Pirms nedaudz mazāk kā gada pirmo reizi lietoju LSD (ieraksts) toreiz kopā ar draugiem, mežā un pie jūras, Jāņu brīvdienās otro reizi lietoju narkotikas, šoreiz mājās, divatā kopā ar sievu. Ļoti interesanti – no vienas puses līdzīgi, bet tādu emocionālo sajūtu ziņā pavisam citādāk.

Nu ļoti inčīgi un nesteidzīgi pavadīts laiks. Noklausīts daudz lielisku skaņdarbiņu (piemēram: Garbanotas - Nukrito saulė), apēsti visādi našķīši un tas viss izcilā vasaras dienā -  ar saulīti, maigu vasaras lietu un skaistām vasaras lietām.

Līdzīgi kā iepriekš nevarētu runāt par kādām neprātīgām halucinācijām, drīzāk liekas, ka viss ir glītāks – puķes leknākas,  vītenājs  vijīgāks, ezera mirdzums dziļāks, krāsas spilgtākas un saskanīgākas. Viegli pamanīt kādas līdzības – piemēram, vēl tagad 100% nav atstājusi sajūta, ka ceriņu lapas ir līdzīgas pīķa kāršu masta simboliņam.

Forši, ka ir ļoti laba sajūta par to cik un ko gribās. Piemēram, var mierīgi izdomāt, ka tagad gribu apēst kādu sāļu našķīti un izēst ½ bļodu čipšu – šāda paškontroles spēja ikdienā man nepiemīt. :) Bet arī par citām lietām – ļoti labi var sajust, tagad gribu iet pastaigāties, tagad gribu pagulēt un paklausīties mūziku, pašķirstīt grāmatu u.tml. Nevienā brīdī nav garlaicīgi vai tā, ka nevarētu saprast ko gribās darīt.

Varēja pamanīt interesantu niansi, ka nepatīk citi cilvēki – bijām izbraukuši pa parku ar velosipēdiem un lielākā daļa cilvēku  šķiet neitrāli – bet atsevišķi, šķiet, izteikti nepatīk. Jūties,  kā pastaigā izvests suns, kurš pēkšņi sācis izjust intuitīvu nepatiku pret kādu nejaušu pretimnācēju. Ar riteni braucot ļoti viegla sajūta, tā kā ričukam nebūtu svara un nebūtu jāpieliek spēks, lai tas kustētos uz priekšu. Koordinācija un reakcijas  spēja ir ļoti laba, nevienā brīdī nav nedroša sajūta, ka nevajadzētu būt pie velosipēda stūres. Parks ļoti skaists, neatstāj tāda Jūgendstila estētikas sajūta.

Ar sievu daudz citādāk,  kā ar draudziņiem. Daudz mīlīgāk/intīmāk. Tāda sapņaini salda sajūta par pasauli divatā. Tiešām ļoti, ļoti, ļoti forši.

Ilgi saglabājas možums – pat pēc 14h dzīvošanās joprojām acis plaši vaļā un prāts ļoti možs. Bija ļoti grūti aiziet gulēt, lai arī var just, ka ķermenis ir noguris, prāts joprojām skrien, klausās visas skaņiņas, ko var sadzirdēt un ģenerē bildītes. Var just, ka viegli aizdomāties par nepatīkamām lietām (kkādiem pašpārmetumiem, nāves nenovēršamību u.tml.), vislaik mazliet ar prātu ir jāpiestūrē, lai neiepeld, kkādā sliktā domu veidnē. Var just, ka apziņa pēc intensīvās dienas pieredzes ir nogurusi, bet galvas aizmugure joprojām ir gatava skatīties bildītes un izdomāt visas pasaules domiņas. Ļoti savāda, mazliet nepatīkama sajūta, ka visa tā zemapziņas domu straume tik labi saredzama un neapturama.

Nākamā diena bija mazliet riebīga – izteikta sleep deprivation sajūta.  Biju gulējis vien pāris stundas, bet tāpat nevarēju aizmigt, likās, ka vēl nākamajā dienā var kkādu neskaidru efektu novērot. Nezinu no bezmiega, vai no narkotikām riktīga trauksmes sajūta. Nākamajā naktī bija grūti iemigt, bet gulēju kā pēc miega zālēm – neko neatceros, neko nesapņoju – kā ar lāpstu pa galvu.