| |
[25. Feb 2026|23:20] |
|
Nebiju dzēris Cido multiaugļu sulu padsmit gadus. Sanāca pagaršot šodien - jēziņ, tāda pārsaldināta, lēti garšojoša dzira. Atceros, ka savulaik Cido multiaufļu sula bija īpaša ar savu balansēto garšu un t.s. fruit pulp, ko tā saturēja. Es līdzīgu multiaugļu sulu neesmu baudījis. |
|
|
| Apturēt savas jēgas gaidas |
[25. Feb 2026|22:47] |
Pēc atkopšanās no saaukstēšanās parasti ir ļoti pacilājoša sajūta un izbrīns, cik viegli daudz ko var izdarīt.
Slimošanas laikā youtube algoritmi piespēlēja diezgan jocīgu reklāmu, kas galīgi neatbilst manai vecuma grupai. Pirmo reizi mūžā man rādīja datorspēļu reklāmu. Intereses pēc pat paskatījos, jo ieinteresēja stāsts par meiteni, kas kopā ar kaķi ir devusies prom no zemes kosmosa kuģī. Varbūt tur būs izdomāti kaķim labvēlīgi apstākļi bezsvara stāvoklī? Interesanti, kā kaķis adaptēsies? Un ko viņi tur pētīs? Protams, nekā tamlīdzīga tur nebija, jo pēkšņi uzradās kaut kādi mošķi, kas laikam bija domāti citplanētieši. Pēc šī garlaicīgā pavērsiena, galīga zuda interese to spēli meklēt, un līdz ar to nosaukumu prātā nepaturēju. |
|
|
| fevrālis |
[25. Feb 2026|21:24] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | norm | ] |
| [ | Mūzika |
| | Electrelane - Oh Sombra! | ] |
1d tirgerējās diezgan traka panikas lēkme. likās, ka nevaru vispār pakustēties. nē, nu racionāli nebija ne vainas - es sapratu, ka man ir panikas lēkme, ka es nemirstu (man nekad nav licies, ka es mirstu vai ir kkā pa īstam fiziski dirsā), bet bija sajūta, ka man telpā nav vietas un, ka kustēties un aizņemt kaut kādu papildu vietu telpā ir praktiski neiespējami. ļoti priecājos, ka dzīvesbiedrs visnotaļ budistiskā mierā tika ar mani galā. tas bija tiešām ļoti jauki un forši.
4d ļoti, ļoti izbaudīju pavairāk stundas būdama viena pati mājās. un beidzot izmazgāju grīdas.
5d ar Martu bijām apvidū, ļoti sen nebiju jājusi. bija forši.
6d no rīta aizbraucu līdz Siguldai, pārkāpu pie Kriķes, nobraucām Kuldīgā - mums bi Līgu pH3 radošā nometne, ar domu atlasīt trūkstošo materiālu jaunajam albim. dziedāt gan sākām tikai ~18.30.
7d Kuldīgā bija +2, spoža saule, zilas debesis un smaržoja pēc pavasara un jaunas, skaistas dzīves apsolījumiem. bijām pastaigāties uz rumbu un skatu torni un dzert kafijas ar desertiem Goldingenā. vakarā runājām par to, ka jāsāk meklēt ēka/vieta, kurā pēc gadiem X dzīvot DIY panzonātā/komūnā, kurā pieskatīsim, lai neviena no mums naktī ejot čurāt un pakrītot, nepaliek mētājamies zemē ar salauztu gūžu. materiālu albumam atlasījām, setlistu Vagonu Hall koncim salikām (info drīzumā) un arī studijas laiku vokālu ierakstam rezervējām.
1d izpaunājāmies, ap 15 izkāpu no Kriķes auto Rīgā, paklimtu apkārt un gāju uz Reiņa ģenerāli cirkā. bija trips, nebija slikti, bet es joprojām nesaprotu, ko es par to izrādi domāju. tad gāju uz vilcienu, braucu līdz Siguldai, tiku pie sava auto, braucu mājās. visu ceļu sīki smīlāja un sala klāt pie vējstikla.
2d bija atvadu pasākums atlaistajai kolēģei. paēdām Mazajā Ansī (diezgan niecīga veģ izvēle) un tipa gājām apkārt Vaidavas ezeram, bet beigās tomēr gājām pa pašu ezeru un reāli neko daudz nenogājām. darbiņā atmosfaira turpina būt drūmīga un uzvilkta, ļoti priecājos, ka manīm ir slimības lapa šobrīd un vēl brītiņu.
3d iedvesmojoties no kaķa, kas nira pa kupenām, izmetos peldkostīmā un arī metos vārtīties sniegā. ļoti skaista diena. drusku pievācu sasprāgušo bērza sulu burku nešķīstību pagrabā.
+
gaismas un saules pielietas ziemas dienas un pastaigas. un Strenči.
un karš. jau 4 gadus. |
|
|
| |
[25. Feb 2026|18:36] |
Cibas kontekstā viens no mulsinošākajiem aspektiem ir atklātības līmenis šauros griezumos - mani vienmēr pārsteidz tas, par ko jūs (mēs) esat gatavi runāt un stāstīt vissīkākajās detaļās, bet par ko tajā pašā laikā nerunājat vispār un klusējat. Es to pieņemu kā specifisku šī medija īpatnību, jo citur ir savādāk - sākot no influenceru samākslotajām ikdienām, mākslas vārdā izrādītajām privātuma tiešraidēm un beidzot ar pavisam un galīgi personiskām dienasgrāmatām, kas tā vai citādi nonāk pie lasītāja (lielisks piemērs ir Ludviga Vitgenšteina šifrētā kodu valodā rakstītās piezīmes 1. pasaules kara ierakumos, kur viņš piefiksē, cik reiz ir masturbējis). Cibā ir lietas, par kurām ir nepieciešamība runāt tā, kā tu nekur citur nerunātu, bet tomēr paliek lietas, kas netiek izstāstītas. Viena no tādām lietām, par ko viegli tiek stāstīts, ir atzīšanās vājumos - nevis vājībās, bet tieši tajā, kas var kalpot par iemeslu ievainojamībai. Man šķiet, ka to nosaka neapzināta vēlme "tik vaļā" no kaut kā (biežāk to izmanto sievietes, lai gan Cibā es nemēdzu piefiksēt, kāda dzimuma pārstāvis ir tas, kurš raksta) - uzrakstīt šeit par to, kā (ļoti detalizēti) slimo bērni, kavējas mēnešreizes, nomoka psihiskas problēmas, kāds nodarījis pāri, pasaule un konkrēti kaimiņi ir maitas, taču ļoti reti nākas lasīt par tikpat intīmām un slēpjamām lietām, kas ir potenciāli "pozitīvas", piemēram, ir tik maz ierakstu par iemīlēšanos un tām neskaidrajām, trauslajām sajūtām, kas taču arī mūs padara par būtnēm ar novilktu ādu. Vai kaut ko citu.
Es jums varētu izstāstīt kaut ko ( ... tālāk ... ) |
|
|
| |
[25. Feb 2026|19:22] |
šodien jau braucu pavisam labi, ja neskaita pirmo parkošanos, kad divas reizes pēc kārtas kā pilnīgs un apjucis lohs :D bet beigās viss bija labi, labāk lohs šodien nekā rīt, kad īstais eksāmens
vienā no mazajiem jocīgajiem kioskiņiem beidzot atkal dabūju bulgāru zemeņu lukumu, tad nu laime gandrīz pilnīga |
|
|
| |
[25. Feb 2026|14:27] |
|
Soctīkliem sprāgstot no apbalvošanas ceremonijā izteiktā n-vārda, pavīdēja arī kas gaišs. Vienam Austrālijas sporta žurnālistam ir tāds pats vārds un uzvārds kā skotam par kura dzīvi sirgstot ar tureta sindromu uzņemta filma (kkad sen skatījos par viņu doķeni). Cilvēki straumēm vien katru mīļu brīdi pieprasa sporta žurnālistam atvainoties, sauc viņu par rasistu, vai tieši otrādi - saka viņam, ka miljoniem cilvēku viņu atbalsta un saprot viņa slimību un jūt līdzi. Kāds cits varbūt būtu jau nokaitināts līdz baltkvēlei, bet žurnālistam, izskatās, ka ir laba humora izjūta un viņš atbild diezgan jauki - jau ir paspējis atvainoties par Kenedija slepkavību, badu, karu Tuvajos Austrumos, dzīves dārdzību, kā ar par to, ko kāds cits čuvaks pateica balvu pasniegšanas ceremonijā. |
|
|
| |
[25. Feb 2026|15:37] |
|
Vienā sapulcē izskanēja apmēram tāda frāze: "Šādi uzņēmumi Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, un mūsu uzņēmums ir pats lielākais pirksts." |
|
|
| |
[25. Feb 2026|14:55] |
|
Ziema kaput |
|
|
| |
[25. Feb 2026|12:30] |
|
Latvijas radio: "Iespējas palīdzēt Ukrainai šobrīd patiešām ir daudzas un dažādas. Un katrs var izvēlēties sev saistošāko." |
|
|
| |
[25. Feb 2026|08:44] |
|
No Spotify uz Quobuz ir pāriets, no Audible uz Libro arī. Ex-tviteris ir izdzēsts, Stopify turpinās. |
|
|
| |
[25. Feb 2026|10:11] |
|
Tas brīdis, kad klasiskās mūzikas koncerta starpbrīdī blakussēdētāja pēkšņi pagriežas un saka: “Man patīk jūsu dzeja.” Un pēc pavisam īsas pauzes piebilst: “Mēs ar vīru reizēm lasām pirms gulētiešanas.” |
|
|
| |
[25. Feb 2026|07:42] |
|
Pirmais rīts šogad, kad nevajadzēja slēgt gaismu. |
|
|
| |
[24. Feb 2026|17:38] |
Hedda (2025) |
|
|
| |
[24. Feb 2026|20:53] |
| [ | Mūzika |
| | still the same resting traveler | ] |
Interesanti kā darbojas smadzenes: viens piemērs, kas ar mani notika vakar, gan jau ikviens to ir piedzīvojis. Sarunā nevarēju atcerēties kā sauc vienu indiešu ēdienu, nevaru un vis. Bilde prātā ir, bet vārda nav, tomēr tas arī nav tik svarīgi, lai vilktu laukā tel un meklētu. Par to vairs pēc tam nedomāju, tam nav nozīmes. Tad šodien, darot kaut ko pilnīgi nesaistītu, man pēkšņi prātā izlec vārds: SAMOSA
Pareizi, samosa! Tas ir kaut kādā ziņā apbrīnojami, ka kaut kur dziļākās prāta dzīlēs tas vārds tika meklēts visu šo laiku, it kā smadzenes teiktu: ok, mums nav šī vārda šobrīd, bet mēs atradīsm - un mans virs-ego par to neliekas ne zinis, bet process notiek neatkarīgi no tā. Un tagad beidzot fails ir atrasts un man tiek piegādāts ziņojums - ar novēlošanos, bet IR! Samosa! Paldies. |
|
|
| |
[24. Feb 2026|20:25] |
| [ | Mūzika |
| | Stop here, traveler.. You deserve some rest | ] |
Es nekad nezinātu, ko piedzīvoja mana mamma, ja man nebūtu bērns. Viena ir dzīves daļa par kuru tev nav apzinātu atmiņu - tāltālais ceļš līdz bērns vispār sāk staigāt, kā viņš vispirms skatās, tad sāk pagriezt galvu, kur ir viņa intereses objekts, tad sāk kustināt kājas un rokas, tad pamana, kad viņam ir kājas un rokas - man ir spožā atmiņā palicis kā viņa mēģina savā redeļu gultiņā no guļus stāvokļa aizsniegt sev kājas un nevar un dusmojas, ka nevar :) Tad vēl ir lietas, kas ar tevi ir notikušas jau ļoti apzinātā vecumā, bet tu tagad tās piedzīvo no mammas perspektīvas. Es biju ļoti nešpetns un nomākts pusaudzis, aiztaupīšu detaļas, mans bērns nav ne tuvu tik nešpetns. Taču kaut kāda psiholoģiskā dinamika ir pārmantojusies. Man vairākas reizes ir uzliesmojuši flashbacks, kad ir situācija, kurā es gruzīju mammu un mamma sāk raudāt un es nesaprotu, kāpēc viņa raud. Un tagad reizēm notiek tas pats, tikai tagad es esmu mana mamma, kura raud. Tāpat kā man, arī viņai nav tobrīd saprotams, kāpēc, viņa iztausta robežas un mācās. Un tās situācijas reizēm ir teju vai identiskas, pat identiskās vietās - pie veikala skatloga, kad jākavē laiks līdz kādai vizītei vai vakarā sarunās pirms miega - tas pats, tikai ar laika nobīdi. Tas nenotiek bieži, bet, kad gadās, sajūta ir neaprakstāma. Tad man gribas piezvanīt mammai un atvainoties (es viņai atvainojos btw). Citi cilvēki gan jau ir attapīgāki par mani, bet to, ka mana mamma ir tikai cilvēks, nevis vienīgi vecāks, kuram vajadzēja taču visu zināt labāk, es sapratu tikai tad, kad pati par tādu kļuvu. |
|
|
| |
[24. Feb 2026|18:21] |
|
Saap auss, ir mild temperatuura un malaise, dusmojos uz R ka mani nesaprot un uz pasauli, ka man tajaa nav vietas. Varbuut atkal vnk pms hopefully. |
|
|
| Teloss |
[24. Feb 2026|18:07] |
interesants raksts par epšteinu
https://telos.lv/epstina-failu-zemestrice/
tikai piezīmēšu ka teloss jau nevar neuzbraukt tehnokrātismam un materiālismam, kas šoreiz ir galīgi garām kasei. |
|
|
| Izglītība un bauda/sajūsma |
[24. Feb 2026|15:33] |
Lasot grāmatu "Skolotāji" atmiņā nāk tas, ka māte tiešām man ir centusies iemācīt gandrīz visu, ko prot.
Viņa ir strādājusi, hronoloģiskā secībā:
par vietu ierādītāju kino
par mūzikas skolas skolotāju
par instrumenta spēlētāju (čells un klavieres)
par žurnālisti
par notāru biroja darbinieci
par pasniedzēju JVLMA
par projektu vadītāju
par muzeja darbinieci
Taču visu dzīvi viņa gribēja nodarboties ar zinātni. Tikai muzejā mazliet, apmēram 5-10% apjomā, amata aprakstā bija ietverta zinātniska darbība un piedalīšanās konferencēs.
Man pašam nav bijis tā, ka es būtu visu mūžu gribējis kaut ko vienu.
Bērnībā gribēju būt matemātikas profesors.
Pēc tam programmētājs.
Pēc tam angļu valodas skolotājs.
Pēc tam pasniedzējs augstskolā.
Par šaha treneri sāku strādāt, jo vajadzēja naudu.
Arī datorus laboju ilgu laiku, jo tā varēja relatīvi viegli nopelnīt.
Ar tulkošanu pelnīt ir sanācis minimāli, taču tulkot man ļoti patīk.
Šobrīd strādāt matemātikas metodikas izstrādē šķiet reāls mērķis tuvāko 10 gadu laikā.
Kad lietuviešu meitene intervijā jautāja, kas es esmu, atbildēju, ka mācu skolā 3 priekšmetus un rakstu grāmatas.
Man dzīvē vislielāko baudu sagādājusi garīgā attīstība un grāmatas, man šķiet.
Kad es paņemu rokā vērtīgu grāmatu, pat ja tas ir 1976. gada uzdevumu krājums kombinatorikā, mani pārņem sajūta, ka es esmu atradis dārgumu lādi ar briljantiem.
Šī sajūta man radās, kad iemācījos lasīt 4-5 gadu vecumā, un vienmēr ir palikusi.
Es gribu rakstīt grāmatas, kas sagādā BAUDU citiem. |
|
|
| Ļoti jocīgi |
[24. Feb 2026|01:36] |
Kāpēc atkal jāmostas no tādiem murgiem? Apkārtne līdzīga Gogoļa ielas tunelim, tikai tumšāka un nereālāka. Mani sargāja liels melns kaķis, viņš bija kā liela ērta soma, kurā ielīst, noslēpties un netraucēti vērot apkārtni. Kaut kas bez sejas meklēja dzīvnieciņus, bet visi aizbēga. Tad no kādas ēkas iznāca divas blondas sievietes ar maziem bērniem. Tad viena balss teica: "Mirs mazā meitene!" Es izlēcu no sava drošā patvēruma un teicu: "Nē! Es varu iet viņas vietā!" Tā sargājošais kaķis pazuda un man ļoti sāka sāpēt kakls, it kā mani žņaugtu. Likās, ka smoku, un tā pamodos. Tāda sajūta, it kā tiešām būtu izlīdusi no kāda stulba bojevika. Turklāt ne ko tādu skatījos, ne lasīju. Gribētu pārmaiņas pēc šonakt nosapņot kaut ko skaistu. |
|
|