Svešinieka piezīmes

Jaunākais

17.4.18 22:46 - Inbox is love, inbox is life


12.4.18 15:45 - LVHH našķi reloaded

Skutelim un Tvērumiem tikko kā iznācis jauns albums “Nekad nekur”. Albums noteikti ir noklausīšanās vērts un meistarīgi veidots kā lielākā daļa no Skuteļa daiļrades. Stāsts ir aizraujošs, teksts ir dzejisks, dziļš un asprātīgs, plūsma – fenomenāla. Instrumentālais pavadījums teicams un to nevarētu vai vismaz neprasasās aizstāt ar bītiem. Klavieru minorīgā tēma, kas pavada skitus, ir ļoti filmīga un, kopā ar pašiem katsīniem, neviļus atgādina ļoti sen MaxPayne redzētos filmiņkomiksu ieliknīšus. Kopējais vēstījums nav banāls un albums kopumā, ir ļoti, ļoti tīkams.

Albumam, priekš manis,  ir tikai viens acīmredzams trūkums – tas nav “Audums”. Ja neskaita “Pārnākšanu”, kas varētu būt ekvivalenta kādam no “Auduma” labākajiem skaņdarbiem. Tiesa, protams, šis vērtējums ir gauži privāts – “Audums” man trāpīja dziļi personiskā līmenī.

25.3.18 21:11 - #WorkingMansDreams

16.3.18 16:09 - #joki

Man šķiet ļoti gaumīgs humors, ka LU Matemātikas un informātikas institūts savu gada pārskatu 2016.gadam publicējuši kā neiezīmejamu un nemeklējamu pdf. Takš ne jau netīšām. Pieejams šeit

9.3.18 17:34 - Elektroniskais mīļums

Blandoties pa internetu uzskrēju virsū brīnišķīgam projektam "Latviešu valodas monolingvāla un bilingvāla apguve: rīki, teorijas un lietojums", kura ietvaros tapis arī morfoloģiski marķēts bērna runas korpuss, pieejams: http://runa.lamba.lv/. Pieejamas bērnu runas transkripciju gabaliņi, kurām piešķirti marķējumi (vārdšķira, locījums utml.), un ierunātos teksta fragmentiņus iespējams arī atskaņot, spiežot uz "i" burtiņa. Ir iespējas sistemātiski aplūkot bērnu valodas teikumus, un tos atlasīt pēc dzimuma un vecuma, sākot no neartikulētām skaņām, beidzot ar vienkāršiem teikumiem. Man visinteresantāk šķita tieši 4 gadīgu un vecāku bērnu teiktais, jo viņi actually kaut ko pasaka (pieejams šeit: http://runa.lamba.lv/?q=&roles=child&age_from=48&age_to=0) Pati jaukākā, manuprāt, ir pati ideja, kad analīzei un sistemātiskai sakārtošanai ir pakļauts kas tik šķīsts un emocionāli piesātināts, kā mazo cilvēku pirmie runas centieni. 

7.3.18 12:33 - #Gavēnis.

Esot gavēņa pusceļā, sāk palikt vieglāk. Degvīns un kebabs vairs nav apziņas "top of mind", bet tāpat noteikti ir aktuālo vēlmju saraksta augšgalā.

5.3.18 23:35 - #Noklīdis

Photo credit: 

9.2.18 14:21 - #Aizkustinājums

Sasodīts, Korejiešu vienotais ienāciens olimpiādē.

28.1.18 16:00 - Kortizols

26.1.18 12:03 - #VairākPatīkamuBraucienu

23.1.18 15:15 - #Vect

Kad darbi nevedas un gribas ierakstīt – laiks ir iekaustīt kādu mirušu zirgu, šajā gadījumā, latviešu kino.

Mana attieksme pret populāro latviešu kino, ir līdzīga kā neiejūtīgam cilvēkam vērojot bērnus vai vecus cilvēkus – spēja novērtēt centienus, mīļumu un dažas veiksmīgās epizodes mijas ar neizpratni, rūpestu un nepacietībā didaktiski sakniebtām lūpām. Un pavisam nesen, televīzijā, sanāca noskatīties ar valsts atbalstu tapušu filmu visai ģimenei “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”, kas aizsāka filmu ciklu ar visai pretenciozu nosaukumu “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”.

Varbūt tas bija lielā ekrāna trūkums, varbūt pārāk augstās gaidas, varbūt nevajadzīga orientēšanās uz negatīvo, bet neguvu pat nelielo nacionāli pamācošo gandarījumu, ko kāds varētu gaidīt, vērojot latviešu ģimenes kino. Turklāt, vissāpīgāk skatīties tieši nevis uz ierastajām latviešu populārā kino likstām – neviltīgu sižetu, teatrālu aktierspēli un kinemotogrāfiju, kas gandrīz jebkuru mūsdienu kino un pat Latvijas Televīzijas, izlutināto skatītāju atstāj vēloties vairāk – tas viss nav nemaz tik slikti, turklāt ir saprotams, piedodams un brīžiem pat šķiet jauki.

Tas kas nešķiet jauki ir izteikti skaidrais morālais vēstījums, kam pakārtotas daudzas filmas epizodes. Es par domāju, ka jaukam, pamācošam, mainstream valsts finansētam kino varētu būt sava vieta pieticīgajā Latvijas kino zvaigznājā, bet var taču būt kino, kas pamāca savus skatītājus neatražojot stereotipus par krietnajiem lauku vīriem, glumajiem deputātiem, neieinteresētajiem policistiem, vīzdegunīgiem pilsētniekiem, sasodītajiem krievu strādniekiem un tehnoloģijām, ar kurām bruģēts ceļš uz krietno latvju ļaužu un lauku iznīcību. Galu galā pamācoša kino bērniem mērķis, varētu būt – tā teikt “likt aizdomāties” bērniem, nevis garā veciem pieaugušajiem apmierināt grudzināt – “Jā! Tā višs ir! Eku.. Pateica kā ir…”.

Tiesa gan, ir jāpieļauj iespēja, ka esmu vienkāršs rūgumpods, kas grib noskaust bērniem mazliet vienkārši priecīga kino un pieaugušajiem mazliet nacionālmazohistiskas tīksmināšanās par rūgto latvieša rāceni.

30.12.17 15:30 - Review

Beidzies gads un laiks ļoti konspektīvi atskatīties uz pēdējo veikto riņķi apkārt nelielajai zvaigznei. Vislabāk to šķiet darīt analogi, kā tālajā 2000. gadā žurnālā "Pele" tika vērtētas datorspēles - aplūkojot plusus un mīnusus un piešķirot verdiktu jeb gauži subjektīvu autora vērtējumu par spēli kopumā.

Плюс

2017.gads ir tā paša izstrādātā 27 relīze spēļu sērijā un ir vērojami vairāki būtiski uzlabojumi gan geimpleja, gan satura ziņā. Ir vērojama galvenā varoņa izaugsme un mazliet mazāk laika jāvelta galēji garlaicīgiem darbiem, vismaz profesionālā ziņā. Veiksmīgi turpināta tēla attīstība 27. spēles sērijā dod iespējas, kuras iepriekšējās spēles sērijās nebija pieejamas - jauna kunga rija, lielākas izvēles brīvības, vairāk refleksijas un apjēgsmes un daudz iespēju pilnveidot tēla prasmes. Priecē arī daudzspēlētāju režīma kopiena, kas, lai arī ar izņēmumiem, kopumā ir atbalstoša, draudzīga un ieinteresēta un pārsvarā rada sajūtu it kā spēlētu coop nevis competetive režīmā, kas kopā ar patīkamām lieldienu olām un iespējām noklīst no kampaņas nospraustās takas ļauj aizrauties un baudīt ne vien centrālo un salīdzinoši triviālo spēles stāstu, bet arī lielā mērā veidot to pašam, kas jau no pirmās spēles relīzes ir bijis šīs spēļu sērijas spožums un posts. Teicama grafika, spēles skaņu celiņš, plašais citu spēlētāju izveidotais kultūras saturs un citas lietas lieliski papildina 27 sēriju un kopumā ļauj atskatīties uz to ar prieku.

Мынус

Jāatzīst, ka 2017. mēs redzam, ka izstrādātāju vadmotīvs nav bijis inovācija nedz geimplejā nedz, ja esam godīgi, arī citviet. Tirgus ekonomikas dzinējs pieprasa, daudz spēles laika pavadīt kunga rijā, kurā, lai arī netrūkst iespēju un interesantu lietu, kampaņas uzdevumi ir gauži līdzīgi cits citam. Plašās izvēles iespējas, pagātnes sērijās liek vaicāt vai izvēlētā kampaņas taka ir visaizraujošākā un vai nav pieļauta kļūda. Īpaši nejauka ir augstā, bet neskaidrā atbildība par ceļa izvēli - kampaņas attīstība bieži ir neskaidra un atstāj šo atbildību spēlētāja ziņā, kas ar katru spēles relīzi kļūst arvien apjaušamāka. No vienas puses spēlētājam netrūks pamatuzdevumu un saidkvestu, no otras nav skaidrs, vai šo uzdevumu veiksmīga atrisināšana sniegs gaidītos ieguvumus 2018. un tālākās spēles sērijās. Šī neskaidrība nereti vedina uz nodošanos spēlētāja prasmju un raksturiezīmju attīstībai, jo tas gandrīz viennozīmīgi sniegs labākas iespējas tālākās spēles sērijās, taču bez kampaņas naratīva spēle viegli zaudē garšu, jo pliks character developments nevar būt par spēles vadmotīvu. Arī izstrādātāju iecere par ierobežoto spēles laiku, kam vajadzētu piešķirt spēles laikam lielāku vērtību, šķiet, panāk pretēju efektu liekot nemitīgi izvērtēt to vai ierobežotais laiks ir iztērēts iespējami labi. Ironiskā kārtā, liedzot spēlētājam pilnvērtīgi novērtēt spēles daļu, kam laiks veltīts, bet mokoties pārdomās, par iztērētā laika lietderību un pienesumu tālākai spēles attīstībai. Jāatzīst, ka tas iespējams saistīts ar spēlētāja izveidoto tālu un neveselīgi attīstītajām pašrefleksijas iezīmēm iepriekšējās spēles relīzēs. Īpaši cūcīgs ir izstrādātāju kalibrētais uztvertais laiks, kas ar katru spēles relīzi padara subjektīvi īsāku, bet objektīvi tikpat garu.

Verdikts

27. spēles sērija ir devusi daudz gan attīstot kampaņas stāstu, gan sniedzot teicams daudzspēlētāju režīma iespējas, gan lielu iespēju brīvību daudzpusīgai spēlētāja tēla un spēles stāsta attīstībai. Liela daļa atbildības par spēles sižeta attīstību gulstas uz spēlētāja pleciem un viņa spējām izvēlēties saistošākos kampaņas virzienus, coop biedrus, tēla attīstības virzienus. Šī atbildība, kopā ar augstu iemītās takas atkarību, liek nemitīgi izvērtēt alternatīvos kampaņas ceļus un patērēto ierobežoto spēles laiku, kas ievērojami samazina patīkami un aizrautīgi pavadīto spēles laiku. Lielā mērā tā, protams, ir spēlētāja atbildība, bet neatstāj sajūta, ka izstrādāji ir pārvērtējuši lielas daļas spēlētāju spēju salikt un, kas svarīgākais, noticēt paša veidotajam spēles naratīvam. Cerams, ka tas nav principiāls spēles trūkums, bet gan nepilnīga spēlētāja tēla attīstība, kas ļautu skatīties uz 28. un tālākām relīzēm ar cerību, nevis bažu pilnām acīm.

27.11.17 16:25 - Iesist guļošajam policistam

Pagājušajā nedēļā kādam pašvaldības policistam pagalam nepaveicās un viņam 15 gadīgs jaunietis, kā tautā saka, "izrakstīja pizdi". Pati par sevi situācija diezgan stulba un 15 gadīgais šmurgulis iegādājās mazu brīdi neīstas līdzbiedru cieņas un ļoti intensīvas dzīves pieredzes, un gandarījumu par piekautu milici apmaiņā pret ļoti agrīnu kriminālatbildību un loha statusu lielā daļā sabiedrības. Taču gadījums, kad kāds mēģina iekaustīt milici noteikti nav nekas pārāk biežs un pats par sevi nav nekas ievērības cienīgs - tik daudz, ka glīti un uzskatāmi uzfilmēts un stāsta antagonists ir 15 gadīgs jaunēklis, kas atradies smagā alkohola reibumā.

Tas, kas, manuprāt, ir ievērības cienīgi ir ļaužu attieksme pret šo, kas viennozīmīgi veido "krietnais milicis" un "sūdabrālis skolēns", kuru (vai viņa vecākus) vajag sapūdēt cietumā, bet skolas direktori, protams atlaist un vēlams sasist ar stekiem. Īpaši jauki un gaiši ir komentāri, kas cenšas šo gadījumu padarīt par ilustratīvu jauniešu attieksmei kopumā. Sist milicim, īpaši guļošam, ir sodāma un, lielākajā daļā gadījumu, gauži neētiska darbība, taču, manuprāt, trūkst kaut viena jēgpilna "sātana advokāta" viedokļa - ja neskaita "Ohhoho... dauzīt mentus, riktīgi kruti" tipa argu(mentus). Protams, ka nevar attaisnot jaunā censoņa rīcību, taču var saprast, ka vīrs droši vien nenāk no labvēlīgas vides, kas nepazīst vardarbību un iespējams nereti lietas nācies risināt tieši šādi. Droši vien var saprast, ka alkoholā peldošas, ne pārāk gaišas, pusaugu smadzenes droši vien var nepieņemt labākos lēmumus, īpaši gadījumos kad apkārtējie vienaudži, kas ir svarīgākā, ja ne vienīgā, 15 gadus veca internātskolas audzēkņa autoritāte, sagaida "drošu, izšķirīgu un vīrišķīgu rīcību". Var saprast, ka 15 gados jautājums "Vai die! Kur gan mēs ņemsim mazliet grādīgās dziras?! Turklāt to taču nedrīkst ienest skolā..." nav aktuāls arī dienas skolās, kuras pieņemts dēvēt par krietnām un normālām. Un droši vien var saprast, ka katram skolas direktori vai policistu klāt nepieliksi un pat tad, ja pieliksi,  tas var nedot gaidītos rezultātus.

Prātā nāk sens textu raksts par traģēdiju rēzeknē. Protams, iekaustīts milicis izklausās mazliet sliktāk, lai gan es neteiktu, ka ir būtiski vairāk bezatbildīgi, kā bez tiesībām, alkohola reibumā vadīt vieglo auto ar 7 cilvēkiem - iznākums ir, arguably, traģiskāks. Bet raksta morāle man šķiet ļoti piemērojama arī šeit - tas, ka kāds uzvedas kā lohs, nenozīmē, ka ir vērtīgi uz viņu uzkraut pilnu morālās atbildības slogu un par katru cenu atrast kādu īpašu vainīgo, īpaši, ja tam kādam jau tā dzīvē nav viegli gājis un par spēju pieņemt atbildīgus lēmumus liecina vien krimināllikuma atrunātā norma. 

Jūs kādreiz esat gribējuši iesist policistam? Es esmu un uzskatu, ka tas prasa mazliet pilsoniskās apziņas, cieņas vai vienkārši gļēvuma - lietas, kas mūsu stāsta "varonim" todien nebija pie rokas.

15.11.17 17:10 - #Rekt #FuckingVēdiskaisFIlozofs

10.11.17 15:09 - #escape

22.10.17 21:36 - Kincīc

Vēlā sestdienas vakarā dzīvoklī pamazām saradās cilvēki. Lielākā daļa no viņiem bija nevīžīgi tīri, bet nevīžīgi ģērbti un atgādināja stereotipiskus hipijus – brīvi krītošs kokvilnas, lina vai rupja adījuma vilnas apģērbs, austrumnieciska rakstura tetovējumi, nekrāsoti, lokaini, gari mati, apgarotas un laipnas sejas. Vecākajiem no pasākuma dalībniekiem ap acīm un lūpām veidojās vārnu kājiņas, kur, teju vienmēr klātesošais, smaids bija iegriezis savu gultni. Sanākušie ļaudis tērgāja, smēķēja, dzēra vīnu, bet bija jūtams, ka tie ko gaida un viņu ierašanās pamatmērķis ir kas cits, kā vienkārša brīvā laika pavadīšana domubiedru un draugu lokā.

Pienāca deviņi vakarā, sāka satumst, dzīvokļa īpašnieks, pārliecinājis, ka visi interesenti ir ieradušies, aizvēra gardīnes, cieši aizbultēja durvis, bet uz actiņas un atslēgas cauruma uzlīmēja zilās izolācijas lentas gabaliņu. Pieklusuši, viesi bija sasēdušies ap televizoru, un lielajā, tumšajā istabā bija dzirdama vien pieklusinātas čalas un sporādiska glāžu šķindoņa. Īpašnieks satraukti izvilka no grāmatplaukta nonūčātu DVD disku un ielika to atskaņotājā.

Šovakar rādīja inscinētu dokumentālu filmu par divu jauniešu mīlestību - banālu sižetu, bet teicamu kinematogrāfiju un skaņu celiņu, taču sižetam nebija nozīmes. Filma bija viens no aizliegtajiem bezatbildīgās brīvvalsts produktiem un, lai arī par tās vērošanu un izplatīšanu varēja itin viegli sabojāt dzīvi gan sev, gan sev tuvajiem, auditorija, kā piekalta pie ekrāna, baudīja aizliegto kino. Stāsta varoņi uz ekrāna mīlējās, taisīja ēst, strādāja, strīdējās, raudāja, smaidīja, kliedza un citādi veica, darbības, kas raksturīgas teju ikvienām romantiskām attiecībām. Taču izcilā režija un aktierspēle piešķīra katrai ainai tikko samanāmu vieglumu, kas kopā ar filmas ierobežoto pieejamību un slepenības plīvuru, auditorijai ļāva dzīvot līdzi jauniešu stāstam it kā paši to būtu piedzīvojuši. Atsevišķās ainās no viesu vidus bija pat dzirdami atturīgi šņuksti, atvieglotas nopūtas un vaļsirdīga iesmiešanās. Redzot emocionālo gaisotni seansa laikā, varēja saprast, ja ne pat attaisnot, filmas ierobežotās aprites statusu.

Filma jau tuvojās beigām, kad pie durvīm uzstājīgi klauvēja. “Labvakar! Atbildīgas domas policija! Lūdzu atveriet durvis, esam saņēmuši ziņas, ka šajā dzīvoklī ir personas, kas pārkāpušas likumu un atrodas policijas meklēšanā.” Gaidījuši atbildi vien pāris sekundes, pāris ducīgu vīru izsita durvju slēdzeni ar speciāli tam paredzētu bomi un ienāca dzīvoklī. Uzšuves uz viņu zilajiem kombinezoniem, kas apņēma platos plecus, liecināja, ka tie ir specvienības ”Krietnums” vīri, bet, pret viesiem pavērstie stobri, liecināja, ka mēģināt bēgt vai piekukuļot likuma sargus būs veltīgi. Sastādījuši ziņojumu un klātesošos nosūtījuši uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru personības noskaidrošanai likuma kalpi atgriezās dzīvoklī, lai to pārmeklētu. Piegājis, pie DVD atskaņotāja viens no vīriem izņēma no tā disku ar uzrakstu “Brīvvalsts arhīvs No.998”. “Ko tu domā?” viņš jautāja savam kolēģim? Kolēģis, brīdi saminstinājies, pievēra izsistās ārdurvis, pasmaidīja un atteica “Lai iet!”. “Bet tu zini, ka ja mūs pieķers tad..” Abi sāka gardi smieties un atpogāja iepriekšējo viesu atstāto aliņu “Kas tad!? Atbildīgas domas policija… ?!”. Gardi grudzinot un malkojot vēso dzērienu arī viņi ļāvās aizliegtā augļa baudpilnajam vilinājumam.

14.10.17 00:00 - A moment apart

Odeszai, kādu laiku iepriekš iznāca jauns (trešais) albums "A moment apart". Lai arī mūzikas albuma koncepts, kā tāds lielā mērā vairs nav aktuāls, vismaz priekš manis, šoreiz atgriezās tā sajūta, piespiežot "play", kā 9. klasē atsaiņojot Gorillaz Deamon Days albumu. Tā sajūta, ka grasies baudīt 16 rūpīgi iepakotus audio-našķīšus vien pati par sevi ir ko vērta, īpaši ņemot vērā, ka, pieaugot, tāda bērnišķīga sajūta pārņem arvien retāk. 

 Saturs ir ļoti, ļoti labs, īpaši "Just a Memory", "Late Night" un "Meredian". Uzliec austiņas, pasaule pazūd gar apziņu ņirb kristāli un fraktāļi. Albums liek justies tīram, jaunam un dzīvam. Kā korporatīvā video varonim, kas apņēmības pilns veras pāri pilsētai. 

 Abi iepriekšējie Odeszas albumi ir pavadījuši un, vismaz kaut kādā ziņā bijuši pavadījums, nosacīti svarīgām, manas dzīves epizodēm un, ceru, ka tā būs arī šoreiz.

6.10.17 12:56 - #KarjerasKāpnes

Jau trīs minūtes viņš stāvēja pie lifta, sagrābis rokā slapjo lietussargu, kas neganti saldēja kreiso roku. Ārā lija lietus un par spīti lietussargam visas drēbes bija caurum caur valgas, bet kurpes pilnībā noklātas ar mazām ūdens lāsītēm. Domās viņš jau bija savā darba vietā, kur varēs atbildēt uz pāris e-pastiem un apēst tikko kā iegādātās bulciņas – tik nedaudz viņu šķīra no mazas pēcpusdienas laimītes un atelpas brīža, taču displejs virs lifta durvīm, joprojām spītīgi rādīja skaitli 3 un lejup pavērstu bultiņu. Viņš piesardzīgi noraudzījās kāpņu telpas virzienā, taču tikpat ātri novērsās un turpināja piekalti skatīties uz mazo ekrāniņu virs lifta durvīm.

Varētu pavisam ātri uzskriet uz ceturto stāvu, neviens nepamanītu viņa novalkāto, miklo kreklu, ko žakete līdz galam nespēja nosegt un caur kuru vīdēja apaļais un spalvainais vēders. Ja izdotos pašmaukt visiem garām, ar viegli speķainajiem matiem, neskūto bārdu, nogurušo acu skatienu un portfeli no kura nodevīgi raudzījās ārā speķa pīrādziņa galiņš. Lifts joprojām nenāca, lifta šahtā bija klusums.

Jūtot kā ūdens lēnām iesūcās kurpēs, viņš vēlreiz paskatījās kāpņutelpas virzienā, bet zināja, ka ir par vāju un par gļēvu, lai kāptu pa trepēm. Trepes bija domātas jaunajiem un veiksmīgajiem – cilvēkiem. Lecot uzreiz pa diviem pakāpieniem vai ātri tipinot, it kā skrietu augstsolī, viņi skrēja cits citam garām, mijot smaidus un rokasspiedienus, vai pavirši apmainoties ar pāris vārdiem par darbu vai privāta rakstura pieklājības frāzēm. Teju nevainojamās drēbēs, kā porcelāna figūriņas, kas tikko izsaiņotas no ietinamā papīra, darbinieki, kas izmantoja kāpnes izstaroja mieru, kompetenci, vitalitāti un seksuālo apmierinājumu. Bija acīmredzams, ka trenētās kājas, auglīgie un aizdusas nenomocītie ķermeņi vēl nesen savijušies kopā ar tādu pašu jaunu un skaistu cilvēku ķermeņiem, un tagad gaiši un starodami cēlās augšup un laidās lejup pa kāpņu telpu, kā burbulīši vecpuiša lavas lampā. Viņi neēda bulciņas, neslimoja, nesmēķēja, nesalija, nebija noņūčāti un apbružāti, nelamājās, nekavēja - strādāja ātri, sacīja labus vārdus un domāja krietnas domas.

Viņš neizmantos trepes, pat ja tas nozīmēs, ka liftu nāksies gaidīt līdz darba dienas beigām. Pat šeit, drošībā, pie lifta durvīm, domas par to, ka miera, laimes un neslēpta pārākuma pilns skatiens, glāstīs viņa necilo augumu, nonēsāto apģērbu un trekno pīrādziņu, ko viņš nespēja līdz galam noslēpt slapjajā portfelī, lika justies vēl nožēlojamāk.

Iespiedis slapjo lietussargu padusē un sažņaudzis rokas dūrēs, lai kaut nedaudz saglabātu siltumu vēsajās delnas, viņš beidzot sagaidīja kā paveras lifta durvis un pa tām, kā mazi rausīši, izvēlās pāris apbružāti, mazliet apaļīgi un noguruši darbinieki, kas veltīja nelaimīgu, bet laipnu skatienu un biklu, zem deguna nomurminātu, “Labdien!”. Paspraucies tiem garām, iekārtojies pieelpotajā metāla kastē, skatoties savā necilajā atspulgā, viņš nodomāja, ka ir maz lietu, ko viņš ienīst tikpat ļoti kā kāpnes un priecīgos ļaudis, kuri tās izmanto un ar strupo pirkstu piespieda nospeķoto podziņu “4”.

23.9.17 16:01 - #AsSeenOnAndeleMandele #PrivacyFirst

12.9.17 11:46 - #FitsAll #iff

Ļaujiet man īsumā recenzēt līdz šim redzēto Eiropas Kino:

Nenormāli glīts kadrs, sūdīgs/garlaicīgs sižets.
Powered by Sviesta Ciba