Mūzika: | Joni Mitchell - Song to a Seagull |
Humorspēja
kihelkonna min humoru kā nacionālās identitātes nozīmīgāko pazīmi. Neesmu pētījis šo tēmu, tikai daži mani vērojumi, nenoliedzot, ka raksturīgs humors lokalizējas teritoriālā kultūrtelpā:
Vispirms gribētu nošķirt divas lietas - humoru un humora izjūtu. Jo savstarpējas nesapratnes gadījumā viens vaino humora kvalitāti, otrs vaino spēju uztvert un adekvāti sagremot joku pērles.
Humora izjūta ir saistīta ar spēju abstrakti domāt. Ne velti šim internacionālajam vārdam latviešu valodā ir apzīmējums, īpašība - asprātīgs. Labs joku plēsējs ir tāds, kam ir ass prāts - tāds, kuram ir laba valodas izjūta, plaša kultūras zināšanu bagāža, ātra reakcija, spēja noformulēt domu. Un pretī jābūt tikpat asu prātu apveltītam, stipram kombinatorikā, lai ātri izkalkulētu kalambūru, slēpto atsauci. Un humors ir šķirisks. Zemāks IQ objektīvi vairāk operē fizioloģiskā līmenī, tajā līmenī, kur dažādu kultūru un pieredzes cilvēki īpaši neatšķiras - līdz ar to zemjostasvietas joki un uz instinktīvajām, arhetipiskajām bailēm spēlējošais humors ir saprotami jebkurā vietā pasaulē (daudzu tautību bērni, tomēr sapnis par mieru mums viens). Mainoties vecumam arī mainās spēja saprast, uztvert, sajust humoru - pēc sevis redzu. Tas nozīmē, ka humora izjūta ir trenējama tāpat kā spēks, izturība, prasmes, atmiņa.
Kad par kritēriju saderībai un sapratnei min saskanīgu humora izjūtu, tad tas patiesībā nozīmē vajadzību pēc līdzīgām kognitīvajām spējām - līdzīgu domāšanas ātrumu. Domāju, ka diviem nūģiem šahistiem vai programmētājiem atrastos par ko kopā pasmieties, ne tikai atsaucoties uz profesionālās zināšanās balstītiem kōdiem vai slengu un solidaritāti.
Humors kā nacionālās identitātes pīlārs? Nē, drīzāk kā ķieģelis nācijai raksturīgajā mentalitātes būvē, ko nosaka izpratne par ētiku un estētiku, uzvedības normām un to robežām.