identitāte kā nezāle |
[8. Maijs 2014|11:24] |
atbilde jūzerim ld, kas lauza galvu par identitāti http://klab.lv/users/ld/2322450.html
es aizvien vairāk domāju, ka identitāte ir humora izjūta.
pirmkārt, humora izjūta neiedzimst, tā tiek iemantota. reiz lasīju žurnālā "ņū saientist" par pētījumu, kurā bērniem izdalīja karikatūru bildītes un lūdza dažu ballu skalā novērtēt to smieklīgumu. tika secināts, ka humora izjūta neiedzimst, tā tiek iegūta ģimenē, jo vienas ģimenes ietvaros parasti humora izjūta bija līdzīga, un tā bija līdzīga arī tad, ja kāds no bērniem bija adoptēts un pat ar atšķirīgu ādas krāsu.
nu un klimstot apkārt pa pasauli vai satiekot cilvēkus no citām pasaules vietām redzams, ka katrai tautai ir dziļi sakņota konkrēta humora izjūta. visi bijušās padomijas cilvēki smejas par "s ļogkom dvižeņijem ruki brjuki prevraščajutsa" un "nuļ nuļ", mēs turklāt smejamies arī par "man kā vēsturniecei". tā ir mūsu unikālā humora izjūtas kombinācija. katrai paaudzei jociņi ir citi. pašlaik nav tādu dižu komēdiju, bet ir citāti no jautrām dziesmiņām (mazzaķis reiz brauca ar ķerru pa pagalmu un gavilēja "es izbraukāju tomātus un burkānus", un visi smējās) un politiķu spārnotiem izgājieniem.
tautas tērpi, tautas dziesmas, dabas mīlestība piemīt tikai daļai tautas. tie pārējie, kas nedzied, neaudzē kartupeļus, neiet pārgājienos pa sūnākšļiem un nevalkā tautas tērpus, taču arī ir latvieši. turklāt iespējams, ka viņi ir vairākumā. taču cilvēki ikdienā satiekas, lai apmainītos ar jociņiem un kopā priecīgi pasmietos. tā ir identitāte, vai vismaz kaut kas uz to pusi. man patīk tāda identitāte, kas balstīta priekos un labprātībā. jo visas citas identitātes (tautas tērpi, daba, dziesmas, klasika) var nest līdzi salīdzināšanu un "es esmu labāks, jo daru to un to, bet tie citi ir tādi un šitādi".
humoram nav šķiru.
kādreiz tautas tērpus valkāja vienkāršie cilvēki, bet inteliģence pieskaņojās ārzemju modei. tagad inteliģence valkā tautas tērpus - bet es domāju, ka vienkāršā tauta ir vairākumā, un ka īstā identitāte nāk un nāks no turienes.
=== upd. es iekļaujos. http://www.estets.lv/wp-content/uploads/2014/01/14.jpg kreisajā apakšējā bildē piektais no labās puses ir mazmurkšķis. kad viņai prasa "par ko tu gribi kļūt", viens no variantiem ir "par tautumeitu". mazzaķis savukārt visos vecumus un visos variantos ir atteicies no jebkādas dejošanas. vai tādēļ viņš būtu kļuvis par krievu? |
|
|
Comments: |
akdies, bet ja vecākiem humori atšķiras? ja nu E kļūst par trolli tāpat kā tēvs!
gan jau E satiksies ar vienaudžiem un lielā mērā pielāgosies viņiem. jā, es nezinu, kā ar tām ģimenēm, kurās vispār nav humora izjūtas. tomēr šādu ģimeņu ir daudz mazāk nekā tādu, kurās nav tautas tērpa.
A no kurines tad mana humorizjūta? Mana rodņa to neizprot un ir šausmās no tās...
:) vienmēr ir cilvēki, kas smejas, ja kāds iekāpj suņa sūdā, un ir kas nesmejas. un katrs lasa citādākas grāmatas, ielāgo šo grāmatu jociņus un meklē cilvēkus, kas ir lasījuši to pašu, lai smietos kopā. bet tik un tā paliek kaut kāda kopīgā bāze ar kaut ko "man kā vēsturniecei" pielīdzināmu.
| From: | kini |
Date: | 8. Maijs 2014 - 12:13 |
---|
| | | (Link) |
|
tam, ka iedzimst, nedaudz varētu piekrist, bet gan jau tā arī sakrājas/mainās/uzlabojas visā dzīves laikā. tā kā man ir miglaina atmiņa, ka humora izjūtas neesamība tomēr ir raksturīga arī dažām smadzeņu kaitēm, tai tomēr ir jāiet kopā arī kaut ko no bioloģijas. t.i., ne tikai nurture, bet arī nature. un par šķirām ar tā diskutējami - ir 'smalkie joki', kuru teicēji vīpsnā par 'iebāzu pirkstu degunā' jokiem.. humora izjūtas atšķirīgums pats par sevi aizvedina uz domām par šķirošanos..
droši vien autisms. kaut kas traucēts saiknē starp puslodēm. nu slimība ir slimība; kāju trūkums jau arī traucē dejot tautas dejas, bet tas netiek saistīts ar deju prasmi visai tautai. un ir kaut kāds minimālais IQ arī vajadzīgs, lai varētu saprast jokus. protams, ir smalki joki un kādi tur vēl. es domāju bāzes minimumu, ko zina gandrīz visi.
Pilnīgi piekrītu, ka humors neiedzimst. Atceros, kad mans desmit gadus jaunākais brālis centās jokot, jo visi ģimenē jokoja un viņam ļ. gribējās iekļauties. Un sākumā tie joki bija galīgi garām, bet pamazām viņš ielauzījās un kļuva visai prasmīgs. Ļoti aizraujošs process, patiesībā.
jā, es arī vēroju, ka mazi bērni ļoti cenšas saprast, par ko citi smejas, un cenšas arī taisīt jokus, un viņiem jokošana liekas ļoti svarīga :)
| From: | ld |
Date: | 8. Maijs 2014 - 15:54 |
---|
| | | (Link) |
|
jā, ļoti aizraujoši vērot kā kāds mācās jokot! Maksim šobrīd sāds posms. | |