Patin atpakaļ, kas tur bija

Aizvadīts viens patiesi labs gads. Man liekas pirmais kopš 2017. kuram nešaubīgi var uzlikt QA uzlīmi bez mazākās minstināšanās vai pielaidēm. Protams, var teikt, ka kaut kas varēja būt vēl labāk, bet kopumā viss ir gājis no rokas.

Pļus:

Atradu darbu. Iesaistījos vairākās freelance iniciatīvās. Kopumā esmu gan aizraujoši pavadījis laiku, gan nopelnījis mazliet naudas, gan iepazinies ar foršiem kolēģiem. Nepiedzīvoju nevienu vai gandrīz nevienu izmisuma un pārdzīvojuma mirkli, kas iepriekšējā darbā bija salīdzinoši regulāra parādība. Kā izrādās graindot var arī mazliet mierīgāk, bet nopelnīt nebūt ne mazāk.

Aizvadīju lielisku gavēni. Kopumā 4,5 mēnešu nelietoju alkoholiņu un dzīvnieku izcelsmes produktus. 7 mēnešus nesmēķēju (arī ne veipiņu) – joprojām nelepojos ar sevi, bet šis ir by far labākais rezultāts manā nesmēķētāja karjerā.

Biju vedējs kāzās tuvam draugam. Bija ļoti mīļi un krietni.

Lieliski pavadīju laiku ar tēvu. Daudz slēpojām, staigājām, braucām ar laivu, gājām pirtī, strādājām.

Aizvadījām lielisku pēcgavēņa un pēcmājsēdes vasaru – braukājāmies ar vespiņu, satikām draugus, lietojām narkotikas, braucām ar ričukiem, aizvadījām vairākus krietnus vīrus pēdējās vecpuiša gaitās. Bija daudz siltu vasaras vakaru ar siltiem cilvēkiem, dzirkstošiem dzērieniem. Pārfrāzējot Vērdiņu “Mēs iemelojām mazu šotiņu džina ikdienas tukšajā pudelē”.

Kopumā teiktu, ka attiecības ar sievu ir kļuvušas vēl labākas. Tāpat ir kaut kāda vieta pilnveidei, bet tādā, manuprāt, normālā līmenī. Liekas, tas cieši saistīts gan ar kopīgo gavēni/mājsēdi, gan lieliski pavadīto vasaru, kā arī ar to, ka viņai ir būtiski jēdzīgāks darbs/kolēģi. Vispār tas sievas appreciation, ir ļoti vērtīga, silta sajūta. Mīlestība.

Izremontēju kāpņu telpu, ko vēlējos izdarīt jau sen.

Izgāju Python kursus. Protams, ka, pat sarunas karstumā, neteiktu, ka protu programmēt, bet kopumā tā bija lieliska macibaspieaugusajiem.lv pieredze, kas vismaz reizi nedēļā piespiež par kaut ko padomāt ārpus darba. Un arī vispār tā sajūta, ka var izdarīt kādu extracurricular nodarbi līdz galam ir ļoti baudpilna.

Minus:

Intelektuāli šo gadu nevar nosaukt par piesātinātu. Izlasīts ir maz, lai neteiktu nemaz. Uzrakstīts – vēl mazāk. Vispār, tas cik ļoti pieaugušo dzīve ar darbu, sadzīvi un uzdzīvi izsūc kkādu garīgo enerģiju, nebeidz mani pārsteigt.

Nespēju pieņemt, ka vecāki noveco. Turklāt ne tikai fiziski, arī garīgi. Es jūtu kā teju bioloģiskā līmenī visas domas par nenovēršamo laika zobu, kas grauž mani un man tuvos, tiek stumtas ārā no apziņas. Tāda kā imūnreakcija. Neesmu terapeits, bet noteikti jūtu, ka tas nav veselīgi.

Man patiesi ir apnikusi pandēmija un viss, kas ar to saistīts. Man liekas, ka ja mēs visu to resursu, ko iztērējam diskusijām, piesardzības pasākumiem un to uzraudzībai, kā arī daudzveidīgai plānprātīgai diršanai  varētu iztērēt kam jēgpilnākam, mēs zem līnijas varētu ierakstīt vairāk kumulatīvus veselīgi nodzīvotus mūža gadus. Tie ierobežojumi liekas tik fragmentāri un neloģiski, ka dažbrīd liekas, ka es vnk spēlēju kkādu simulatoru, kur 2021. kartē pietrūcis mazliet laika un rūpju labam scenārijam. Katru reizi, ka rimi dzirdu “Vēlamies iepazīstināt Jūs ar veikala apmeklēšanas kārtību”, es zvēru pie dieva, mana rokas sniedzas pēc revolvera.

Jūtu kā attiecības ar draugiem peld. Katrs, mani ieskaitot, arvien vairāk ierokas savās lietās un ģimenēs. Tas sāp – liekas laika ritumam nekas nav svēts.

Man ir grūti pieņemt inflāciju un pieaugošo dzīves dārdzību. Ja cenas būtu kā 2015. gadā tad tagad ar to naudu, ko nopelnu varētu dzīvot ievērojami zaļāk kā pašlaik. Vismaz tāda ir tā subjektīvā sajūta. Izskatās, ka būs vēl sliktāk.

Vēlos vairāk romantisku mirkļu kopā ar sievu. Liekas tik viegli visu pazaudēties darbā un sadzīvē, tik viegli pazaudēt to, kas patiešām svarīgs.

Neprotu atrast īsto pieeju, lai labi pavadītu laiku kopā ar māti. Ar tēvu ir viegli – jāiet dabā vai jāstrādā fizisks darbs un ar garantiju tas būs augstas kvalitātes laiks. Ar māti – nezinu, nespēju izteikt piedāvājumu, no kura viņa nespētu atteikties.