- I (¼)
- 30.1.25 21:26
-
Mēs pat nebijām iedomājušies kaut ko ķert.
Kristiāns bija palaists uz pusdienas lauku agrāk un es.. Es vienmēr biju kaut kur līdzās. Strādāt vēl nemeklēju kur. Pabeidzis augstskolu iestāstīju sev, ka "atpūtīšos" kā biju dzirdējis citus sakām. Viņu vārdi bija patīkams vējiņš tādā pēc-augstskolas stresiņā. Vējš, kas pūta no citiem pieķērās man un es biju koks. Neuzskatīju sevi par bezmugurkaulnieku, bet skrējējzirgs es arī noteikti nebiju. Es biju koks, ko nevar apgāzt ar radikālām idejām, bet tādas kā vējš, kas aizķer un aizskrien - tās man patika. Šūpoties bija viegli, jautri un no malas arī es nebiju kaut kāds parasts pagalma miets. Kristiāns nepīpēja un es arī ne, bet tas bija sasodīti labs moments, kurā to darīt.
Vinš iziet no kafejnīcas aizmugurējām durvīm. Mēs sasveicinamies ar mūsu īpašo (pff, īpaši neoriģinālo) roku sveicienu trīs sitienos, ko noslēdzam ar grandiozu (pff, grandiozi garlaicīgu) pusapskāvienu un uzsitienu pa muguru viens otram. Tad parastie "Nu ko?", "Aij, ko pats?" un klusums. Un šis ir tas moments, kur mēs sāktu vilkt dūmu.
Viņam bija četrdesmit piecas minūtes šoreiz un tā kā juta, ka šefs ir labvēlīgs pret viņu, tad varējām vēl pārdesmit minūtes ielikt kabatā. Tāpēc daudz nedomājot pacēlām buru uz upes pusi. Samērcēt kājas. Kristiāns it kā bija nostabilizējies, bet es zinu ka viņš arī "atpūšas". Viesmīlis jau nav viņa sapņu darbs. Un tomēr viņš atpūšas produktīvāk, es pie sevis nodomāju.
Ūdens bija patīkami veldzējošs un es ļāvu samirkt uzrullētajiem džinsiem vēl mazliet. Kristiāns gan bija "all in" un atrādīja visus izbijušā peldētāja spēku, nopeldot vairākus šurpu-turpu, kad skaļi smejoties un brienot ārā, ar ceļiem sitot ūdeni sev pa priekšu, kliedza "Skat, skat! Ēēēē! Ūja-ūja! Ēēē!" - un turēja kā karstu ogli diezgan pamatīgu, rokās lēkājošu zivi -"Ha ha! Tā pati ieleca man rokās! Kā tas var būt?!".
Es neticu zīmēm, bet tad es sapratu, ka viņš pirmais atradīs savu sapņu darbu un jebko citu - viņš jau bija ūdenī ķert.
#2 Vienā kadrā