Savādās dīvainās sajūtas ir atpakaļ, es esmu visur un nekur un nevaru saprast kas nahuj notiek. Uzglūn briesmīgi smaga vēlme vienkārši ieskrieties un atsisties pret sienu, un šitā ir katru reizi kad iedomājos par savām nepilnībām un saviem sūdiem. Tās itkā ir tikai domas un nekas vairāk, bet oh bla kā nones (jā vajadzētu pierakstīties pie ārstiem, bet es pagaidām izvirdīšu šeit. Vārdos un sliktā gramatikā) Dažreiz atduros pret domu ka varētu atgriezties pie skābeņu habit, bet tad atceroties cik nenormāli sūdīgi jūtos pēc peaks un kaut kāda debīlisma dēļ mani pārņem milzīgs vilnis ar vainas apziņu. Laikam jāiet uzkurīt maza hipsteru pīpīte (kaut gribas atmest arī nikotīnu).
Gribas dzīvot sapņu dzīvi. Sēdēt mājās, ņemties pa saviem projektiem, dažreiz pullot kādu allnighter tāpēc ka sagribās, un būt pats sev saimnieks. Sajust to sajūtu kas man bija 13 gadu vecumā, kad neviena netraucēts, un sociālo standartu nespiests, varēju visu ziemu pavadīt savā alā un vienkārši stumt laukā zīmējumu pēc zīmējuma. Tad jau protams arī nebija jāuztraucas par finansēm un visu pieaugušo sūdu. Nahuj neesmu veidots šai pasaulei.
Spotify autoplay aizgāja Dimitera glāze ūdens haha, smieklīgi.
Gribas dzīvot sapņu dzīvi. Sēdēt mājās, ņemties pa saviem projektiem, dažreiz pullot kādu allnighter tāpēc ka sagribās, un būt pats sev saimnieks. Sajust to sajūtu kas man bija 13 gadu vecumā, kad neviena netraucēts, un sociālo standartu nespiests, varēju visu ziemu pavadīt savā alā un vienkārši stumt laukā zīmējumu pēc zīmējuma. Tad jau protams arī nebija jāuztraucas par finansēm un visu pieaugušo sūdu. Nahuj neesmu veidots šai pasaulei.
Spotify autoplay aizgāja Dimitera glāze ūdens haha, smieklīgi.