Svešinieka piezīmes

Jaunākais

22.8.17 14:13 - #LetsFormAnOrderlyQue

Pēdējā laikā vairāk parasti sanācis stavēt dažādās rindās, most notably uz Ukrainas - Polijas robežas. Reti kurš no baltā cilvēka ikdienas procesiem ir tik sasodīti riebīgs, kā stāvēšana rindā kā tādā, taču ir divi elementi, kas stāvēšanu rindā padara par īpaši "tīkamu".

1. Rindas bezjēdzīgums. Stāvēšana rindā tur, kur nebūtu jāstāv. Piemēram, uz robežas - tas robežsargu saražotais produkts ir sūds. Uzdot dažus debilus jautājumus, iespert pa auto riepu, palūgt, lai atver bagāžnieku un tad ar garlaikotu un acīmredzami neko neredzošu skatienu pateikt "aizveriet", 3 dažādos lodziņos parādīt pasi un dabūt zīmodziņu uz speķaina taloniņa uz kura ir tava auto numurs. Bļe, ko? Katram cilvēkam tas viss prasa minūtes 5 - 20 atkarībā, no tā cik veikls ir robežas šķērsotājs un darbīgs robežssargs. Pat bez automatizācijas šo pašu produktu, pārbaudītu robežas šķērsotāju, var saražot pāris minūtēs. Aptuveni 500 automašīnas katrā virzienā, vienā stundā sadedzina aptuveni 1000 cilvēkstundu vienkārši stāvot karstā saulē un gaidot, kad robežssarga kungs iespiedīs tiem rokās nospeķotu taloniņu. Katram auto, nostāvot aptuveni 4 stundas, divās dienās tiek sadedzināts gads kumulatīvas cilvēka dzīves, tā pavirši un mazliet nekorekti rēķinot, varētu teikt, divi kumulatīvie cilvēki gadā nomirst uz robežas. Tāpat vien. Lai varētu uzdot patupus jautājumus un pajautāt vai jums gadījumā mašīnā nav šņabis, un iekasēt naudu par tualeti.

2.Rindā līšana. Rindā līšana ir sūds, kurā uzvar tie, kam piemīt īpašs rindā līšanai piemērots prasmju un personības iezīmju kopums, kurš man nepiemīt un slikti organizētās rindās vienmēr jūtos kā 10 gadīgs bērns, kuram pamatskolnieki cenšas atņemt konfektes un sīknaudu un kurš allaž attapsies rindas beigu daļā kopā ar tādiem pat sērdienīšiem graužot rūgto pieklājīgā cilvēka rāceni. Ja rindā gaidāmo produktu ļoti nevajag, tad parasti var atmest ar roku, vai arī pacietīgi gaidīt, kad visi "Buņģi" būs sagrābuši pa treknākajam maizes riecienam un pārējie ļaudis varēs doties saņemt savu tiesu. Bet ir situācijas, piemēram uz robežas vai sastrēgumā, kad šī pieeja nekam neder, un "Buņģu" ir tik daudz, ka, lai vispār kaut kur nokļūtu, arī cienījami ļaudis ir spiesti grūstīties, spaidīties ar elkoņiem, spert pa potīti un citādi cīnīties par savu vietu zem saules ar zemiskiem paņēmieniem. Tas padara gaidāmo laiku par saspringtu un pilnībā nebaudāmu - visu laiku ir jāskatās vai kāds neiebrauks sānos, jāklausās padomos, lūgumos un draudos un laba vēlējumos. Apzinoties, ka es kā cilvēks neesmu tam piemērots nemaz, vienmēr jūtos, kā baltmaizes kukulis ar kuru mēģina pulēt granītu. Kā īpaša pazemojuma odziņa rindā līšanas kūkai ir cilvēki, kas ir tam kā radīti. Viens un divi, piespiežās tur, pabīda malā nožogojumu, atrod kādu "mīkstāku" priekšā stāvētāju un "hujakš" viņa rindā stāvēšana ir beigusies nepilnas stundas laikā, turklāt, varu derēt, ka viņš, atšķirībā no manis, nemocas sirdsapziņas pārmetumos un nenododas apcerei par to cik netaisnīgi viņš rīkojies.

Esmu bezgala pateicīgs, ka LV rindā stāvēšana, lai arī reizumis bezjēdzīga, pamatā notiek gauži civilizēti, paņem savu sūda numuriņu, palasi žurnālu vai pabaksti telefonu un saņem savu desu aiz vaiga.

7.8.17 13:58 - Motivācijas risinājumi un konsultācijas

Ceļa stabiņi krēslā sāka atstarot gaismu un nomaļā šoseja sāka atgādināt skrejceļu. 3.sērijas BMW laigi slīdēja pretim galamērķim, viņš smēķēja un klausījās atkārtojumu Māras Svīres romāna radiolasījumam Latvijas Radio 1. Viņš  ārēji atgādināja visai parastu labi atalgota biroja planktona darbinieku - labas džinsu bikses, podziņkrekls, žakete, labs rokas pulkstenis, glīta mazliet nekārtīga sasuka, nesena izlaiduma gada uzņēmuma auto. Vien lielais augums, sīkām rētām un nobrāzumiem klātās rokas, pie labas fiziskās veselības esošais ķermenis un možā seja, kurā nebija manāmi korporatīvajai videi tik raksturīgie nogurma vaibsti, vairāk mudināja uzlūkot vīru, kā fiziska darba veicēju.

"Katra problēma ir iespēja uzņēmējdarbībai" viņš pie sevis nomurmināja un pa logu izmeta izsmēķi, kas atpakaļskata spogulī uzsita sīkas dzirkstelītes uz krēslaini pelēkā asfalta. Pēc laipnās navigācijas sievietes norādēm viņš gandrīz bija sasniedzis galamērķi. Viņš nogriezās no šosejas uz lauku viensētas piebraucamā ceļa un iebrauca pagalmā. Izkāpis no mašīnas, viņš droši piegāja pie durvīm, un pieklauvēja. Šī bija tikai pirmā, brīdinājuma vizīte, tāpēc bez lieka satraukuma viņš gaidīja atbildi. Viņš dzirdēja, kā aiz durvīm apraujas pieklusinātas divu cilvēku čalas un kāds būkšķinās ārdurvju virzienā.

Durvis atvēra skaista, kopta sieviete vecumā ap 35 gadiem tērpusies acīmredzami dārgā zīda naktskreklā, ar sarkanvīnā iekrāsotām lūpām, viegli stiklainām, zilām acīm. "Labvkar! Kā varu Jums palīdzēt?" viņa, cik vien iespējams, pieklājīgi teica, ļaujot noprast, ka ir iztraucēts no ļoti patīkams vakara ritējums.

"Labvakar! Es esmu Mārtiņš no "Motivation and consulting solutions", esmu šeit Jūsu darba devēja uzdevumā", vīrs noteica, noglāstot pie ārdurvīm augošās ģerānijas ziedu ar lielajiem, koptajiem prikstiem. Laipnā un profesionālā balsī, viņš turpināja: "Jūs, atbilstoši darba devēja sniegtajai informācijai, kavējat divus ļoti svarīgus projekta nodevumus. Esmu šeit, lai atgādinātu, ka mēs strādājam komandā un savlaicīga individuālu darbu nodošana un savlaicīga iekšējā komunikācija ir priekšnoteikums kolektīvo mērķu sasniegšanai, kā arī ir Jūsu un mūsu visu professionālo spēju un atbildības apliecinājumus. Aicinu līdz nākamās nedēļas otrdienai iesūtīt budžeta projekcijas projekta 2.fāzei, kā arī ziņojumu par 1.fāzē sasniegtajiem rezultātiem." Ieturējis pauzi, un ievilcis elpu viņš nobeidza: "Mūsu pirmā vizīte Jums ir bezmaksas - to apmaksā mūsu darba devējs, otrā vizīte Jums izmaksā aptuveni 50% no līgumsummas ar Jūsu darba devēju, nākamais apmeklējums, baidos, ir ievērojami dārgāks."


"Paldies par sapratni! Jauku vakaru!" Mārtiņš noteica, noplūca ģerānijas ziedu un devās uz automašīnu ar padarīta darba sajūtu, zinādams, ka šeit vairs atgriezties nenāksies.

4.8.17 14:38 - #doska.lv

-Labdien, šeit no Valsts ieņēmumu dienesta, esam pamanījuši, ka Jūsu uzturētā interneta vietnē darbojas melni un puspelēki komersanti, kā arī mums ir radušās aizdomas par slēptu komercdarbību no Jūsu puses. Esam arī pamanījuši, ka pieaudzis sūdzību skaits no PTAC par Jūsu uzņēmējdarbības praksi. Lūdzam jūs sadarboties, lai pieliktu treknu punktu šai dekadencei. Gaidām no Jums atbildi 30 darba dienu laikā.

-Esam dzirdējuši, ka olas vislabāk varat palaizīt 2007.gada VW golf - ādas salons, tiko mainītas eļļas, filtri, priekšējās atsperes un saļņiki, pārbaudāms nobraukums, tikko no Vācijas, Latvijā nav ekspluatēts. Reālam pircējam cena runājama. Ar piedāvājumu varat iepazīties starptautiskajā sludinājumu serverī ss.com.

21.7.17 15:03 - #eject

Trīcošu, pēc cigaretēm un sviedriem dvakojošu, roku viņš uz mazas, saņūčātas rūtiņu lapas strēmelītes uzraksta "nodot" un iespiež darba devēja stingrajā plaukstā un paceļ kreklu, atsegdams iepriekš prasmīgi noslēpto izpletni.

17.7.17 14:21 - Saliec savu naratīvu

Nekas nav labs vai slikts. Radītājs, gluži kā autors, ir miris jau radīšanas brīdī un atstājis lasītājam jeb dzīvotājam, generic lego komplektu. Ar ķieģelīšiem, zobratiņiem, dzensiksnām, zobeniem, policistiem, noziedzniekiem, namu pārvaldi, labi un slikti apmaksātām darba vietām, pusmūža krīzi, mirstošiem tuviniekiem, krietnumu, gļēvumu, mīlestību, ciešā rullītī sarullētu kebabu un nospeķotā glāzītē ielietu degvīnu un daudzām citām konstruktora detaļām. Un tad tu domā, kas ir bijusi tā gaišā radītāja iecere - bet viņš vienkārši to visu nobēris pie cilvēka kājām, ar domu, lai spēlējās. Lai saliek no kapitālisma ētikas, krietnuma, garās zeķēs tērptām smaržīgām sieviešu kājām, skrīveru saldējuma, un lētām ambīcijām savu naratīvu. Dažkārt šķiet, ka tieši piešķirtā naratīva trūkums un "pick and mix" princips ir brīnišķīgs, dažkārt, šķiet, ka kaut vai vadlīniju tipa instrukcija, vai vismaz compatible items liste, būtu bijusi kā kulaks lopu vagonā.

7.7.17 16:17 - #DeputātuUnBruģaSarežģītāsAttiecības

Man liekas diezgan jauka viedokļu apmaiņa, starp cehs.lv censoni Cementu un satori.lv censoni Alisi.

Bet man liekas, ka cehs.lv raksta galvenais pančs ir, ka kvotas pēc būtības ir debīls risinājums super kompleksai problēmai. Proti, profesiju izvēli ietekmē daudzi faktori:
-Rakstura īpašības
-Prasmju un talantu kopums, kas nepieciešams profesijai
-Ģimene un tuvinieki un viņu priekšstati par vēlamo profesiju
-Skola un tur paustie priekšstati par vēlamo profesiju
-Sabiedrības nostāja pret dažādām profesijām kopumā
-Profesiju pieejamība - tas cik viegli vai grūti ir tikt par atslēdznieku, politiķi vai zvēru dresētāju. Tostarp dzimumu līdztiesības jautājumi, valsts un uzņēmēju atbalsts noteiktām sfērām utml.

Kvotu pieeja risina tikai professiju pieejamību pusei cilvēku, turklāt uz otras puses rēķina, manuprāt, Cementa raksts, kariķējot kvotu principu, un neattiecinot to tikai uz sfērām, kuras raksturo uzvalki, dārgi pulksteņi un baltas apkaklītes un mazas kūciņas par 7 eiro gabalā, ļauj ieraudzīt kvotu principa bezjēdzīgo pusi. Iemesli kompleksi, risinājums gauži vienkāršs.

Viss pārējais jau ir satīra un pūļa kacināšana.

4.7.17 19:45 - Korporatīvais sajūgs

Starp korporatīvo ķermeni un bioloģisko ķermeni / personisko identitāti ir nepieciešams sajūgs. Ar frikcijas materiālu apstrādātas savienojošās plates, kas, nepieciešamības gadījumā slīd, vai pilnībā atvienojās neļaujot korporatīvajiem pārdzīvojumiem saliekt bioloģiskā ķermeņa un esības kloķvārpstu. Protams, bez sajūga ir savas priekšrocības - jauda un grieze tiek nodota pilnībā - profesionālais rūpests ir dziļi personīgs, pat intīms, nereti, tikai tā paveicams neiespējamais. Ir ļaudis, kas uzskata, ka tikai tā vispār var strādāt - pa taisno, caur sevi - viss pārējais ir knakstīšanās un gaisa grābstīšana. Ir ļaudis, kuru sajūgs ir īpaši vaļīgs un slīd pie vismazākās piepūles. Man šķiet, ka sajūgam ir jābūt stingram, bet ir jābūt. Ilgtermiņā tas ir veselīgāk arī ja par mērķi uzstāda arvien augstāku profesionālo virsotņu sasniegšanu.

Sajūgs ne tikai paglābj ķermeni un garu no pēkšņām un intensīvām korporatīvajām nedienām, ļaujot korporatīvajam ķermenim pilnībā uzņemt sitienu, bet arī ilgstošām un mazāk intensīvām nepatikšanām, nevis kaujot motoru bet ļaujot dilt sajūga frikcijas audumam. Ļoti labi var redzēt, kam ir un kam nav sajūga, un kāds sajūgs - mīkstais vai cietais tas ir. Strādāt, protams, patīkamāk ar cilvēkiem bez sajūga vai ar cieto sajūgu, bet nolāpīts es negribētu būt viņu vietā, vismaz domājot par darbu, kā līdzekli iztikai un garīgi profesionālai pilnveidei. Ar visu sajūgu bieži jūtu kā nenozīmīgi profesionālie pārdzīvojumi iesūcas manā identitātē un padara mani par korporatīvā ķermeņa turpinājumu, nevis otrādi. Citkārt domāju, cik paveicies ir ar laiku, kurā dzīvojam, kurā vispār ir priekšstats par to, ka sabiedrībā pastāv uzskats, ka cilvēkam ir kāds nebūt privātais ķermenis un gars, nevis 7*12h darba stundas manufaktūrā vai kunga rijā, līdz mierinājumam vēsajā kapā.

Varbūt tā visa tāda memļaku domāšana. Varbūt mērķis ir izdarīt par katru cenu un kļūt tik labam, ka izdari visu un vienmēr, un liec citiem satraukti taustīties pēc sirdsdrapēm un sajūga pedāļa, kamēr pats, laipnībā atņirgtā smaidā un neprātā mirgojošām acīm, droši tuvini gāzes pedāli grīdai.

28.6.17 11:31 - #RunāRīga

Rīdzenes sarunas ir jauks ieskats īstā politikā aiz smaidīgām sejām par ziedojumu naudu iegādātos plakātos. Tiesa gan šaubu ēnu met tas, ka trūkst publiski pieejamu īstu audio failu, par spīti tam, ka pats bazars izklausās īsts, tiesa gan, kāds varētu jautāt, vai pieminēto personu skaits nav pārāk neliels, piemēram, kur palicis Andris.
Audio failu neesamība:
1)Ļauj pašiem "rīdzenes runātājiem" lavierēt un teikt, ka šo vai to nav teikuši, ka kaut kas ir piepušķots vai neesošs. Tad kad trampu pieķēra "sagrābtaizpežasgeitā" nebija, kur sprukt, jo lai arī sūdīgs bet audio ieraksts bija.
2)Kopumā liek uzdot jautājumu, vai tik šis "grand reveal" nav tikai kārtējais burvju mākslinieka no cepures izvilktais trusis, aiz piedruknes pieslēptais kalps vai cita aktivitāte, kuras mērķis ir pūst miglu. Sauciet mani par sazvērestību teorētiķi, bet man ir grūti noticēt, ka kāds aiz tīras sirds tieši pēc vēlēšanām iespiež Ingai Spriņģei rokā kaseti vien labu nodomu vadīts.

21.6.17 16:04

MESA "Vēl Augstāk" (pied. Renārs Kaupers un Arstarulsmirus)



16.6.17 15:31 - Saldās piektdienas maizītes

13.6.17 22:00 - Pagales ieraksts

*Ieraksts sākas*

Veicot plānoto atjaunināšanu Jūsu operētājsistēmai, sakarā ar neparedzētiem sarežģījumiem nevarēja uzstādīt pakotni "Krietnums".

Lai kaut daļēji labotu situāciju tika uzstādītas un atjauninātas divas pakotnes - "Refleksija" un "Kauns", kas, lai arī nespēj pilnībā kompensēt pakotnes "Krietnums" funkcionalitāti, tomēr savstarpējā sinerģijā, spēj identificēt atkāpes no krietnuma un tās nožēlot, cerībā uz lēmumu/rīcības uzlabojumiem nākotnē. Diemžēl, pēc jauno pakotņu uzstādīšanas mēs noskaidrojām, ka nereti atkāpes no krietnuma, lai arī tiek identificētas, joprojām tiek veiktas, tikai pašlaik veicot ierakstu vainas reģistrā. Turklāt ar katru atjauninājumu pakotne "Refleksija" ir spējīga identificēt arvien niansētākas nekrietnības tai reizumis uzrādot viltus pozitīvas nekrietnības.

Atinstalēt uzstādītās pakotnes pie pašreizējiem sistēmas uzstādījumiem nav iespējams, tāpat nav iespējama sistēmas kopēja atjaunināšana no rezerves kopijas. Vienīgā iespēja ir cerēt, ka nākotnē sistēma būs salāgojama un tās kapacitāte būs pietiekama, lai uz tās varētu uzstādīt pakotni "krietnums", jo nav sagaidāms, ka "krietnums" izstrādātāji veiks jelkādus pielāgojumus vai atjauninājumus un nav zināms vai tas ir iespējams kaut teorētiski.

*Ieraksts beidzas*

13.6.17 13:12 - #Atklāsmes

Log lady no twinpīkas reģistra sieviete.

8.6.17 14:18 - #4 Lielākais Latvijā

Izlasīju Mika Koljera #4 lielākais Latvijā.

#Spoilers ahead

Man daudzas lietas likās riktīgi sakarīgas, inčīgas, daudz maz labi uzrakstītas un, vismaz kādā šķautnē, atbilstošas īstenībai. Piemēram, tas cik bieži dažādu politiku pētnieki ir atsvešināti no realitātes un pavada laiku savā teorētiskajā konferenču, modeļu, grafiku un akadēmisku kredenciāļu pasaulē. Vai kā latviešiem patīk sīkmanīgi ņemties ar kkādiem nenozīmīgiem sūdiem - lieliem akmeņiem vai pelēkas legalitātes viesu namiem. Sirreāli jauka ir arī emocionālās atkāpe par krietno meža sieviņu un iztēlotais ieskaits Pletenberga dinamiskajā ikdienā. Humors brīžiem ir patīkami asprātīgs un lādzīgs, lai arī nereti gauži banāls, piemēram, galvenais varonis iekrīt vircā vai piedzeras pirms svarīgas uzstāšanās. Kā garš stāsts grāmata lasās ļoti ātri, nav garlaicīgi, un atsevišķās banālās vietas ātri pārlasās pāri un viņu nav daudz.

Bet polītiskais messidžs man likās mazliet aizvainojošs. Es saprotu - pasmieties par sevi ir jāmāk, bet kaut kas liedz man tā nekritiski pozitīvi uztvert grāmatu, kuras piedzīvojumi griežas ap krietnajiem baltās apkaklītes amerikāņu pētniekiem, kas sakoļī latviešu ģefkas, sadod pa seju britu vecpuišiem, atmasko lv politisko eliti un tās izskaņā kopā ar krietno, lai arī stingro, krievu spiegu/amatpersonu dodas pretim saulrietam. Latvieši grāmatā viscaur attēloti, kā tādi maziski nenovīdīgi pidarasi, nacionālisti vai labākajā gadījumā pamuļķi. Protams, varbūt es tikai tagad tā atceros tās sliktās lietas.


TLDR. Jauka grāmata, bet mans iekšējais Iesalnieks neļauj to izbaudīt un pēcgaršā piedzīvoju nacionālu rūgtuma sajūtu.

6.6.17 15:49 - #FoodForThought

Poda brilli svarīgi ir nevis neapmīzt, bet noslaucīt.

26.5.17 23:31 - Riebīgie bezgoži

25.5.17 15:52 - #Izaicinājumi #Pateicības

Izaicinājumi - Kā lai saglabā taisnu seju, kad visādi citādi patīkams un, manuprāt, vieds cilvēks iesaka panelim par mediju atbildību Sandru Veinbergu. Maybe its just me - bet man viņa, līdzīgi kā Juris Kaža, šķiet traka un kašķīga sieviete, kam par spīti sasniegumiem žurnālistikā, nevajadzētu ņemt dalību daudz maz cienījamā panelī. Bet ko tad es, es jau esmu tikai tējkanniņa, lūk mans snīpītis un osiņas.

Pateicības - Gaile ar Mākenu vakardien M-parkā noblieza. Īsts ritms un dzeja. Performance satura un formas ziņā ļoti atgādināja Skuteļa un Tvērumu Audumu - tikai tāds sievišķīgi trauslāks un jutekliskāks, galu galā tā ir Inga Gaile, nevis skarbs vīrs no rajona, lai gan liriskā satura ziņā viens no otra neatpaliek. Nekad nebūtu domājis, ka muzikālām dzejas lasījumam var būt tāda enerģija, bez tradicionāli tā dēvētās plūsmas un skaidra ritma. Klavieres un lasījums ir gana, lai tās vairs nebūtu tikai klavieres vai tikai lasījums, kā ūdens un galoda, kas slīd pa apziņas šķautnēm.

24.5.17 13:04 - #BirojaAizgalds

Āāaāāāāāāāā....

Kāpēc jāpiedāvā dievišķas nodarbinātības iespējas tad, kad toč man nav iespēju tās pieņemt. Nu iespējas ir, bet atstājot aiz sevis krāsmatas, degošus tiltus un neprofesionāli bērnišķīgu iespaidu.
Jau otro gadu pēc kārtas.
Sasodīts.

23.5.17 19:21 - Korporatīvais ķermenis

Skrūves, kniedes, caurules, šļaukas un bruņplātnes apvija cilvēkam attāli līdzīgo ķermeni. Tas bija klāts buktēm, skrāpējumiem, kas liecināja par nesaudzīgu, pat kaislīgu, ķermeņa lietojumu. Ķermeņa kājas un rokas bija viscaur klātas ar bruņām, atsedzot vien spīdīgas, eļļainas metāliskas locītavas. Vienā rokā ķermenim bija paredzēta vieta instrumentam vai ierocim, bet pie otras varēja piestiprināt vairogu. Vietām uz bruņu plātnēm bija ar apbrīnojamu rūpību zīmēti attēli un uzraksti, kas apliecināja dalību un sasniegumus dažādās kaujās un operācijās, vai vienkārši apliecināja ķermeņa īpašnieka pārliecību un asprātību. Zīmējumi nereti atgādināja cietumnieku veidotos amatnieku darbus - lai arī prasmīgi veidoti un prasījuši krietnu devu pūliņu, tajos viegli varēja saskatīt rūpību, aiz kuras slēpjas nolemtības un izmisuma smago nasta. Laika daudzums, kas tajos ieguldīts liecināja par to, ka šim laikam nav bijis labāka pielietojuma.
Viņš pazina šo ķermeni. Viņš pazina gan precīzās vieglās pirkstu locītavas, kas teju precīzi spēja atveidot bioloģiskā ķermeņa kustības, gan tā aukstumu un smago un monumentālo gaitu, kas bija pilnīgi pretēja skeleta un siltās miesas veiklumam. Viņš jutās savādi, kad skatījās uz pasauli bez saskrāpētā aizsargstikla un zem tā mirgojošajiem ekrāniem, kas vēstīja par kaujas operāciju un ķermeņa pašreizējo stāvokli. Lepnums mijās ar kaunu, katru reizi, kad ķermenis ieskāva viņa trauslo, ar plānu gaļas kārtiņu apvilkto, miesu.
Viņš lepojās ar savu prasmi pārvaldīt dzelzs ķermeni - pasargāt, nogalināt, uzņemt sitienus - tas, prasmīgi vadītajam mehāniskajam ķermenim, kas precīzi pildīja sava pavēlnieka vēlmes, bija nieks, viņš zināja, ka maz ir tādu, kas varētu kaut cerēt mēroties ar viņu spēkiem. Kauns bija ievērojami mazāk izteikts - tā drīzāk bija knapi samanāma plaisa viņa lepnumā, kuru viņš centās izlikties nemanām, bet ko bija arvien grūtāk nemanīt katru reizi, kad viņš centās ko izdarīt ar savu bioloģisko ķermeni. Kuslās kustības, atrofējušies muskuļi, kautri kaļķainais, nepārliecinātais skatiens un smeldzošās locītavas dažkārt atstāja iespaidu, ka viņš ir kļuvis par bateriju korporatīvā ķermeņa darbības nodrošināšanai, nevis otrādi.
Viņš vairs nespēja precīzi atcerēties kā kļuvis par šī ķermeņa īpašnieku, sasprindzinoties un ļoti koncentrējoties, atmiņā reizumis pavīdēja, skaidu plātņu galds, pārāk smaga pildspalva, ko nav iespējams ērti satvert rokā, neveikli mēģinājumi kaulēties, minstināšanās, neīsts smaids un pārāk stingrs rokasspiediens, tāds, kas, lai arī patīkams, liecina, ka pēc darījuma rokā turi auklas īsāko galu.

18.5.17 15:13 - #MazāCilvēkaPrieki

Delicio plovs ir īsts našķis zem 3e. No krietna pašgatavota plova garšas ziņā atpaliek vien par kapeiciņu, bet price/performance ziņā neatpaliek ne no kā, ja nu vienīgi no paķīša kebab boxa.

16.5.17 22:16 - Praktiskās ētikas dilemmas

Situācija ar fotogrāfu, kā no ētikas/debašu mācību grāmatas neko pielikt, neko atņemt.

Šoreiz man šķiet, ka manas simpātijas kā backseat sabiedrisko procesu vērotājam, pieder fotogrāfei, jo viņa runā tiešu runiņu - ir patiesa, bet bez kādas necieņas vai riebuma, tāpat, cik noprotams, nevēlējās nekādu publicitāti no šī. Turklāt, fotogrāfija kā radoša nodarbe ir grūti savietojama ar lietām, kurām tu netici. Bet es saprotu, kā pakalpojuma nesniegšana var šķist gauži nepatīkama.

Bet situācija protams ir amizanta un kūda uz jautājumiem, kur ir tā robeža, kad cilvēks drīkst pateikt - atvainojiet, cienītais, Jūs esat - latvietis, krievs, gejs, žīds, vīrietis, sieviete (pasvītrot vajadzīgo) - durvis ir tur. Nekā personīga, paņemiet konfektīti pie administratores un lūdzu neaizmirstiet ieteikt mūsu pakalpojumus saviem - nelatviešu, nekrievu, negeju, nežīdu, nesieviešu vai nevīriešu draudziņiem. Droši vien, līdzīgi, kā ar nolīgšanu darbā - kompromiss ir pielājīgu, bet neīstu iemeslu izdomāšanā - ja pacenšas, gan jau var atrast kādu pieklājīgāku iemeslu nesniegt pakalpojumu.

Es laikam (es neesmu drošs) gribētu dzīvot sabiedrībā, kurā ir o.k. pateikt, ka tu kkam tici vai netici un citiem būtu jābūt mierā ar to, ar noteikumu, ka tu esi cieņpilns un necenties kādu aizvainot.
Powered by Sviesta Ciba