| |
[30. Maijs 2026|14:15] |
|
nē, nē, tu mani nesaprati pareizi. es teicu, ka es slikti atceros vārdus cilvēkiem, kurus esmu satikusi vienreiz vai tiem, ar kuriem nekad nepavadu laiku divatā vai svešiniekiem, vai karavadoņiem – tiem, kas paiet garām un man tā īsti nemaz nepieskaras. ir gan arī cilvēki, kas pieskaras, un es viņu vārdus neatceros. vārdi nav tik būtiski. no mutes tavas iznāk vārds, kas gan tas ir, ja ne labi trenēta un koordināta muskuļu deja un elpas rezonanse tai atsitoties pret miklo, silto šķērsli, tavu rīkli? ja mēs nerunātu vienā valodā, ja nebūtu nevienas valodas, kuru mēs līdzdalītu, mēs varētu teikt visus pasaules vārdus, un tie neko nenozīmētu. |
|
|
| |
[30. Maijs 2026|14:13] |
|
uz mana datora ekrāna ir parādījies melns akls apaļš laukums. es nekad neesmu bijusi pārāk rūpīga pret savām elektroierīcēm. es neesmu arī vardarbīga pret savām elektroierīcēm. es uzskatu, ka arī tām ir tiesības ieplīst un tikt materiālās pasaules ievainotām. katra jaunā trauma mana datora karkasā padara viņu man mīļāku. ja lādētāja vads izkustās, dators izslēdzas. mani tas netraucē. es iemācos būt uzmanīga. es iemācos nepieķerties atvērtiem failiem, kas vienā mirklī izdziest līdz ar monitora gaismu. es negribu perfektu ierīci, es nevēlos justies nepilnvērtīga ierīces priekšā. manai skaņu iekārtai trūkst labā tumbiņa, manu telefonu var lādēt tikai uz muguras, ne caur vada caurumu. reizēm laukā gaisma ir pārāk spoža un manas smadzenes sāk raidīt savādus signālus ķermenī, padarot mani nespējīgu iziet no istabas. reizēm mani pārņem savāds troksnis, reizēm mans ķermenis iekaist, deg, sūrst, uzpamst. Ja guļu trīsdesmit minūtes mazāk, kā vajadzētu, visu nākamo dienu zaudēju īstermiņa atmiņu. Es izjūtu tuvību ar savām ielūzušajām ierīcēm. Es nekad neesmu pirkusi telefonu. Visi mani telefoni ir dāvanas no cilvēkiem, kuri tikuši pie jauna telefona. Šie cilvēki ir mīļi un pasaule viņiem atmaksās viņu dāsno sirdi. Es negribu pirkt jaunu telefonu. Ar manējo viss ir kārtībā. Ar to var zvanīt, fotografēt, filmēt, tajā var lasīt, var rakstīt vēstules. |
|
|
| |
[30. Maijs 2026|07:45] |
|
Es turpmāk vis kaut ko saukšu par kuratoriālajām praksēm. |
|
|
| gemini nākotnes prognozes |
[29. Maijs 2026|23:13] |
|
Lai viedās brilles kļūtu par tikpat pašsaprotamu ikdienu kā viedtālruņi (kad cilvēki pat neiet ārā no mājas bez tām un visi skatās ekrānos), paies aptuveni 7 līdz 10 gadi (ap 2033.–2036. gadu).( ... tālāk ... ) |
|
|
| |
[29. Maijs 2026|20:54] |
 |
|
|
| |
[29. Maijs 2026|21:51] |
Es vienkārši izslēdzu vakar telefonu. Pat ne lidmašīnas režīmā, pat ne Do Not Disturb, nē, pavisam izslēdzu, guļ uz virtuves galda tagad ar tumšu ekrānu kā tāda beigta pele slazdā. Gadiem ilgi tā nebija darīts, paņemt un izslēgt. Ieslēgšu pirmdien no rīta. Ziniet, ļoti laba sajūta - būt nesasniedzamam. "Bet, ja, nu, kaut kas notiek?" "Tad es par to uzzināšu pirmdien no rīta."
Pēkšņi vakarā ļoti daudz laika, nebija grūti 1.5 stundu gatavot. |
|
|
| |
[29. Maijs 2026|18:09] |
|
šodien, braucot no darba, redzēju pa ielu ejam vīrieti ar milzīgu gaiši rozā balonu pušķi, kurus viņš vilka pret vēju |
|
|
| |
[29. Maijs 2026|17:22] |
|
tā. nedaudz panīdēju. nedaudz vieglāk palika... |
|
|
| |
[29. Maijs 2026|17:16] |
esmu vāveres ritenī. diennaktī ir par maz ar 24 h un nedēļā ar 7 d. man ir iestājies psihoemocionālais stāvoklis vadītājam uzķērkt nelabā balsī: "Apturi pasauli! Es gribu izkāpt!"
pašreiz visa kā ir nedaudz (daudz, daudz) par daudz.
un blakus nav neviena stipra pleca uz kā atbalstīties. ar visu jātiek galā pašam ar savām mazajām ķepiņām... |
|
|
| darbs Bitē atmaksājas |
[29. Maijs 2026|15:19] |
|
Izmantoju Bites darbinieku priekšrocības un iegādājos Google Pixel 10a par īpaši izdevīgu cenu. |
|
|
| |
[29. Maijs 2026|14:36] |
Viņa ir kā rēgs. Pirms daudziem gadiem deldējām solu līdzās. Es neatceros viņas vārdu. Viņa mani stalkoja. Visu laiku izdomāti vārdi, viltus profili, bet ne tādā creepy veidā.
Es tagad zinu viņas vārdu. Ne uzvārdu. Es sekoju profiliem ar viņas izdomāto vārdu, un nesaprotu, vai ir, vai nav īstā.
Man ir plāns brīvdienām. Es viņu atradīšu.
Tikai gribu zināt, ka dzīve bijusi laba pret viņu. |
|
|
| Pievēršam uzmanību |
[29. Maijs 2026|13:19] |
//Qatar is the single largest foreign donor to American higher education, funneling over
billion to U.S. colleges and universities. This funding—primarily driven by the Qatar Foundation and Qatar Foundation International (QFI)—focuses on satellite branch campuses, language programs, and research initiatives.//
Tas ir tāpat kā ja rietumos izglītību finansētu PSRS. Viņi finansē izglītību un iefiltrē augstskolās islāmismu u.c. savas idejas, visādus postkoloniālos narratīvus un tml. |
|
|
| pendant from Birka |
[29. Maijs 2026|10:51] |
 |
|
|
| Dan 6:21-25 |
[29. Maijs 2026|10:32] |
|
Man nav bail no droniem, jo manā pusē ir tas pats dievs, kas aizsargāja Daniēlu no lauvām. |
|
|
| No kurienes šī sajūta, ka kaut kā trūkst? |
[29. Maijs 2026|00:15] |
"jā, reizēm kāds vārds aizmirstas
it īpaši, kad nākas runāt publikas priekšā
kad tu stosties un bezpalīdzīgi
lūkojies kādā pazīstamā sejā
cerot, ka pamukušo vārdu
kāds pateiks priekšā
pēcāk mulsi nosaki
nē, nevaru atcerēties
un maini sarunas tematu
bet parasti jau vārdu netrūkst
trūkst, ko teikt
trūkst kā tāda
ko patiešām būtu vērts pateikt
nemaz jau nerunājot par to
ko nedrīkstētu noklusēt
ļoti maz dzīvē tādu lietu
kuras nedrīkstētu noklusēt"
Ilmārs Šlāpins |
|
|
| |
[28. Maijs 2026|23:36] |
Šī ir mana publiskā pateicība ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kochka par manis apgādāšanu ar mūzikai un inspirācijai nepieciešamo literatūru. Paldies, ka esi! |
|
|
| |
[28. Maijs 2026|22:48] |
|
Savukārt Kalnciema kvartāla lieliskākais sezonas koncerts, šķiet, bija šodien. Lūsēns ar Muktupāvelu un Čaku, visi nosaluši un pēc starpbrīža 2/3 skatītāju aizgāja mājās sasilt un skatīties hokeju, bet mūzika bija tāda, ka es domāju, kur to tagad atrast internetā, lai klausītos vēl... |
|
|
| |
[28. Maijs 2026|22:16] |
|
Bilžu cīņa |
|
|
| |
[28. Maijs 2026|19:55] |
"The message of the true love is thus: even if you are everything to me, I can survive without you, I am ready to forsaken you for my mission or profession. The proper way for the woman to test the man's love is thus to 'betray' him at a crucial moment in his career - only if he can survive the ordeal, and accomplish his task successfully, although he is deeply traumatized by her desertion, will he deserve her, and she will return to him. The underlying paradox is that love, precisely as the absolute, should not be posited as a direct goal - it should retain the status as a byproduct or something we get as an undeserved grace."
I'm not sure i can wrap my head around this, can u?
autors ir viens diezgan plaši zināms filozofs, negribu minēt vārdu, lai nebūtu reakcijas "ā, tas jau ir X, ko tad no tāda X vispār var sagaidīt!" |
|
|