Cik ārprātīgi labi pateikts!
Nedzīvoju Latvijā jau seeen. Drīz būs ducis gadu. Pašai 40. Man nav sev jāpierāda, ka esmu eiropeiska vai rietumnieciska versus post-sovjetiska, jo esmu, jo dzīvoju rietumos. Un no malas labāk redzams, kad aizbaucu, ka Latvija ir tuvāk Krievijai un Bulgārijai nekā Vācijai un Francijai. Tā tas vienkārši ir. Un tajā ir arī savs šarms.
Šodien sabiedriskajā transportā atkal pļāpāju ar vienu džeku. Viņš ir no Krievijas. Nē, mūs nevieno ne romantiskas intereses (katram savas attiecības), ne kādas profesionālas vai ideoloģiskas saiknes. Mūs vieno vien tas, ka dzīvojam netālu, braucam uz/no darba +/- vienā laikā un KOPĪGA BĒRNĪBA. Mēs esam skatījušies vienas filmas, multenes, tad izgājuši cauri 90.to murgam un nabadzībai, izsitušies līdz savai dzīvei rietumos katrs savā ceļā un veidā.
Pēc tam atnācu mājās, izlasīju to ziņu par vēstniekiem un ... apvainojos. Apvainojos, ka atkal kā kaut kas nepareizs tiek noliegts tas, kas ir bijis un kas ir daļa no mums. Padomju bērnība ir daļa no manas identitātes, esmu dzimusi Latvijas PSR, nekaunos no tā, jo tā ir mana dzīve, kuru tagad politiski grib koriģēt. Tāpat skarbie 90.tie ir uzlikuši man savu zīmogu tāpat kā simtiem tūkstošiem manas paaudzes postsovejtu valstu cilvēkiem.