Vakardiena bija dīvaina...manējam sagribējās čipšveidīgos, kurus var dabūt tikai babaju veikalos. Tur mūs noķēra avīze un nu čekošu to katru dienu līdz mūsu interviju publicēs xD
Ar garšvielām un aziātu un lietuviešu labumiem pilnām somām izdomājām izmest līkumu uz bāru pa aliņam, kas kkādā veidā transformējās ar nonākšanu vīna bārā. Gadu atpakaļ tur bijām uz 1. oficiālo randiņu un viņam bija atlaides, jo čoms. Vakar baudījām vīnus ar manu atlaidi, jo 'māsas' uzņēmums vienam no restorāniem, kur piestrādāju.

Šon sapratu par ko man bija sajūta, ka vakardienas datums kko nozīmēja. Precīzi 9 gadi kā vairs nedzīvoju Latvijā.

Neatpazinu Slaigo.

īstenībā iepriekšējais nav attiecināms uz mani jo uz mana 4080S vidējais fps ar dlss3 un frame generation ir aptuveni 120. lai gan nevar noliegt reizēm ir mistiski frīzi, bet kopumā im fine.

Pirms kāda laika atklāju garšīgu kombināciju: vaniļas saldējums, zemeņu džems un... sāļie pretzel'i.

Pilnmēness taču it kā beidzies? 👀

Šodien braucu mājās ap kādiem pusdesmitiem pāri Vanšu tiltam ar velosipēdu. Ķīpsalas pusē pie bulciņu kioska "Sala" no Preses nama tuneļa man pretī iznāca lapsa. Paskatījās uz mani, apstājās, palaida mani garām. Es viņai pabraucu garām kādu divu vai trīs metru attālumā un viņa nemaz nenoraustījās.

"Šitie draņķīgi pārtulkotie krimiķi. Tu, cilvēks, pirms miega gribi palasīt zviedru kriminālromānu, kas pārtulkots latviski un piedevām reklāmiski izkunkstēts par ļoti labu. Un tu smagi aplauzies, jo ieraugi, cik drausmīgi nabadzīga, tizla un vienmuļa ir zviedru valoda, kurā nav ne sinonīmu, ne idiomu un vispār ir tikai Google translate repertuārs. Kā viņi sazinās tik noplicinātā valodā?!
Tur visi runā ar sakostiem zobiem (nevis caur zobiem) kā Grēta, bet tas netraucē policistiem katrā lappusē pa pieci lāgi būt "draudzīgiem", jo zviedru valodā acīmredzot nepastāv vārds "laipns". Neviens tikpat kā nekad neiet, nesteidzas, neskrien, un aizmirsīsim par lavīšanos, tipināšanu, lāčošanu, šļūkšanu un citām novirzēm, jo visi tikai DODAS. Es dodos. Viņš dodas. Man jādodas. Aizdevās. Ne vien katrā lappusē - pat katrā rindkopā tik dodas un dodas. Piedevām bez mērķa - vienkārši dodas."

/ Brice, Piktais sentiments

kad brālim atkal bija slikti, es viņam uzrakstīju īsziņu. garu īsziņu.
es viņam rakstīju, ka par viņu domāju, ka viņu mīlu un ka viņam vajag meklēt palīdzību. īsumā.
laikam nožēloju. kaut kas manī vēl naivi ticēja, ka varbūt šī būs tā izšķirošā krīze, pēc kuras mēs beidzot sāksim kļūt normāli, mēs sarunāsimies, sarakstīsimies, viņš pajautās, kā man iet un pastāstīs, kā iet viņam, mēs beidzot būsim normāli.
no mammas zinu, ka šobrīd viņam viss ir nokārtojies. taču man no viņa ziņas nekādas. un to rakstīt šķita tik neērti, kā rakstīt svešiniekam. bet vai un kad viņš to palīdzību meklēs? man šķiet, ka nemeklēs. es nezinu, es nesaprotu, kā viņš tā var dzīvot.

man šķiet, ka es spētu izdarīt tik daudz ko un izdarīt to labi, bet es nedaru, es vienkārši nedaru to, kas man patīk

Divas no savas dzīves lielajām mīlestībām es satiku un atkal-satiku augustā - vasaras beigās. Līdz ar ko mūsu saldākais laiks bija bijis rudens sākums, pat ziemas sākums.

To atceroties, es nesaprotu - kā varēja būt, ka ārā ir sals, bet es neatceros ka būtu salis.

Dažreiz man liekas ka sajūk un saputrojos - pēc kuras skumstu vairāk.

Laikam taisnība vien būs tai psihoterapeitei, kura man vienā ballītē, viegli iereibusi, stāstīja ka kanabiss ir nr1 psihozes izraisītājs jauniem cilvēkiem. Vēl viņa teica, ka viņas bērni nekad nelietos, to gan apkārtējie uztvēra ar vieglu smīnu.

https://www.mcgill.ca/newsroom/channels/news/cannabis-disrupts-brain-activity-young-adults-prone-psychosis-study-361318

Visdrīzāk pie vainas nebūs kaņepes kā tādas, bet ļoti lielais THC % tanīs, kurš pēdējās pāris desmitgadēs ir audzis 10 un vairāk reizes.

https://youtu.be/ILxOPAH1bVw?t=46

https://x.com/MyLordBebo/status/1859594877358526557

https://archive.ph/O1oGy

#RegimeChangeOperation
#Joe'sRevenge

Es esmu mauka.

Vakar aizgāju gulēt, pirms tam izlasīdams redditā par letiņiem un naudu -

https://old.reddit.com/r/latvia/comments/1gvk5mq/k%C4%81_j%C5%ABs_varat_jebko_at%C4%BCauties/

Secinājums tāds - ja Tu naudu tērē uz vairāk nekā vienu pozīciju, ir uz ko ietaupīt :D

Otrs - jāplāno vismaz tas, ko var plānot.

Trešais - drošības spilvena nauda ir nevis ceļojumam uz Parīzi, bet gan kādam lieliskam piedāvājumam, kur vajag tikai mazliet, lai iesaistītos.
Kādai biznesa idejai, piemēram.

Ceturtais - ir labāka sajūta dzīvojot bez kredītsaistībām un pieticīgi, nevis ar kredītiem un tad no algas līdz algai

Piektais - meklēt jaunus klientus un reklamēt savu uzņēmumu neuzkrītoši ir prasme, kas jātrenē katru mēnesi

Sestais - iepazīsti savus paziņas. Varbūt kāds no viņiem prot ko tādu, ko saliekot kopā ar Tavām prasmēm, var padarīt par pakalpojumu, kas ir pieprasīts tirgū

Septītais - esi pateicīgs vienmēr un visur, taču patiesi. Laipnība naudu nemaksā, taču uzspēlēta laipnība gan.

Someone needs to hold its horses. Pun intended.

https://www.youtube.com/watch?v=rJUfFzd8nHI

https://www.youtube.com/watch?v=1Vd7ueYwfKY

https://www.youtube.com/watch?v=JAY8X7baWDk

2 slimi beerni un pati slima is my Aquarius retrograde. Neesam bijushi aaraa nedeelju, but i have a new lust for life jo ir atgriezusies garsha un smarzha. Tagad tikai gaidu kad chunky izveseljosies, kad smart pants beigs punjkjoties un kad R turpinaas buut strong male that gets no virus.

Plus muusu eekaa vakar bija ugunsgreeks. Looks like we need to buy a lottery ticket.

kad darbiņā vairs nevar saģērbties atbilstoši laikapstāklim. Pie aktīvas kustēšanās karsti, pārējā laikā salst. Vienbvārdsakot, nosalu, jo ciest nevaru svīst, kad esmu par biezi saģērbies.

satori naudas prasīšanas kampaņa rada iespaidu, ka cilvēki tur nav diez ko radoši (kaut arī zinu dažus, kas ir).
naudu var pelnīt, ja ir nepieciešams produkts, ko grūti izkonkurēt lētāk, vai arī ja ir radīts tēls.
vislielākā vieglākā nauda ir tad, kad cilvēki tikai iedomājas, ka viņiem kaut kas ir vajadzīgs un ar to tēla radīšanu satori ir problēmas.
sajūta, ka paši netic un tas sit cauri tiem reklāmas rullīšiem.

tā besī, ka visu laiku kaut kas jādara

Finland's updated dietary guidelines recommend significantly reducing the consumption of processed meats, such as cold cuts and sausages, to mitigate health risks like colon cancer. Instead, the guidelines emphasise the importance of a plant-based diet that includes 500 to 800 grams of fruits and vegetables daily. Meat companies Atria and Snellman responded cautiously, stating that consumer choice remains essential and that they have no immediate plans to change their products. They acknowledged that the recommendations might significantly impact public sector catering more than individual eating habits, with broader changes expected in the long term.

bet tā es vakar pirmo reizi dzīvē piedzīvoju trauksmes evakuāciju no sabiedriskas ēkas. īsi pirms sākties otrajam cēlienam, atskanēja sirēnas, sāka mirgot signālspuldzes un balss paziņoja, ka ēkā ir ārkārtas situācija, visiem mierīgi, bet nekavējoties pamest ēku. pirmajā mirklī nevarēja saprast, vai tā nav daļa no izrādes, jo revolūcija, forma jauniešiem un tas viss, bet publika daudz nedomāja, cēlās kājās un bez panikas raiti pameta zāli. smieklīgi, ka tekstu atkārtoja latviski un igauniski, citās valodās ne. dažs publikā minēja, vai tik tā neesot reklāmas kampaņa cosmopolitēnam, jaunākajai igauņu invāzijai valmierā.
enīvei, izgājām visi ārā, foajē ar automātiskajām, ugunsdrošajām, viegli caurspīdīgām starpsienām jau bija sadalīts segmentos. par mēteļiem nebija ne runas. pat ja tiktu klāt, noteikti nedotu. stāvējām visi ārā, brāzmainajā vējā, ap nulli grādos savās teātra kleitās kādas krietnas minūtes desmit. ja ievilktos, netiktu pat mājās, jo mašīnas atslēgas mēteļa kabatā garderobē, dooh

kas tā par dziesmu? šķiet, iesaistīts ir šubrovskis. vārdos ir - jūras krastā. tāda ritmiska un smeldzīga.
dzirdēju vakar valmieras puikās, aranžētu un cita izpildītu, nemāku atrast oriģinālu

mans kabinets ir blakus skolas puiku wc un ko es tur garāmejot, durvīm virinoties redzu? stāv 10 jaunieši un ēd eklērus.
update: tikko iegāja 4 gab ar piena pakām un bulciņām.

Ļoti patīk iet skriet tumsā. Gribētos mežā, bet vienai drusku mīzīgi. Nespēju izdomāt, ko varētu uzaicināt nesāpīgā kompānijā. Īstenībā spēju - suni. Bet kur tādu raut? As if ar kaķiem jau nepietiktu pisaka.

Biju jau aizmirsis, cik daudz prieka sagādā trīsgadniekam pirmais sniegs. Jo atmiņu par pērno diezko nav, visas zināšanas ir tīri teorētiskas no grāmatām un multenēm

tam rakstiņam, kas tur kārpās laukā pamazām, būtu izvēlējusies citu dziju, ar biežākām un vēl raibākām krāsu pārejām, bet bija jāiztiek ar to, kas atradās tobrīd, kad ļoti niezēja pirkstiņi kaut ko iesākt... un tagad es sevi nevaru ciest. kāpēc man vajadzēja vispār kaut kam šādam pieķerties? es to negribu ne turpināt, ne ārdīt laukā. ik pa laikam to paņemu rokās, uzadu kādu rindiņu vai divas, pasmaidu, bet jau nākošajā mirklī man gribas mest to visu pret sienu.

Ta kā man te daudz brīvs laiks un sen neviena šausmene nebij noskatīta, tad noskatijos The substance. Galvenā doma protams skaidra. Viss tas skaistuma, botoksa špricēšanas kults ir huiņa. Bet mani visu filmas laiku nepameta sajūta, ka filma ir par alkoholisma ārstēšanu. Ar to jauno džusi ļoti labs seriāls ir Maid. To labu laiku atpakaļ jau nobolījos.

"Pāru Terapija" - heteronormatīvs sūds. bet lielāko īgnumu rada pat nevis tas, bet gan tas, ka kustību - lielāko no mākslām - izmanto tik ilustratīvi, un ilustrē ļoti aprobežoti atgremotas reālpsiholoģiskas lietas. horeogrāfiem vajadzētu zināt labāk, ne?
mūzika un scenogrāfija bija ok. horeogrāfija un scenārijs - viduvējības kalngali. drosmes necik.
Gada pārsteigums - Ģirts Krūmiņš dejo. Viņš man arī patika vislabāk no visiem uz skatuves. Viņš un Roberta Gailīte.

Ko jūs gribat no tāda džeka, kurš 9 dienās izdzēra vien 1 kg kefīra paciņu.
Esmu laimīgs, ka šodien neizgāju ārā. Es vairs nespēju dzert. Vienkārši negribu.

Kā es gribētu kefīru tagad

https://youtu.be/AKh4txSD0eQ

#ПальцыВеером
#CasusBelli
#GG

no tutrubas komentāra:

@shovon9412
2 hours ago (edited)
the kryptonite of PC gaming performance - UE 5

kad apskatnieks izmanto 4090 un sūdzas ka uz max neiet, tu vienkārši ZINI ka viņš nav spēlējis pirmo stalkeri, jo pirmo stalkeri uz max es varēju palaist kaut kur 5 gadus pēc tam kad tas iznāca. tikai toreiz nebija fsr un dlss. konsolisti kaut viņus jupis rāvis.

***
paskaties
dzelzceļa sliedes
koku aleja
vecā slimnīca
šeit tu piedzimi
un tepat blakus
tava tēva un vectēva
noliktā karote
nekur tev nav jābrauc
ne uz kādām spānijām
paliec tepat
dzīvo un karo te
dzīvo un
karo
te

https://youtu.be/heXR9fbIm6k

_
https://www.amazon.co.uk/Rise-West-History-Human-Community/dp/0226561410

#DoubleHelix
#RudyardLynch

Nu tas ir tā, ka bieži tu dzirdi kādu frāzi un jūti, ka tas ir par tevi un tu nevari atrast iemeslus citus kā tikai to sajūtu un tas tā arī ir. Nu piemēram, lai arī cik pētījumus jūs neveiktu un lai arī cik cipargalvas nepieslēgtu savu nenoliedzami spējīgo smadzeni un lai cik stingru vidēji aritmētisko neizspiestu no jebkādas informācijas kopas, šīs zināšanas galu galā nav nekas vairāk kā aptuvena ceļa norāde individuālas pieredzes priekšā. Tas ir tikai vēja rādītājs emociju vētrā. Nē nu skaidrs, ka kaut kā jau mums tā jēga ir jāveido un viens veids kā to darīt ir tik pat labs kā jeburš cits, taču beigu beigās lēmums ir jāpieņem tev un tev ir jāsadzīvo ar sekām, nevis vidējam aritmētiskajam ceļa rādītājam. Un tas, ka līdz šim vienmēr kaut kas ir nostrādājis nenozīmē, ka nostrādās arī tad, ja mēģināšu es. Protams, mēs varam spēlēties ar statistiskām iespējamībām, bet ko tas mums dod? Ja es iebāzīšu pirkstu liesmā, sāpēs man un ir pilnīgi vienalga, ka līdz šim brīdim sāpējis ir arī miljardiem citu cilvju, kas spēj izjust sāpes. Kas vispār spēj izjust kaut ko. Nu vo, un ja tev šķiet ka tev ir pie dirsas divi mazi ritentiņi, tad tā tas arī ir, pat ja tu apsēdies uz zemes un nekur neripo

Nē nu tā, kā es liku tikai uz 80 km/h uz tīra vasaras ceļa, ar roķeni, pilnīgi šķērsām mašīnām, Gunta kliedza vairāk kā orgasmā

Hitch hickers, ko paņēmu mašinā, kad oliņas reāli ripinājās no adrenalīna, braucot uz 160 pa nekontrolējamu melnu ledu uz Valmieru, agri no rīta, jo es strādāju ļoti. Stopētāji izbēga no mašīnas, laimīgi, ka dzīvi

Ampethamines bija iesaistīts. Es strādāju visu nomodu, un tikai 4h, ko pagulēt

Man ir tuvu salauzts vidējais pirksts, ar ko piederētos rādīt fuck

With best retards

Noklausījos "Songs of a Lost World". Man vienmēr vislabāk no "Cure" ir patikušas garas, šķietami monotonas sešu un vairāk minūšu ilgas kompozīcijas ar bagātīgu un netriviālu instrumentālo aranžiju. Un attiecīgi vislabākie ir tie albumi, kur šādu skaņdarbu īpatsvars lielākais. Un attiecīgi jaunais albums man ļoti ļoti iet pie sirds.

Kādas tīrīgas un disciplinētas cibiņas iedvesmota, tīrīju plīti un aizdomājos - nez, cik laika cilvēki vispār velta mājas uzkopšanai? Vai visi uzkopj katru dienu? Vairākas reizes dienā? Katras pāris dienas? Reizi nedēļā? Reizi mēnesī? Un cik laika tas aizņem?
Es katru dienu tīru laikam tikai kaķa kasti. Pat trauki mūsmājās tiek mazgāti retāk, lai gan to mēs it kā darām pat divatā. Nu izņēmums ir kādas stihiskas nelaimes kā, piemēram, augļu mušiņas, kuras vienkārši ir jāsūc katru dienu nedēļu no vietas. Vai blusas, kuras, par laimi, sen nav bijušās (tuk tuk tuk pie koka). Un apmēram divas reizes gadā man uznāk maniakāla tīrības lēkme, kuru laikā tiek izmests vismaz konteineris ar visādiem štruntiem un noberzēts viss, līdz kam es vien varu aizsniegties (un ik pa laikam arī tas, līdz kam es aizstiepties nevaru).
Šo brīdi es, kā saprotams, ieskaitu pie tieši tādiem periodiem. Man ir pat excel tabula ar visām virsmām, kas jāiztīra!
Un kā iet jums?

Tu esi tas, ko tu lasi.

Hmm. Vai maz pats saproti, ko tiko par sevi uzrakstīji?

Es klausos David Bowie FLAC formātā. Ar to jums jāpietiek

1 cilvēks neveiksmīgi izteicās. Kā nākas, ka tas uzreiz kļūst par partijas oficiālo nostāju?
Ētikas komisija jau izskata attiecīgos izteikumus, čilax

Tā ir neliela daļa, ko gandrīz neklausos. Ārprāts, mūzika plēš uz daļām

vispār ikdienā esmu kūtra uz filmu un jaunu seriālu skatīšanos, ļoti grūti pārkāpt to slieksni un savā dzīvē, komforta zonā, tajā laiktelpā, kurā atļauju sev veģetēt un nedaudz izklaidēties vienlaikus, ielaist kaut ko jaunu. protams, es zinu, ka tieši BKA varētu būt lielisks periods, kad izpildīt DS likumu un katru dienu noskatīties vienu filmu. pa diendusām vien varētu savākt klasiskās 90 minūtes, bet realitātē es tās diendusas pavadu skrollējot, čatojot vai skatoties kādu seriālu, ko jau zinu no galvas (es ļoti gaidu šos brīžus - tas ir laiks man!).

bet pagājušonedēļ es noskatījos "Annie Hall". pat neatceros, no kurienes atnāca impulss. es filmu biju redzējusi, bet vienudien mani pārņēma sajūta, ka neko no tās neatceros, un pat sāku apšaubīt, vai tiešām esmu redzējusi, tāpēc noskatījos (ar kādiem trim piegājieniem divu dienu garumā). un pēcāk kaut ko googlēju par Eniju Holu, pat vairs neatceros, ko. ā, nē, atceros. man (vēl aizvien nezinu, kāpēc) likās, ka Enijai (vai varbūt Kītonei?) ir kaut kāds akcents. Varbūt franču? atgādināja laikam Žilī Delpī filmā "Before sunrise" (ko arī nesen skatījos atkārtoti, jo braucu uz Vīni). googlē atbildes nebija, un nebija nekādu liecību, ka vēl kādam tā liekas, tāpēc nolēmu, ka man rēgojas. bet jebkurā gadījumā - šis mani aizveda pie 1978. gada filmas "Girlfriends". režisore un scenārija autore: Klaudija Veila. tādu es arī nezināju. šeit varu kā sirualsirual ielikt diskleimeri, ka gan jau visi citi sen šo filmu zina, bet man tā bija jaunums. nebiju pat dzirdējusi tās nosaukumu - kā tas ir ar visām citām krutajām filmām, ko kāds parasti piemin saviesīgās sarunās. Rakstelī ar to tika vilktas paralēles filmai "Frances Ha" un seriālam "Girls", kas abi bija mana maģistra darba pētījuma objekti. Lēna Danema ("Girls" veidotāja) saka: "feels like my oldest influence, yet I saw it for the first time less than a year ago," savukārt Grēta Gērviga atzīst, ka iedvesmojusies no "Girlfriends", strādājot pie "Frances Ha". Francisa tiek saukta par mūsdienu Sjū ("Girlfriends" galvenā varone), savukārt Sjū tiek saukta par ebreju Eniju Holu. Bet citur atradu, ka Sjū esot Enijas Holas un Alvija Singera apvienojums. Un tad tur vēl bija Kubrika citāts: "I think one of the most interesting Hollywood films, well not Hollywood — American films — that I've seen in a long time is Claudia Weill's Girlfriends. That film, I thought, was one of the very rare American's films that I would compare with the serious, intelligent, sensitive writing and filmmaking that you find in the best directors in Europe. It wasn't a success, I don't know why; it should have been. Certainly I thought it as a wonderful film. It seemed to make no compromise to the inner truth of the story, you know, the theme and everything else." šis viss radīja situāciju, ka bija pilnīgi skaidrs, ka man "Girlfriends" jānoskatās jau tajā pašā vakarā. un tas arī izdevās, E. bija komandējumā, biju viena ar M., kura nogulēja tajā vakarā mierīgi kādas 3 stundas. jāsaka, ka es neesmu nekad bijusi liela "Frances Ha" fane. pirmajā reizē, kad to skatījos, es vispār nesapratu, kas tas tāds ir un, nu tas "mumbling" arī neuzlaboja manas izredzes saprast. kad skatījos atkārtoti, rakstot maģistru, tad jau man patika, bet šķiet, ka tagad, noskatoties "Girlfriends", es pa īstam sapratu, par ko tas ir. kādu brīdi man pat šķita, ka "Frances Ha" ir teju pēc tā paša scenārija, kas "Girlfriends".

bet par pašu "Girlfriends". man šķiet, ka tā draudzeņu tēma varētu būt viena no klasiskajām, milzīgajām tēmām, ja cilvēce biežāk runātu par sieviešu pieredzēm un sieviešu pieredzēm, kas neaprobežojas ar heteronormatīvu romantisko pieredzi. tā tēma ir milzīga, bet laikam reti artikulēta (neteikšu, ka nekad, jo neesmu, protams, redzējusi un lasījusi visu). sieviešu attiecības ir atstātas mazām meitenēm, lesbietēm, mātēm&meitām un vēl, protams, sāncensēm. bet sieviešu draudzība var būt tik pat plaša tēma kā loveru attiecības, bet sanāk, ka tas kaut kur izplēn, paliek kā tāds nesaprotams posms starp bērnību un brīdi, kad sākas romantisko attiecību virzība. okei, tās ir tikai manas sajūtas un novērojumi. lūdzu, sakiet, ja tā nav! un tad vēl ir šis uzskats, ka sievietes nemāk draudzēties. un varbūt tā arī ir. jo to neviens nemāca, neviens par to nerunā. bet pēdējā laikā es arvien biežāk iedomājos un jūtu dziļu pateicību savām pamatskolas beigu un vidusskolas draudzenēm - kas bija mani pirmie "soulmates", pirmie cilvēki, par ko ir sajūta, ka tevi saprot, ka neesi viens pats normālais vai viens pats frīks visā pasaulē, pirmie, ar ko ir jautri un forši, un ērti bez nosacījumiem. tajās meiteņu attiecībās ir vismaz tik pat, ja ne vairāk dziļuma un mīlestības kā laulāto attiecībās. protams, arī potenciāls nodevībai un visām citām tumšajām lietām. bet parasti tās attiecības agri vai vēlu beidzas (vai pāriet citā režīmā), un tad nav skaidrs, kā par tām justies, ko domāt. es nezinu, ko es ar to gribu teikt. es laikam vienkārši gribu par to padomāt. laikam, skatoties "Girlfriends", es atklāju kaut ko pati par sevi, ko iepriekš nebiju sapratusi.

Otrā nedēļa pusē programmēšanas kursos. Pagaidām viss liekas fantastiski. Struktūra un pasniedzēji ļoti sakarīgi! ^^
Zinu, ka jautrība tikai sāksies, bet prieks par to, ka man kā totālam noob viss pielect diezgan ātri....pagaidām xD

Bet posts vairāk par to, ka klapēšana sev uz pleca par to, ka sekoju intuīcijai un izvēlējos šodien attālināti piedalīties. Mazliet pat nereāli, cik izteikta bija tā sajūta.
Dažas dienas atpakaļ ne tā gulēju un dabūju stīvu kaklu un ne masāžas ne kas palīdzēja. Kkādu stundu atpakaļ pizdjets iestājās un atcerējos, ka pastāv sildošie krēmi un devos uz aptieku.
...un tgd nākamā problēma, par daudz uzsmērēju un sāka dedzināt un viss sarkans, ka nācās berzt ārā, bet hey stīvums samazinājās.