredzošu skatienu pateikt "aizveriet", 3 dažādos lodziņos parādīt pasi un dabūt zīmodziņu uz speķaina taloniņa uz kura ir tava auto numurs. Bļe, ko? Katram cilvēkam tas viss prasa minūtes 5 - 20 atkarībā, no tā cik veikls ir robežas šķērsotājs un darbīgs robežssargs. Pat bez automatizācijas šo pašu produktu, pārbaudītu robežas šķērsotāju, var saražot pāris minūtēs. Aptuveni 500 automašīnas katrā virzienā, vienā stundā sadedzina aptuveni 1000 cilvēkstundu vienkārši stāvot karstā saulē un gaidot, kad robežssarga kungs iespiedīs tiem rokās nospeķotu taloniņu. Katram auto, nostāvot aptuveni 4 stundas, divās dienās tiek sadedzināts gads kumulatīvas cilvēka dzīves, tā pavirši un mazliet nekorekti rēķinot, varētu teikt, divi kumulatīvie cilvēki gadā nomirst uz robežas. Tāpat vien. Lai varētu uzdot patupus jautājumus un pajautāt vai jums gadījumā mašīnā nav šņabis, un iekasēt naudu par tualeti.

2.Rindā līšana. Rindā līšana ir sūds, kurā uzvar tie, kam piemīt īpašs rindā līšanai piemērots prasmju un personības iezīmju kopums, kurš man nepiemīt un slikti organizētās rindās vienmēr jūtos kā 10 gadīgs bērns, kuram pamatskolnieki cenšas atņemt konfektes un sīknaudu un kurš allaž attapsies rindas beigu daļā kopā ar tādiem pat sērdienīšiem graužot rūgto pieklājīgā cilvēka rāceni. Ja rindā gaidāmo produktu ļoti nevajag, tad parasti var atmest ar roku, vai arī pacietīgi gaidīt, kad visi "Buņģi" būs sagrābuši pa treknākajam maizes riecienam un pārējie ļaudis varēs doties saņemt savu tiesu. Bet ir situācijas, piemēram uz robežas vai sastrēgumā, kad šī pieeja nekam neder, un "Buņģu" ir tik daudz, ka, lai vispār kaut kur nokļūtu, arī cienījami ļaudis ir spiesti grūstīties, spaidīties ar elkoņiem, spert pa potīti un citādi cīnīties par savu vietu zem saules ar zemiskiem paņēmieniem. Tas padara gaidāmo laiku par saspringtu un pilnībā nebaudāmu - visu laiku ir jāskatās vai kāds neiebrauks sānos, jāklausās padomos, lūgumos un draudos un laba vēlējumos. Apzinoties, ka es kā cilvēks neesmu tam piemērots nemaz, vienmēr jūtos, kā baltmaizes kukulis ar kuru mēģina pulēt granītu. Kā īpaša pazemojuma odziņa rindā līšanas kūkai ir cilvēki, kas ir tam kā radīti. Viens un divi, piespiežās tur, pabīda malā nožogojumu, atrod kādu "mīkstāku" priekšā stāvētāju un "hujakš" viņa rindā stāvēšana ir beigusies nepilnas stundas laikā, turklāt, varu derēt, ka viņš, atšķirībā no manis, nemocas sirdsapziņas pārmetumos un nenododas apcerei par to cik netaisnīgi viņš rīkojies.

Esmu bezgala pateicīgs, ka LV rindā stāvēšana, lai arī reizumis bezjēdzīga, pamatā notiek gauži civilizēti, paņem savu sūda numuriņu, palasi žurnālu vai pabaksti telefonu un saņem savu desu aiz vaiga.

7.8.17 13:58 - Motivācijas risinājumi un konsultācijas

Ceļa stabiņi krēslā sāka atstarot gaismu un nomaļā šoseja sāka atgādināt skrejceļu. 3.sērijas BMW laigi slīdēja pretim galamērķim, viņš smēķēja un klausījās atkārtojumu Māras Svīres romāna radiolasījumam Latvijas Radio 1. Viņš  ārēji atgādināja visai parastu labi atalgota biroja planktona darbinieku - labas džinsu bikses, podziņkrekls, žakete, labs rokas pulkstenis, glīta mazliet nekārtīga sasuka, nesena izlaiduma gada uzņēmuma auto. Vien lielais augums, sīkām rētām un nobrāzumiem klātās rokas, pie labas fiziskās veselības esošais ķermenis un možā seja, kurā nebija manāmi korporatīvajai videi tik raksturīgie nogurma vaibsti, vairāk mudināja uzlūkot vīru, kā fiziska darba veicēju.

"Katra problēma ir iespēja uzņēmējdarbībai" viņš pie sevis nomurmināja un pa logu izmeta izsmēķi, kas atpakaļskata spogulī uzsita sīkas dzirkstelītes uz krēslaini pelēkā asfalta. Pēc laipnās navigācijas sievietes norādēm viņš gandrīz bija sasniedzis galamērķi. Viņš nogriezās no šosejas uz lauku viensētas piebraucamā ceļa un iebrauca pagalmā. Izkāpis no mašīnas, viņš droši piegāja pie durvīm, un pieklauvēja. Šī bija tikai pirmā, brīdinājuma vizīte, tāpēc bez lieka satraukuma viņš gaidīja atbildi. Viņš dzirdēja, kā aiz durvīm apraujas pieklusinātas divu cilvēku čalas un kāds būkšķinās ārdurvju virzienā.

Durvis atvēra skaista, kopta sieviete vecumā ap 35 gadiem tērpusies acīmredzami dārgā zīda naktskreklā, ar sarkanvīnā iekrāsotām lūpām, viegli stiklainām, zilām acīm. "Labvkar! Kā varu Jums palīdzēt?" viņa, cik vien iespējams, pieklājīgi teica, ļaujot noprast, ka ir iztraucēts no ļoti patīkams vakara ritējums.

"Labvakar! Es esmu Mārtiņš no "Motivation and consulting solutions", esmu šeit Jūsu darba devēja uzdevumā", vīrs noteica, noglāstot pie ārdurvīm augošās ģerānijas ziedu ar lielajiem, koptajiem prikstiem. Laipnā un profesionālā balsī, viņš turpināja: "Jūs, atbilstoši darba devēja sniegtajai informācijai, kavējat divus ļoti svarīgus projekta nodevumus. Esmu šeit, lai atgādinātu, ka mēs strādājam komandā un savlaicīga individuālu darbu nodošana un savlaicīga iekšējā komunikācija ir priekšnoteikums kolektīvo mērķu sasniegšanai, kā arī ir Jūsu un mūsu visu professionālo spēju un atbildības apliecinājumus. Aicinu līdz nākamās nedēļas otrdienai iesūtīt budžeta projekcijas projekta 2.fāzei, kā arī ziņojumu par 1.fāzē sasniegtajiem rezultātiem." Ieturējis pauzi, un ievilcis elpu viņš nobeidza: "Mūsu pirmā vizīte Jums ir bezmaksas - to apmaksā mūsu darba devējs, otrā vizīte Jums izmaksā aptuveni 50% no līgumsummas ar Jūsu darba devēju, nākamais apmeklējums, baidos, ir ievērojami dārgāks."


"Paldies par sapratni! Jauku vakaru!" Mārtiņš noteica, noplūca ģerānijas ziedu un devās uz automašīnu ar padarīta darba sajūtu, zinādams, ka šeit vairs atgriezties nenāksies.

4.8.17 14:38 - #doska.lv

-Labdien, šeit no Valsts ieņēmumu dienesta, esam pamanījuši, ka Jūsu uzturētā interneta vietnē darbojas melni un puspelēki komersanti, kā arī mums ir radušās aizdomas par slēptu komercdarbību no Jūsu puses. Esam arī pamanījuši, ka pieaudzis sūdzību skaits no PTAC par Jūsu uzņēmējdarbības praksi. Lūdzam jūs sadarboties, lai pieliktu treknu punktu šai dekadencei. Gaidām no Jums atbildi 30 darba dienu laikā.

-Esam dzirdējuši, ka olas vislabāk varat palaizīt 2007.gada VW golf - ādas salons, tiko mainītas eļļas, filtri, priekšējās atsperes un saļņiki, pārbaudāms nobraukums, tikko no Vācijas, Latvijā nav ekspluatēts. Reālam pircējam cena runājama. Ar piedāvājumu varat iepazīties starptautiskajā sludinājumu serverī ss.com.

21.7.17 15:03 - #eject

Trīcošu, pēc cigaretēm un sviedriem dvakojošu, roku viņš uz mazas, saņūčātas rūtiņu lapas strēmelītes uzraksta "nodot" un iespiež darba devēja stingrajā plaukstā un paceļ kreklu, atsegdams iepriekš prasmīgi noslēpto izpletni.

17.7.17 14:21 - Saliec savu naratīvu

Nekas nav labs vai slikts. Radītājs, gluži kā autors, ir miris jau radīšanas brīdī un atstājis lasītājam jeb dzīvotājam, generic lego komplektu. Ar ķieģelīšiem, zobratiņiem, dzensiksnām, zobeniem, policistiem, noziedzniekiem, namu pārvaldi, labi un slikti apmaksātām darba vietām, pusmūža krīzi, mirstošiem tuviniekiem, krietnumu, gļēvumu, mīlestību, ciešā rullītī sarullētu kebabu un nospeķotā glāzītē ielietu degvīnu un daudzām citām konstruktora detaļām. Un tad tu domā, kas ir bijusi tā gaišā radītāja iecere - bet viņš vienkārši to visu nobēris pie cilvēka kājām, ar domu, lai spēlējās. Lai saliek no kapitālisma ētikas, krietnuma, garās zeķēs tērptām smaržīgām sieviešu kājām, skrīveru saldējuma, un lētām ambīcijām savu naratīvu. Dažkārt šķiet, ka tieši piešķirtā naratīva trūkums un "pick and mix" princips ir brīnišķīgs, dažkārt, šķiet, ka kaut vai vadlīniju tipa instrukcija, vai vismaz compatible items liste, būtu bijusi kā kulaks lopu vagonā.

7.7.17 16:17 - #DeputātuUnBruģaSarežģītāsAttiecības

Man liekas diezgan jauka viedokļu apmaiņa, starp cehs.lv censoni Cementu un satori.lv censoni Alisi.

Bet man liekas, ka cehs.lv raksta galvenais pančs ir, ka kvotas pēc būtības ir debīls risinājums super kompleksai problēmai. Proti, profesiju izvēli ietekmē daudzi faktori:
-Rakstura īpašības
-Prasmju un talantu kopums, kas nepieciešams profesijai
-Ģimene un tuvinieki un viņu priekšstati par vēlamo profesiju
-Skola un tur paustie priekšstati par vēlamo profesiju
-Sabiedrības nostāja pret dažādām profesijām kopumā
-Profesiju pieejamība - tas cik viegli vai grūti ir tikt par atslēdznieku, politiķi vai zvēru dresētāju. Tostarp dzimumu līdztiesības jautājumi, valsts un uzņēmēju atbalsts noteiktām sfērām utml.

Kvotu pieeja risina tikai professiju pieejamību pusei cilvēku, turklāt uz otras puses rēķina, manuprāt, Cementa raksts, kariķējot kvotu principu, un neattiecinot to tikai uz sfērām, kuras raksturo uzvalki, dārgi pulksteņi un baltas apkaklītes un mazas kūciņas par 7 eiro gabalā, ļauj ieraudzīt kvotu principa bezjēdzīgo pusi. Iemesli kompleksi, risinājums gauži vienkāršs.

Viss pārējais jau ir satīra un pūļa kacināšana.

4.7.17 19:45 - Korporatīvais sajūgs

Starp korporatīvo ķermeni un bioloģisko ķermeni / personisko identitāti ir nepieciešams sajūgs. Ar frikcijas materiālu apstrādātas savienojošās plates, kas, nepieciešamības gadījumā slīd, vai pilnībā atvienojās neļaujot korporatīvajiem pārdzīvojumiem saliekt bioloģiskā ķermeņa un esības kloķvārpstu. Protams, bez sajūga ir savas priekšrocības - jauda un grieze tiek nodota pilnībā - profesionālais rūpests ir dziļi personīgs, pat intīms, nereti, tikai tā paveicams neiespējamais. Ir ļaudis, kas uzskata, ka tikai tā vispār var strādāt - pa taisno, caur sevi - viss pārējais ir knakstīšanās un gaisa grābstīšana. Ir ļaudis, kuru sajūgs ir īpaši vaļīgs un slīd pie vismazākās piepūles. Man šķiet, ka sajūgam ir jābūt stingram, bet ir jābūt. Ilgtermiņā tas ir veselīgāk arī ja par mērķi uzstāda arvien augstāku profesionālo virsotņu sasniegšanu.

Sajūgs ne tikai paglābj ķermeni un garu no pēkšņām un intensīvām korporatīvajām nedienām, ļaujot korporatīvajam ķermenim pilnībā uzņemt sitienu, bet arī ilgstošām un mazāk intensīvām nepatikšanām, nevis kaujot motoru bet ļaujot dilt sajūga frikcijas audumam. Ļoti labi var redzēt, kam ir un kam nav sajūga, un kāds sajūgs - mīkstais vai cietais tas ir. Strādāt, protams, patīkamāk ar cilvēkiem bez sajūga vai ar cieto sajūgu, bet nolāpīts es negribētu būt viņu vietā, vismaz domājot par darbu, kā līdzekli iztikai un garīgi profesionālai pilnveidei. Ar visu sajūgu bieži jūtu kā nenozīmīgi profesionālie pārdzīvojumi iesūcas manā identitātē un padara mani par korporatīvā ķermeņa turpinājumu, nevis otrādi. Citkārt domāju, cik paveicies ir ar laiku, kurā dzīvojam, kurā vispār ir priekšstats par to, ka sabiedrībā pastāv uzskats, ka cilvēkam ir kāds nebūt privātais ķermenis un gars, nevis 7*12h darba stundas manufaktūrā vai kunga rijā, līdz mierinājumam vēsajā kapā.

Varbūt tā visa tāda memļaku domāšana. Varbūt mērķis ir izdarīt par katru cenu un kļūt tik labam, ka izdari visu un vienmēr, un liec citiem satraukti taustīties pēc sirdsdrapēm un sajūga pedāļa, kamēr pats, laipnībā atņirgtā smaidā un neprātā mirgojošām acīm, droši tuvini gāzes pedāli grīdai.

28.6.17 11:31 - #RunāRīga

Rīdzenes sarunas ir jauks ieskats īstā politikā aiz smaidīgām sejām par ziedojumu naudu iegādātos plakātos. Tiesa gan šaubu ēnu met tas, ka trūkst publiski pieejamu īstu audio failu, par spīti tam, ka pats bazars izklausās īsts, tiesa gan, kāds varētu jautāt, vai pieminēto personu skaits nav pārāk neliels, piemēram, kur palicis Andris.
Audio failu neesamība:
1)Ļauj pašiem "rīdzenes runātājiem" lavierēt un teikt, ka šo vai to nav teikuši, ka kaut kas ir piepušķots vai neesošs. Tad kad trampu pieķēra "sagrābtaizpežasgeitā" nebija, kur sprukt, jo lai arī sūdīgs bet audio ieraksts bija.
2)Kopumā liek uzdot jautājumu, vai tik šis "grand reveal" nav tikai kārtējais burvju mākslinieka no cepures izvilktais trusis, aiz piedruknes pieslēptais kalps vai cita aktivitāte, kuras mērķis ir pūst miglu. Sauciet mani par sazvērestību teorētiķi, bet man ir grūti noticēt, ka kāds aiz tīras sirds tieši pēc vēlēšanām iespiež Ingai Spriņģei rokā kaseti vien labu nodomu vadīts.

21.6.17 16:04

MESA "Vēl Augstāk" (pied. Renārs Kaupers un Arstarulsmirus)



Powered by Sviesta Ciba