Svešinieka piezīmes

Jaunākais

3.12.19 11:28 - #Dzen

From: Dace Vistiņa <dace.vistina@deepsolutions.lv >
Sent: Friday, November 25, 2019 11:18 AM
To: Ilmārs Tēmiņš <ilmars.kalnins@deepsolutions.lv>;
Cc: Valdis Sviestiņš <valdis.sviestins@deepsolutions.lv>
Subject: Pirmā darba nedēļa

Sveiks, Ilmār!

Esmu aizvadījusi pirmo darba nedēļu un, kā lūdzi, nosūtu īsu pārskatu par savu pirmo nedēļu.

1.     Par projektu progresu pastāstīšu plānošanas sanāksmē, pirmdien, bet pavisam īsu pārskatu vari atrast katra projekta mapēs mūsu mākonī jau šobrīd.

2.     Esmu iepazinusies ar visiem iekšējās kārtības dokumentiem, un nupat jau diezgan labi saprotu, kā veidot sanāksmes, kam man jānodod projektu pārskati un no kuriem varu gaidīt nedēļas un mēneša reportus.

3.     Esmu apguvusi darbu ar Projektu mākoni, bet joprojām netieku klāt visiem IT resursiem – bibliotēkai, aptauju serverim un kaut kas nav līdz garam kārtībā ar mūsu KVS. Jau esmu izrunājusi ar Kasparu un viņš saka, ka nākamās nedēļas laikā raudzīs visu atrisināt.

Citādi, šķiet, viss kārtībā. Vienīgi ir viena lieta, par kuru vēlējos runāt. Nedēļas sākumā, lūdzu vienam no komandas analītiķiem atsūtīt man  informāciju par “HOPA” projektu. Pārskats, ko no viņa saņēmu mani pārsteidza visādā ziņā. Saturiski pārskats man lieti noderēja, bet pēc e-pasta izlasīšanas man vajadzēja kādu brīdi atelpai, lai arī kopumā uzskatu, ka lieks formālisms iekšējā komunikācijā nav nepieciešams. Es, protams, nezinu kā pie Jums ir pierasts, tāpēc pievienoju e-pastu zemāk, lai vari iepazīties.

Kopumā, pirmo nedēļu esmu aizvadījusi, manuprāt, veiksmīgi. Lai jaukas brīvdienas. Tiksimies komandas mītiņā pirmdien.

Ar cieņu,

Dace

From: Jānis Bānis <janis.banis@deepsolutions.lv >
Sent: Friday, November 25, 2019 11:18 AM
To: Dace Vistiņa <dace.vistina@deepsolutions.lv>;
Subject: HOPA projekta progress

Dārgā Dace,

Apsveicu ar pievienošanos mums. Pavisam īsi pastāstīšu par HOPA darbībām. Pamanīsi, ka ne viss “iet kā pa reni”, bet kopumā darbi ir aizraujoši un profesionālu izaicinājumu pilni. Kad mazliet pierod pie tā, ka visu laiku sūrst dirsa, var pat noķert nelielus prieka brīžus.

1.     Kopumā HOPA “ir gaisā” nedaudz vairāk kā mēnesi. Pirmo mēnesi no mūsu laika grafika esam nokurinājuši līguma grozījumu un metodoloģijas saskaņošanā. Ceru, ka mēs vairs neatgriezīsimies pie šiem jautājumiem, jo, ja vēlreiz dzirdēšu viņu juristes griezīgo balsi, zvēru pie dieva, izduršu sev ausis ar zīmuli, kuru viņa bakstīja manā monitorā. 😊

2.     Ar darbībām 1. – 3. “pa lielam” problēmu nav un viss iet daudz maz atbilstoši specifikācijai. Protams, ka vadāmies pēc saviem budžeta aprēķiniem vairāk, kā pēc viņu vajadzībām, bet izskatās, ka viņiem vai nu tupa nepiš vai arī viņi nav pamanījuši to cik mūsu modelis ir triviāls. Jebkurā gadījumā lielas problēmas ar šo neparedzu, pat tad ja viņi teiks, ka tas nekam neder (ko viņi noteikti darīs). Viņu specene ir tik sūdīgi uzrakstīta, un atbildīgais viņu pusē tik aizņemts ar savu huiņu, ka mēs nodevuma vietā varētu iesniegt video ierakstu ar performanci, kurā divi bezpajumtnieki mētājās ar izkārnījumiem, un teikt, ka tas ir tieši tas, ko dakteris izrakstījis.

3.     Cits stāsts ir ar ceturto darbību. 4. darbība pa lielam ir dirsā. Pagaidām esam iesnieguši viņiem 2.starpnodevuma versiju. Bet varu derēt, ka tā resnā kuce no viņu attīstības departamenta, joprojām piepisīsies gan pie aprēķiniem, gan 4.1. sadaļā piedāvātajiem scenārijiem. Viņa ir vnk nagla  un tupa vecene, kura domā, ka viņai tagad ir personīgā vergu komanda, kuru var dirsināt. Aldis no mūsējiem bija uz tikšanos ar viņu – gandrīz aizgāja no darba. Bet nu naudu mums vajag, tāpēc “aizvērsim acis, domāsim par budžetu un izliksimies, ka šis loceklis garšo pēc zemenēm” 😊

Labā ziņa ir, ka par 4. darbību atbildīgais viņu pusē lunis. Riktīgs mīkstais. Ļengans kā galerts. Uz viņu arī jāspiež. Galvenais, lai tā kuņa viņu neuzkurbulē pakaļā. Iesaku stratēģiski piemirst Kovaļenko kundzi no jebkādas ārējās komunikācijas un, pats galvenais, nekādā gadījumā neaicināt uz trešdienas mītiņu.  

Ceru, ka dūša nav papēžos, kad esi visu izlasījusi. Esi bez bažu, neesam pirmo reizi ar piedirstām biksēm ;), gan jau gala beigās noļurināsim arī šito līdz PNA. Ceru, ka Tev ies labāk, kā mūsu iepriekšējam projvadam, kurš, kā jaut būsi dzirdējusi, gala beigās mazliet sapisās meistarībā. Vecais nelga :)

Galvenais atceries, ka mēs sūkājam klienta, bet Tu vadības pimpi, bet iekšēji vienmēr sakām to, ko mēs domājam – tas ir korporatīvais Dzen un izaugsmes pamats.

Uz sastrādāšanos,

Vienmēr Jūsu,

Jānis

 

 

25.11.19 08:38 - #IlmārsBricis

Ieelpa... Izelpa... Ieelpa... Izelpa... Karst vaigi. Tek puņķi.
Ledum skrapstot gar distanču slēpju maliņām es ieslīdu šautuvē. Cietā vēsā laide ieslīd man padusē, bet optiskais tēmeklis kā monoklis pieguļ pie acs.
Prāts ir vēss, Rokas ir mierīgas - tās vairs nejūt vai piespiež mēlīti vai peles taustiņu. Klik.
5 mērķi, 5 apaļi metāla ripulīši - katrs 8 stundu vērts. Sašauj un dodies atpakaļ trasē.

23.11.19 14:04 - Appreciation thread

Man ļoti patīk Jāņa Krīvēna veidotie interviju cikli "Pēdējā pilīte" un "Pāļa bazars". Man šķiet, ka tradicionālie mediji, īpaši TV, ir intervijas padarījuši par gauži nebaudāmu žanru un šīs lipīgais reperis parāda to, cik šis žanrs ir inčīgs. Visi raidījumi šķiet tik ļoti nepiespiesti un viegli, mazliet silti. Protams, ka daudz kas atkarīgs no uzaicinātajiem cilvēkiem, bet pat tie, kas ir slaveni, vai kkur redzēti iepriekš parādās mazliet citā gaismā. Piemēram "Pāļa bazars" ar Baibu Sipenieci man likās ļoti aizraujošs - un, dievs mans liecinieks, es neesmu Baibas Sipenieces fans, bet intervijas bija ieskaitiem bagāta (t.sk. par LNT slēgšanu) un pat nepamanīju, kā pagāja stunda.

"Pēdējā pilīte" ar Rolandu Privertu bija ko vērta. Likās tik amazing, ka Latvijā ir tāds "Catch me if you can" tipa subjekts, kurš viegli un atklāti var sarunāties par dzīvi ārpus likuma labā latviešu valodā.
Un vēl raidījums ar Skuteli bija inčīgs, pārādot, kā cilvēki var viens otram nepiekrist teju nevienā jautājumā, bet tāpat noturēt aizraujošu sarunu. Un raidījums ar Prusax, kas tā normāli ļauj apzināties paaudžu šķirtni.

Es tikai gribēju teikt, ka man liekas dikti jauki. Mazliet atgādina Suņu būdu, bet bez visas tās tizlās necieņas pret sarunu biedru un nenormālā tukšās diršanas daudzuma.

12.11.19 21:50 - #Skaistums ir moderatora nogurušajās acīs

Es apbrīnoju labus fokusgrupu diskusiju un darbsemināru vadītājus. Daudz vairāk, kā vadītājus pasākumiem ar lielu dalībnieku skaitu, auditoriju un izplūdušu sasniedzamo mērķi. Fokusgrupā nav nedz kruzuļu, nedz vakarkleitu, nelīst šampanietis, neskan liega stīgu kvinteta mūzika un izklaides komponente ir teju neesoša, vai vismaz nebūtiska. Ir tikai neliela cilvēku grupa, kur katrs ir atnācis ar savām attieksmēm un viedokļiem un tikai labs vadītājs, prot “maisīt to sūdu” tā, lai dalībniekiem būtu gan interesanti, gan no diskusijas būtu kāda jēga. Grupas moderatoram ir jāpiemīt plašam kompetenču kopumam – jādomā par rezultātu, jāiztur kritika, jāpieklusina skaļie, jāpalīdz klusajiem, jāmierina satrauktie, jānoklusē savs viedoklis un jāsaglabā miers pat tad, kad gribās kādam iepist tieši jebaļņikā ar cieši sarullētu flipčārt rulli.

Man šķiet, ka ir viena īpašība, ko vajag īpaši izcelt. Daļēji tas ir iedzimts talants, daļēji rūpīgi izkopta prasme – fokusgrupu vadītāja siltums. Viņš (vai viņa) ir silts, kā sen nesatikts draugs vai Disneja multfilmu uz palodzes atstātais pīrāgs. Viņš ir silts, kā vecmāmiņas adītā villaine vai krietna vīra rokasspiediens. Viņa siltajās acīs izkūst naids un piemirstās sadzīves kņada un liekas, ka nav nekā labāka, kā pie remdenas kafijas tases un pāris žēlīgiem cepumiem pārrunāt to, kā pilnveidot kāda procesa monitoringa sistēmu, jauna produkta emocionālās nokrāsas vai labāk organizēt darbinieku novērtēšanas sistēmu. Viņa balss ir silta, acis ir siltas un pat taustiņi uz klaviatūras klab silti, kā smalki žagariņi lauku mājas plītī. Diskusijai noslēdzoties, tukšajiem traukiem atmirdzot spoguļsienā un pieelpotajam gaisam atstājot šauro telpu, kādu brīdi tajā vēl sajūtams moderatora siltums, kas ļāvis sajust mazliet jēgas un cilvēciskuma šķietami negaidītā vietā, kur nekas nav īsts un, pa lielam, viss ir izdomāts.

Ja jums iznāk, kādreiz būt par fokusgrupas dalībnieku, esiet vērīgi. Mēģiniet slepus paņemt mazliet no moderatora siltuma un noglabāt kabatā starp saņūčātajiem čekiem un atvērtās košļeņu paciņas. Kādu dienu mazgāsiet bikses, tīrīsiet kabatas un atradīsiet mazu gabaliņu cilvēka.

1.11.19 14:24 - #ZemiZandarti

Liekas diezgan cūcīgi, pateikt "Sit saujā, mēs gribam piedāvāt Tev darbu, vari sākt novembrī, tuvākajā laikā sazināšos ar Jums par detaļām", nesazināties par detaļām, bet pēc divām nedēļām teikt "Nu zin' kā laikam jau tā kā nebūs gan". Nav personīgi mans gadījums, bet wtf? Kā daudz maz normāls cilvēks, no nopietna uzņēmuma tā var izdarīt?

22.10.19 12:36 - #TehniskuIemesluDēļ

Atļausiet vēl mazliet pakurnēt par pasaules netaisnību. Tā kā esmu visai cienījama gadagājuma auto īpašnieks, tad ik gadu rudens atnāk ne vien ar ābolu tartēm, kaimiņu dāvātiem kartupeļiem, zinību dienu, lapu grābšanas festivālu un citām tīkamām aktivitātēm, bet arī tehniskās apskates apmeklējumu un tam sekojošu autoservisa pakalpojumu izmantošanu. Un katru reizi man neatstāj sajūta, ka daļa no tehniskās apskates ir huiņa.

Daļu no pārkāpumiem es varētu saprast – lisas riepas, nedegoši bremžuguņi, nestrādājošas bremzes u.c. lietas, kuras vairāk vai mazāk ietekmē gan manu, gan citu pilsoņu drošību ceļu satiksmē. Un tad ir lietas, kas, iespējams, neliecina par autovadītāja īpašu rūpību, bet uz citiem satiksmes dalībniekiem atstāj sliktākajā gadījumā estētiski nepatīkamu iespaidu. Piemēram:

Mazliet rūsas – vai tiešām mazliet caurrūsējis spārns, vai neliels caurums slieksī kādam nodara pāri. Vai tad mēs nevarētu mazliet pievērt acis uz rūsas grumbu vagoto seju auto aizvadot savus pēdējos gadus. Laukos bērnībā braucām ar auto, kuriem nebija nedz spārnu un arī sliekšņi bija tikko nojaušami, vai drīzāk par tiem priecēja vien atmiņas – un nebija ne vainas auto nepārlūza uz pusēm vien, iespējams, zaudēja savas labās aerodinamiskās īpašības.

Rokasbremze – šķiet, ka manam auto stāvbremze pilda tikai vienu vienīgu funkciju – tā ir lieta, ko katru gadu tehniskajā pārbaudē man liek sataisīt un pēc tam atkal laimīgi par viņu aizmirstu, līdz nākamajā gadā inspektors atkal skatās uz tablo un saka, ziniet Jums mazliet pietrūkst. Šķiet tādu pašu funkciju pilda arī aizmugurējais miglas lukturis, bet tas vismaz nomirst ievērojami retāk.

Drošības jostas aizmugurē – tur retu reizi apsēžas kāds cilvēks un arī tad viņš nekad nepiesprādzejas. Turklāt liekas netaisnīgi kopumā, ka pa ielām netraucēti var braukt dažādi auto, kuriem sadursme pat pie neliela ātruma ir ar lielu letālu potenciālu (es skatos uz Jums žiguļi), neskatoties uz nekādu piesprādzēšanos.

Nezinu, man šķiet, mēs visi tikai iegūtu, ja varētu ietaupīt laiku un naudu lietām, kurām ir nebūtiska ietekme uz satiksmes drošību. Kas zina, varbūt ar laiku varētu iekrāt kādam auto ar nesarūsējušiem spārniem un nesapuvušiem sliekšņiem.

17.10.19 13:29 - #VērIzZeFjūča

Es neesmu nekāds tehnoloģiju fanāts, labākajā gadījumā kvalificējos "late adopter" un visai bieži ļaujos nostaļģiskiem analogiem risinājumiem, bet ir dažas lietas, pārsvarā profesionālajā darbībā, kuras man šķiet komiski analogas:

1) Publisko iepirkumu piedāvājumu dokumentācijas iesniegšana drukātā formā un vispār dokumenti, kurus sasien ar auklām un raksta cik lpp iesietas, tā kā kkādā 19. gadsimtā
2) Personu ne-elektroniskie paraksti t.sk. uz ļoti nesvarīgiem dokumentiem, piemēram, semināra parakstu lapas u.tml. 
3) Vēlme saņemt projektu gala nodevumus drukātā formā (mēs darbā vienreiz iesniedzām divas kastes ar papīriem, t.sk. izdrukātus fucking spredšītus). 
4) PNA oriģinālu dzenāšana pa pastu, lai visi parakstītos
5) Fiziska nepieciešamība pēc autovadītāja apliecības (t.sk. tās nomaiņa ik pēc 10 gadiem, lai gan nekas nav mainījies)




9.10.19 12:18 - #Doublethink

Nesen nopublicēti Baltijas zīmolu topa rezultāti. Man liekas, ka ir reāli savādi, ka mīlētāko zīmolu topā ir Swedbank. Vienmēr licies, ka cilvēki uztver bankas kā nepieciešamu ļaunumu, labākajā gadījumā un žīdu sazvērestību sliktākajā gadījumā.  Vienmēr esmu iztēlojies, ka sabiedriskais diskurss bankas uztver kā uzvalkā ģērbtus cilvēkus ar neīstiem smaidiem, izdevīgiem noteikumiem, dārgiem rokas pulksteņiem, sīko druku, negatīvām procentu likmēm, oligopola stāvokli, slidenu mārketingu un vēl slidenākiem lobistu draudziņiem un citiem instrumentiem, lai balto kaķīti dzītu parādu jūgā un vairotu savu kapitālu. Turklāt, reizumis mazliet kļūdoties vai kaut ko nesadalot un pazaudējot mazliet pilsoņu naudas. Bet nē - Swedbank ir mīlētāko zīmolu top augšgalā gan kā unikāls zīmols, gan kvalitatīvs, gan price/performance ziņā. Var jau būt, ka kaut kas ir pazudis metodoloģijā kuras apraksts ir visai skops, bet varbūt nē. Varbūt mīlestības līdz naidam vienkārši ir viens solis un eleganta dubultdoma ļauj mums mīlēt ienīstamo, jo nav jau nekādas izvēles iespējas?

Interesanta liekas arī sadaļa "Ekoloģiski atbildīgi zīmoli", kur starp līderiem ir degvielas tirdzniecības uzņēmumi Neste un Circle K, kā arī pudeļūdens tirgotājs Borjomi. Man patīk gan Neste, gan Statoil, bet sasodīts, tas nav pirmais komersants sarakstā, par kuru gribētos teikt "Lūk, ekoloģiski atbildīgas domas pionieri! Mana oglekļa pēda saraujas maziņa un nenozīmīga vien paskatoties uz šiem zīmoliem!"



1.10.19 11:05 - #Aizliekts

Ideja Aizliegtajam paņēmienam - cilvēki ar īpašām vajadzībām cenšas izmantot dažādus melnā tirgus pakalpojumus, lai noskaidrotu ēnu komercdarbības vides pieejamību un tumšo komersantu attieksmi pret citādo:


Tests: Akls vai vājredzīgs cilvēks apmeklē centrāltirgu un mēģina iegādāties spirtu un cigaretes.

Rezultāts: AP žurnālisti ir pārsteigti, par to cik lielu segmentu no cigarešu un spirta nelegālās mazumtirdzniecības klientiem veido cilvēki, kas diez ko labi neredz. Slepenais klients ne tikai netiek apmānīts, bet uzmundrināts un laipni pavadīts līdz savam sabiedriskajam transportam, bet suns - pavadonis dabū kārumu un cigarešu tirgonim pazīstamās gaļas tantes.


Tests: Cilvēks ratiņkrēslā cenšas iekļūt bordelī un saņemt pakalpojumu tam īpaši pielāgotā telpā

Rezultāts: Diemžēl bordeļa telpas nav pielāgotas cilvēkiem ratiņkrēslā, bet bordeļa turētāja laipni piedāvā izsaukumu uz mājām, kā arī informē, ka katra mēneša pēdējā trešdiena ir iekļaušanas diena - kad klientiem ar invaliditāti tiek piedāvāti īpaši pakalpojumi, bet darbiniekiem ar invaliditāti ir brīvdiena.


Tests: Cilvēks ar kustību traucējumiem cenšas apmeklēt suņu cīņas.

Rezultāts: Slepenais klients tiek laipni uzņemts un nosēdināts vienā no pirmajām rindām. Vienu no cīņām suņa saimnieks velta tieši viņam, pēc cīņām viņam uzsauc dzērienus un par piemiņu atstāj vakara uzvarētāja kakla siksnu. AP žurnālisti ir pārsteigti, ka var tik labi pavadīt laiku tik, šķietami, nepatīkamā vietā.


Tests: Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem cenšas ieņemt vadošus amatus Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrībās.

Rezultāts: Nāc pulkā, brāl! Slepenais klients aiziet no darba AP un turpina darbu SIA "Rīgas Namu pārvaldnieks" kā stratēģiskais konsultants.


Operāciju klātienē vēro:


Vitālijs Gavarilovs: LDDK prezidents

Māris Bērziņs: Biedrības Apeirons aktīvists

Genādijs Vasiļjevs: Neoficālais melnās un pelēkās uzņēmējdarbības interešu pārstāvis

Viesturs Rudzītis: Neatkarīgs psihoterapeits


25.9.19 14:20

Vēls rudens. Lietus sitās pret Ilmāra lietussargu un mērcēja viņa kurpes un bikšu galus. Lai arī bija vēl tikai pēcpusdiena, zem tumšajiem mākoņiem labi varēja just tumsas tuvošanos. Viņš piezvanīja pie kāda Vīlandes ielas nama durvīm. Ilmāru sagaidīja smaidīgs, labi ģērbts biroja administrators, kurš kā rūpīgs viesmīlis paņēma valgās drēbes un lietussargu un nosēdināja viņu nelielā sanāksmju zālē līdzās kafijas tasei. Telpā smaržoja pēc kanēļa, kafijas, nesen grieztiem ziediem un dārgām biroja mēbelēm. “Mārtiņš tūlīt nāks, ja jums kas vajadzīgs, būšu tepat,”  administrators laipni noteica un atgriezās pie galdiņa priekštelpā.

Mārtiņš ienāca sanāksmju zālē un atvainojās par nokavēšanos. Mārtiņa rokasspiediens izstaroja mieru un siltumu, acis smaidīja, bet apģērbs, brilles un pulkstenis liecināja par ilgstošu veiksmīgu komercdarbību un labu gaumi. “Esmu Jūsu rīcībā! Kā varu Jums palīdzēt?” sūcot Dienvidamerikas tēju no kalabasa viņš uzvedinoši jautāja un uzlika uz galda mazu radio trokšņa aparātiņu.

“Cik noprotu Jūs sniedzat plaša spektra lobēšanas pakalpojumus…” Ilmārs iesāka, bet Mārtiņš viņu pārtrauca. “Mēs dodam priekšroku interešu pārstāvībai… Bet lūdzu turpiniet”

“Redziet mums ir vairāki jautājumi, kurus mēs pašlaik virzām gan Saeimā, gan valsts sekretāros. Nevarētu teikt, ka mums iet slikti, bet mēs jūtam, ka mums noderētu speciālista palīdzība un nedaudz ievirzītas publicitātes. Jautājumi nav nekādi pateicīgie – atkritumu apsaimniekošana un depozīta sistēma, jaunie zvejas noteikumi Kurzemes plānošanas reģionā, un grozījumi iepirkumu likumā attiecībā uz pašvaldībām. Neslēpšu, ka pārstāvam uzņēmēju intereses, tāpēc virziens mūsu darbam ne vienmēr ir sakritīgs ar populāro viedokli un valsts politiku, ceru, ka Jūs tas nebiedē.”

“Nu, ja mūs tas biedētu, droši vien būtu out of busines. Mēs piedāvājam holistisku pieeju un dažādus interešu pārstāvniecības instrumentus atkarībā no jautājuma un pieejamā budžeta. Sākot ar ļoti klasiskām metodēm – mērķtiecīgiem ziedojumiem, reklāmas kampaņām, publikācijām presēm un argumentētām sarunām ar atslēgas cilvēkiem, līdz pat ļoti radošām pieejām – gandrīz īsti pētījumi, partizānu mārketings, fake grassroots NVO kustības, skolu kampaņas u.c. bet tas uzreiz, protams, maksā naudu. Uzreiz teikšu, ka galīgo kriminālu mēs nepiedāvājam, bet ja tas ir virziens, kurā vēlaties doties, varbūt varam iedot kontaktus mūsu partneriem, protams, par kādu nelielu atlīdzību mums kā starpniekam.

Ilmārs bija priecīgs, viņš necerēja, ka saruna tik ātri būs nonākusi pie vērša ragiem. Viena lieta viņam savā darbā riebās visvairāk – nemitīgā minstināšanās un šaubas, sajūta, ka nezini kurš kuram tur rokas uz olām. Taisna runa viņa profesijā bija retums un viņu allaž priecēja cilvēki, kas nebaidās “runā par lietu”. Viņa pieredzē arī sadarbība šajos gadījumos bija auglīgāka un patīkamāka. “Šķiet, esmu atnācis pēc adreses. Mums noteikti visvairāk interesē klasiskās pieejas un varbūt kādi NVO pakalpojumi. Manā pieredzē slideni argumenti vislabāk skan no aizrautīgu jauniešu mutēm, bet es domāju, ka mūsu budžets varētu atļaut arī kādu out of the box pieeju. Varbūt ir kaut kas ko varat piedāvāt?”

Mārtiņš smaidīja. “Varu piedāvāt, ko pavisam interesantu. Redziet mums ir izveidojusies interesanta sadarbība ar dažām speciālās izglītības iestādēm. Valsts iestādes var saņemt bērnu rakstītas vēstules Jums svarīgā jautājumā, varam uzrīkot nelielu piketu, varam uztaisīt video, kurā Jūsu klients ziedo skolām  vai pavada laiku ar slimiem bērniem. Protams, ne katrs jautājums tam ir piemērots, bet reizēm rezultāti pārsniedz iecerēto. Piemēram, kādu laiku atpakaļ mēs aizgājām tik tālu, ka vienā starpinstitūciju sanāksmē piedalījās divi bērni ar garīgās veselības traucējumiem. Mēs pat viņiem uztaisījām mazu plakātu, kā uzskates materiālu un makaronu glezniņu, kas atainoja lēmumu pieņēmējus neglaimojošā gaismā. Tā bija vienkārši avene. Pamēģini runāt savu politikas veidotāja hardtalk, kad uz tevi aizlauztās balsīs, siekalām šķīstot, kliedz dusmās trīcoši bērni ar peldošu skatienu. Sanāksme pārvērtās par asarainu farsu, un mums svarīgās lietas likumprojektā tālāk nevirzīja kaut vai tikai tāpēc, ka pietrūka laika. Turklāt, manuprāt, nav mazsvarīgi, ka šim instrumentam ir arī sociālā dimensija - 20% no ienākumiem, nododam skolām, turklāt vēl pieskatām, lai direktors nenopērk Geļiku un Moētu, bet tiešām iztērē naudu terapijai, pedagogiem, asistīvajiem palīglīdzekļiem, ekskursijām un citām mūsu biznesam netipiski jaukām lietām.”

Ilmārs sēdēja uz krēsla malas un virpināja pirkstos tukšo kafijas tasīti. Viņš bija redzējis daudz dažādu triku un viltību, bet šis bija tiešām kaut kas jauns, tieši tas, kas viņam bija vajadzīgs. Jau tagad viņš zināja, ka šī pieeja nesīs labus rezultātus, turklāt lieliski izskatīsies publiskajā telpā. “Paldies par ieskatu, jāatzīst, izklausās lieliski. Man jāaprunājas ar saviem cilvēkiem par naudām un laikiem, bet esmu gandrīz drošs, ka varēsim vienoties par sadarbību. Man žēl, ka neesmu sastapis Jūs agrāk,” Mārtiņš teica un pieklājīgi atvadījās.

“Droši! Gaidīšu no Jums ziņu, Jūs zināt, kur mani atrast! Un atcerieties mūsu devīzi -  “Uz katru māju ved ceļš!”” Mārtiņš smejoties paspieda roku, uzsita Ilmāram uz pleca un nozuda plašā biroja labirintos.

24.9.19 12:48 - #Kekers

Pieaugušie vispār neguļ pārāk saldi – pat tad ja miegs nav aiz noguruma vai ar varu izplēsts no darba darbiem, mājas darbiem vai plānotām rekreatīvām aktivitātēm, neatstāj sajūta, ka miegs paņemts uz dzīves rēķina. Cilvēks guļ, jo viņam nāk miegs un citādi nevar.

Bērni, lai arī guļ visai saldi, viņi ir vai nu tik mazi, ka neapzinās savas gulēšanas mieru, vai arī vēlākā vecumā ir kā izlādējušies telefoni, kas pakrituši turpat, kur beigusies enerģija. Miegs salds, bet tāpat tikai līdzeklis, lai pēc brīža varētu “piļīt apkārt”, kliegt, spēlēties un dzīvoties un smelt no dzīves grāpja.

Bet kaķis, ziniet, guļ vissaldāk. Labi apzinoties visas plašās kaķa iespējas dzīvoties, viņš izvēlas mērķtiecīgi gulēt. Kā jogas meistars, viņš rūpīgi izkopj dažādas gulēšanas tehnikas (kamolā, izstiepies, lodveida formā, sfinksas formā, ar paceltām ķepām) un lokācijas (saulē zem ceriņa, uz mašīnas pārsega, dīvānā, kurpju kastē, uz priekšnama paklājiņa). Tā nav bērna neapzināti saldā gulēšana, kaķis labi zina, ko nozīmē gulēt un ko nozīmē negulēt un izdara pārliecinātu izvēli par labu gulēšanai. Bet galvenais gulēšana ir nevis līdzeklis, bet pašmērķis – baudpilna, kondensēti salda un mērķtiecīga gulēšana, bez atvainošanās un kompromisiem vai pārlieku centīgas alternatīvo izmaksu vērtēšanas.

16.8.19 10:35 - #TheFutureIsNow

Nu jau 3. nedēļu smēķēju elektrisko cigareti. Līdz šim biju pārliecināts smēķētājs ~12 gadus un smēķētājs ar vainas apziņu kādus pēdējos 3 gadus. Manuprāt, ļoti foršs rīks, ko ieteiktu katram, kurš ir garā pārāk vājš, lai vienkārši saņemtu sevi rokās un beigtu kurīt, bet gana prātīgs, lai saprastu, ka ilgtermiņā ļuļķēt būs ļoti dārgi no dažādiem aspektiem. Manuprāt, svarīgākais:

Pļus:

Ir daudz veselīgāk un to var just. Var labāk gulēt, neklepot un justies vieglāk. Galva sāp mazāk, bet pārsvarā nesāp nemaz. Protams, ka nesmēķējot nemaz ir vēl mazliet foršāk, bet električka arī ievērojami uzlabo visa veida pašsajūtu.

Nesmird - Nesmird nemaz. Ne drēbēs, ne seja, ne pirksti, ne mute, ne mašīnas salons. Neīstie dūmi uz mazu brīdi ātri parādās un tad tikpat ātri arī pazūd aiz sevis atstādami tikko jaušamu augļu aromātu.

Nav nepieciešams gribasspēks - Kad nesmēķēju nemaz - ik pa brīdim vajadzēja atcerēties, ka es nesmēķēju un sevi pārliecināt nenopirkt cīgas. Tagad, kad gribās pīpēt - iebāz mutē elektrisko ierīci un velc - simple as that. Nekāda iekšējā dialoga.

Var gandrīz pilnībā izmantot citus pīpēšanas labumus - smēķēt ar kafiju, ar draugiem, ar kolēģiem, ar aliņu, pēc labas dienas, pēc sliktas dienas utt. Dziļdomīgi un nevērīgi izpūst dūmus, vai pūst mazus gaistošus dūmu aplīšus.

Man liekas, ka cilvēki ir mazāk skeptiski par smēķēšanu publiskā vietā, ja tu kurī elektrisko cīgu. Un viņus var saprast – tas nav zili-melnais degošas tabakas smārds.

Sanāk ievērojami lētāk (aptuveni 2x letāk, pat pēc pieticīgiem aprēķiniem), kā izsmēķēt paciņu cigarešu dienā.

Elektrisko cīgu dienas laikā, kurīju mazāk kā parasto. Un arī liekas, ka kad kādu laiku neesmu kurījis, tad kreivings pēc električkas ir mazāk sāpīgs un edgy. Jā gribās kurīt, bet retrospektīvi vērtējot nav tās narkomāna vibrācijas, kad izskrien uz ielas, iebāz cīgu mutē un drudžaini meklē šķiltavas. Tiesa, ir  brīži, kad var ļoti nokurīties, jo nav jau nekur jāiet slēpties piemīztā vārtrūmē- var kurīt gultā, birojā, poliklīnikas uzgaidāmajā telpā vai bērnudārzā. Bet tāpat kopējā sajūta ir, ka izkurīts ir mazāk.

Ir daudz dažādu atšķirīgu garšiņu, no kā izvēlēties, kas neļauj tam apnikt. Tas man liekās električku padara foršāku pat par IQOS, kas arī ir ļoti ok modernās smēķēšanas rīks, bet nāk ar depresīvi smagnējo tabakas, vai piparmētru ledeņu garšu.

Miņus:

Lielākais mīnus, protams, ir tajā, ka tu joprojām par sevi domā, kā par smēķētāju. Tu tāpat kurī - nesmird, ir veselīgāk utml. bet joprojām kurī. Nav tās pareizās, paštaisnās sevis pārvarēšanas sajūtas, un kāpēc lai viņa tur būtu - jo tu tāpat regulāri ieelpo nikotīna tvaiku tikai veidā, kas, cerams, dzīves ilgumu samazina ievērojami mazāk.

Šķidrumiņi nav nopērkami ikvienā kioskā, tāpēc dodoties tālākā ceļā ir aktīvi jādomā, lai būtu ko kurīt. Ar elektrisko cīgu kaut kas var notikt - viņa var saplīst, iztecēt un pazust. Mani kā smēķētāju tas ļoti satrauc, jo tas nozīmē, ka man būs kkādā nestundā jāmeklē jauna cīga, vai jāpērk konvencionālās cigaretes.

Kurījot ir mazliet nedabiska sajūta. Tas vairāk ir inhalators nevis cīga, un tas nav nemaz tik mazsvarīgi kā varētu sākumā likties. Jo man šķiet, ka lielu daļu no smēķēšanas pieredzes veido tas smēķētāja tēls, kādu cilvēks ir izveidojis un tas elektriskajā cīgā stipri mazāk jūtams. Džeimss Bonds, apceres pārņemts dzejnieks, strādnieks pēc darba vai izskatīga sieviete pēc karsta pišuka - viņi visi izvēlas kārtīgu Marlboro, kas kūp indīgi ziliem dūmiem un garšo pēc nāves, nevis kaut kādu šņācošu robota locekli, kurš mutē pūš sintētiskus nikotīna piesātinātus banānu garšas garaiņus.

Verdikts: Iesaku ikvienam smēķētājam pievērt acis uz to, ka tas nav “the real deal” un droši ņemt mutē 21.gs. smēķēšanas metamo.


7.8.19 23:49 - #Levitācija

Noskatījos podkāsta "Pēdējā pilīte" epizodi ar Levita kungu. Biju patīkami pārsteigts. Kāds varētu, teikt, ka saturiski tur nekā pārcilvēciski vērtīga nebija, un man nāktos viņam piekrist. Bet fakts, ka lipīgs reperis no interneta var aiziet un stundu parunāties nepiespiestā atmosfērā ar prezidentu par svarīgām lietām man šķiet foršs. Smejas, uzrunā viens otru uz "Tu". Prezidents nerunā muļķības un neskatās lapiņā. Kāds varētu teikt, ka tas nav daudz, bet es atskatos uz pēdējiem 3 censoņiem un domāju, ka tas ir labs solis uz priekšu. <3

25.7.19 19:52 - #Darbuxiņš

Man pietrūkst mūsu iepriekšējais projektu asistents. Viņš bija vienkāršs vīrs, kurš labi formatēja word dokumentus un veikli taisīja administratīvos papīrus, pielikumus un citu dokumentu šļuru. Ceru, ka Tev pašlaik klājās labi. Tikai tagad aci pret aci, paliekot ar formatējuma niansēm, saprotu cik liels atbalsts Tu biji un cik ļoti izlaidies esmu es pats.

22.7.19 22:16 - #NotImpressed

Jau kādu laiku gribēju, beidzot izbraucu ar elektroskūteri. Nobraucu no centra līdz mežaparkam (~7km, 30 minūtes, EUR 3,60) Pieejamības vadīts izvēlējos ATOM skūteri. 
Pļus:
 +Kopumā inčīga pieredze. 
+Viegls un intuitīvs lietošanā - piereģistrējies, ieraksti kartes nr. uzklikšķini uz skrejriteņa un "off you go". 
+Pārsteidzoši manevrabls un stabils (uz gludas virsmas). Biju domājis, ka viņš tāds neveikls un ļengans, bet jau pēc pāris metriem jūties droši un ērti. Labas bremzes un viegli apgūstama gāze/bremze. 
+Braucot ar skūteri diezgan droši, ka ar tevi neuzsāks sarunu kāds iereibis cilvēks, un neatbalsti Rīgas Domi, kas vien padara šo pieredzi par patīkamu.
Mīņus: 
-Kas tā par tuvo austrumu blēdību, ka ir jāskaita nauda savā reģistrētajā kontā. Taču var kā bolt, novelk no konta attiecīgo summu un viss, bet tā cilvēkam paliek atlikums, kuru var iztērēt tikai ieskaitot vēl naudu.
-No malas neizskatās, bet tas verķis ir lēns. Max speed ir 21 km/h - var vērot lēni slīdošo ainavu un tantes uz velosipēdiem un domāt labas domas par to, ka steiga ne pie kā laba nenoved. Un neesmu nekāds karstgalvis vai adrenalīna mednieks.
-Var saprast, kāpēc viņš ir uztaisīts lēns. Ja viņš būtu ātrāks, tad sasisties būtu ļoti viegli. Rīgas ielas nav piemērots skrejriteņa mazajiem ritenīšiem. Mazākā apmale, grambiņa vai akmentiņš ir diezgan nopietns šķērslis. Ceļā divas reizes nolecu nost, turklāt nebūt nebraucot pārgalvīgi. 
-Kopumā vispār nemaz nav price/performance. Tramvajs, lai arī man riebjas ar 1000 sauļu spēku, ir 3x lētāks un tikpat ātrs ar visu Brasa tilta remontu. Taxis/Carguru 2x dārgāks, bet 3x ātrāks. Velosipēds ir nedaudz ātrāks, vai tikpat ātrs un nav jāmaksā. Tik daudz, ka tramvajs/taxis ir jāgaida, bet velosipēds jāņem līdzi un kaut kur jāpieslēdz.
-Jāmeklē speciāli norādīta vieta, kur drīkst to mazo draņķi pieslēgt, kas nav forši.

Rezumē:

Fifīgi, bet lēni un, galvenais, padārgi. Iztēlojos, ka varbūt forši ļoti īsiem gabaliņiem centrā, ja gluds asfalts un čista ātri jānokļūst no vienas vietas uz citu. Bet kopumā 0,90 EUR par atslēgšanu vien un 0,09 par minūti nav konkurētspējīgi pat salīdzinot ar Rīgas Satiksmes cenām, kuras pat nekad nav centušās būt konkurētspējīgas.  Vēl varbūt, kā laba alternatīva, lai pārvietotos pa pilsētu nelielā alkohola reibumā, lai gan no sajūtu viedokļa un pieprasītās uzmanības daudzuma, noteikti labāk izvēlētos taxi vai velosipēdu.

9.7.19 15:44 - #Rūktums

Ejiet dirst sociālo tīklu lietotāji, kas uzstājīgi cenšas veidot savu publisko naratīvu ar tādiem postiem kā: "Izbaudu, dabu tā palīdz aizmirst ikdienas steigu"; "Ceļojuma laikā atradu brīdi, lai palasītu intelektuālu literatūru jūras krastā"; "Laiks, ko pavadu ar ģimeni un bērniem man ir svēts, tajā aizmirstos un esmu laimīgs"... Zin kā, ja tajā nodarbē atrodas laiks ielikt bildi instagram vai citā tīklā, lai publiski masētu savu sociāli konstruēto veiksmes stāstu varbūt, ka tas brīdis nebūt nav tik labs un aizmirsties aicinošs. Un šeit neiet runa par godprātīgu "Ak es!" lielīšanos un sevis daudzināšanu un arī ne to "motivējošo" soctīklu segmentu, kas aicina uz sevis vai sabiedrības pilnveidi. Runa ir, par vāji slēptu pašreklāmu, kurā lietotājs ir teju vai pieķerts kādā vērtīgā nodarbē. Sak, "Paskatieties kādas inčīgas tējas krūzītes es nopriku ikea...Opā... Aii... Kāda neveiksme... Mana "Tīrā prāta kritika" bija priekšā objektīvam".

Kas man no tā?! Nekas. Esmu vecs rūgts vīrs, kam tas liekas pretenciozi un neīsti.

4.7.19 11:27 - #tsepienins

Tikko Latvijas informatīvās telpas ūdens glāzītē bija mazs cepieniņš par Grīziņkalna skeitparkā uzstādītajām netikumībām – trūcīgi ģērbtām, animētām sievietēm ar viegli provokatīvu vēstījumu. Protams, ka tā nav dzimumu līdztiesības manifestācija, īpaši latviskajā tulkojumā, kurā vārdi “kuce” un “nogribējies” ir, manuprāt, emocionāli pielādētāki vai vismaz piedzīvojuši mazāku semantisko inflāciju, kā angļu valodā. Bet man šķiet, ka diskusijā trūkst argumentu par to, ka nežēlastībā kritušie plakāti ir ļoti iederīgi kopējā sabiedriskajā diskursā. Protams, tā dēvētais whataboutisms ir viens no argumentācijas nāves grēkiem, bet ieiet aizaugušā dārzā, norādīt uz vienu no 10 000 gārsām un kliegt, ka “šovinistu mēsli, šis tas, kāpēc mums nav jauku lietu un uz pasaules nevalda miers, saticība un līdztiesība, padomājiet par bērniem” arī nešķiet kā argumentācijas paraugstunda.

Man ir sajūta, ka seksuālā spriedze, arī tās seklākajās manifestācijas formās ir klātesoša tik daudzos kultūrproduktos, vizuālās komunikācijas materiālos, mākslas darbos. Meitenes ar lielām krūtīm un tendences raisošām gūžām reklamē jaunāko alutiņu, mūzikas video krata dibentiņus un dažādos citos veidos nonāk seksuāli uzlādētās situācijās, dziesmu teksti (arī latviešu šlāgeru teksti) ir seksuāli uzlādēti, sociālajos tīklos viena no centrālām tēmām ir parādīt sevi vizuāli pievilcīgā, bet drīzāk seksuālu spriedzi raisošā gaisotnē. Sasodīts, laikā kad gāju vidusskolā man bija Jāņa Rozes grāmatnīcā (vai citā mainstream kancelejas preču veikalā) pagādāta klade ar trūcīgi ģērbtām, animētām meitenēm – ko, manuprāt, var pamatoti uzskatīt par skaidri nolasāmu seksuāli uzlādētu vēstījumu pat necenšoties to īpaši saskatīt.

Vai tas attaisno seksuāli uzlādētus plakātiņus vai viduvēju gaumi? Iespējams, ka nē, bet tas noteikti palīdz saprast, ka tā ir tikai viena no 10 000 gārsām, kuras aug mūsu līdztiesības dārziņā. Laikā, kad teju ikviens vēlas savu produktu, pakalpojumu vai sevi pašu iecept seksuālās spriedzes panējumā ar eļļu un miltiem, šķiet, muļķīgi atrast vienu grēkāzi, piekārt viņu pie kauna staba un sākt viņam stāstīt par brokoļiem, burkāniem un oglekļa pēdu, ko veido dzīvnieku produktu lietošana uzturā.

Varbūt vaina ir publiskajā finansējumā, kas tad nu uzliktu par pienākumu veidot neitrālu vai labvēlīgu saturu, īpaši jauniešu auditorijā. Droši vien tam es varētu piekrist, vismaz teorētiski – sak’ mēs par nodokļu maksātāju naudu nezīmēsim pupus un dibenus un nerakstīsim “Kuces, klūp jo iepiš vēso, būdamas pirmās līgā!”. Ar prātu es tam varu piekrist, bet ar sirdi man šķiet, ka tā ir tāda publiskā finansējuma saņēmēju kastrācija. Sak’ “Veidojiet jel jauniešiem saprotamu un saistošu saturu..”, bet tikai iztieciet bez lamu vārdiem, jēliem jokiem, edgy jokiem, divdomīgiem jokiem, ieročiem, dzimumlomu stereotipiem, citiem stereotipiem, bīstamām nodarbēm, atkarību izraisošām vielām un procesiem un citām sliktām lietām, kuras nejaušas sakritības dēļ ir interesantas un saistošas gan jauniešiem gan pieaugušajiem. Dienas beigās komunikācija nonāk līdz “Bukletam, par jauniešu iespējām Eiropas Savienībā” un iespēju nofotografēties ar slimību profilakses un kontroles centra talismanu Lācīti – tīrīti, kas vienmēr mazgā rokas, tāpēc nesaslimst ar A hepatītu.

26.6.19 14:13 - #Otherside

Labvakar, cienījamie klausītāji! Šovakar pie Jums ir raidījums “Otra puse” un, kā vienmēr, pie mums ciemos ir kāds īpašs viesis no aizsaules. Šovakar pie mums viesojas Jānis Mencis – matemātikas skolotājs, izcilu matemātikas metodisko materiālu autors, profesors, televīzijas raidījumu vadītājs, ģimenes cilvēks, triju zvaigžņu ordeņa kavalieris. Labvakar, tas ir liels gods!

Labvakar, tas ir liels prieks šeit būt.

Kā, ir tur aiz baltā šķidrauta aizkariem?

Nevēlos klausītājiem nolaupīt patīkamus pārsteigumus. Teikšu tikai, ka pat vispārdrošākie minējumi ir kļūdaini, turklāt, visticamāk, aizsaules pieredze ir ļoti individuāla.

Saprotami, bet Jūs, protams, nevarat mums pārmest, ka vaicājam?

Nevaru gan… (smejas)

Pirms raidījuma centāmies īsā materiālā, apkopot galvenās tendences matemātikas metodikā un nozarē kopumā, vai Jums ir sanācis ar tām iepazīties?

Jā,  turklāt, pie mums – otrā pusē, neticēsiet, bet neesmu vienīgais matemātiķis, tā kā diezgan labi apjaušu kas notiek. Kā vienmēr, ir lietas, kas man liekas ļoti vērtīgas un ir lietas, kas pavisam iet “garām kasei”, vismaz manā skatījumā.

Vai varat pastāstīt nedaudz vairāk?

Vērtīgi, ka matemātika, ļoti skaidrā un sataustāmā veidā veido ļoti daudzu cilvēku ikdienu. Datori un programmvadāmas ierīces, dati un to analīzes mehānismi un, protams, skaitļošanas jaudas ir kļuvušas pieejamas ikvienam. Daudzi matemātiski domājoši cilvēki var veidot savu karjeru un veidot lietas, kuras pirms 20 gadiem bija dažu institūtu vai pat tikai futūristisku nojausmu līmenī. Nenoliedzami šis ir skaists un iespējām bagāts laiks, lai būtu matemātiķim.

Bet, kas tad ir tās lietas, kas iet “garām kasei”?           

Matemātikas instrumentalizācija mani no vienas puses sajūsmina, no otras skumdina. Protams, ka no tāda dzīves kvalitātes viedokļa ir labi, ka matemātiķis nevis kaut ko rēķina netīrā institūta pagrabā uz entuziasma pamata, bet sēž skaistā birojā ar dārgām mēbelēm, un aizsmēķē cigārus ar 100 dolāru banknotēm, ved sievu labās pusdienās. No otras puses, manā pieredzē viselegantākie aprēķini top netīrā pagrabā uz nospeķota datora – par naudu var nopirkt tikai, kādu daļu no zinātniskā entuziasma. Otra tendence, kas man liekas satraucoša ir ētikas dimensija – jā, pašlaik skaitļošanas jauda un pieejamie analīzes instrumenti ļauj izrēķināt daudzas lietas, daļa no kurām man nešķiet vērtīgas. Neticu, ka ir atbalstāmi, ka matemātiķis veido statistiskos modeļos, kas aprēķina, kā ar vismazāko risku iedzīt pēc iespējas lielākā kredītu jūgā vislielāko cilvēku skaitu, lai tas nestu vislielāko peļņu. Protams, ka aprēķins ir elegants un sarežģīts, bet vai Jūs aiz tā varētu nostāties un teikt, ka šis manas zinātniskās disciplīnas zieds? Vai liekas labi aprēķināt, kuri krāsu spektri un kādās kombinācijās liks tavā ātrās ēdināšanas bistro apēst visvairāk kotlešmaizīšu un ceptu kartupeļu? Vai liekas krietni veikt privātos datos balstītus aprēķinus, lai pareizā brīdī pārdotu tev putekļsūcēju? Šķiet, būšu aizrunājies – mums tur otrā pusē zūd laika izjūta. (Smejas)

Nē, nekas, manuprāt, ļoti interesanti un ieskatiem bagāti. Jūs droši turpināt, mēs nekur nesteidzamies, redziet, mūsu ētera laiks nav pārāk dārgs. (smejas)

Redziet, man liekas ar digitālo laikmetu, mēs sapratām, ka varam sarēķināt jūtas. Bailes, nedrošības, dzimumdziņu, pārliecības, vēlmes, panākumu garšu un visus citus cilvēka dzinuļus  - mēs visu to varam ielikt modeļos un sarēķināt, lai maksimizētu peļņu. Nepārprotiet, es neesmu nekāds sociālists un man ir pavisam mazliet žēl, ka savas dzīves lielāko daļu nodzīvoju ārpus tirgus ekonomikas – man vienkārši liekas, ka tas ir solis par tālu. Neesmu arī pārlieku ētisks cilvēks, kāds pat varētu teikt, ka dzīvē esmu vadījies pēc aprēķina. (smejas). Bet tā nav īsti tirgus ekonomika, ja veikli matemātiķi sarēķina tava apzinātā prāta trūkumus un tos izmanto, lai pārdotu preces un pakalpojumus, kas vairo ļaunumu pasaulē. Lai arī mani tas tieši vairs neskar, es uz to raugos un mani tas skumdina – man šķiet, ka arī tirgus ekonomikā ir neliela vieta ētiskām pārdomām kopīgas dzīves kvalitātes vārdā.

Paldies. Lai arī neesmu matemātiķe arī reizēm jūtos tāpat, bet šķiet mazliet esam novirzījušies no mūsu ieteiktās tēmas. Raidījuma noslēgumā, es ļoti vēlētos dzirdēt Jūsu domas, par matemātikas pedagoģiskajām tendencēm?

Kopumā jau neteiktu, ka daudz kas ir mainījies – manis veidotos uzdevumos joprojām risina skolēni visā pasaulē, vai vismaz lielā tās daļā. Mani mazliet satrauc tā mīkstčaulīgā izturēšanās pret skolēniem. Man ir sajūta, ka pašlaik skolēnus pārāk sargā no pārpūlēšanās. Matemātika, lielā mērā, ir kā mūzikas instruments – ļoti aizraujoša, bet ar stāvu mācīšanās līkni, kurai jāpārkāpj, lai varētu veikt virtuozus un elegantus aprēķinus. Un skolotājam ir reizē jāstumj, jādzen un jāvelk skolēns tajā līknē augšā, vienlaikus nezaudējot cieņpilnu attieksmi vienam pret otru. Tas pats attiecināms uz citām zinātnes disciplīnām, bet man šķiet, ka uz matemātiku tādā vistiešākajā veidā – jo tu beigās paliec ar zīmuli, papīru, mirgojošu kursoru un savu prāta labirintiem. Vienlaikus nevar noliegt, ka mūsdienās ir vairāk pedagogu, kas domā kategorijās ‘Students nav trauks, kas jāpiepilda, bet lāpa, kas jāaizdedz”, domāju, ka tas kopumā vērtējams pozitīvi, bet bez disciplīnas un smaga darba daudzi talanti paliek neuzplaukuši. Vai tas ir labi vai slikti… nezinu!

Liels paldies. Man šķiet, ka mūsu klausītājiem noteikti būs par ko padomāt. Vai ir kaut kas, ko vēlaties piebilst raidījuma noslēgumā? Varbūt kāds novēlējums?

Gribētos visiem novēlēt vairāk krietnuma un paļāvības. Gribētu arī visiem saprast, ka jums ir 10 pirksti, nevis divas rokas ar 5 pirkstiem katrā – tas ir svarīgāk, nekā Jūs domājat.

Paldies. Liels paldies, ka atradāt laiku pie mums atnākt.

Laiks, jau vairāk tāds Jums saistošs jēdziens. (smejas)

Tagad skan mūsu raidījuma viesa izvēlēta mūzika. Nākamnedēļ, mums būs kāds īpašs viesis, kas no īpašas perspektīvas pastāstīs valsts drošības komitejas darbību Padomju Latvijā. Arlabvakaru un uz sadzirdēšanos.

19.6.19 14:00 - #AngerManagement

Esmu nepamatoti pikts, kad kāds vēlas pievienot nevajadzīgas/estētiski liekas lietas manis veidotos dokumentos. Tas bija mans redzējums - tagad tas nav ne mans, ne tavs redzējums.

27.5.19 13:52 - #AtklājotAmeriku

EP vēlēšanu rezultāti visai paredzami un kopumā diezgan jauki. Mazliet žēl, ka LKS turpinās savu visai ironisko dalību EP un saņems varēs vismaz daļēji no tās finansēt savu darbību. Žēl arī politikas zinātnieka zaudējuma – ceru, ka Ījābs starp putojošiem dzērieniem, mirdzošām apročpogām un cienījamiem ļaudīm ar vieglu nostaļģiju atcerēsies Lomonosova ielas būcenī pavadītos gadus starp lipīgiem studentiem un kas zina varbūt saspringtajā grafikā atradīs laiku, lai nopublicētu kādu sleju Rīgas laikā. Žēl arī Melbārdes zaudējuma – ceru, ka KM dabūs kādu ciešamu ekvivalentu, nevis kādu Dombravam līdzīgu subjektu.

Mazliet pārsteidz Saskaņas labais rezultāts un divi mandāti, vienam no kuriem, manuprāt, vajadzēja aiziet uz ZZS vai JKP. Bet visvairāk, protams, pārsteidz Amerika kungs. Es ļoti labi saprotu, kā var nobalsot par Ušakovu, jo lai cik slidens viņš nebūtu viņam nevar pārmest politiskā talanta un apsviedības trūkumu – jauns stalts krievu vīrs, sociāldemokrāts, skūpsta bērnus, penzonāriem apmaksā biļetes, vēlētajiem uzsauc koncīti un vēl visam pa virsu Zbigņeva Stankēviča dāvātā medaļa. Domē gan pēdējā laikā parādījusies neliela, mazmazītiņa korupcijas ēna, bet tie jau tie citi – Ušakovs, droši vien par to neko nezina, jo ir pārāk aizņemts praktiskos darbos rīdzinieku labā. 69 139 plusiņi liekas likumsakarīgi – galu galā, par ko gan vēl no Saskaņas saraksta atdot savus plusiņus.

Nu bet bļeģ, 19 041 plusiņi Amerika kungam? Kāpēc? Kas tieši Saskaņas vēlētājā (vai vispār cilvēciskā būtnē) var rezonēt ar Amerika kungu – bijušo latviešu politiķi, ātro kredītu investoru un acīmredzamu darboni, kurš publiskajā telpā parādās tikai un vienīgi saistībā ar dažādām nedienām un vizuāli varētu būt skaidrojošs attēls enciklopēdijas šķirklim "slidens politiķis". Varbūt, ka Saskaņas elektorātu ar prātu neizprast?
Powered by Sviesta Ciba