nav neviena..

eu!
9.2.25 21:21
Eu, skatieties uz mani!
Man ir viedoklis!
Un man ir viedoklis par visu.
Piemēram, par tavām krūtīm, par Valmieru.
Vai ko un kur sūtīt.
Par parkošanās laikiem
Un viedoklis par zilo zaļo sieru.
Par to, ko tu dari nepareizi
Un par to, ko nedari pareizi.
Par to jokot te nedrīkst,
Bet te iederētos kāds joks.
Man ir viedoklis par kroņiem, roņiem
un vienkārši par krāsu toņiem.
jau 0 ir nocitē domu

saelpoties
9.2.25 21:15
Es tevi redzēju šonakt sapnī. Tu biji ietīts tādā baltā, mazliet caurspīdīgā palagā un lēni elpoji. Ieelpas tevi uzpūta kā lielu balonu, bet izelpas samazināja līdz mata smalkumam. Es nācu tev tuvāk, bet tu netuvojies. Katru reizi, kad tevi pasaucu tu pārstāji elpot un it kā klausījies. Tad pēc pāris sekundēm atkal sāki elpot. Es paskatījos uz aizmuguri un tur atkal biji tu. Es skatījos pa kreisi, uz augšu, pa labi, uz leju - visur tu. Un tad es sapratu, ka tu gribi mani blakus, lai redzu kāds tu esi - dzīvs un mainīgs, radošs un noslēpumains. TIKAI tu neļauj sev pieskarties un nelaid nevienu klāt un tu rādi tikai to, ko vēlies. No tevis arī nevar aizbēgt, tu vienmēr būsi acu priekšā. Ne īsti ar tevi un noteikti ne bez tevis. Un visapkārt pelēcīgs un paliek gaišāks, kad ieelpo un mazliet tumšāks, kad izelpo. Un tad uz brīdi, meklējot, kur tu nepaspēsi parādīties, kad meklēju skatienam brīvību. Uz brīdi. Tiešām liekas uz tādu fantastiski īsu brīdi es redzēju plaisu tur tālumā. Un tajā plaisā daudz krāsu. Un tad tu atkal pielīdi priekšā elpot.
jau 0 ir nocitē domu

9.2.25 20:49
Vai tu pasmaidīji uz manu pusi vai tā bija tikai tāda gaismas ilūzija tajā brīdī, bet es saņēmu impulsu no sirds dziļumiem un iedarbināju kājas uz tavu pusi. Man nav daudz, ko dot, bet būt blakus es varu.

Vai tas bija tāpēc, ka es mazliet sakustējos, domājot par tevi, vai tā bija tikai tāda ēnu spēle, bet es sajutu tevi nākam uz manu pusi un piecēlos pirms biji klāt. Tev ir tik daudz un es baidos nebūt gana.

Būt kopā ir riskanti - kurš ir tukšums?
jau 0 ir nocitē domu

Ⅲ
4.2.25 00:13
Raitis nebija vienīgais, kurš izvēlējās turpināt. No visas grupas, kas sāka slēpot, bija palikuši tikai trīs.
“Sieviete (vai meitene)?” - pie sevis nodomāja un mēģināja aizgaiņāt šīs, it kā nepieklājīgās domas. “Tās tāpat viņi nedzird” - pats sev atgādināja.

Un tieši šīs - tieši, tieši šādas domas viņš tiecās pazaudēt, kad uzklikšķināja uz pogas “Apstiprināt maksājumu”, vēl sēžot mājās pie datora mazliet pārkarsētā dzīvoklī. Darba logi vēla rīta saulē un dzīvoklis atradās vakara saules pusē. Tāpēc pārnākot mājās, viņš nomainīja atrašanās vietas adresi, paliekot tajā pat ellē. Mirklī, kad nospieda pogu, viņa dopamīna izsalkušais suns pilnu vēderu aizgāja gulēt, lēni un mierīgi smilkstot labsajūtā. Sasvīdis, nauda iztērēta, domas prom. Var mierīgi aiziet gulēt.

Otrs palikušais un kurš turēja tempu, izskatījās mēģina tikt ātrāk prom. Viņš bija vīrietis vecuma kategorijā 65+ un viņa spilgti zaļo jaku Raitis atcerās. Viņš stāvēja rindā aiz “jakas”, kad vīrietis mazliet skaļāk atbildēja, ka neteiks precīzu vecumu, bet atzīmēs vecuma kategoriju 65+. Tas būs viss, ko viņš vēlas atklāt.
Raitis mēģināja uzsākt sarunu ar joku:
- “Jūs ietilpstat arī veģetāriešu kategorijā!” - pieliecies mazliet no sāna, Raitis ar platu smaidu norādīja vīrietim uz zaļo jaku.
- “...”
- “Es atvainojos, neizdevies joks par jaku. Atvainojiet, lūdzu!”

Raitis izspēlēja galvā vēl pāris frāzes, ko gribēja paskaidrot, ka viņš tā parasti nedara un viņam nepatīk pašam, kad cilvēki viņu tā uzrunā un vēl jo vairāk - joko ar/par viņu. Un ka īstenībā viņš jūtas daudz labāk klusumā - tā ir viņa komforta zona. Man patīk grāmatas un labāk piektdienas vakaru pavadīt mājās un introvertizēties. Un tā aizdomājies atkal sakautrējies par savām domām, ka tagad viņš vienkārši runā ar sevi. Bet bija sev pateicīgs, ka neko vairs neteica. Norakstīja uz to, ka ir ļoti priecīgs un satraukts par tuvojošos ceļojumu uz Arktiku. Un reizē arī mazliet apvainojās, ka kungs varēja arī kaut ko atbildēt, nevis tikai mazliet samiegt acis un novērsties. Kaut kādai pieklājībai jābūt(!!).

Tālumā jau varēja redzēt nākamo nometni, kurā atpūsties. Kopā Svalbardā bija pieejami vairāki vairāku dienu slēpošanas “apļi”. Raitis sākumā bija domājis izvēlēties mazāko un vieglāko, bet redzot, ka tur piesakās vairāk cilvēki ar ģimenēm un tādi.. vecāki cilvēki, izlēma paņemt vidējās sarežģītības trasi. “Protams, tur būs tracis un nebūs iespējams izbaudīt skatus un sniega klusumu..” - tā Raitis savās domās.

Viņam bija pārsteigums redzēt “zaļo veģetārieti” startā un uz brīdi viņš apsvēra uzsākt sarunu. Nekas labāks par atvainošanos viņam nenāca prātā, tāpēc viņš iepauzēja.

Starts nebija visiem kopīgs, bet ieteicams bija izbraukt dotajā laika intervālā, jo tad būs jāpagaida apmēram divas stundas. Raitis grasījās izmantot šis divas stundas, lai tiktu galā ar ekipējumu, kuru līdz galam nebija sapratis un papētīt karti, palasīt ko pa ceļam būtu jāapskata vai jāuzmanās. Tomēr pamanīja, ka “veģetārietis” devās uz trasi un Raitis nevarēja pretoties - devās nopakaļ. Varbūt pa ceļam izdosies parādīt, ka viņš nav kaut kāds trakais jokotājs.

Nometnē varēja pašiem ķert zivis āliņģī vai savākt turpat sasalušās. Raitis, netaisījās makšķerēt un tas mazliet atgādināja par tēva hobijiem. Un tajā virzienā viņš tiešām negribēja iet. Ne viņš tika toreiz tēta hobijiem līdzi, ne tagad viņš tiktu līdzi no tiem atgaiņāties. Viņš pieliecās un paņēma pāris zivtiņas, kad nejauši pamanīja, ka (pēc izskata ne-tūristi, bet drīzāk vietējie) , smīkņāja un skatījās uz viņa pusi.

Katram iedalīja koka kabīni, kas vairāk izskatījās pēc lauku mazmājiņas, kas nogāzta uz zemes. Iekšā bija jātiek rāpus. Viņš iesprauda savu izdalīto karodziņu un numuru pretī ieejai un devās pie ugunskura. Puskrēslā spīguļoja vairāki desmiti ugunskuru un varēja skaidri redzēt, kur sēž instruktori, vietējie un kur tūristi. Tūristi arī bija visskaļākie, tomēr Raitis tur jutās drošāk. Atradis ugunskuru un salicis sasalušās zivis katliņā, lai tās uzvārītu kā mācīja instruktori, viņš pamanīju spligti zaļu jaku tieši pretī. Raitis bija pārsteigts un samulsis. Ja viņš to būtu redzējis, te nesēstos. “Laikam nogurums” - Raitis atrada vismaz kaut kādu attaisnojumu. Vīrietis blenza (jā, blenza!) viņam tieši virsū un kaut ko košļājot. Griežot nost, košļājot. Griežot nost, košļājot. Raits nenovērsa skatienu, drīzāk no šoka, nekā no vēlmes dominēt skatienu kaujā. Tad salūza un novērsās, turpinot sildīt zivis. Dīvainākais, ka vīrietis nenolaida no viņa acu skatienu. Lai cik reizes Raitis “nejauši” šķielējot nepaskatītos - veģetārietis turpināja blenzt. Paēdis, sasildījies, Raitis savācās un gāja gulēt. Pusceļā vēl uzmeta pāris reizes atpakaļ uz “zaļo” un viņš neskatījās. “Dīvains”.

Šajā naktī Raitis sapņoja par savu tēvu. Kā viņi makšķerē, kā viņi taisa žogu. Kā viņi maina cauruli izlietnei. Kā viņi iet medībās ar suņiem. Kā viņi šauj. Kā viņi mazgā netīras ar darba dubļiem rokas. Kā viņi viens otru apskauj pēc tikko nolasīta kartupeļu lauka. Kā viņi velk beigtu cūku uz kapiem. Kā viņi baltās drēbēs iziet no pirts.
“Kā tu jūties?” - tēvs pārliecināti, bet klusi vaicā.
“Šitā labi” - Raitis smaidot, bez liekām domām atbild.
“Un kas tev jauns dzīvē?”
“Tēt, piedod..” - Raitis raud “.. piedod, ka nevaru to visu, ko tu!”
“Viss labi, beidz, Raiti, tu esi tu un es esmu es” - tēvs smaida.
“Un kas tev jauns?”
“Man? Man viss brīnišķīgi!” - tēvs skaļi smejas
“Ja?” Raitis šņukstot smaida
“Jā, viss brīnišķīgi, es beidzot te nomiršu.”

Raitis pamostas raudot ietīts zaļā jakā veģetārieša skavās. Tepat puslokā sastājušies vairāki cilvēki skatās bālām acīm. Ir jau rīts. Mazliet gaišs un lēni snieg. Un vienīgais, kas Raitim nāk prātā ir -
“Ja Ellē ir bezgalīgi karsti, tad tagad ir Debesis zemes virsū”.
jau 0 ir nocitē domu

Ⅱ
2.2.25 21:57
Mazais meža ielociņš tagad likās mazs un pēc intuīcijas nebija pareizi te atgriezties - te uz vecām vietām, kur mēs pavadījām dienas pirms kļuvām par lieliem, atpazīstamiem ceļu laupītājiem. Šeit radās pirmie plāni, pirmās rētas, pirmie ieguvumi un mans vārds Skābais Kārlis.

Pārējie - Zobainais Bobs un Indīgā Bete - arī nelikās savā ādā. Acis šaudījās, rokas bija vairak tuvumā nažiem un dunčiem. Zobs vēl īsti nebija nokāpis no zirga - atrada iemeslu palikt seglos. Divu pagaļu izdegšanas laikā atrada ieganstu aizšaut “piesiet zirgu”, apskatīt apkārtni un sagādāt četras saujas ogu saldajā.

“Parasti Velns ir jau pirms manis..” - es nomurmināju, cerot kāds papildinās vai atbildēs ar izskaidrojumu kāpēc Velna Edža vēl nav. Šīs satikšanās reizes tomēr bija atrunātas līdz pat stundai un mēs zinām kādu dienu notiks nenovēršamais, ka viens no mums neieradīsies. Paliks beigts guļam vai tiks aizvests uz cietumu. Un otrais variants tikpat labs kā pirmais - neturēs jau laupītāju tāpat vien pie dzīvības. Parādīs kā traku dzīvnieku vietējiem un ļaus nobeigties kādā stūrī aiz restēm.

Inde lēnām, bet līdz galam nedroši, sāka zīmēt apli ierastajā vietā pie ugunskura.
“Pag,” - Trakais noteica, “vēl viena pagale lai izdeg.”.
Bete pabeidza zīmēt apli, bet tālāk neturpināja. ○

Protams, tas bija nenovēršams un pēc laiciņa es piezīmēju līniju - ⊖.
Tad Rētainais - ⨁.
Dzimšanas dienas “torte” bija gandrīz gatava. Mēs klusējot sapratām, ka šī būs tā pirmā reize, kad svinēšana būs trijatā. Simboliski nolikām pa vienai zivij uz iezīmētā laukuma un vidū iespraudām aizdedzinātu skaliņu. Bobs ievilka gaisu, pietupās pie sveces un bija gatavs pūst, kad ceturtajā iezīmētajā “tortes” lauciņā piezemējās milzīgs, vēl dzīvs asaris.
“Kavēju pāris skaliņus un jūs jau raudat kā apzagtas bagātnieku meičas! HA!” - Velna Edža iesmējās un no tumsas izpeldēja ar lielu smaidu un asiņojošu dunci kreisajā plecā. “Traki grūti to tortes gabalu dabūt no upes ar vienu roku!”.

Uz vismaz šo vakaru vecā banda “Z.I.V.S.” būs atpakaļ.
jau 1 ir nocitē domu

gaisma.
30.1.25 22:16
daudz visādu kārtīgu prieku un tad bail par nekārtīgajām bēdām, kas vienmēr ir bijušas un uzpeld tad, kad prieks ir sakārtojies līdz galam visos skapjos ka jāiet pakaļ, jāver durtiņas vaļā un jāizvēlas pašam. neveļās ārā pats, nekrīt ar blīkšķi virsū, netaisa bailīti no sāniem. varbut sataisīt smalku malku talku un sasaukt papriecāties kādu vācieti, lai izbauda latvijas vasaras sūdus. es iepirku 3kg ar ķilavām un lieku uz sviesta ar atvērumu uz augšu lai labāk iekosties citādi ja āda uz augšu tad var nenokost un visa ķilava aizslīd vienā kumosā un pārējā maizīte jau ir puplika un jūtos ka ēdu vai nu tikai ķilavu ņam ņam un tad pliku sviestmaizi ņam ņam un tad mēģinu vēlreiz. rīts pienāk un es košļāju to nolādēto ķilavu, kurai izrādās bija iekērusies plastmasas maisiņš stūrītī un es tikai dienasgaismā (rīta) varēju saprast kas par velnišķīgu sāpi. un gaismas simbols tiešā nozīmē simbolizē nozīmi ka dienas zīme ir gaismas simbolizēta un sterilizēta gaisma.
gaisma. gaisma. gaisma. gaisma. gaisma. gaisma. gaisma. gaisma.
jau 0 ir nocitē domu

I (¼)
30.1.25 21:26
Mēs pat nebijām iedomājušies kaut ko ķert.

Kristiāns bija palaists uz pusdienas lauku agrāk un es.. Es vienmēr biju kaut kur līdzās. Strādāt vēl nemeklēju kur. Pabeidzis augstskolu iestāstīju sev, ka "atpūtīšos" kā biju dzirdējis citus sakām. Viņu vārdi bija patīkams vējiņš tādā pēc-augstskolas stresiņā. Vējš, kas pūta no citiem pieķērās man un es biju koks. Neuzskatīju sevi par bezmugurkaulnieku, bet skrējējzirgs es arī noteikti nebiju. Es biju koks, ko nevar apgāzt ar radikālām idejām, bet tādas kā vējš, kas aizķer un aizskrien - tās man patika. Šūpoties bija viegli, jautri un no malas arī es nebiju kaut kāds parasts pagalma miets. Kristiāns nepīpēja un es arī ne, bet tas bija sasodīti labs moments, kurā to darīt.

Vinš iziet no kafejnīcas aizmugurējām durvīm. Mēs sasveicinamies ar mūsu īpašo (pff, īpaši neoriģinālo) roku sveicienu trīs sitienos, ko noslēdzam ar grandiozu (pff, grandiozi garlaicīgu) pusapskāvienu un uzsitienu pa muguru viens otram. Tad parastie "Nu ko?", "Aij, ko pats?" un klusums. Un šis ir tas moments, kur mēs sāktu vilkt dūmu.

Viņam bija četrdesmit piecas minūtes šoreiz un tā kā juta, ka šefs ir labvēlīgs pret viņu, tad varējām vēl pārdesmit minūtes ielikt kabatā. Tāpēc daudz nedomājot pacēlām buru uz upes pusi. Samērcēt kājas. Kristiāns it kā bija nostabilizējies, bet es zinu ka viņš arī "atpūšas". Viesmīlis jau nav viņa sapņu darbs. Un tomēr viņš atpūšas produktīvāk, es pie sevis nodomāju.

Ūdens bija patīkami veldzējošs un es ļāvu samirkt uzrullētajiem džinsiem vēl mazliet. Kristiāns gan bija "all in" un atrādīja visus izbijušā peldētāja spēku, nopeldot vairākus šurpu-turpu, kad skaļi smejoties un brienot ārā, ar ceļiem sitot ūdeni sev pa priekšu, kliedza "Skat, skat! Ēēēē! Ūja-ūja! Ēēē!" - un turēja kā karstu ogli diezgan pamatīgu, rokās lēkājošu zivi -"Ha ha! Tā pati ieleca man rokās! Kā tas var būt?!".

Es neticu zīmēm, bet tad es sapratu, ka viņš pirmais atradīs savu sapņu darbu un jebko citu - viņš jau bija ūdenī ķert.
jau 0 ir nocitē domu

doijdzis
3.10.24 21:00
man liekas pārsālīts, ka visi vārdi "liekas", "jocīgi", "varbūt", "reizēm", "dažreiz" ir pielipuši man apkārt kā dadži. Atšķirība tikai tā, ka daudz dziļāk. Dadži pielīp pie apģērba un ūdens traukā/vannā/pirtī esi brīvs. Atklājies un esi brīvs. Bet šie riebeklīši ir pa pusei miesā. Tie ir daļa, jau no katra teikuma, kurā ir _risks_ pateikt kaut ko personisku. Tie it kā ir ar asumiem, bet tie izliekas - tie ir vairogi, kas aizsargā no "kaut kā", kas var viņus izvilkt. Viņi arī domā, ka viņi mani aizsargā. Labi riebeklīši, kas jau ir dažreiž (atkal!??) noderīgi. Atpazīt, kurš varētu būt autors. Man tie ir kā padaudz sāls, padaudz piparu, padaudz...vai kā latvietim dilles. Taisi jebkuru ēdienu un dilles nesabojās - "Var piešaut klāt!" Pat ja pavisam nav vajadzīgas tās dilles, var sadzirdēt čukstus: "viena jau neko nemainīs..". Un tiesa. Tā jau neko nemainīs un kāpēc to vispār tur vajag? Bet tu esi latvietis. dadzītis.
jau 0 ir nocitē domu

1.8.23 10:11
pastnieks iededza svecīti pie kapa. "Man tev ir sliktas ziņas.." un pats sāka ķiķināt par savu jociņu. Viņa mugura sviedros no maiņas beigām un jāņtārpiņi jau apspīdēja visu meža ieloku ar nezināmu morzas kodu. Pārceļoties uz šo planētu, pastnieks Erbils nemaz nenojauta, ka te viss ir tā. Nu tā.. tāpat. Tā sajūta, ka viņš nekur nebūtu aizbēzis, lai gan centās. Te bija tik ļoti "tāpat", ka sajuta nepieklājību tukšumu lietās, ko atstāja uz zemes. Bārdainais Erbils pirmo pārkrāsoja māju. Jā, te bija jau uzcelta viņam māja un viss tajā, bet tā nebija tajā īstajā krāsā. Vēl pēc pāris mēnešiem viņš sataisīja mazu suņa būdiņu. Tur neviens nedzīvoja, bet likās tā vajag. Viņš pārstādīja kokus, kur tiem "vajadzēja būt". Katru reizi, kad viņš sāka domāt vai viņš atkal neiekārto visu kā bija, Erbils aizgaiņāja domas ar "nē, es tā tagad vēlos" un "man tā patīk". Pagāja vairāki mēneši līdz saprata, ka viss ir kā vecajās mājās, viss līdz sīkām detaļām. Pat tukšais kaps meža ielokā. "Man tev ir sliktas ziņas.." - otro reizi jau nopietni "Es nekur neaizbēgu."
♪ : Kaut kas vārās
jau 1 ir nocitē domu

bo ieteica
27.7.21 22:21
there it is. again. that funny feeling.

-_-
♪ : bo - That Funny Feeling
jau 0 ir nocitē domu

Senākās skaņas