mazinais_ezis

Vakar pirms gulēt iešanas biju pārliecināts ka uz mani caur guļamistabas durvīm skatās kaut kāds slendermens. Tā nebija miega paralīze, es vēl pat nebiju mēģinājis iemigt. Laikam labi, ka man tika izrakstīti antipsihotiķi, bet manas caurmērā spītīgi loģiskās smadzeņu šūnas grib ķerties pie kaut kāda izskaidrojuma. Vai es esmu pavadījis tik nereāli ilgu laiku skatoties uz tukšām lapām un cenšoties tur saskatīt sejas, ka tas sāk notikt arī dzīvē? Vai pie vainas tomēr ir viens par daudz izkurīts kāsis un es beidzot esmu pazaudējis visas savas bumbiņas? Ģenētika?

Ir tie dīvainie cilvēki, kas vnk psiholoģiskas novirzes noraksta uz māksliniecisku raksturu, un no vienas puses es nevaru noliegt kaut kādu korelāciju starp māksliniekiem un psihiskajām saslimšanām, bet es nezinu vai mākslinieki ir mākslinieki jo ir psihiski slimi, vai arī mēs esam psihiski slimi, jo esam mākslinieki? Kā es te jau ieminējos - varbūt pietiekami ilgi cenšoties izdomāt bildes savā galvā, tu sāc tās redzēt it visur?

Varbūt šie ir maniakāli murgi.

Kad man bija 15 gadi un es paņēmu pauzi starp 9. Klasi un tehnikuma uzsākšanu, manā dzīvē notika diezgan daudz traku lietu. Starp trakajām lietām es satiku arī daudz dažādus cilvēkus. Dažus biežāk nekā citus un daži bija tuvāki sirdij, bet ar laiku mēs visi pieaugām un atsvešinājāmies viens no otra. (var jau būt, ka jau toreiz nebijām nemaz tik tuvi) Daudzi joprojām ir huligāni, ielu bērni, panki vai vienalga kā nu kurš viņus sauc. Joprojām ložņā pa pagalmiem, jumtiem, ielām. Spēlē ģitāru par grašiem, lai nopirktu ar ko apreibināties, un dzīvo visīstākajā Pītera Pena iedomu pasaulē. 

Guļu gultā, ar sačakarētu sprandu. Man šodien ir dzimšanas diena, beidzot pa ilgiem laikiem ārā ir skaists sniegs, tāds pats kāds tas bija kad man bija aptuveni 8 gadi. Atceros ka savu 10 gadu dzimšanas dienu pavadiju Slovākijā, tādēļ par sniega stāvokli Latvijā man ir kļūdainas atmiņas. Slovākijā gan bija līdzīgi kā tagad.
Vakarā ciemos būs pāris draugu. Varētu celties un mēģināt kaut kā savākt māju, lai ir tīra un patīkama, bet nav viegli. Nezinu ko es nodariju sprandai. Varēt būt ka savilkta no aukstuma. Vispār vajadzēja iet gulēt uz dzīvojamo istabu kur ir siltāks kā guļamistabā.

Sasodīts.

Man no šodienas ir 23 gadi. Dzimšanas dienas man joprojām ir kaut kas savāds. Kādu laiku pēc 18 likās savādi, ka dzīvoju ilgāk par tiem. Tagad šī vecā, savādā sajūta lēnām pāriet un iestājās tā apziņa ka kaut ko ar savu dzīvi vajadzētu iesākt, kaut ko vajadzētu sasniegt. Vienalga vai tie ir bērni vai kaut kāds piebeigts projekts. Savā specifikā gan arī projektus varētu saukt par saviem bērneļiem :-)

Labi jāceļas un jāsāk sava pirmā diena 23 gadu vecumā.

Tie stulbie teksti ir visur, es visur tos redzu. Motivējošie, pozitīvie, uķi puķi teksti, kuriem virsū sabāzti mīlīgi pixel art zvēriņi, un kuri atgādina "psihiski slimajiem" par lietām, kas ir normālas. Man tie reāli derdzas. Es neticu, ka kādam patiesi ir palīdzējis tas gaiši rozā, spīdumiņiem apbērtais teksts "it's gonna be ok". Varbūt tā ir kāda vārtu turēšana no manas puses, bet man ir sajūta ka tas ir domāts tām pašām ego pilnajām sejām un purniem, kas stāv rindā pie neirologa, lai varētu parunāties ar smuko dakterīti, un aizmirst par savu nelaimīgo laulību. Es tuvākajā laikā saņemšos atsākt doties uz terapiju, jo vēl nepamet cerība, ka tas patiesi varētu palīdzēt, taču brīdī kad pat manas fiziskās kaites tiek norakstītas un neuztvertas, man lēnām sāk zust jebkāda vēlme sazināties ar ārpasauli. Tas ir stulbi ironiski un pretīgi sāpīgi, kad šķiet ka visiem apkārt viss iet labi un viegli, bet pats ar pakaļu rīvējies pa kaut kādu smilšpapīru, un nevis tāpēc ka gribi, bet tāpēc ka kāds ir pagrūdis lejā pa slidkalniņa izmēra siera rīvi. Nē nu labi, ir jau viegli vainu uzvelt uz pasauli, uz sabiedrību, uz citiem cilvēkiem, vaina taču ir manī un vienmēr būs manī. Man vienkārši tas ir beidzot jāsakārto un jābeidz sevi sabotēt...

Nesaistīti, neesmu pīpējis jau piekto dienu, nezinu cik ilgi izturēšu, varbūt kādu dienu vienkārši aizmirsīšu par smēķiem, bet pagaidām prieks par to ka turos. Vakar ļoti gribējās uzpīpēt, bet labi, ka man bija blakus kāds, kas mani noturēja.

Savādās dīvainās sajūtas ir atpakaļ, es esmu visur un nekur un nevaru saprast kas nahuj notiek. Uzglūn briesmīgi smaga vēlme vienkārši ieskrieties un atsisties pret sienu, un šitā ir katru reizi kad iedomājos par savām nepilnībām un saviem sūdiem. Tās itkā ir tikai domas un nekas vairāk, bet oh bla kā nones (jā vajadzētu pierakstīties pie ārstiem, bet es pagaidām izvirdīšu šeit. Vārdos un sliktā gramatikā) Dažreiz atduros pret domu ka varētu atgriezties pie skābeņu habit, bet tad atceroties cik nenormāli sūdīgi jūtos pēc peaks un kaut kāda debīlisma dēļ mani pārņem milzīgs vilnis ar vainas apziņu. Laikam jāiet uzkurīt maza hipsteru pīpīte (kaut gribas atmest arī nikotīnu).

Gribas dzīvot sapņu dzīvi. Sēdēt mājās, ņemties pa saviem projektiem, dažreiz pullot kādu allnighter tāpēc ka sagribās, un būt pats sev saimnieks. Sajust to sajūtu kas man bija 13 gadu vecumā, kad neviena netraucēts, un sociālo standartu nespiests, varēju visu ziemu pavadīt savā alā un vienkārši stumt laukā zīmējumu pēc zīmējuma. Tad jau protams arī nebija jāuztraucas par finansēm un visu pieaugušo sūdu. Nahuj neesmu veidots šai pasaulei.

Spotify autoplay aizgāja Dimitera glāze ūdens haha, smieklīgi.

Es apēdu sēņu krēmzupu, kas kādas 2 dienas nostāvēja ledusskapī, un nedaudz iesāpējās vēders. Ceru ka tas ir dēļ skābes līmeņiem, nevis no tā ka zupa bija jau ieskābusi.

Kamēr strādāju, man uz mirkli radās iedvesma kaut ko parakstīt priekš sava garraksta, taču nevarēju pieķerties, jo tajā brīdī vajadzēja pievērsties tam, kas notika darbā, un tagad man visa iedvesma ir kaut kur izčabējusi. Varu cerēt ka iesildīšanās parakstot kaut ko šeit, varētu piepalīdzēt atkal sevi trāpīt tajā rakstīšanas fāzē, bet tā ir tikai cerība. Vai man tas izdosies, tā ir cita lieta. Zinu ko vajag uzrakstīt, taču atduros pret teikuma vidu un nevaru izdomāt vai atcerēties nākamo vārdu. Jūk kopā valodas. Var jau būt ka varētu mēģināt pierakstīt apziņas plūsmas veidā un pēc tam to visu izrediģēt, bet man bieži vien tā apziņas plūsma ar fikcionālajām lietām, ir tik pat saraustīta kā mana runa. Smieklīgi, man pasvītroja fickionāls.

Vispār nespēju multitaskot un dajebko saprast, lai gan nē paga, man ar multitaskingu sanāk dažādi. Atšķirās no tā kuras ķermeņa daļas jāizmanto. Ja kaut kas ko varu darīt tikai ar rokām, tad varu to darīt paralēli ar kaut kā skatīšanos (piemēram seriāla), bet stulbākais ir tas, ka es bieži atduros pie tā, ka vēlos paralēli rakstīt divas dažādas lietas, lai ieekonomētu laiku, vai kaut kādu tamlīdzīgu huiņu. Un man smadzenes izkūst, tādēļ ka es sāku domāt kaut kādus trīs dažādus sižetus, un 500 dažādus variantus kā uzrakstīt, un beigās es uzrakstu prost vienu vārdu un sajūtu aizdusu savā prātā. Tā kā kāpt pa kāpnēm uz 12 stāvu kad ir salūzis lifts, tikai pirms katra pakāpiena ir vēlviens pakāpiens un pirms tā ir vēlviens un vēlviens un principā veidojas kaut kāds pakāpienu fraktālis, pa kuru tu kaut kā izdomā kā uzkāpt un esi jau noguris pasperot vienu soli. Es nezinu vai tas skaitās writers block? Man līdz šim ir bijis tikai artist block, jo rakstīju mazāk nekā zīmēju.

Smieklīgi ka šajā apziņas plūsmā sajūtu pauzes. Starp citu, šobrīd arī sāku izjust pirmīt aprakstīto pakāpienu fraktāli, un nedaudz nogurstu. Varbūt tas ir kāds neatklāts disleksijas paveids? Vai arī es ļoti izteikti jūtu savus smadzeņu neironus, kamēr tie ceļo pa šūnām un sūta signālus, lai es varētu izdomāt vārdus kuros aprakstīt izdomātu pasauli manā galvā. Pasauli, kas gan balstās uz kaut kā eksistējoša, bet visādi citādi ir kaut kas pilnīgi izdomāts. Vispār what the fuck, kā pie velna tas vispār strādā, kā manas smadzenes spēj izdomāt kaut kādu paralēlo visumu, kurā eksistē cilvēki ar jūtām un kaut kādiem piedzīvojumiem. Kā tie sūda neironi spēj likt man kaut ko tādu vienkārši zināt. Un arī tur ir kaut kāds magic bullshit, jo??? Vienkārši masa ar nerviem un kkādiem elektrosignāliem man apziņā pārtop par informāciju kuru man gribas pierakstīt un pa vidu dažreiz tie neironi sakontaktējas un signāls aiziet līdz pirkstiem un tad ir dienas kur tie signāli vnk kkur papišas pa ceļam (droši vien uzmet un aiziet iedzert) un es neko nespēju uzrakstīt, bet zinu ka par to domāju, un scenāriji tur satop, bet tad tie scenāriji ir briesmīgi sūdīgi saspiedušies kaut kādā sastrēgumā pie rakstīšanas kanāliem, jo tos nelaiž cauri, ne uz manu muti, ne pirkstiem. vārdi vnk cheezo manās smadzenēs un netiek laukā.

Anyway, laikam drusku jāpieķeras pie tā lielraksta, vai grāmatas, vai kā viņu tur.

Es rakstu garu rakstekli par tādiem pašiem nūģiem kā es, kuri ir vien iemērkuši mazo pirkstiņu latvijas sūdu pasaulē, taču dažbrīd atduros pret kaut kādu paškritikas sienu. Vai tas ir bezjēdzīgi? Nevienam taču es itkā neinteresēju, lai gan tās ir tikai manas, pārmērīgi kritiskās, domas. Vispār jau es itkā rakstu sevis pēc. Man tos sabriedušos stāstus jāizliek uz papīra, un vajadzētu nospļauties par to vai struktūra smuka un vai kkas vispār ir loģisks, bet tomēr cita smadzeņu puslode brēc, ja nav loģikas. ja aizmirstas varoņi, ja kaut kas kaut kur pazūd. Bet nav jau tā ka dzīvē viss ir 100% loģisks un nekādi troupi dzīvē neeksistē.

Galva vienkārši šķiet uzblīdusi, uzpūtusies, strutaina un pretīga. Nezinu vai tā ir izdegšana, vai tomēr vēzis, bet ne vienu, ne otru es tuvākajā laikā nepārbaudīšu, jo esmu lohs un zvani ārstiem mani padara viegli eļļainu visā ķermeņa apvidū un manai sirds tad sāk klauvēties pie ribām, prasa izlaist.

Vārdi man šodien ne pārāk klausa. Salīdzinājumi iet kā miesa pār rīvi un nepadodas tur kur tos idejiski vajadzētu. Varoņu jūtas neatspoguļojas un mani jau atkal moka nesaprotamā stulbā pašcenzūra, ko man nevajadzētu pazīt. Ir taču gadsimts kurā man nebūtu jākautrējas runāt par visu to par ko es cenšos runāt, bet mani kādas izdomātas skavas ir saķēdējušas pirkstus. Kāpēc es uztraucos kādu aizvainot ar saviem vārdiem, ja tas ir tik sasodīti neizbēgami. Ja rakstīšu par gejiem, apvainosies "tradicionālo ģimeņu" aizstāvji, ja rakstīšu savādāk, dabūšu lamas no progresīvajiem. Jebkurā gadījumā esmu pārliecināts ka varētu tikt nolamāts no abām pusēm. Un pasargdievs ja uzrakstīšu kaut ko kas liekas pārāk tuvs man pašam, tad lamāšu pats sevi, un jutīšos neērti publicēt kaut kādas dziļākas pārdomas un izjūtas. Jebšu man liksies ka mani varoņi pārāk pietuvinājušies man pašam, un vairs neatšķirsies viens no otra. Šie nabaga varoņi, kas tapuši dažādu prototipu savienojuma rezultātā. Frankenšteini no man pazīstamiem cilvēkiem un neviens, pat ne es, vairs nespēs izšķirt ko esmu ņēmis par paraugu, par arhetipu. Rakstīšana patiesi vairāk ir lāsts kā svētība. Laikam laiks turpināt rakstīt nodaļu 11.

Viss jau ir uzrakstīts un viss jau ir izdots. Rakstīt 21. gs ir izmisīga bezjēdzība, pārpalikusi vēlme izteikties plašāk, ko neizlasīs neviens, vai izlasīs nepareizi un pārpratīs. Protams es nevaru ietekmēt to kā lasītājs uztvertu manis rakstīto, bet par to nemaz nevajag uztraukties, ja lasītāju vienkārši nav.
Lai gan vajadzētu nospļauties par to ka teksti ir banāli, neorģināli un atgremoti no citiem. Es taču rakstu tādēļ ka man vajag uzrakstīt to sviestu kas man ir sakrājies galvā.