svesinieks ([info]svesinieks) rakstīja,
@ 2022-02-11 01:00:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
There is no winning
Kaimiņiem ir divi padumji suņi, kas nozīmīgu savas dienas daļu pavada rejot. Līdz šim, pēdējos ~7gadus tā riešana bija nu tāda kaitinoša, bet normāla – nu iet kāds garām, šim bišķi uzrej. Kāds noklabina vārtiņus, atkal bišķi uzrej – nekas patīkams, bet arī nekas traģisks. Šogad, riešanas intensitāte pieauga vismaz divreiz, bet pats trakākais ne tikai dienas laikā, bet arī diennakts tumšajā laikā.

Tad nu lūk vairāk kā mēnesi klausoties riešanā, es jutos sūdīgi – ne tikai tāpēc, ka man nepatīk nemiers un troksnis, ko rada aģitēts “cilvēka labākais draugs”, bet arī jūtos, kā ķerpila, kas neprot par sevi iestāties un kam kauns vispār kaut ko iebilst par to, ka, diespasarg’, viņam kaut kas varētu traucēt zem šīs saules. Kā pelēks vīrs, kurš pat nenobļeģojās, ja kāds viņam ēdnīcā izsit paplāti no rokām, kur nu vēl pieprasa nopirkt sev vietā ēdienu. Kā dāma cepumu rūpnīcā, kas pieklājīgi panes ļaužu nievas un tukšos, ilggadējos solījumus par algas pielikumu. Labākajā gadījumā, kā tas Zižeka sociālists, kas nevērīgi pietur kapitālista olas, un uz tām nonāk mazliet putekļu.

Tikai pēc mēneša, turklāt, mazliet sievas uzkurbulēts, saņēmos un uzrakstīju max max atturīgu un pieklājīgu ziņu (nekas pat līdzīgs: “Bļed! Vai tas ir normāli! Es izsaukšu policiju un “Bez Tabu””). Tā ļoti korekti, par to, ka “Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja varētu kaut ko izdarīt. Vispār jau ļoti jauki suņi”. Un tagad – tagad es, bļed, jūtos, kā pasaules sliktākais kaimiņš. Kā vecā īgnā vecene, kas neļauj skolēniem pagalmā iedzert aliņu. Kā rūpesta pilns vīrs, kuram par skaļu mūziciņa. Kā sausa ālava, kas sūdzas pārvaldniekam, par to, ka dzīvoklī virs viņas ir bērni, kas atgādina par laiku, kad viņa neienīda visu pasauli.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?