wrong user
bet nu ai

"Martas asinis" darītu laimīgāku

lai arī lielu daļu sava mūža man ir bijis vienalga kāds dzimums ir cilvēkiem, kas man interesē - pārsvarā ņemu pretējo, jo tas tā ir vnk pieņemts latvijas sabiedrībā - pieredze ar AB (pretējā dzimuma pārstāvis) ir ietekmējusi mani tik neoptimāli, ka man laikam sāk vairāk vilkt uz manu dzimumu.. iespējams, labāk jau ir pārzināt cilvēku no sevis paša esamības, labāk saprot emocijas un viņi šķiet līdzīgāki sev pašam.. tā arī padomāju, attiecības ar mana dzimuma cilvēkiem ir bijušas pozitīvākas, ja nesaiet, tad paliekam draugos un viss ir ok, arī viens no bijušajiem pašlaik ir mans labākais draugs, jo vnk nesaderējām romantiskajā sfērā, lai gan joprojām jokojam, ka salaidīsim, ja viņu pametīs pašreizējais partneris.
varat jau te dirsties par savu homofobiju un pidarasiem un pediņiem un lezbiešu padauzām un fagotiem un sazin ko citu jūs vēl varat izdomāt, bet man tā tīri pohuj, man lielāka cilvēku izvēle un mani grib dažādu dzimumu pārstāvji..

Egles asaras
birst ik vakaru
viņa jau nejūt
no koka

Krišs
kuššš
Krišs
buč
Krišs
lai
čuč
ššššššš

šuvēja Ksenija
satvēra Eglona
lūpas
un
justdūrienā
tās
aizšuva

Šodien bija brīnišķīga diena. Sāku ar to, ka uzspļāvu ierakstiem plānotājā, lēni, lēni brokastoju, tad gāju staigāt pa Mežaparku, vēroju priecīgus cilvēkus un suņus, bērnus, kas šļūca pa reni Dz.sv estrādē, dzēru karstu cidoniju dzērienu, acis žilba saulē, tad rimčikā nopirku šādus tādus gardumiņus, kurus gandrīz tūlīt pat arī visai eleganti pagatavoju visādos tur rozmarīnos un timiānos, bet pirms tam vietējā humpalā nopirku jaunkudzei episkas (kā viņa pati feistaimā nokomentēja) kurpes un ja jau tad jau arī gandrīz tikpat episkus aizskarus jaunajam dzīvoklim, kurš joprojām ilgojas pēc iekārtošanas, pēc tam apskatīju, ko tad mums rāda splendidā un nolēmu iet uz Hamnetu, jo Mīli mani maigi, kas bija otra izvēle, šķita pārāk bēdīga, tad nokavēju trolejbusu un izsaucu boltu, boltists apvaicājās, ko tad labu rāda kino un ātri pastāstīja, ko redzējis kbizē! un tad arī, ka esot filmējies pie džūda lova un vispār visus tai kino industrijā pazīst, biki vēlāk pazina arī mani (kaut kas tāds man gadījās pirmo reizi un es te vienkārši par to brīnos), pie kino kasēm satiku sen neredzētus jaunības dienu draugus, tad skatījos filmu un brīžiem knapi turējos, lai neraudātu balsī, bet tādā ļoti gaišā sajūtā, un tad bridu pa sniegu uz trolejbusu un braucu mājās un tagad priecīgi rakstu šo. Vienkārši perfekta diena. Iespējams tāpēc, ka varēju to pavadīt ar sevi.

Atgādinājums nākotnes sev: noskaties šo dokumentālo filmu par britu ambient scēnu.

Skatījos uz Mēnesi šorīt. Hmm, tur līdz pilnam ir 2 nedēļas. Ok, dienas 10

Runājot par mākslas nodalīšanu no mākslinieka, mīlu šo franču NBSM bandas Melnais Mēris skaņdarbu. Vokāls ir ārpus šīs planētas. Un klasiskās ģitāras instrumentācijas piešķir šim stereotipiskajam žanram jaunu dimensiju.

Why is my hair curly after all this baby stuff?
If I brush it, I look like a poodle now.
Give me my normal hair back Q_Q
Also - WHY ONLY HALF OF MY HEAD?
GAH

Nav nekādi dullie. Tagad būs pilnais stāsts par auksto kuci.

Tas sākās ziemā. Zvana durvju zvans ap 19:00. Atveru stoned, pirmās lapiņas no gaidāmās ražas labi iesmēķētas.
Pie durvīm ārprātīgi auksts cilvēks, pretīgs.

Tas aukstais cilvēks sāk lēnām iztaujāt, un apvaino mani skaļas mūzikas likšanā. Es normālā neizpratnē – vai tas ir realitāte.
Nevaru noticēt, jo tik nesakarīgus cilvēkus, situācijas nebiju piedzīvojis.
Runājām ilgi uz mana sliekšņa. Es vislaik neticēju, ka tā ir īstenība.
Man taču ir mamma gultā. Kā lai es liktu skaļu mūziku?

Turpinājās ar zvaniem 4:30 pie durvīm, laikam kādas 3 naktis. Policija. Visu nokonstatē, aizbrauc.
Nu fak. Tur nekas nebija saprotams, kāpēc tik intensīvi piegājieni.
Un tad, jau pēc reizēm, es viņai teicu "jūs laikam turat skapī tumbas, un precīzi 4:30 uzliekat skaļu mūziku", lai mani diskreditētu. Tas viņu nedaudz atvēsināja. Pusgadu lika mierā.
Patiesībā, es pats pat nedzirdēju ko vieglāku kā knapu vibrāciju kaut kur, kad liku ausi pie grīdas, sienām.

Man nācās iet uz policiju, skaidroties.
Un tad, pusgadu vēlāk, kad jau it kā viss bija norimis, viņa zvana 5:30.
Man bija pāri visiem mēriem. Kad draudēju ar policiju viņai, viss norimās.

Ir arī extended version, ar vairāk, un pat daudz interesantām detaļām, bet neesmu ieinteresēts

Mocarts mani tā iedvesmoja, ka šodien esmu uztaisījusi abstrakto fonu jau astoņām mazajām glezniņām: "Viridian, Ochra, Titanium white."
Man ir karsti. Novilku zekjes.

Man ir brūnas acis un liels deguns, atšķirīga sejas forma. Es esmu žīds. Kā zināt, vecvecvāki laikam krāpušies.
Konfilktā ar pašreizējā apakšstāva kaimiņieni, viņa blenza, auksta kuce, manās acīs "cilvēkiem ar brūnām acīm es neticu".
Esmu mierīgs, pārsvarā. Tāpēc man nebija uzreiz vārds kabatā. Es skatījos uz viņas Baibas Rozentāles frizūru, man vēmiens nāca. Kur vēl dullāka plastmasas lelle var būt. Es pateicu "un skatoties uz Jūsu matiem...". Es neturpināju. Jo sākt piesieties izskatam, ir pēdējais.

Konfilkts atrisinājās pusgada laikā, kad viņa man zvanīja uz tel 5:30 no rīta, lai es nogriežot mūziku. Protams, nekādas mūzikas nebija, jo mammas dēļ klausījos tikai austiņās. Viss viņas manipulācija vai halucinācijas.
Es auroju klausulē "Ja jūs vēlreiz mani traucēsiet, būs iesniegums policijā, jau rītdien". Apklusa kuce uz visiem laikiem. Daži saprot tikai spēku.

Neiedomājami. Man zvanīja. Nezinu, cik ilgi saruna, stundu varbūt.
Viņai klājas labi. Tas galvenais priecē.

Mana balss bija aizlūzusi. Centos pateikt max īsti, bet nesalūzt klausulē.

p.s. jā, es neceļu telefonu, jo vislaik ir Don't Disturb režīms. un telefonu ne skatos reizi divās dienās, kā muldēju, bet apskatu kad pamostos, katru dienu, un parasti nometu atpakaļ segā, nevienam nepārzvanot.
Bet zvanījusi ir [..]

Here rests a bird called Starling,
a foolish little darling.
He was still in his prime
when he ran out of time.
And my sweet little friend
came to a bitter end.
Ahh
Gentle crowd, shed a tear,
for he was dear.
I bet he is now up on high,
praising my friendship to the sky.
For when he took his sudden leave
which brought to me such grief.

To a good companion!

/My condolences, Wolfgang.


For about three years, the composer Wolfgang Amadeus Mozart kept a pet starling. The starling is remembered for the anecdote of how Mozart came to purchase it, for the funeral commemorations Mozart provided for it, and as an example of the composer's affection in general for birds.

Īlona Maska joks par peace board Davosā. Trāpīgi.

"I heard about the formation of the peace summit, and I was like, is that p-i-e-c-e? You know, a little piece of Greenland, a little piece of Venezuela," he said, laughing during his address to the forum."

https://www.euronews.com/2026/01/23/peace-or-piece-musk-mocks-donald-trumps-new-board-of-peace-in-davos

Algotitmi manā ziņu lentē ir atnesuši man svešu cilvēku sašutumu par Selmas leoparda tērpu, un mani sen nekas tā nav sajūsminājis. Vīriešu pienesums šajā diskursā ir diezgan paredzams, taču izskatās, ka visvairāk "meitiņ, vai maz tā vajadzēja" nāk tieši no sieviešu puses. Cilvēki joprojām bez ironijas lieto frāzi "pat es". Tā, it kā viņu viedokļi ir liberālo vērtību virsotne. Bitch, please! Progresīvā pasaule ir evolucionējusi no viktoriāņu laikmeta augstajām apkaklēm līdz legingiem ar camel toe, tāpēc fakts, ka tu netaisi rolmopšus pēc savas mammas receptes, tevi nenoliek progresīvās pasaules avangardā. Ja tev ir gadījies dalīt viedokli ar slavenajām Ogres Ziņām, tad tava vērtību pasaule atrodas kaut kur no centra pa labi labākajā gadījumā. Ja šim gadījumam ir vērts kaut ko trigerēt, tad tā ir pašrefleksija par tēmu, kas tieši tevi ir trigerējis kāda cilvēka apģērbā, kas nav netrīrs, nevīžīgs, saplēsts, vai kā citādi liecinātu par to, ka cilvēks nav paspējis pārģērbties, nevis speciāli ir izvēlējies šo apģērbu tieši konkrētai situācijai. Varu derēt, ka tur atklāsies daudz aizpriedumu, un ne pārāk daudz pieņemšanas un cilvēku mīlestības.

Te jau mēs varam sākt virzīties vīriešu komentāru teritorijā, kurā joprojām spicākais ierocis ir slatšeimings. Leopards, protams, ir skaists dzīvnieks, bet ja tev no šī dekoratīvā raksta vien ieplūst siltums vēdera dobumā, varbūt paturi savas fantāzijas pie sevis, ja reiz esi tāds social restrain entuziasts. We don't kink shame, taču šāda tipa komentārus saņem arī nepilngadīgas meitenes tērpušās ģemperī līdz zodam, un tas šādus komentētājus ieliek tajā grupā, ar piederību kurai lepoties nebūtu vērts. Savukārt sieviešu internalizētais slatšeimings ir atsevišķas terapijas vērts.

Bet virzoties prom no konkrētā gadījuma, manuprāt ir vērts atcerēties, ko signalizē visa šī gaumes policija. Ja ejot ārā no mājas tu nomaini kaut vienu apģērba gabalu, tu jau kosplejo. Kas pats par sevi nav slikti, līdz brīdim, kad kāds izdomā, ka cepure ar pūkainām kaķa austiņām ir mazāk vērtīga kā balts krekls ar šlipsi. Es pats nemēģinātu lauzt iesūnojošus stereotipus, piemēram, bērēs, bet es arī nenosodītu nevienu, kas savās sērās nolemtu ierasties krāsainā halātā. Es vēl pastiprinātu šo argumentu ar faktu, ka katra individālā izvēle par to, kā ir pareizi, nav tik universāla, kā visiem šķiet. Sliktas ziņas onkuļiem, jo sievietes savā dažādībā mēdz mazāk izcelties uz pārējo fona, kamēr vīriešu mēģinājumi noiet pa šauro dreskoda taku daudz vairāk ilustrē viņu individuālās dzīves izlvēles, un jebkurā cilvēku grupā būs vismaz viens tāds kā es, ka viņus džadžos.

I love the smell of freshly brewed coffee in the morning. And I love the sound of no one speaking to me while I drink it.

it didn't turn out the way you wanted it


did it



vakar no otraelpa plauktiem izķeksējās "Her Body and Other Parties: Stories" by Carmen Maria Machado - ja man kaut ko ir iemācījuši mani studiju gadi, tad tā ir labas grāmatas saošana jau pa gabalu. kā kāds ir varējis šķirties no kaut kā tāda? man tik ļoti patika tas pats pirmais stāsts, ka domāju par to pat klausoties urbja dīkšanā.

es nekur neiešu šodien.

es palikšu šeit iebarikādējusies ar kafijām, stāstiem un Ibumetinu.

Pretzel, telefons uz klusumu, ar to, ko arī es lepojos, kā pirmsācējs. Taču man šis laiks šķiet, ka nu jau visi tura uz klusumu.
Noteikti ne visi, jo es easy sazvanu visus. Bet kam vēl nav noriebušies smartfoni?

p.s. Mani sazvanīt ir nereāli. Es vnk reizi dienā, vai divās ielūkojos. Varbūt atzvanu.
p.p.s. Es pārspīlēju. Ja ir kas norunāts, es turu telefonu pie rokas, uzmanīgi pieskatot. Bet kad nav uzdevumu, visi ejiet dirst, uz nedēļu kaut vai.
p.p.p.s. Man ir nelasītas desmit sms. Nelasītas desmitiem epasta ziņas. Es negribu nekādu komunikāciju. Whatsapp tikai apskatu, jo tur raksta tikai tuvākie

https://www.youtube.com/watch?v=lD3cYqSdWJE

Jā, protams. Tas jau viss skaidrs. Ka dumji tā pārdzīvot. Tu taču nepārdzīvo. Visticamāk guli kā noplīsis ar tukšu sapņošanas bateriju un telefons uz klusumu. Bet es šonakt skatos uz savu dzīvi no putna lidojuma skatapunkta (varbūt tā vēl ir zoba anestēzija, kas šādi iedarbojas). Un es redzu visu, kā ir. Es varu tā dzīvot, kā tagad. Es varbūt pat varu sarast ar domu. Bet tajā nekad nebūs nekāda prieka. Neprasi tad no manis, lai smaidu.

varbūt. bet tad kāds stūrgalvīgi un ļoti veiksmīgi kopē nefolku.
neuzņemos apgalvot. jo ja es gribētu, es ideāli spētu rakstīt neatpazīstamos veidos. nu, alko ir prob. mani varētu atklāt tikai neuzmanīgas nianses pālī

Bļeģ, kā gribās noslēpties no jūsu sarunām.
Jūs vienkārši maisat suņa kaku.

Jūs ticat tam izjukušajam cilvēkam? Tā lai paņemtu to kaut cik par realitāti.

Es iedošu jums vienu savu weapon, un tas nav maz.

Ja ir kāds jāignorē, vai jāapstrādā, vnk nojauciet prātu ar neadekvātu, ārpus jebkāda bezkonteksta tekstu. Viņš paliks pliks, viss nobruks. Es jums iedevu miljardu

https://youtu.be/kzTmuc23cFI

https://youtu.be/ePyFFecA0lA?t=55

https://youtu.be/CdlhHPOoLF8

https://youtu.be/dexV7X5mUQk

#kidnapping
#eugenics
#WithoutConsent
#StillHappening

Grēta ir kā glezna
ierāmēta
viņas smiekli
iemūrēti
vaibsti cementēti
čukstiem neatveramas
lūpas
mūžam klusas

Šodien stāvēju ārā, sniega kaudzītē pie veikala, turot rokās 200ml, un domāju daudz ko.
Piemēram, kāpēc mani vakar tā pavilka rap. Aizdomājos par ansi, un to cik naivs šis vārds šķita agrāk, pirms anša-repera.
Tad jau etimiloģiju. Ansis=Hanss=Jānis. Pag, kur mums ir bijis Ansis? Ansītis un Grietiņa! Tā nav latviešu pasaka, bet Grietiņa.
Un te kāds to piemin.

Grieta gluži kā piesieta
pie sētas mieta
netiek ne uz priekšu
atpakaļ ne tik
stāv uz vietas
likteņa piesmieta
vai tieši pretēji –
apžēlota

oi, Skaidra jau ir paškaitējums. don't

nu, kā izrādās, beidzot (!) aizgāju pie vēnu ārsta.

sākumā tāds small talk - cik jau ilgi, vai sāp, vai nēsāju kompresijas zeķes, un tamlīdzīgi. mani interesēja tas, kādā formātā es novilkšu bikses, bet okei, tad bija pieņemams variants.
tad nostādina uz tāda pusmetru augsta podesta, un pie sienas ir rokturis (pie kura pieturēties?)

ienāk ārsts, ierauga kājas un ļoti smagi/izteikti nopūšas. vēlreiz pārjautā, vai man nesāp kājas, nav tūska, utt. saku, ka visu šo laiku ir bijis kārtībā.

nu tad protams nāca izskaidrojumi viņa nopūtai, bet kas mani šobrīd biedē visvairāk

tagad, kad sāk tā domāt - man sāp gan tās kājas. tikai vēlreiz pierādās, cik nedomāšanai ir liels spēks.

[info]zobinji:

Nav sāpes, ir tukšums. Es mostos ap 14:00, jau ilgi bezmiegā. Man vnk negribās mosties jebkad vairs.
Man nebija paģiru, vnk ledains tukšums, katra minūte nepietuvina jebkādu mieru, piepildījumu.

Es spēju runāt, jo piesūcinu sevi ar alko. Rītdien būs tas pats. Bet es vēl lūdzu Dievu "lūdzu, es negribu alko".
Alko vairs nav problēma. Problēma ir, manis īsti vairs nav

Nefolk, tu krīti līdzi, līdz līmenim, kurā es vsp nekontrolēju bazaru.
Tas ir nožēlojami, ko dažreiz rakstu. Bet tad sanāk, Tu kļūsti tikpat nožēlojams, to atkārtojot.

Ak tu dievs. Cilvēks vienīgo reizi nebija nomazgājies. Es izstāstīju tāpēc, ka tik mīlu sievietes, ka neliku viņai justies slikti, norādot kaut ko, bet uzņēmos darīt labāko.
Kurš nav bijis reiz nemazgājies? Tiešām trash to paturēt. Reāli fui suns tu esi, kuram pakaļa reāli smird, kā jau sunim

Rebeka
pie galda palika
puzli salika no
100000 daļiņām
sapņu pils un ilūzijas
purpura gaismas uz sienas
ēnu teātra pirmizrādi
viņa izdzīvo

Strauta –
varbūt tā dēvē govis
ja govis
tad arī dieves

Dažreiz vienkārši pietrūkst kāda ar ko parunāt par Hēgeļa perspektīvu

"Raugoties no Hēgeļa perspektīvas, brīvībai ir nepieciešama atzīšana no ārpuses, lai tā varētu pašrealizēties."

/ Una Bergmane, Nenoteiktības politika. ASV, Baltijas jautājums un PSRS sabrukums

Tā ir drosme atzīties, nefolk, mūsu anonīmajā sapulcē. Vārds nākamajam

Kad pirmo (pagaidām vienīgo) reizi satiku Eiženu, es redzēju, viņš IR empāts. Ļoti traks, un tad, kad dirsa man arī virsū, es redzēju – tā ir sirsnība. Mēs nelaizam pa spalvai, lēti, lai citam šķistu pieņemami.

ja es taisītu psiho pansiju, kaimiņi pārdotu savus īpašumus un bēgtu.
te nav Somija vai Kanāda, kur cita attieksme.

since all is one, ultimately there is no difference between serving self or serving others. however, serving self requires to control and enslave others, and that takes so much more constant work than hugging a friend once in a while.

https://youtu.be/0IsWAhrtlHI?t=3450

#AlexKrainer

Bet vispār es sapnī redzēju multiversu, ko Alla Pugačova bija radījusi, lai ar Feisbukā ievietotiem attēliem nodotu Ukrainai slepenu spiegošanas informāciju par Krievijas plāniem. Tik tikko pamanāmas izmaiņas attēlos katrā nākamajā realitātes novilkumā deva mājienus un ļāva ceļot laikā - nevis ar ķermeni, bet ar prātu - un ļoti lēnām. Tā, piemēram, Pugačova devās satikt Īlona Maska tēvu, lai pierunātu viņu izdarīt vajadzīgo lēmumu. Kādu - nebija pateikts, bet laikam jau var uzminēt.

LSM.LV Domājot par imigrantiem, sabiedrības iztēlē nereti parādās attēli

No reklāmas: “Neesi pārliecināts, kādu stāstu vēlies dzīvot? MosKos tev ir piedāvājums.
ATKLĀJ SAVU AROMĀTU BEZ RISKA!
DĀVANĀ saņemsi slepenu pārsteigumu, kas iepriecinās ikvienu smaržu entuziastu!”

bloodymarry: 23/01/2026

Oi, man, tak, Ļohu atveda.

Eju es, vārdsakot, rāmā novakarē uz mazo māju pēc biešu zupas - bļodiņa, tur, karotīte. Pēkšņi, rūķis priekšnamā, es pat lāga sabīties nepaspēju, cik maigā balštelē uzrunāja, bet, cik noskaidroju, voobšeta nas četvera, viens no kuriem guļ mašīnā. Nu, tad, sootvetsvenno - krāšņi izkārtojās ciemakukuļa speķis ar baltmaizi pa kristāla šķīvi no viesistabas kumodes un lija šņabis, pie šāda, ta, gadījuma. Sēdināja mūs ar Ļohu blakus un visi priecājās par atkalsavienošanos, gan jau pat es, jo kā jau teicu, tas šnabis.

Manu konkrētu lokāciju bija atraduši čerez čerez citiem pilsētiņas N iemītniekiem, kas bija mani uz Ezerniekiem vizinājuši laikā, kad pieskatīju tur saimniecību. Bet, godīgi sakot, biju mērenā šokā un diezgan arī skāba, par tādu ta uz galvas uzgāzušamajamajamies ""laimi".

Atstāja man viņu, pati pa tuņķim jau arī pati piekritu, lai, uz pāris dienām.
Bet kā visam skaistajam, pat speķim uz dzimtas kristāla, arī šim mīlasstāstam nav skumjāku beigu kā esemeska, lai tā vairāk nedara un norimstas jele, jo, kas beidzies ar mandarīniem, tam tur arī jābeidzas.
Long storī šort, viņš tāds iegātņa tipāžs bez savām cigaretēm un grib ēst. Dzīvoklis pilsētiņā N gan viņam ir, tāpat kā darbs, kurā knapi turas, jo jādzer. Nu, tādā garā. Toreizīt vienu mēnesi nodzīvoju līdz attapu razkladu, nu tad arī- attiecīgi.

Eižen, es negribu glorificēt Tavu izgājienu ar "spārkiju", nevienam tas nešķiet cool.
Es vēl varētu to nosaukt par "smārtiju". Arī labs instruments.

Bet vecie, slimie, ar makarova pistolēm, ir cits stāsts. Tur ir tāds sūds pakaļā, izbijušas dzīves.
Kad čierī liku skaļu mūziku, skaļu KNZ savā īrētajā dzīvoklī, viens nāca žēloties.
Tad, kad ignorēju "lai iet atpakaļ mājās", nāca, otrreiz, jau kaut kādā uniformā – tagad man jānobīstās.
Pasūtīju nahui.

Situāciju piebeidza tikai izsauktā policija, kuru arī sūtīju nahui – lai nomēra decibelus, vai "par ko mēs te vispār runājam".
Esmu saprātīgs. Mani tad uzaicināja tūlīt doties līdzi uz iecirkni. Nu, es ne tikai drunk, bet arī stoned, nodomāju, ka ideja slikta. Pieklusināju mūziku.

p.s. Biju tikko aizgājis no Guntas. Un policija vēl bija 2001 līmenī. Kad es skaidroju, ka guļu ar mūziku, policija mani izsmēja, ka neguļu ar sievieti, bet mūziku.
Es nodomāju, tādi zābaki.

KC

salūzt pār dzidrā ūdens mutuli
Pavasarīgs saules stars
jaunais Nazītis ir sajutis
Kā viņa mīkstajā gaišajā
Visneaizsargātākajā vietā
Ir iedzēlies mednieka instinkts

Viņš kā dusmīga bulta
Dzenās un šaudās, meklēdams,
Dzenās un šaudās, medīdams
No malas tik naiva nopietnība
Acīs ir redzama tikai vienubrīd dzīvē

Zaļais Nazītis ir atradis kādu.
Mazā Raudiņa piemigusi
Savas actiņas Sārtās
Vieglā un maigā dejā
Turās pret straumi
Un sildās patīkami pavasarīgi lauztajā
Saulītes starā

Tikko vēl pirms divām nedēļām
viņi visi bija mazi
Nevienam nebija zobi
Un viss bija labi

Viņi peldēja kopā un tvarstīja vaboles
Slēpās starp garajiem
Ūdensrožu zariem
Ķircinājās un smējās visi kopā
Pie bedrītes malas
Tur bija Asarītis, Sapals, Vimba un viņa —
Raudiņa, un, protams, visskaistākais,
Smaragdzaļais Nazītis

Kas šaudījās visātrāk par visiem
Un viņš arī labrāt to izrādīja
Un viņš noķēra visvairāk vaboles
Un auga arī viņš visātrāk no visiem
Vienmēr padalījās ar savām vabolēm,
Bet tikai ar viņu — ar Raudiņu
Skaistākajām sārtajām acīm

Tas viņai lika sajust ko siltu
Dziļi sevī iekšā
Kaut kur pie gaisa pūšļiem

Un tagad pēc tumšās
garās un aukstās ziemas
Viņi nebija tikušies vēl
Viņa sildījās saulītē un sapņaini tēloja
Savā galviņā, kā varētu viņi abi
Ar sakļautiem sāniem te sildīties labi

Šis iztēles auglis likās tik salds
Ka uz mirkli šķita saosts ir viņas draugs
Viņa pavēra acis, lai paskatītos,
Vai tiešām viņš nepeld kaut kur tepat
Jo vienmēr viņam patika
Pielavīties nemanītam un
Draudzīgi iebakstīt pie žaunas

Un jā — patiesi te viņš bija
Bet acīs savāds un neparasts skats
Viņš milzīgā ātrumā nesās viņai klāt
Izskatījās, ka viņš netaisās stāt

“Čau, Nazī…” viņa iesāka teikt
Bet sveiciena beigas iztecēja
Kopā ar asinīm siltajā straumē

Nazītis ar precīzu, ķirurģisku tvērienu
Pārplēsa jaunajai treknajai Raudiņai rīkli
Un pirmais medījums bij viņam spurā

Un gardi mielodamies viņš pie sevis sprieda
Šīs zivtiņas ķert pat šķiet vieglāk vēl kā vaboles