Virtuvē šķebīgi smaržo pēc karamelēm, mīklas, vārītā krēma, ķimenēm, grauzdētiem riekstiem, kafijas biezumiem, zefīriem un putukrējuma. Ir neciešami karsts, liekas, ka tūlīt izsitīsies sviedri un nopilēs, bet nē - piere visu dienu ir tikai mitra, no sejas nenopil ne lāsītes. Šķiet, nepārtrauktā, plānā sviedru kārtiņa ir kā šķīdinātājs, un ļauj ādā lēnām ieausties visām pārāk saldajā virtuves smaržām.

Tu esi nogurusi, visu dienu pildot kokosmaizītes ar ķepīgo krēmīgo masu. No neērtajām kurpēm un stāvēšanas kājās Tev sāp kājas. Citas konditores, liekas, ciešami pavada laiku – čalo, smejas, trin mēles un aprunā kolēģes no citām maiņām, kamēr rokas veikli loca kliņģerīšus un veģus, veido pīrādziņus un saiņo kūciņas smieklīgi mazās kastītēs. Viņām ir viegli, kā puķēm augt vai kā upei plūst. Liekas, ka darbs konditorejā ir dabisks viņu turpinājums, kas neprasa piespiešanos vai rūpes.

Rokas kļūst arvien gurdākas un smagākas, noturēt smago krēma pistoli kļūst arvien grūtāk. Kokosmaizītes, kā ienaidnieki tikai stājas arvien ciešākās rindās un šajā tranšejā Tu esi viena pati ar krēma ložmetēju rokās. “Piu, piu, piu…. Šļukt, šļukt, šļukt…” maizītes cita pēc citas sagulst gatavās produkcijas kastēs un tiek pārsegtas ar ietinamā papīra līķautu. Ja  maizītes pārraus līniju, tās iespiedīs Tavā pakrūtē savus kokosriekstu skaidiņu durkļus un iesaiņos Tevi ietinamajā papīrā un nosūtīs klientam, kopā ar pavadzīmi.

No blakus esošās kafejnīcas zonas var dzirdēt nepārtrauktu kases aparātu darbību, monētu žvadzoņu, iesaiņojamā papīra čaukstoņu un kafijas automāta rūkšanu, kas savijas kopā ar amorfām, steidzīgām ļaužu runām.

“Trrr… trrr.. trrrr… Vai rabarmaizītes ir svaigas… Ča čing,… Seši, divdesmit trīs…čing… trrrrr…., čing….. Četrpadsmit kāpostu pīrādziņus un divus speķa raušus…… Rrrrrrr….. Rrrrrr… Austiņu un divas karameļu pīnītes…. Hrrrrr… Hrrrr. Hrrr…. Gribu pasūtīt septiņus kliņģerus uz otrdienu….. ” Skaņu un smaržu piesātinājums ir tāds, ka, šķiet, tas no galvas izspiež domas, un lēnām aizpilda galvaskausu ar krēmīgu kokosriekstu masu un nepārtrauktu troksni.

Uz mirkli atgriežas skaidrība. Vēl dažas stundas. Tu varēsi novilkt sasvīdušo, matu tīkliņu un netīro, pūdercukuraini miltaino priekšautu. Iziet uz Brīvības ielas, pavērot gaismu spēli uz Dailes teātra fasādes. Ļaut lai dzestrais janvāra vējš izvēdina drēbes un ādu. Sajust, kā smaržo pilsēta – netīri, svaigi un dzīvi. Pēc brīža viņš atbrauks Tev pakaļ, Tu atslīgsi ērtajā baltas ādas krēslā. Varēsi aizsmēķēt cigareti un pa mašīnas logu vērot garām slīdošos pilsētniekus, kuri pēc darba kā pērles no pārrautas kaklarotas, izbirst pa mājām, krogiem, kafejnīcām un ielām. Radio spēlēs pazīstamu melodiju, viņš uzliks silto roku uz Tava augšstilba, teiks kaut ko nesvarīgu un gauži siltu, bet sirdī būs sešpadsmit stundas miera.